žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

– Un ko jūs iesakāt man darīt?

– Tagad, kad esi atbrīvots no kora nodarbībām, tev būs daudz vairāk laika gatavoties iestājeksāmeniem.

– Jā, kungs. Tomēr man joprojām ir pienākumi, kurus…

– Un es izdarīšu visu, kas manos spēkos, lai tavi skolas kapteiņa pienākumi turpmāk nebūtu tik apgrūtinoši.

– Paldies, kungs!

– Starp citu, Klifton, – sacīja Frobišers un piecēlās no krēsla. – Es tikko izlasīju tavu eseju par Džeinu Ostinu. Man likās aizraujoša tava doma par to, ka Ostinas jaunkundze, iespējams, nekad nebūtu uzrakstījusi romānu, ja iekļūtu universitātē, un tas neizdotos tik dziļš un neatspoguļotu tādu izpratni.

– Reizēm neveiksmē slēpjas arī veiksme, – piebilda Harijs.

– Tas neizklausās pēc Džeinas Ostinas, – sacīja Frobišers. – Tie nav viņas vārdi, – piekrita Harijs. – Tos sacījis, kāds, kurš nav mācījies universitātē, – viņš piebilda, bet vairs neko nepaskaidroja.

Meizija ieskatījās savā jaunajā rokaspulkstenī un pasmaidīja. – Tagad man jāiet projām, Harij. Ja vien nevēlos nokavēt darbu.

– Protams, mammu, – atteica Harijs un pielēca kājās. – Es pavadīšu tevi līdz tramvaja pieturai.

– Harij, vai esi padomājis par to, ko darīsi, ja tomēr nedabūsi to stipendiju? – māte beidzot uzdeva jautājumu, no kura bija vairījusies jau nedēļām ilgi.

– Bieži, – atteica Harijs un atvēra viņai durvis. – Un pārāk daudz izvēles iespēju man nebūs. Man nāksies atgriezties Merivudā. Un četrpadsmit gadu vecumā es metīšu mācībām mieru un meklēšu darbu.

– Vai jūties gatavs stāties eksaminētāju priekšā, manu zēn? – vaicāja Vecais Džeks.

– Cik vien gatavs varu būt, – atbildēja Harijs. – Starp citu, es paklausīju jūsu padomam un izskatīju iepriekšējo gadu eksāmenu materiālus. Jums bija taisnība. Tur patiešām redzama sistēma. Un daži jautājumi atkārtojas pēc konkrēta laika intervāla.

– Labi. Un kā tev sokas ar latīņu valodu? Mēs nevaram atļauties izgāšanos tajā eksāmenā, lai cik labi rezultāti būtu citos priekšmetos.

Harijs pasmaidīja, jo Vecais Džeks sacīja “mēs”. – Pateicoties Dīkinsam, pagājušajā nedēļā eksāmena mēģinājumā man bija sešdesmit deviņi procenti pareizu atbilžu. Tiesa, es aizsūtīju Hannibalu gājienā pāri Andu kalniem.

– Tu nošāvi greizi tikai par sešiem tūkstošiem jūdžu, – iesmējās Vecais Džeks. – Un kā tev liekas, kas sagādās vislielākās grūtības?

– Četrdesmit pārējie zēni no Svētā Bedas skolas, kuri liks to eksāmenu. Nemaz jau nerunājot par tiem divsimt piecdesmit, kuri nāk no citām skolām.

– Aizmirsti par viņiem, – noteica Vecais Džeks. – Ja vien vēlēsies, tu visu spēsi, un viņi nebūs nekāda problēma.

Harijs klusēja.

– Un kā klājas tavai balsij? – vaicāja Vecais Džeks, kurš allaž mainīja sarunas tematu ik reizi, kad Harijs apklusa.

– Nav nekā jauna, – Harijs atbildēja. – Var nākties gaidīt nedēļām ilgi, līdz uzzināšu, vai esmu tenors, baritons vai bass. Un pat tad nebūs nekādas garantijas, ka būšu labs dziedātājs. Viens ir pavisam skaidrs… Bristoles klasiskā ģimnāzija man nepiedāvās korista stipendiju, kamēr es būšu kā zirgs ar lauztu kāju.

– Neraizējies tik ļoti, – Vecais Džeks mierināja. – Viss nemaz nav tik ļauni.

– Ir pat vēl ļaunāk, – iebilda Harijs. – Ja es patiešām būtu zirgs, viņi mani nošautu un izbeigtu manu nožēlojamo eksistenci.

