Likās pavisam dīvaini, ka arī otrā reize, kad nodarbojos ar seksu, bija tieši Vestonsjūpermērā. Kad pirmoreiz ieraudzīju Arturu kailu, mani pārņēma satricinājums. Pāri viņa vēderam stiepās liela, sarkana un nelīdzena rēta. Nolādētie vācieši! Viņš nekad nebija stāstījis, ka ticis ievainots karā.

Mani nepārsteidza Artura straujā erekcija uzreiz pēc tam, kad es novilku apakškreklu. Tomēr, jāatzīstas, es cerēju, ka viņš pirms mīlēšanās vismaz noaus kurpes.

No viesu nama mēs izrakstījāmies svētdienas pievakarē un paguvām uz pēdējo Bristoles autobusu. Arturam pirmdienas rītā sešos jau bija jāierodas dokos.

Pēc kāzām Arturs pārcēlās dzīvot uz mūsu māju. Viņš manam tēvam sacīja, ka tas esot tikai uz laiku, līdz atradīsim paši savu pajumti. Parasti šāds izteikums tomēr nozīmēja laiku līdz dienai, kad kāds no vecākiem aiziet mūžībā. Lai kā arī būtu, gan mana, gan arī Artura ģimene Stilhausleinā dzīvoja kopš neatminamiem laikiem.

Arturs bija laimīgs, kad pateicu viņam, ka gaidu bērnu. Viņš vēlējās vismaz sešus. Es raizējos, vai pirmo viņš uzskatīs par savu, tomēr patiesību zinājām tikai es un mana mamma, tālab Arturam nebija iemeslu kļūt aizdomīgam.

Pēc astoņiem mēnešiem es dzemdēju zēnu. Paldies Dievam, nebija nekā tāda, kas norādītu, ka tas nav Artura bērns. Mēs zēnu nosaucām par Haroldu, un tas ļoti iepriecināja manu tēvu. Nu viņa vārds dzīvos arī ģimenes nākamajā paaudzē.

Kopš tā laika es kā pašsaprotamu pieņēmu faktu, ka tagad būšu piesaistīta mājām gluži tāpat kā mana mamma un vecāmāte un katru otro gadu dzemdēšu pa bērnam. Arturs nāca no astoņu bērnu ģimenes, bet es biju ceturtā no pieciem. Tomēr Harijs tā arī palika mans vienīgais bērns.

Parasti Arturs uzreiz pēc darba devās mājup, lai pirms gulētiešanas kādu laiku pavadītu kopā ar dēlu. Kad tajā piektdienas vakarā viņš nepārnāca, es pieņēmu, ka viņš kopā ar manu brāli aizgājis uz krogu. Tomēr, kad Stens, pārdzēris prātu, pēc pusnakts ielīgoja mājā, vicinot piecu mārciņu banknošu žūksni, Arturu viņam blakus nemanīja. Stens vienu piecinieku iedeva arī man, un es pat nodomāju, vai tikai viņš nav aplaupījis banku. Kad vaicāju viņam, kur palicis Arturs, brālis noslēdzās sevī.

Tajā naktī es neaizgāju gulēt, bet sēdēju uz apakšējā pakāpiena un gaidīju vīru pārnākam. Kopš dienas, kad apprecējāmies, Arturs ne reizi nebija nakti pavadījis ārpus mājas.

Lai gan Stens jau bija atjēdzies, kad nākamajā rītā nokāpa lejā uz virtuvi, brokastu laikā viņš nepateica ne vārda. Kad vaicāju, vai viņam zināms, kur ir Arturs, viņš attrauca, ka neesot redzējis manu vīru kopš brīža, kad visi iepriekšējā vakarā devās projām no darba. Stenu pieķert melos bija vieglāk par vieglu, jo tādās reizēs viņš nemēdza skatīties sarunbiedram acīs. Es jau grasījos viņu patirdīt nopietnāk, kad pie namdurvīm atskanēja skaļi klauvējieni. Mana pirmā doma bija par Arturu, tāpēc steidzos atvērt.

Mājā ieskrēja divi policisti, kas aizsteidzās uz virtuvi, sagrāba Stenu, saslēdza viņu rokudzelžos un paziņoja, ka viņš tiek arestēts par laupīšanu. Tagad man kļuva skaidrs, no kurienes bija uzradies tas piecinieku žūksnis.

– Es neko neesmu nolaupījis! – Stens protestēja. – Naudu man iedeva Beringtona kungs.

