– Grēta Garbo. “Miesa un sātans”, – viņš sacīja, pūlēdamies, lai vārdi izklausās pēc iespējas kārdinošāk.

Šī nebija pirmā reize, kad Meizija saņēma uzaicinājumu no apmeklētāja, tomēr pirmā, kad interesi izrādīja kāds tik izskatīgs un jauns cilvēks kā Etkinsa kungs.

Viņas parastā atbilde vienmēr atvēsināja karstākos tīkotājus. – Tas ir patiešām laipni, Etkinsa kungs, tomēr es katru brīvo brīdi cenšos pavadīt kopā ar savu dēlu.

– Viens izņēmums taču ir pieļaujams. – Šis vīrietis neatkāpās tik viegli kā pārējie.

Meizija aši uzmeta skatienu viņa kreisajai rokai. Laulības gredzena nebija, un nemanīja arī bālāku svītru, kas liecinātu, ka gredzens nesen noņemts.

– Patiešām laipns uzaicinājums, Etkinsa kungs, – Meizija teica. Viņa bija piekritusi satikties ar Etkinsu nākamajā otrdienā, vakarā, kad būs nolikusi Hariju gulēt.

– Sauciet mani par Ediju, – viņš noteica un atstāja sešus pensus dzeramnaudas.

Uz Meiziju lielu iespaidu atstāja tas, ka Edijs viņai pakaļ atbrauca ar Flatnose Morris auto. Kinoteātrī Edijs atkal pārsteidza Meiziju, jo viņi tikai sēdēja un skatījās filmu, lai gan vietas bija pēdējā rindā. Viņa nebūtu iebildusi, ja vīrietis apliktu roku viņai ap pleciem. Meizija pat bija domājusi par to, cik tālu ļaus viņam iet pirmās tikšanās laikā.

Filma beidzās. Nolaidās priekškars, tika izgaismotas ērģeles, un visi skatītāji kopā nodziedāja nacionālo himnu.

– Vai vēlies kaut ko iedzert? – vaicāja Edijs, kad abi gāja ārā no kinoteātra.

– Man jātiek mājās, iekams pēdējais tramvajs devies uz depo.

– Tev nav jāraizējas par pēdējo tramvaju, Meizij, ja vien tu esi kopā ar Ediju Etkinsu.

– Lai notiek! Tikai īsu brītiņu, – viņa piekrita, un Edijs veda viņu pāri ielai uz Red Bull.

– Ar ko tu nodarbojies? – Meizija vaicāja, kad Edijs uz galda viņai pretī nolika puspinti apelsīnu biezsulas.

– Strādāju izklaides jomā, – viņš atbildēja, tomēr neko sīkāk nepaskaidroja un uzreiz mainīja sarunas tematu, pievēršoties Meizijai. – Man nav jāvaicā, ar ko nodarbojies tu.

Pēc otrās apelsīnu sulas glāzes viņš ieskatījās rokaspulkstenī. – Man rīt agri jāsāk darbs, tādēļ būs labāk, ja vedīšu tevi mājās.

Atpakaļceļā Meizija stāstīja par Hariju un savām cerībām, ka viņš varētu kļūt par dziedātāju Kristus Svētās piedzimšanas baznīcas korī. Izskatījās, ka Ediju tas viss patiešām interesē. Kad automašīna apstājās pie divdesmit septītā numura, Meizija gaidīja, ka Edijs viņu noskūpstīs. Bet viņš tikai izlēca no automašīnas, piesteidzās, lai palīdzētu viņai izkāpt, un pavadīja līdz mājas parādes durvīm.

Meizija apsēdās pie virtuves galda un izstāstīja mātei visu par šo vakaru. Par to, kas bija noticis un kas tā arī nenotika. Vecāmāte tikai noteica: – Interesanti, kādu spēli viņš uzsācis?

Trīspadsmitā nodaļa

Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā pamanījusi Holkoma kungu kopā ar kādu vīrieti elegantās drēbēs, Meizija nosprieda, ka Harijs atkal kaut ko sastrādājis. Un tas viņu pārsteidza, jo visu mācību gadu uz Harija miesas nebija manāmas nekādas soda pēdas.