Vecais Džeks iesmējās. – Kad ir eksāmeni? – viņš vaicāja, lai gan atbildi jau zināja.

– Aiznākamajā ceturtdienā. Vispirms būs vispārējā zināšanu pārbaude, kas sāksies deviņos no rīta. Pēc tam dienas garumā vēl pieci citi pārbaudījumi, kas noslēgsies ar angļu valodas un literatūras eksāmenu pulksten četros.

– Ir labi, ka pēdējais ir tavs iemīļotākais priekšmets, – secināja Vecais Džeks.

– Cerēsim, ka tā, – atteica Harijs. – Jālūdz Dievs, lai būtu jautājums par Dikensu. Jau pēdējos trīs gadus eksāmenu jautājumos nav bijis nekas par viņu. Tāpēc tieši viņa darbus esmu lasījis viscītīgāk.

– Velingtons savos memuāros rakstīja, – teica Vecais Džeks, – ka ikvienā militārā kampaņā visļaunākais ir laiks, kamēr jāgaida saullēkts uzbrukuma dienā.

– Pilnībā piekrītu, un tas nozīmē, ka tuvākajās divās nedēļās man nebūs daudz miega stundu.

– Vēl viens iemesls, lai nākamajā sestdienā nenāktu mani apciemot, Harij. Tev laiks jāizmanto lietderīgāk. Lai nu kā, bet tā ir tava dzimšanas diena. Ja vien es pareizi atceros.

– Kā jūs to zināt?

– Atzīšos, ka šo informāciju neizlasīju laikrakstā The Times. Bet pagājušajā gadā tā bija tajā pašā dienā, tādēļ esmu sagatavojis tev mazu dāvaniņu. – Vecais Džeks paņēma sainīti, kas bija ietīts kādas iepriekšējās nedēļas avīzes lapā. Viņš pasniedza sainīti Harijam.

– Paldies, kungs! – tencināja zēns. Viņš atsēja dāvanu, attina avīžpapīru un izņēma nelielu, tumši zilu kārbiņu. Bija grūti noticēt ieraudzītajam. Tur bija Ingersoll firmas vīriešu pulkstenis, ko Harijs pēdējo reizi bija redzējis stiklotajā vitrīnā Dīkinsa kunga veikalā.

– Paldies! – Harijs atkārtoja un uzlika dāvanu sev uz rokas. Kādu brīdi viņš no tās nespēja ne acu novērst. Zēns no sirds brīnījās, kur gan Vecais Džeks ņēmis sešus šiliņus.

Eksāmenu rītā Harijs pamodās jau ilgi pirms saules lēkta. Viņš neēda brokastis, bet izvēlējās šo laiku veltīt atkārtošanai un agrāko gadu eksāmenu materiālu izskatīšanai. Galvaspilsētas, valstis, kuras karojušas savā starpā, nozīmīgi datumi, premjerministri, monarhi… Pēc stundas viņš jutās sagatavojies, lai stātos pretī eksaminētājam.

Jau atkal viņam tika ierādīta vieta pirmajā rindā starp Dīkinsu un Beringtonu. Viņam ienāca prātā doma, ka šī varbūt ir pēdējā reize. Kad pulkstenis noskaitīja desmito rīta stundu, vairāki pasniedzēji sāka iet pa solu rindām un četrdesmit satrauktiem zēniem izsniedza vispārējās zināšanu pārbaudes eksāmena lapas. Precīzāk – trīsdesmit deviņiem satrauktiem zēniem un Dīkinsam.

Harijs lēnām izlasīja visus jautājumus. Ticis līdz simtajam, viņš atļāvās pasmaidīt, paņēma spalvaskātu, iemērca spalvu tintē un sāka rakstīt. Pēc četrdesmit minūtēm viņš jau atkal bija nonācis pie simtā jautājuma. Zēns ieskatījās savā pulkstenī. Vēl bija atlikušas desmit minūtes, lai otrreiz pārskatītu un pārbaudītu uzrakstītās atbildes. Viņš mirkli pakavējās pie trīsdesmit ceturtā jautājuma un apsvēra jau uzrakstīto atbildi. Vai tas bija Olivers Kromvels vai arī Tomass Kromvels, kuru par nodevību ieslodzīja Londonas Tauerā? Zēns atsauca atmiņā kardināla Vulzija dzīvesgājumu un izvēlējās to cilvēku, kurš lorda kanclera amatā bija stājies viņa vietā.

