– Tas pieder tev? – Meizija vaicāja.

– Katra kvadrātcolla, – Edijs lepni atbildēja. – Nāc, iesim iekšā! Pati visu redzēsi. – Viņš izlēca no automašīnas, atvēra ieejas durvis un ielaida Meiziju. – Reiz te bija noliktava, – viņš stāstīja, vezdams Meiziju lejup pa koka pakāpieniem. – Tagad, kad kuģi vairs nespēj uzbraukt tik tālu upes augštecē, kompānijai nācās meklēt citas telpas, un es varēju pārņemt viņu maksājumu saistības ar ļoti izdevīgiem noteikumiem.

Meizija iegāja plašā telpā ar dūmakainu apgaismojumu. Tikai pēc laika acis aprada ar puskrēslu, un viņa varēja paskatīties apkārt. Kāds pusducis vīriešu sēdēja uz augstiem bāra krēsliem pie letes un malkoja alkoholu, un gandrīz tikpat daudzas viesmīles spietoja starp viņiem. Aiz bāra bija grezna spoguļsiena, kas palīdzēja radīt iespaidu, ka telpa ir daudzkārt lielāka. Zāles centrā bija deju grīda, tam apkārt bija izvietoti smalki ar sarkanu samtu apvilkti sēdekļi – uz katra varēja iekārtoties vien divi cilvēki. Zāles tālākajā galā bija neliela skatuve, bet uz tās klavieres, čells, sitamie instrumenti un vairāki nošu paliktņi.

Edijs apsēdās pie bāra. Pārlaidis skatienu telpai, viņš sacīja: – Tieši tāpēc es tik daudz laika pavadīju Amerikā. Šādas izklaides vietas tagad tiek atvērtas gan Ņujorkā, gan Čikāgā. Un tās ir visai ienesīgas. – Viņš aizsmēķēja cigāru. – Varu tev apsolīt, ka Bristolē tu neko līdzīgu neatradīsi.

– Tas nu ir tiesa, – Meizija noteica un pievienojās viņam pie bāra, tomēr nemēģināja uzrāpties uz kāda no augstajiem krēsliem.

– Ko dzersi, lellīt? – viņš vaicāja, mēģinādams notēlot amerikāņu akcentu.

– Es nelietoju alkoholu, – Meizija atgādināja.

– Tas ir viens no iemesliem, kālab izvēlējos tevi.

– Izvēlējies mani?

– Protams. Tu esi ideāli piemērota, lai uzraudzītu meitenes, kuras iznēsā kokteiļus. Es tev maksāšu sešas mārciņas nedēļā. Ja bizness plauks, tu dzeramnaudās vien dabūsi daudz vairāk, nekā jebkad būtu varējusi iedomāties, strādājot pie Tillijas.

– Un man būs jāģērbjas šādi? – viņa vaicāja, norādot uz viesmīli, kurai mugurā bija sarkana bezpiedurkņu blūzīte, kas pilnībā atstāja plecus kailus, un ļoti pieguļoši melni svārki, kas tikko spēja apsegt ceļgalus. Meizijai likās uzjautrinoši, ka krāsas bija tādas pašas kā Svētā Bedas skolas formai.

– Un kāpēc tad ne? Tu izskaties lieliski. Un čaļi maksās labu naudu, lai viņus apkalpotu tāda meiča kā tu. Protams, tev nāksies uzklausīt arī visai savādus piedāvājumus, tomēr esmu pārliecināts, ka tu pratīsi tikt galā.

– Kādiem nolūkiem ir deju grīda, ja reiz tas ir tikai vīriešiem paredzēts klubs?

– Vēl viena ideja, ko es pārņēmu no Amerikas, – Edijs sacīja. – Ja apmeklētājs vēlas padejot ar kādu no viesmīlēm, lūdzu! Tikai par to jāmaksā.

– Un par ko vēl klients būs samaksājis tādā gadījumā?

– Tas atkarīgs no viņiem, – Edijs noteica un paraustīja plecus. – Ja nenotiek šajās telpās, tad uz mani neattiecas, – viņš piebilda un mazliet par skaļu iesmējās. Meizijai gan smiekli nebija ne prātā. – Tātad… ko tu par to domā? – viņš vaicāja.

– Man liekas, ka labāk steigšos uz mājām, – sacīja Meizija. – Man neiznāca laika brīdināt Hariju, ka atgriezīšos vēlu.