Meizija jau gatavojās nepatīkamai sarunai, jo Holkoma kungs tuvojās, tomēr, ieraudzījis Harija māti, viņš tikai kautrīgi pasmaidīja un apsēdās trešajā solu rindā ejas otrā pusē. Laiku pa laikam Meizija paraudzījās uz abiem, bet otrs vīrietis viņai noteikti nebija pazīstams un bija krietni vecāks par Holkoma kungu. Viņa nosprieda, ka tas, iespējams, ir Merivudas pamatskolas direktors.

Kad koris piecēlās, lai dziedātu pirmo korāli, Mandejas jaunkundze paskatījās uz abiem vīriešiem, tad pamāja ar galvu ērģelniekam, dodot zīmi, ka ir gatava sākt.

Meizija juta, ka tajā rītā Harijs pārspēj pats sevi. Viņu patiesi iepriecināja un pārsteidza tas, ka Harijs jau otro reizi dziedāja solo. Un sekoja pat trešā. Visiem bija zināms, ka Mandejas jaunkundze neko nedara bez nopietna iemesla, tomēr Meizijai nebija skaidrs, kāds īsti ir šis iemesls.

Mācītājs Votss dievkalpojuma beigās svētīja draudzi. Arī pēc tam Meizija palika savā vietā, jo gaidīja nākam Hariju. Viņa cerēja, ka dēls izstāstīs, kālab izvēlēts vairākiem solo izpildījumiem. Viņa pļāpāja ar savu māti, tomēr nenovērsa acis no Holkoma kunga, kurš iepazīstināja vecāko kungu ar Mandejas jaunkundzi un mācītāju Votsu.

Pēc mirkļa mācītājs Votss pavadīja abus vīriešus uz sakristeju. Mandejas jaunkundze ar apņēmības pilnu skatienu tuvojās Meizijai. Visi draudzes locekļi zināja, ko šāds skatiens nozīmē. Mandejas jaunkundzi bija pārņēmusi misijas apziņa. – Vai varam aprunāties, Kliftones kundze? – viņa vaicāja.

Pat nedevusi iespēju Meizijai atbildēt, viņa gluži vienkārši pagriezās un devās uz sakristejas pusi.

Edijs Etkinss Tillijas jaunkundzes tējnīcā nebija rādījies jau veselu mēnesi, bet tad kādu rītu viņš atkal ienāca un apsēdās pie viena no Meizijas pārziņā esošajiem galdiņiem. Kad viņa piegāja, lai pieņemtu pasūtījumu, viņš plati pasmaidīja, it kā visu laiku tepat vien būtu sēdējis.

– Labrīt, Etkinsa kungs! – sveicināja Meizija un atvēra pierakstu bloknotu. – Ko varu jums piedāvāt?

– Kā parasti, – atbildēja Etkinss.

– Ir pagājis tik ilgs laiks, Etkinsa kungs, – noteica Meizija. – Jums nāksies atgādināt.

– Atvaino, Meizij, ka tā, – viņš sacīja. – Man steidzami vajadzēja braukt uz Ameriku. Es atgriezos tikai vakar naktī.

Viņa gribēja ticēt Edijam. Vēl nesen viņa bija atzinusies mātei, ka jūtas vīlusies, jo pēc kino apmeklējuma Edijs vairs nav rādījies. Viņai bija paticis atrasties šā vīrieša sabiedrībā, un vakars, viņasprāt, bija izdevies.

Vēl kāds cits vīrietis bija pasācis regulāri iegriezties Tillijas tējnīcā un, gluži tāpat kā Edijs, izvēlējās tikai galdiņu, ko apkalpoja Meizija. Viņa nevarēja nepamanīt, ka vīrietis ir ieinteresēts, tomēr nekādi viņu neiedrošināja. Viņš bija jau pusmūžā, turklāt viņam pirkstā bija laulības gredzens. Viņš it kā izstaroja valdonīgumu un mazliet līdzinājās advokātam, kurš izpēta savu klientu. Katru reizi, kad viņš kaut ko sacīja Meizijai, tas izklausījās nedaudz pompozi. Meizijai prātā ieskanējās mātes vaicājums: “Interesanti, kādu spēli viņš uzsācis?” Tomēr var jau būt, ka Meizija pārpratusi viņa nolūkus, jo šis vīrietis ne reizi neuzsāka ilgāku sarunu ar viņu.

Vienā rītā abi pielūdzēji ieradās apmēram vienā laikā un abi aicināja vēlāk satikties. Meizija nespēja noslēpt smaidu. Edijs bija pirmais un uzreiz ķērās pie jautājuma būtības. – Vai es drīkstu šodien atbraukt tev pakaļ, kad būsi beigusi darbu? Man ir kaut kas tāds, ko ļoti vēlos tev parādīt.