– Ļoti ticams stāsts, – noteica viens policists.

– Bet tā ir balta patiesība, – Stens neatkāpās no sava arī tad, kad policisti vilka viņu projām. Un šoreiz es skaidri redzēju, ka Stens nemelo.

Es atstāju Hariju manas mammas gādībā un skrēju uz dokiem, cerēdama, ka Arturs ir ieradies darbā uz rīta maiņu un varēs man pastāstīt, kālab arestēts Stens. Es centos nedomāt par to, ka varbūt aiz restēm iesēdināts arī pats Arturs.

Vīrs pie vārtiem man pateica, ka visu rītu neesot Arturu redzējis. Viņš izpētīja sarakstu, un pēc tam viņa sejā parādījās savāda izteiksme. Vīrietis paziņoja, ka Arturs iepriekšējā vakarā maiņas beigās nemaz neesot reģistrējies. – Nevainojiet mani! Vakar manis te nemaz nebija. – Viņš vairāk neko arī nespēja pateikt.

Tikai vēlāk es sapratu, kāpēc viņš pieminēja “vainu”.

Dokos es apvaicājos vairākiem Artura paziņām, un visi gluži kā papagaiļi mala vienu un to pašu. “Neesmu redzējis kopš vakardienas.” Un pēc tam ikviens naski pazuda no manām acīm. Es jau grasījos doties uz policijas iecirkni, lai pavaicātu, vai viņi apcietinājuši arī Arturu, bet tad pamanīju kādu vecu vīru. Viņš, galvu nodūris, gāja garām.

Steidzos viņam pakaļ un jau sagatavojos, ka viņš mani raidīs projām, vai arī izliksies, ka vispār nezina, par ko es runāju. Taču, kad viņu panācu, viņš apstājās, noņēma cepuri un teica: – Labrīt! – Biju pārsteigta par tik pieklājīgu izturēšanos un kļuvu drošāka, tāpēc pavaicāju, vai viņš šorīt ir redzējis Arturu.

– Nē, – vecais vīrs atteica, – redzēju viņu tikai iepriekšējā dienā, kad viņš kopā ar jūsu brāli strādāja vakara maiņā.

Laikam jau jums vajadzētu pavaicāt brālim.

– Nevaru, – es atbildēju. – Viņu apcietināja un aizveda uz iecirkni.

– Par ko viņu apsūdzēja? – Vecais Džeks, neizpratnes pārņemts, vaicāja.

– Nezinu, – es atbildēju.

Vecais Džeks pašūpoja galvu. – Nevaru jums palīdzēt, Kliftones kundze, – viņš noteica. – Tomēr ir vismaz divi cilvēki, kuri zina visu stāstu pilnībā. – Viņš norādīja uz lielu ēku, kas bija celta no sarkaniem ķieģeļiem, un Arturs to vienmēr dēvēja par “administrāciju”.

Tobrīd pa nama parādes durvīm iznāca policists, un es nodrebinājos. Kad paskatījos atpakaļ, Vecais Džeks jau bija pazudis. Es apsvēru iespēju iet uz “administrāciju” jeb “Beringtona ēku” – tā to patiesībā sauca –, tomēr pārdomāju. Ko tad es īsti sacīšu, kad būšu nonākusi aci pret aci ar mana vīra priekšnieku?

Tā nu, gluži apjukusi, es devos mājup un pūlējos rast skaidrību pilnīgi nesaprotamajos notikumos.

Es vēroju Hugo Beringtonu, kad viņš sniedza liecību. Ar neticamu pašpārliecību un milzīgu uzpūtību viņš klāstīja zvērinātajiem puspatiesības. Gluži tāpat kā bija čukstējis man guļamistabas privātajā atmosfērā. Kad viņš devās projām no liecinieka vietas, es skaidri zināju, ka Stenam nav ne mazāko izredžu izvairīties no soda.

Tiesnesis nosprieda, ka mans brālis ir gluži parasts zaglis, kurš izmantojis zināmas priekšrocības, lai aplaupītu savu darba devēju. Runas beigās viņš sacīja, ka nav citas iespējas – Stens jāiesloga cietumā uz trijiem gadiem.

Kamēr ilga process, es katru dienu pavadīju tiesas zālē, pūlēdamās saklausīt kaut sīkāko norādi, mājienu, minējumu par to, kas noticis ar manu vīru tajā dienā.

