– Mans finanšu padomdevējs uzskata, ka ir vērts mēģināt, – atbildēja Meizija. – Viņš ir pārliecināts, ka es ne tikai varēšu savilkt galus kopā, bet, atmaksājusi aizdevumu, pat tikšu pie peļņas jau piecu gadu laikā.

– Un tieši tajos gados Harijs mācīsies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

– To es labi zinu, Fremptona kungs, bet Keisija kungs panāca, ka līgums man paredz arī pieklājīgu darba samaksu. Kad būšu sadalījusi dzeramnaudas ar savām viesmīlēm, mājās nesīšu apmēram tādu pašu summu kā tagad. Svarīgākais ir tas, ka piecu gadu laikā man kontā parādīsies reāli aktīvi un kopš tā brīža visa peļņa būs mana, – viņa sacīja, pūlēdamās precīzi atsaukt atmiņā Patrika vārdus.

– Man ir skaidrs, ka esi izlēmusi, – sacīja Fremptona kungs. – Un tomēr es tevi brīdināšu. Meizij, ir milzīga atšķirība, vai tu esi darba ņēmējs, kurš skaidri zina, ka nedēļas beigās saņems nopelnīto algu, vai esi darba devējs, kura pienākums ir katru piektdienas pēcpusdienu salikt šīs algas aploksnēs, lai izsniegtu saviem padotajiem. Goda vārds, Meizij, tu esi labākā savā jomā, bet… vai tu patiešām no pakļautā vēlies kļūt par vadītāju?

– Keisijs man palīdzēs ar padomu.

– Keisijs ir spējīgs puisis, tur es tev piekrītu, tomēr viņam valsts otrā malā ir daudz nozīmīgu klientu. Bizness būs jāvada tev. Dienu no dienas. Ja kaut kas noies greizi, viņš nevarēs allaž būt blakus un paturēt tev rociņu.

– Bet cita tāda izdevība man vairs negadīsies! – Tas bija otrs Patrika izteikums.

– Tad lai notiek, Meizij! – piekāpās Fremptona kungs. – Un zini, mums viesnīcā tevis patiešām pietrūks. Vienīgais iemesls, kāpēc varētu sacīt, ka tik neaizvietojama neesi, ir tas, ka tu ļoti labi izskoloji savu palīdzi.

– Sūzana jūs nepievils, Fremptona kungs.

– Par to esmu pārliecināts, taču viņa nekad nebūs Meizija Kliftone. Ļauj man pirmajam novēlēt tev visu iespējamo veiksmi tavā izvēlētajā ceļā. Ja nu gadījumā viss neiet tik gludi, tev šeit allaž atradīsies vieta.

Fremptona kungs piecēlās no galda un paspieda roku Meizijai. Gluži tāpat kā pirms sešiem gadiem.

Septiņpadsmitā nodaļa

Pēc mēneša Meizija parakstīja sešus dokumentus, klātesot National Provincial bankas pārvaldniekam Prendergasta kungam. Taču pirms tam Patriks kopā ar viņu pārskatīja visus dokumentus, teikumu pēc teikuma, un apmierināts atzina, ka ļoti kļūdījies, šauboties par Tillijas jaunkundzes godaprātu. Viņš sacīja Meizijai, ka viņam vispār vairs nebūtu darba, ja visi rīkotos tik godīgi kā Tillijas jaunkundze.

Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit ceturtā gada deviņpadsmitajā martā Meizija pasniedza Tillijas jaunkundzei piecsimt mārciņas, pretī saņemot ciešu apskāvienu un tējnīcu. Pēc nedēļas Tillijas jaunkundze un Mandejas jaunkundze aizbrauca uz Kornvolu.

Meizija pirmo reizi atvēra tējnīcas durvis jau kā īpašniece, tomēr bija nolēmusi saglabāt iepriekšējo nosaukumu. Patriks bija ieteicis viņai nenovērtēt par zemu tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā dibinātā uzņēmuma jau iegūto reputāciju, kuru tas nopelnījis, nesot Tillijas vārdu, un pat nemēģināt mainīt nosaukumu. Vismaz tik ilgi, kamēr Tillijas jaunkundzes vārds vēl visiem labā atmiņā, un drošāk arī pēc tam to nedarīt. – Pastāvīgajiem klientiem nepatīk pārmaiņas, jo īpaši straujas. Neliec viņiem tādas piedzīvot.