Meizijai gribējās atbildēt, ka viņai jau norunāta tikšanās. Vienkārši tālab, lai Edijs neiedomātos, ka viņa būs pieejama ik reizi, kad viņam to iegribēsies. Pēc īsa mirkļa viņa atgriezās pie Edija galdiņa un atnesa rēķinu. Pati sev par izbrīnu, viņa noteica: – Edij, tiksimies vakarā pēc darba.

Viņas sejā joprojām rotājās smaids, kad otrs apmeklētājs sacīja: – Vai mēs varētu pārmīt kādu vārdu, Kliftones kundze?

Izrādījās, ka šis cilvēks zina viņas uzvārdu.

– Varbūt jūs labāk vēlētos parunāt ar vadītāju, kungs…

– Mans uzvārds ir Fremptons, – viņš sacīja. – Nē, paldies! Es vēlējos aprunāties tieši ar jums. Vai mēs varētu tikties Royal Hotel jūsu pēcpusdienas pārtraukuma laikā? Tas neaizņems vairāk par piecpadsmit minūtēm.

– Gandrīz kā ar autobusiem… Kad vajag, nevar ne sagaidīt kādu, – Meizija sacīja Tillijas jaunkundzei, – un tad piepeši piebrauc divi vienlaikus.

Tillijas jaunkundze sacīja, ka pazīst Fremptona kungu, bet neko daudz par viņu nevar pateikt.

Aiznesusi Fremptona kungam rēķinu, Meizija vēlreiz uzsvēra, ka varēs atlicināt tikai piecpadsmit minūtes, jo viņai laikus jāpagūst uz skolu, lai pulksten četros vestu mājās dēlu. Fremptons tikai pamāja ar galvu, it kā viņam būtu zināms arī tas.

Vai tiešām Harijam par labu nāks tas, ja viņš iestāsies Svētā Bedas skolā?

Meizija nesaprata, kurš būtu tas cilvēks, ar kuru vislabāk pārspriest šo jautājumu. Stens bija pilnībā pret, un nebija ticams, ka viņš būtu gatavs apspriest arī citus argumentus. Tillijas jaunkundze bija pārāk tuva Mandejas jaunkundzes draudzene, lai bezkaislīgi dotu padomu, bet mācītājs Votss jau bija ieteicis viņai vērsties pie Dieva un paļauties uz Viņa vadību. Šāds risinājums pagātnē ne vienmēr bija izrādījies vislabākais. Likās, ka Frobišera kungs ir jauks cilvēks, taču arī viņš sacīja, ka lēmuma pieņemšana ir tikai Meizijas ziņā. Holkoma kungs visai skaidri lika noprast, kāda ir viņa nostāja.

Līdz brīdim, kad bija apkalpojusi pēdējo tās dienas apmeklētāju, Meizija par Fremptona kungu pat neiedomājās. Viņa nosēja priekšautu un uzģērba savu veco mēteli.

Tillijas jaunkundze pa logu noskatījās, kā Meizija aizsoļo Royal Hotel virzienā. Viņa jutās mazliet satraukta, tomēr nezināja, kāds tam ir iemesls.

Lai gan Meizija vēl ne reizi nebija spērusi kāju Royal Hotel, viņa zināja, ka tā ir viena no labākajām viesnīcām Anglijas dienvidrietumos. Iespēja turp doties un apskatīt to no iekšpuses bija viens no argumentiem, kas lika pieņemt Fremptona kunga aicinājumu.

Viņa nostājās pretējā ielas pusē un vēroja, kā apmeklētāji dodas iekšā pa virpuļdurvīm. Tādas viņa vēl nekad agrāk nebija redzējusi, tādēļ ielu viņa šķērsoja un viesnīcā iegāja tikai pēc tam, kad bija sapratusi, kā tās darbojas. Meizijas spiediens pret durvīm bija mazliet par stipru, un viņa tika iegrūsta vestibilā nedaudz straujāk, nekā bija gaidījusi.

Paraudzījusies apkārt, Meizija pamanīja Fremptona kungu, kurš bija apsēdies alkovā pašā vestibila stūrī. Vīrietis nekavējoties piecēlās, paspieda Meizijai roku un pagaidīja, līdz sieviete apsēžas viņam pretī.