Un ik reizi, kad tiesnesis pavēstīja par sēdes pārtraukumu, es nebiju uzzinājusi neko vairāk, lai gan biju pilnīgi pārliecināta, ka brālis man neizstāsta visu līdz galam. Pagāja laiks, līdz es noskaidroju, kālab tā.

Bez manis bija tikai vēl viens cilvēks, kurš katru dienu ieradās uz tiesas sēdi, proti, Vecais Džeks Tārs, tomēr mēs nesarunājāmies. Patiesību sakot, mēs laikam nekad arī vairs nesatiktos, ja vien tas nebūtu jādara Harija dēļ.

Tikai pēc kāda laika es pieņēmu domu, ka Arturs vairs nekad neatgriezīsies. Stens bija apcietinājumā pavadījis vien dažas dienas, kad es reāli sapratu, ko nozīmē dzīves smagums. Viens no ģimenes iztikas pelnītājiem bija cietumā, bet otra atrašanās vieta bija zināma vienīgi Dievam, un mēs jau pavisam drīz vārda pilnā nozīmē bijām palikuši bez maizes. Laimīgā kārtā Stilhausleinā valdīja nerakstīts likums – ja kāds tiek aizsūtīts “brīvdienās”, kaimiņi dara visu, ko vien spēj, lai atbalstītu bez apgādnieka palikušo ģimeni.

Pie mums bieži iegriezās mācītājs Votss un reizumis pat atdeva pa kādai monētai, ko mēs gadu gaitā bijām likuši ziedojumu traukā. Šad tad atnāca arī Mandejas jaunkundze un dāvāja mums daudz vairāk nekā tikai labus padomus, projām viņa allaž devās ar tukšu grozu. Tomēr man nekas nespēja aizstāt zaudēto vīru, turklāt mans brālis bija bez vainas ieslodzīts cietumā, bet dēlam vairs nebija tēva.

Harijs jau spēra savus pirmos soļus, bet es bažījos par to, kāds būs pirmais viņa izrunātais vārds. Vai zēns maz atcerēsies cilvēku, kurš parasti sēdēja galda galā? Vai mazais vaicās, kālab viņa tur vairs nav? Tieši vecaistēvs izdomāja, ko sacīsim, kad bērns sāks uzdot jautājumus. Mēs vienojāmies, ka visi stāstīsim vienu un to pašu. Galu galā bija maz ticams, ka Harijs reiz varētu satikties ar Veco Džeku.

Tobrīd Tenkoku ģimenei parādījās daudz biedējošāka problēma – kā nelaist vilku pie avīm. Precīzāk sakot, kā izvairīties no īres naudas iekasētāja un tiesu izpildītāja. Kad biju iztērējusi Stena iedotās piecas mārciņas, ieķīlājusi apsudraboto tējas sietiņu, kas piederēja manai mammai, pēc tam arī savu saderināšanās gredzenu un visbeidzot pat laulības gredzenu, es sāku bažīties, ka jau drīz mūs padzīs no mājām.

Tomēr šis biedējošais mirklis tika atlikts uz dažām nedēļām, jo pie mūsu namdurvīm atkal atskanēja klauvējiens. Šoreiz tur stāvēja nevis policisti, bet gan kāds vīrs, Spārksa kungs. Viņš sacīja, ka pārstāvot arodbiedrību, kurā bijis iestājies arī Arturs, un esot ieradies pārliecināties, vai es esmu saņēmusi kādu kompensāciju no vīra darba devēja.

Apsēdinājusi Spārksa kungu pie virtuves galda, es piedāvāju viņam tasi tējas. – Ne nieka es no viņiem neesmu dabūjusi, – es teicu. – Viņi sacīja, ka vīrs aizgājis no darba bez jebkāda brīdinājuma, tālab viņi neesot atbildīgi par viņa rīcību. Turklāt es joprojām nezinu, kas patiesībā notika tajā dienā.

– Arī man tas nav zināms, – Spārksa kungs atzina. – Viņi izturas tik savādi, it kā būtu noslēguši klusēšanas zvērestu. Un ne jau tikai vadība. Arī strādnieki. Pat no viņiem nevaru ne vārda izdabūt. Viens tikai izmeta, ka viņam dzīvība dārgāka. Taču jūs saņemsiet visu, kas pienākas, – viņš piebilda, – jūs saņemsiet kompensāciju no arodbiedrības.