Pulksteņa sitieni vēstīja, ka pienākušas pārbaudījuma beigas. Harijs tobrīd bija ticis līdz deviņdesmit otrajam jautājumam. Viņš veikli pārskatīja vēl atlikušos astoņus. Kad pasniedzējs paņēma Harija lapu, tinte pie atbildes uz pēdējo jautājumu vēl nebija īsti nožuvusi.

Viņiem tika dots divdesmit minūšu pārtraukums. Harijs, Dīkinss un Beringtons lēnām pastaigājās pa golfa laukumu, kur vēl tikai pirms nedēļas Džailss bija uzrādījis ievērojamus rezultātus spēlē.

– Amo, amas, amat, – noskaitīja Dīkinss, kurš cītīgi palīdzēja draugiem atkārtot latīņu valodas gramatiku, ne reizi neieskatīdamies mācību grāmatā.

– Amamus, amatis, amant, – atkārtoja Harijs, kad viņi devās atpakaļ uz eksaminācijas telpu.

Pēc stundas Harijs nodeva savu latīņu valodas eksāmena lapu un jutās pārliecināts, ka ir atbildējis pareizi uz vairāk nekā obligāti noteiktajiem sešdesmit procentiem jautājumu.

Arī Džailss izskatījās ar sevi apmierināts.

Visi trīs draugi devās uz skolas ēdamtelpu. Harijs aplika roku Dīkinsam ap pleciem un teica: – Paldies, vecīt!

Vēlāk tajā pašā rītā, Harijs, izlasījis ģeogrāfijas eksāmena jautājumus, klusībā pateicās savam slepenajam ierocim. Gadu gaitā Vecais Džeks bija viņam sniedzis ļoti daudz zināšanu, pat neradot iespaidu par mācīšanos.

Lenča laikā Harijs nazim un dakšiņai pat nepieskārās, Džailss bija pievārējis pusi cūkgaļas pīrāga, bet Dīkinss nevarēja vien beigt mielošanos.

Pēcpusdienā pirmais bija vēstures eksāmens, un tas Harijam lielas raizes nesagādāja. Henrijs VIII, Elizabete, Rolijs, Dreiks, Napoleons, Nelsons, Velingtons un vēl pārējie vēstures personāži maršēja kā uz kaujas lauku, bet Harijs soļoja viņiem līdzi.

Uzdevumi matemātikas eksāmenā izrādījās daudz vieglāki, nekā Harijs bija gaidījis, un pat Džailss domāja, ka ir spējis tos pieveikt.

Pēdējā pārtraukuma laikā Harijs atgriezās atpūtas telpā un pārskatīja savu eseju par Dāvidu Koperfīldu. Viņš bija pārliecināts, ka savā iemīļotākajā priekšmetā varēs iegūt labākos rezultātus. Pēc tam viņš lēnām devās atpakaļ uz eksaminācijas telpu un prātā nemitīgi atkārtoja Holkoma kunga iecienītāko vārdu: “Koncentrējies!”

Viņš izlasīja eksāmena tematu un saprata, ka šajā gadā uzmanība pievērsta Tomasam Hārdijam un Lūisam Kerolam. Viņš bija izlasījis Hārdija romānu “Kāsterbridžas mērs” un Lūisa Kerola grāmatu “Alise Brīnumzemē”, taču šo autoru radītie varoņi nebija viņam pārlieku tuvi. Harija rakstāmspalva lēnām čirkstēja pār lapu, un, kad bija pagājusi noteiktā stunda, viņš nejutās pārliecināts, vai uzrakstījis pietiekami daudz. Viņš, mazliet nomākts, izgāja ārā pēcpusdienas saulē. Atlika tikai paraudzīties uz pārējo zēnu sejām, lai kļūtu skaidrs – nevienam no konkurentiem šis pārbaudījums nav licies viegls. Viņš nodomāja, ka varbūt tomēr vēl viss nav zaudēts.

Pēc tam sekoja tas, ko Holkoma kungs dēvēja par katra eksāmena ļaunāko daļu, – dienas šķita nebeidzami garas, un bija grūti sagaidīt brīdi, kad uz skolas ziņojumu dēļa tiek piesprausts saraksts ar eksāmenu rezultātiem. Tas bija laiks, kad zēni pasāka lietas, ko vēlāk nācās nožēlot un par kurām viņus varētu pat izslēgt no skolas. Kāds zēns tika pieķerts dzeram sidru aiz divriteņu novietnes, kāds cits smēķēja tualetē, bet vēl kāds bija manīts izejam no kinoteātra laikā, kad visiem skolēniem jau vajadzēja atrasties gultā.