– Kā liksi, saldumiņ, – teica Edijs, aplika roku Meizijai ap pleciem un vadīja viņu ārā no bāra un augšup pa kāpnēm.

Atpakaļceļā uz Stilhausleinu viņš stāstīja Meizijai par saviem nākotnes plāniem. – Esmu jau nolūkojis vēl kādu vietu, – viņš aizrautīgi lielījās. – Es nevaru tikt vienīgi augstāk par debesīm. Tur ir robeža.

– Debesis ir robeža, – Meizija atkārtoja, kad viņi bija piebraukuši pie divdesmit septītās mājas.

Meizija aši izkāpa no automašīnas un naski soļoja uz namdurvju pusi.

– Tev būs vajadzīgas dažas dienas, lai padomātu par to? – Edijs vaicāja, steigdamies viņai nopakaļ.

– Nē, paldies, Edij! – Meizija nevilcinoties atteica. – Esmu jau izlēmusi, – viņa piebilda un izņēma atslēgu no rokassomiņas.

Edijs pasmaidīja un apskāva viņas plecus. – Es jau arī biju domājis, ka tev nāksies grūti pieņemt šo lēmumu.

Nocēlusi Edija roku sev no pleciem, Meizija mīļi pasmaidīja un teica: – Jauki, ka iedomājies par mani, saldumiņ, tomēr domāju, ka labāk turēšos pie kafijas iznēsāšanas. – Viņa atvēra mājas durvis un vēl piebilda: – Tomēr paldies, ka pavaicāji.

– Kā teiksi, lellīt! Tomēr, ja pārdomāsi, manā iestādē allaž būsi gaidīta!

Meizija aizvēra mājas durvis.

Četrpadsmitā nodaļa

Beidzot Meizija iedomājās, kurš cilvēks varētu sniegt viņai padomu. Viņa nolēma ierasties dokos bez iepriekšēja brīdinājuma un cerēja, ka viņš būs mājās, kad viņa klaudzinās pie durvīm.

Ne Stenam, ne arī Harijam viņa nesacīja, kurp dodas. Viens no viņiem mēģinātu Meiziju atrunāt, bet otrs nodomātu, ka viņa pievīlusi dāvāto uzticību.

Meizija sagaidīja savu brīvdienu, aizveda Hariju uz skolu un ar tramvaju brauca uz dokiem. Apmeklējuma laiku viņa bija izraudzījusies ļoti rūpīgi. Vēla rīta stunda, kad viņš, visticamāk, vēl bija savā kabinetā, bet Stens pilnībā aizņemts ar preču izkraušanu un iekraušanu otrā doku galā.

Vīram, kas dežurēja pie vārtiem, Meizija sacīja, ka dodas pieteikties darbā par apkopēju. Viņš vienaldzīgi norādīja uz sarkano ķieģeļu ēku un atkal neatcerējās Meiziju redzējis iepriekš.

Viņa soļoja Beringtona ēkas virzienā, skatījās uz logiem piektajā stāvā un prātoja, kur varētu būt viņa kabinets. Atmiņā atausa tikšanās ar Netlsas kundzi, kura viņai parādīja durvis tajā pašā mirklī, kad viņa nosauca savu uzvārdu. Tagad Meizijai bija darbs, kurš viņai patika un kur viņa tika cienīta, turklāt pēdējo dažu dienu laikā viņa bija saņēmusi vēl divus piedāvājumus. Viņa vairs nedomāja par Netlsas kundzi, bet devās tieši uz ēku un tad tai garām uz molu.

Gaitu Meizija palēnināja tikai tad, kad ieraudzīja viņa mitekli. Viņai bija grūti iedomāties, ka cilvēks labprātīgi dzīvo dzelzceļa vagoniņā. Piepeši prātā iešāvās doma, ka varbūt viņa pieļāvusi briesmīgu kļūdu. Vai Harija stāsti par ēdamistabu, guļamistabu un pat bibliotēku būtu pārspīlēti? “Meizija Kliftone, tu nedrīksti tagad apstāties, ja reiz esi jau tik tālu,” viņa sacīja pati sev un braši pieklaudzināja pie vagoniņa durvīm.

– Lūdzu, ienāciet, Kliftones kundze! – viņš klusā balsī aicināja.