Paklausījusi šādam padomam, Meizija tomēr ieviesa dažus jauninājumus, kuri neaizskāra pastāvīgo klientu ieradumus. Viņa nodomāja, ka svaigi galdauti nekādi nevarētu kaitēt. Krēsli un pat galdi jau bija ieguvuši, maigi izsakoties, savādu izskatu. Un Tillijas jaunkundze laikam nebija pamanījusi, ka paklājs izdilis mazliet par daudz.

– Neskrien par ātru, – Patriks brīdināja Meiziju vienā no savām ikmēneša apciemojuma reizēm. – Atceries, ka naudu iztērēt ir daudz vieglāk, nekā nopelnīt. Un nebrīnies, ja daži no pastāvīgajiem Tillijas klientiem vienkārši pazudīs, bet tu dažos pirmajos mēnešos nenopelnīsi tik, cik biji ieplānojusi.

Patrikam izrādījās taisnība. Pirmajā mēnesī apmeklētāju skaits samazinājās, tas pats turpinājās arī otrajā mēnesī, tādējādi pierādot faktu, ka Tillijas jaunkundze patiešām bijusi ļoti iemīļota. Ja trešajā mēnesī klātos tikpat slikti, Patriks ieteiktu pievērst uzmanību skaidrās naudas plūsmai un kredītlimitam, taču lejupslīde – vēl viens Patrika lietots termins – apstājās un klientu skaits mazliet pat palielinājās.

Pirmā patstāvīgās saimniekošanas gada beigās Meizija faktiski bija uzskatāma par izputinātu. Viņai nebija izdevies nopelnīt pat tik daudz, lai atmaksātu kaut daļu no bankas piešķirtā aizņēmuma.

– Nesatraucies tik ļoti, mana dārgā, – Tillijas jaunkundze viņai sacīja kādā no savām retajām viesošanās reizēm Bristolē. – Arī man vairākus gadus nācās pacīnīties, lai sāktu kaut ko pelnīt. – Meizija nevarēja atļauties ziedot gadus. Viņai šādas iespējas gluži vienkārši nebija.

Nākamais gads iesākās cerīgi. Atgriezās arī daži Meizijas pastāvīgie apmeklētāji, kuri iepriekš bija sekojuši viņai uz “Palmkortu”. Etkinss bija tik ļoti izplūdis miesās un viņa cigārs bija kļuvis tik garš, ka Meizija varēja vien iztēloties, cik lieliski attīstās viņa izklaides bizness. Katru rītu vienpadsmitos ieradās vecais lāga Krediks, tērpies lietusmētelī un allaž paņēmis līdzi lietussargu, neatkarīgi no laika apstākļiem. Paretam nāca arī Holkoma kungs, kurš parasti vēlējās zināt, kādas ir Harija sekmes, un Meizija nekad neļāva skolotājam maksāt rēķinu. Lai kad arī Patriks atbrauktu uz Bristoli, viņa pirmā pieturas vieta allaž bija “Tillijas tējnīca”.

Otrā gada laikā Meizija nomainīja vienu piegādātāju, kuram nebija īsti saprotama vārdu “svaigs” un “sakaltis” nozīme. Viņa atbrīvojās arī no viesmīles, kura nepiekrita vispārpieņemtajam uzskatam, ka klientam vienmēr ir taisnība. Vairākas jaunas sievietes pieteicās uz šo vietu, jo sabiedrības uzskati par to, ka sievietei vajadzīgs algots darbs, bija kļuvuši progresīvāki. Meizija pieņēma kādu jaunu sievieti, vārdā Kārena. Viņai bija blondi, sprogaini mati, lielas zilas acis un tāda figūra, par kuru modes žurnālos saka: “Augums kā smilšu pulkstenis.” Meizija sprieda, ka šī sieviete piesaistīs vairāk klientu, kas jaunāki par lielāko daļu viņas pašreizējo apmeklētāju.

Atrast citu kulinārijas izstrādājumu piegādātāju bija grūtāk. Vairākas firmas meklēja sadarbības iespējas, tomēr Meizijas prasības bija ļoti augstas. Kad uz viņas sliekšņa nostājās Bobs Barouss no “Barousa beķerejas”, kas dibināta tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektajā gadā, un sacīja, ka “Tillijas tējnīcai” jākļūst par viņa pirmo klientu, Meizija noslēdza ar viņu līgumu par mēnesi garu izmēģinājuma laiku.