– Vai drīkstu pasūtīt jums kafiju, Kliftones kundze? – viņš vaicāja un, pirms viņa paspēja ko sacīt, piebilda: – Brīdinu, tā nav tik laba kā pie Tillijas jaunkundzes.

– Nē, paldies, Fremptona kungs, – Meizija atteicās, jo viņu interesēja tikai tas, kālab aicināta.

Fremptona kungs nesteidzās. Viņš aizkūpināja cigareti un dziļi ievilka dūmu. – Kliftones kundze, – viņš beidzot iesāka, kad bija nolicis cigareti pelnutraukā. – Jūs noteikti esat ievērojusi, ka pēdējā laikā esmu kļuvis par Tillijas jaunkundzes tējnīcas biežu apmeklētāju. – Meizija pamāja. – Man jāatzīstas, ka vienīgais manu nācienu iemesls bijāt jūs. – Meizijai bija sava sen izstrādāta taktika sarunām ar mīlas pārņemtiem pielūdzējiem, un viņa gatavojās to lietot, tiklīdz viņš būs beidzis savu ievadu. – Visus šos gadus, kopš strādāju viesnīcu biznesā, – viņš turpināja, – es neesmu redzējis nevienu, kura strādātu profesionālāk par jums. Atliek tikai vēlēties, lai viesnīcā visas viesmīles būtu tikpat kvalificētas kā jūs.

– Es esmu labi apmācīta, – Meizija noteica.

– Gluži tāpat kā pārējās četras viesmīles tējnīcā, taču nevienai no viņām nepiemīt jūsu dotības.

– Jūtos glaimota, Fremptona kungs, bet… kāpēc jūs man to stāstāt?

– Esmu šās viesnīcas direktors, – viņš paskaidroja, – un gribu, lai jūs uzņemtos atbildību par kafijas telpu, kura tiek dēvēta par “Palmkortu”. Kā jau pati redzat… – Viņš plaši pavēzēja roku. – Mums te ir simt galdiņu, tomēr pastāvīgi aizņemta ir tikai trešdaļa no tiem. Un tas nav ieguldīto līdzekļu vērts. Es nešaubos, ka viss mainītos, ja jūs uzņemtos atbildību. Domāju, ka varu izteikt jums izdevīgu priekšlikumu.

Meizija uzmanīgi klausījās.

– Neredzu iemeslu, kālab darba stundas nevarētu būt gandrīz tādas pašas kā pie jūsu pašreizējās darba devējas. Esmu gatavs maksāt jums piecas mārciņas nedēļā, turklāt visas nopelnītās dzeramnaudas, ko saņems pārējās “Palmkortas” viesmīles, tiks dalītas ar jums. Piecdesmit pret piecdesmit. Ja jums izdotos palielināt klientu pieplūdumu, tas būtu materiāli ļoti izdevīgi. Un tad es…

– Bet es nevaru iedomāties, ka jāpamet Tillijas jaunkundze, – Meizija pārtrauca viņa stāstījumu. – Visus šos sešus gadus viņa pret mani bijusi ļoti laba.

– Es pilnībā saprotu jūsu izjūtas, Kliftones kundze. Patiesībā es pat būtu vīlies, ja neizdzirdētu tieši tādu atbildi. Lojalitāte ir īpašība, ko es ārkārtīgi augstu vērtēju un apbrīnoju. Tomēr jums jāpadomā ne tikai par savu nākotni, bet arī par savu dēlu. Viņam vajadzētu izmantot iespēju un iestāties Svētā Bedas skolā.

Meizija uz mirkli palika bez valodas.

Tajā vakarā beigusi darbu, Meizija ieraudzīja Ediju automašīnā pie tējnīcas. Šajā reizē viņš neizlēca no auto un nesteidzās atvērt pasažiera puses durvis.

– Un kurp tu mani vedīsi? – viņa vaicāja, kad bija apsēdusies viņam blakus automašīnā.

– Tas ir pārsteigums, – Edijs atbildēja un iedarbināja dzinēju. – Tomēr nedomāju, ka būsi vīlusies.

Viņš brauca uz to pilsētas daļu, kurā Meizija vēl nekad nebija bijusi. Pēc dažām minūtēm viņš iestūrēja automašīnu alejā un apturēja to pie kādām lielām ozolkoka durvīm, virs kurām lieliem, sarkaniem neona burtiem bija rakstīts “Edija naktsklubs”.