Meizija atvēra durvis un ieraudzīja vīrieti ērtā sēdeklī. Apkārt bija grāmatas un citas nepieciešamas lietas. Viņa bija pārsteigta par to, cik telpa ir tīra, un atskārta, ka ne jau Vecais Džeks, bet viņa pati dzīvo trešās klases mājvietā, lai ko arī sacītu Stens. Viņš bija radījis mītu, kurš izgaisa, kad realitāti skatīja no aizspriedumiem brīva bērna acis.

Vecais Džeks nekavējoties pielēca kājās un norādīja uz sēdekli pretī. – Nešaubos, ka esat atnākusi pie manis, lai parunātu par Hariju.

– Jā gan, Tāra kungs, – viņa atbildēja.

– Ļaujiet, es minēšu, – viņš teica. – Jūs nevarat izlemt, vai viņam vajadzētu doties uz Svētā Bedas skolu vai palikt savā tagadējā skolā.

– Kā gan jūs to varējāt zināt? – vaicāja Meizija.

– Es par šo jautājumu domāju jau visu mēnesi, – Vecais Džeks atbildēja.

– Un kā jums šķiet, ko viņam vajadzētu darīt?

– Manuprāt, par spīti daudzajām grūtībām, ar kurām viņam nāksies sastapties Svētā Bedas skolā, viņam šis piedāvājums jāpieņem. Ja viņš šo iespēju neizmantos, var gadīties, ka nožēlos visu atlikušo mūžu.

– Varbūt viņš nemaz nedabūs to stipendiju, un tad šis lēmums vairs nebūs mūsu ziņā.

– Lēmums vairs nebija mūsu ziņā, – noteica Vecais Džeks, – tajā brīdī, kad Frobišera kungs izdzirdēja Hariju dziedam. Man tomēr ir sajūta, ka tas nebija vienīgais jūsu nāciena iemesls.

Meizija sāka apjaust, kālab Harijs tik ļoti apbrīno šo veco vīru. – Jums ir taisnība, Tāra kungs. Man nepieciešams padoms vēl kādā jautājumā.

– Jūsu dēls sauc mani par Džeku. Izņemot reizes, kad sadusmojas uz mani. Tad es esmu Vecais Džeks.

To dzirdot, Meizija pasmaidīja, taču tūdaļ nopietni sacīja: – Es raizējos, ka arī gadījumā, ja Harijs iegūs stipendiju, es pelnu pārāk maz, lai nodrošinātu viņam lietas, ko vairums Svētā Bedas skolas audzēkņu uztver kā pašas par sevi saprotamas. Par laimi, man tika piedāvāts darbs, kurā es varētu nopelnīt daudz vairāk naudas.

– Un jūs raizējaties par Tillijas jaunkundzes reakciju, kad viņa uzzinās, ka grasāties pamest darbu viņas tējnīcā.

– Vai jūs pazīstat Tillijas jaunkundzi?

– Nē, bet Harijs viņu daudzkārt ir pieminējis. Ir skaidrs, ka viņa ir veidota no tiem pašiem māliem, kā Mandejas jaunkundze. Ticiet man, tādi cilvēki ir retums. Un nav nepieciešams viņu dēļ raizēties.

– Es nesaprotu.

– Redziet, – sacīja Vecais Džeks, – Mandejas jaunkundze jau tagad ir ieguldījusi milzum daudz sava laika un darba, lai būtu droša, ka Harijs ne tikai iegūs stipendiju mācībām Svētā Bedas skolā, bet arī pierādīs, ka ir tās vērts. Esmu gatavs saderēt, ka viņa ar tuvāko draudzeni ir apspriedusi katru sīkāko varbūtību, un tā nu ir sagadījies, ka šī tuvākā draudzene ir Tillijas jaunkundze. Kad pastāstīsiet viņai par to, ka esat dabūjusi jaunu darbu, tas varētu nebūt pārāk liels pārsteigums viņai.

– Paldies, Džek! – izsaucās Meizija. – Harijam ir ļoti paveicies ar tādu draugu kā jūs. Tēvs, kura viņam tā īsti nav bijis… – viņa klusi piebilda.

– Tas ir jaukākais kompliments, ko esmu saņēmis daudzu gadu laikā, – atbildēja Vecais Džeks. – Žēl vienīgi, ka viņam nācās tēvu zaudēt tik traģiskos apstākļos.

– Vai jums ir zināms, kā mans vīrs nomira?

– Jā, es to zinu, – atbildēja Vecais Džeks. Viņš apzinājās, ka nebūtu vajadzējis par šo tematu vispār runāt, un tāpēc ātri piebilda: – Tikai pēc Harija stāstītā.