Izrādījās, ka Bobs ir strādīgs un uzticams, turklāt viņa piegādātā prece allaž bija tik svaiga, ka Meizijas klienti mēdz sacīt: “Labi, varbūt vēl vienu.” Viņa ceptās smalkmaizītes ar krēmu vai augļiem bija ļoti iecienītas, taču par īstu sensāciju kļuva jaunievedums – šokolādes kūkas. Tās no letes pazuda tik ātri, ka līdz dienas vidum vairs nebija nevienas. Meizija gan mudināja Bobu cept vairāk, taču viņš vienmēr atbildēja, ka tas nav iespējams.

Kādā rītā, kad Bobs bija izkrāvis atvesto preci, Meizija pamanīja, ka viņš izskatās nomākts, un piedāvāja iedzert kafiju. Viņš atzinās, ka saskāries ar tādām pašām naudas plūsmas problēmām, kādas piedzīvoja Meizija savā pirmajā patstāvīgās saimniekošanas gadā, tomēr bija pārliecināts, ka drīz vien stāvoklis uzlabosies. Gluži nesen viņam bija izdevies noslēgt sadarbības līgumu ar divām kafejnīcām, tomēr viņš bija ļoti pateicīgs Meizijai par doto pirmo iespēju.

Laikam ritot, šī rīta kafijas pauze kļuva par savdabīgu rituālu. Par spīti tam, Meizija bija pārsteigta, kad Bobs uzaicināja viņu uz satikšanos. Meizija abu attiecības bija uzskatījusi vienīgi par lietišķām. Viņš bija nopircis biļetes uz mūziklu “Burvīgā nakts”. Tas bija jauniestudējums, kurš tika demonstrēts “Hipodromā”, un viņa bija cerējusi, ka Patriks uzaicinās turp aiziet.

Meizija pateicās Bobam, tomēr sacīja, ka nevēlas sabojāt abu attiecības. Viņai būtu gribējies arī piebilst, ka ir vēl divi citi vīrieši, kuri ieņem zināmu vietu viņas dzīvē, – piecpadsmitgadnieks, kurš sācis ļoti raizēties par pūtītēm uz sejas, un kāds īrs, kurš Bristolē ierodas tikai reizi mēnesī un, pašam nemanot, kļuvis par viņas romantisko jūtu valdnieku. Bobs “nē” par atbildi neuzskatīja un pēc mēneša pārsteidza Meiziju vēl vairāk, uzdāvinādams viņai markazīta piespraudi. Meizija noskūpstīja viņu uz vaiga un nobrīnījās par to, kā gan viņš uzzinājis, ka šī ir viņas dzimšanas diena. Tajā vakarā viņa ielika piespraudi atvilktnē un būtu par to aizmirsusi, ja vien regulāri nesaņemtu vēl citas dāvanas.

Konkurenta uzstājība Patrikam likās uzjautrinoša, un viņš kādu vakaru atgādināja Meizijai, ka viņa ir izskatīga sieviete, turklāt laba partija.

Meizijai smiekli nebija prātā. – Tam jādara gals, – viņa sacīja.

– Tad kālab tu nemeklē citu piegādātāju? – viņš vaicāja.

– Jo labu piegādātāju atrast ir grūtāk nekā mīlniekus. Bobs ir uzticams, cep labākās kūkas visā pilsētā, un cenas viņa produkcijai ir zemākas nekā pie viņa sāncenšiem.

– Un viņš ir tevī iemīlējies, – noteica Patriks.

– Neķircinies! Tam jāpieliek punkts.

– Es tev pateikšu, ko pārtraukt ir vēl svarīgāk, – sacīja Patriks, pēc tam pieliecās un atvēra savu portfeli.

– Vai drīkstu tev atgādināt, ka mums bija paredzētas romantiskas vakariņas sveču gaismā, nevis lietišķa tikšanās.

– Diemžēl to nevarēs atlikt uz vēlāku laiku, – Patriks noteica un uzlika uz galda dokumentu žūksnīti. – Šie ir pārskati par pēdējiem trim tavas darbības mēnešiem, un tā nav nekāda priecīgā lasāmviela.

– Bet tu taču teici, ka situācija pamazām uzlabojas. Vai tad ne?

– Zināmā mērā tā arī ir. Tu pat esi pamanījusies savus tēriņus iegrožot līdz bankas ieteiktajam līmenim, tomēr šajā laika periodā gluži neizprotami ir kritušies tavi ienākumi.