Nākamajā svētdienā Džailsam neveicās šās sezonas pirmajā kriketa spēlē. Dīkinss bija atgriezies bibliotēkā. Harijs devās garās pastaigās un prātā neskaitāmas reizes pārcilāja eksāmena jautājumus un savas atbildes uz tiem. Tas, protams, nepalīdzēja.

Svētdienas pievakari Džailss aizvadīja, trenējoties kriketa spēlē. Pirmdienā Dīkinss negribīgi nodeva savas pilnvaras jaunajam bibliotēkas pārraugam. Otrdienā Harijs pārlasīja Tomasa Hārdija romānu “Tālu no trokšņainā pūļa” un skaļi izgrūda lāstu. Trešdienas naktī Harijs un Džailss klusi sarunājās, kamēr Dīkinss rāmi gulēja, iegrimis miegā.

Ilgi pirms brīža, kad torņa pulkstenis bija nozvanījis noteikto stundu, četrdesmit zēni jau drūzmējās skolas pagalmā. Rokas sabāzuši kabatās, noliektām galvām viņi gaidīja direktora ierašanos. Visi zināja, ka Okšota kungs atnāks minūti par agru vai minūti vēlāk, nekā noteikts, tomēr bez piecām minūtēm desmitos visi jau raidīja skatienus uz durvīm, pa kurām bija jānāk direktoram. Daži skatījās uz torņa pulksteni un klusībā lūdzās, kaut rādītāji kustētos mazliet veicīgāk.

Kad atskanēja pirmais zvans, durvis atvērās, un cienīgtēvs Semjuels Okšots iznāca no ēkas. Vienā rokā viņš turēja papīra lapu, bet otrā četras piespraudes. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuri neko neatstāj nejaušības ziņā. Sasniedzis celiņa galu, viņš atvēra nelielos vārtus un savā ierastajā gaitā devās pāri skolas pagalmam, nevērīgs pret to, kas notiek viņam apkārt. Zēni veikli pakāpās malā, izveidojot nelielu gaiteni, lai direktora soli nekas nekavētu. Tieši brīdī, kad pulkstenis dimdināja desmito reizi, viņš apstājās pie ziņojumu dēļa, piesprauda papīra lapu pie ziņojumu dēļa un, ne vārda nesacījis, devās projām.

Četrdesmit zēnu sadrūzmējās ap ziņojumu dēli. Nevienam nebija pārsteigums, ieraugot saraksta augšgalā Dīkinsa vārdu. Viņš bija ieguvis deviņdesmit divus punktus un tātad arī nominēts Bristoles klasiskās ģimnāzijas stipendijai. Džailss lēkāja no prieka, pat nepūlēdamies slēpt atvieglojumu, kad ieraudzīja, ka saņēmis sešdesmit četrus punktus.

Abi laimīgie pagriezās, lai paskatītos, kur palicis draugs. Harijs stāvēja viens pats tālu no trakojošā pūļa.

Mūsu kāzas nebija nekāds lielais pasākums. Un kāds gan brīnums, ja ne Kliftoni, ne arī Tenkoki nebija no turīgajiem. Lielākie izdevumi bija maksa par kora uzstāšanos. Divi ar pusi šiliņi. Un tas patiešām bija tā vērts. Man vienmēr bija gribējies dziedāt Mandejas jaunkundzes vadītajā korī. Lai gan viņa atzina manu balsi par piemērotu, tomēr no piedalīšanās korī man nekas neiznāca, jo nepratu ne lasīt, ne rakstīt.

Pieņemšana, ja to vispār tā var saukt, notika Stilhausleinā, Artura vecāku mājā ar terasi. Alus muca, nedaudz maizīšu ar zemesriekstu sviestu un kāds ducis cūkgaļas pīrāgu. Mans brālis Stens bija paņēmis līdzi zivi ar ceptiem kartupeļiem. Un visu pārspēja tas, ka mums agri bija jādodas projām, lai pagūtu uz autobusu, kas mūs aizvedīs medusmēnesī uz Vestonsjūpermēru. Arturs bija rezervējis numuru viesu namā jūras krastā, tur ieradāmies piektdienas vakarā. Tā kā pārsvarā laiks bija lietains, tad mēs tikpat kā visu nedēļas nogali neizgājām no guļamistabas.