– Bet jūs taču zināt, ka tā nav taisnība, – Meizija turpināja.

– Zinu gan, – Vecais Džeks piekrita. – Un man ir aizdomas, ka arī Harijs nojauš, ka tēvs nav kritis karā.

– Tad… kāpēc viņš to nepasaka?

– Droši vien domā, ka ir kādas nepatīkamas lietas, ko jūs nevēlaties viņam stāstīt.

– Bet es jau arī pati nezinu, kas patiesībā notika.

Vecais Džeks klusēja.

Meizija lēnām soļoja uz mājām. Viens jautājums bija atrisināts, bet uz otru atbildes joprojām nebija. Tomēr viņai bija pilnīgi skaidrs, ka arī Vecais Džeks iekļaujams to cilvēku sarakstā, kuri zina, kas patiesībā notika ar viņas vīru.

Izrādījās, ka Vecajam Džekam ir taisnība par Tillijas jaunkundzi. Kad Meizija pavēstīja par Fremptona kunga piedāvājumu, tējnīcas īpašniece izrādīja tik dziļu sapratni un atbalstu, ka lielāku pat nevarēja iedomāties.

– Mums visiem tevis pietrūks, – Tillija sacīja. – Un, godīgi runājot, Royal ir ļoti paveicies, ka viņi dabūjuši tevi.

– Kā lai jums pateicos par to, ko manā labā esat darījusi visus šos gadus? – sacīja Meizija.

– Lai Harijs pateicas tev, – attrauca Tillija. – Man ir aizdomas, ka viņš pats to sapratīs. Tas ir tikai laika jautājums.

Pēc mēneša Meizija uzsāka darbu jaunajā vietā un jau pavisam drīz saprata, kāpēc “Palmkortā” parasti ir aizņemta tikai trešdaļa galdiņu.

Viesmīles uzskatīja, ka tas ir tikai darbs – atšķirībā no Tillijas jaunkundzes, kura to bija uztvērusi kā aicinājumu. Viesmīles nepapūlējās atcerēties ne apmeklētāju vārdus, ne arī viņu iecienītākos galdiņus. Vēl ļaunāk – bieži vien kafija paguva atdzist, līdz tā nokļuva pie klienta uz galda, bet kūkas mierīgi kalta, gaidīdamas, kamēr kāds tās vēlēsies nopirkt. Meiziju nepārsteidza tas, ka meitenes nesaņēma dzeramnaudu. Viņas to nemaz nebija pelnījušas.

Kad bija aizritējis arī nākamais mēnesis, Meizija sāka tā īsti saprast, cik ļoti daudz viņai iemācījusi Tillijas jaunkundze.

Pēc trijiem mēnešiem Meizija jau bija nomainījusi piecas viesmīles, tomēr nebija aizvilinājusi nevienu no Tillijas tējnīcas. Viņa bija pasūtījusi arī elegantas jaunas uniformas savam kolektīvam. Vēl viņa parūpējās par to, lai tiktu atjaunots trauku krājums, un, kas vēl svarīgāk, nomainīja kafijas piegādātāju un kūku cepēju. Un to viņa vēlējās pārņemt no Tillijas jaunkundzes.

– Meizij, tevis dēļ es tērēju milzum daudz naudas, – Fremptona kungs noteica, kad uz viņa galda parādījās kārtējā rēķinu kaudzīte. – Pacenties neaizmirst, ko es sacīju par investīciju atgūšanu.

– Man būs vajadzīgi vēl seši mēneši, Fremptona kungs, un tad jūs redzēsiet rezultātus.

Lai gan, nepagurusi strādādama, Meizija allaž atrada laiku aizvest Hariju uz skolu un atvest viņu pēc stundām mājās. Tomēr viņa brīdināja Fremptona kungu, ka vienu dienu neieradīsies laikā uz darbu.

Kad Meizija paskaidroja iemeslu, viesnīcas vadītājs piešķīra viņai brīvdienu.

Neilgi pirms iziešanas no mājām Meizija paraudzījās spogulī. Viņa bija ģērbusies savās labākajās drānās, lai gan nedevās uz baznīcu. Smaidot viņa paskatījās uz savu dēlu, kurš jaunajā melni sarkanajā skolas formā izskatījās ļoti smalks. Tomēr, gaidot tramvaju, viņa jutās mazliet nedroša.