– Kā gan tas iespējams? Mums pagājušajā mēnesī bija rekordliels apmeklētāju skaits.

– Tieši tas bija iemesls, kālab es nolēmu sīki izpētīt visus tavus čekus un rēķinus par pagājušo mēnesi. Tur kaut kas nesaskan. Meizij, es esmu nonācis pie nepatīkama secinājuma. Kāda no tavām viesmīlēm slepus ņem naudu no kases. Ēdināšanas biznesā tas nav nekas jauns, taču, reiz sācies, tas turpināsies, līdz būsi atradusi vainīgo un atlaidusi no darba. Ja zagli neatradīsi iespējami ātri, tev būs kārtējais gads bez peļņas, un tu atkal nespēsi samaksāt parādu bankai.

– Un ko tu iesaki?

– Tev ciešāk jāpavēro savas padotās. Vainīgā kādā brīdī noteikti sevi nodos.

– Kā tad es varēšu zināt, ka tā ir īstā?

– Ir vairākas pazīmes, kam jāpievērš īpaša uzmanība, – skaidroja Patriks. – Kāda varbūt dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Piemēram, iegādājusies jaunu mēteli vai dārgu rotu, vai arī ņem brīvdienas, ko parasti nevarētu atļauties. Visticamāk, viņa tev sacīs, ka viņai ir jauns draugs, bet…

– Sasodīts! – noteica Meizija. – Man liekas, es nojaušu, kura tā varētu būt.

– Kura tad?

– Kārena. Viņa tikai dažus mēnešus strādā pie manis un pēdējā laikā brīvajās nedēļas nogalēs sākusi braukāt uz Londonu. Pagājušajā nedēļā viņa ieradās darbā ar jaunu šalli un smalkiem ādas cimdiem rokās. Jāatzīstas, ka es viņu pat apskaudu.

– Nepārsteidzies ar secinājumiem, – brīdināja Patriks, – tomēr uzmani viņu ciešāk. Varbūt viņa piesavinās visas dzeramnaudas, varbūt krāmējas gar kasi, bet varbūt dara gan vienu, gan otru. Droši varu teikt tikai vienu… Tas nebeigsies tāpat vien. Visbiežāk notiek tā, ka zaglis kļūst aizvien bezkaunīgāks un pārliecinātāks par sevi. Tev jārīkojas ātri, kamēr viņa nav paguvusi izpostīt tavu biznesu.

Meizijai derdzās izspiegot savu kolektīvu. Gandrīz visas gados jaunākās viņa bija izvēlējusies pati, bet vecākās bija vēl Tilljas pieņemtas un strādāja tējnīcā jau gadiem ilgi.

Īpaši uzmanīgi viņa vēroja Kārenu, tomēr nebija nekādu pazīmju par to, ka viņa būtu zagle. Tomēr Patriks bija brīdinājis, ka zagļi parasti ir viltīgāki nekā godīgie cilvēki, turklāt Meizijai nebija iespējams Kārenu uzmanīt nepārtraukti. Un tad problēma atrisinājās it kā pati no sevis. Kārena iesniedza atlūgumu. Viņa sacīja, ka ir saderinājusies un mēneša beigās dosies pie līgavaiņa uz Londonu. Kārenas saderināšanās gredzens Meizijai likās visai iespaidīgs. Tiesa, viņa nezināja, kurš par to samaksājis. Aizgainījusi šo domu, viņa nopriecājās, ka būs mazāk iemeslu lauzīt galvu.

Kad pēc piecām nedēļām Bristolē atkal ieradās Patriks, Meizija saņēma brīdinājumu, ka ienākumi turpina kristies. Tātad Kārena nebija vainojama.

– Varbūt ir laiks vērsties policijā? – vaicāja Meizija.

– Pagaidām vēl ne. Tev noteikti nav vajadzīgas nepamatotas apsūdzības vai tenkas, kuras noteikti neuzlabos tava kolektīva noskaņojumu. Policija gan, iespējams, notvers zagli, tomēr līdz tam brīdim tu varētu zaudēt daļu savu izcilāko viesmīļu, kuras nevēlēsies dzīvot pastāvīgu aizdomu ēnā. Turklāt problēmas noteikti nāks ausīs vismaz dažiem klientiem, un tev tas nudien nav nepieciešams.