Es stāvēju un īsti neattapu, par ko viņš runā.

Spārksa kungs izņēma no portfeļa kādu dokumentu, nolika to uz virtuves galda un tad atšķīra pēdējo lappusi.

– Parakstieties šeit! – viņš sacīja un pielika rādītājpirkstu pie punktētās līnijas.

Norādītajā vietā es ievilku “x”, un tad viņš no kabatas izņēma aploksni. – Piedodiet, ka te ir tik maz, – viņš sacīja un pasniedza to man.

Aploksni es atvēru tikai brīdī, kad viņš bija padzēris tēju un devies projām.

Septiņas mārciņas, deviņi šiliņi un seši pensi. Tik, pēc viņu domām, bija vērta Artura dzīvība. Es sēdēju viena pie virtuves galda un laikam tieši tad pilnīgi skaidri sapratu, ka nekad vairs neredzēšu savu vīru. Es to gluži vienkārši zināju.

Tajā pēcpusdienā es aizgāju uz lombardu pie Koena kunga un izpirku savu laulības gredzenu. Tas bija mazākais, ko varēju darīt sava vīra piemiņas labad. Nākamajā rītā es atdevu īres parādu, samaksāju miesniekam, maizniekam un, jā, arī sveču lējējam. Vēl bija atlicis tieši tik daudz naudas, lai baznīcas rīkotajā labdarības tirdziņā nopirktu lietotas drēbes. Galvenokārt jau Harijam.

Taču bija pagājis mazāk nekā mēnesis, kad miesnieks atkal, krītam čīkstot, pierakstīja manu pirkumu, par ko nevarēju samaksāt. Gluži tāpat bija arī pie maiznieka un sveču meistara. Un jau pavisam drīz es atkal devos uz lombardu pie Koena kunga, lai ieķīlātu savu laulības gredzenu.

Pie divdesmit septītā nama durvīm atkal klauvēja īres maksas iekasētājs, bet netika ielaists. Laikam jau nevienu nepārsteidza tas, ka pēc tam ieradās tiesu izpildītājs. Un tad es nolēmu, ka ir pienācis laiks meklēt darbu.

Divpadsmitā nodaļa

Meizijai atrast darbu izrādījās grūts uzdevums, jo īpaši tālab, ka valdība pavisam nesen bija izdevusi direktīvu, kurā ieteica darba devējiem priekšroku dot vīriešiem, kuri atgriezušies no frontes, un tikai pēc tam apsvērt citus kandidātus. Tā tika turēts Loida Džordža solījums frontiniekus sagaidīt atpakaļ valstī, kas ciena savus varoņus.

Lai gan sievietēm, kas vecākas par trīsdesmit gadiem, pēdējās vēlēšanās tika piešķirtas tiesības balsot un sievietes kara laikā ar savu darbu ieroču rūpnīcās bija kalpojušas valstij, viņas atkal tika atstumtas malā, kad runa bija par miera laika darbiem. Meizija nolēma, ka vislielākās izredzes atrast kādu darbu būs tad, ja meklēs to vietās, kuras vīrieši neuzskatīs par sevis vērtām. Vai nu tāpēc, ka darbs prasa pārāk daudz, vai arī tāpēc, ka alga ir nožēlojami maza.

Tā nolēmusi, Meizija nostājās rindā pie pilsētas lielākā darba devēja W.D.&H.O Wills rūpnīcas. Tikusi līdz rindas sākumam, viņa vaicāja pārraugam: – Vai tiesa, ka jūsu rūpnīcā vajadzīgi cigarešu iepakotāji?

– Jā, taču tu esi pārāk jauna, mīļā, – viņš atteica.

– Man ir divdesmit divi gadi.

– Tu esi pārāk jauna, – viņš palika pie sava. – Atnāc pēc diviem vai trijiem gadiem.

Vajadzēja vien atgriezties Stilhausleinā. Kopā ar Hariju un māti viņa pusdienās dalīja bļodu vistas viruma un apēda šķēlīti iepriekšējās nedēļas maizes.

Nākamajā dienā Meizija iestājās pat vēl garākā rindā pie vīna tirgotājiem Harvey’s. Kad viņa pēc trijām stundām nokļuva rindas sākumā, vīrietis kreklā ar iestīvinātu baltu apkaklīti un šauru melni kaklasaiti viņai pavēstīja, ka tiek pieņemti vienīgi cilvēki ar iepriekšēju pieredzi.