Ar patiesu prieku es izgāzos jau pirmajā pārbaudē un tad atklāju, ka Mandejas jaunkundze nepieder pie tām, kas ātri padodas.

– Kādu skaņdarbu esi izvēlējies nodziedāt, bērns? – viņa man vaicāja, kad nostājos zēnu rindas priekšā.

– Neesmu izvēlējies neko, – es atbildēju.

Viņa atvēra baznīcas dziesmu grāmatu un apsēdās pie klavierēm. Es pasmaidīju un klusībā nopriecājos, ka joprojām varēšu pagūt uz mūsu svētdienas futbola mača otro puslaiku. Jaunkundze sāka spēlēt pazīstamu melodiju. Es paskatījos uz māti. Viņa sēdēja pirmajā solu rindā un cieši raudzījās manī. Es nolēmu, ka labāk būs, ja izcietīšu šo pārbaudījumu, lai darītu viņai prieku.

Es vēl nebiju nodziedājis par vienu pantu, kad Mandejas jaunkundzes sejā uzplauka smaids.

– Bērns, kāds ir tavs vārds? – viņa vaicāja.

– Harijs Kliftons, jaunkundz.

– Harij Klifton, tu ieradīsies uz kora mēģinājumiem pirmdienās, trešdienās un piektdienās. Precīzi sešos vakarā. – Tad viņa pagriezās pret zēnu, kurš stāvēja aiz manis, un sacīja: – Nākamais!

Apsolīju mammai, ka laikus ieradīšos uz pirmo kora mēģinājumu, lai gan apzinājos, ka neapšaubāmi tas būs arī pēdējais, jo Mandejas jaunkundze drīz atskārtīs, ka neprotu ne lasīt, ne arī rakstīt. Un tā patiešām arī notiktu, ja vien katram, kurš dzirdēja mani dziedam, nebūtu pilnīgi skaidrs, ka mana balss nav tāda kā pārējiem kora zēniem. Patiesībā notika tā, ka visi apklusa, kad vien sāku dziedāt. Apkārtējie manī raudzījās ar apbrīnu, pat ar godbijību. Šādus skatienus es izmisīgi alku redzēt, kad biju futbola laukumā, bet sagaidīju baznīcā. Mandejas jaunkundze izlikās neko nemanām.

Kad jaunkundze sacīja, ka mēģinājums beidzies, es negāju uz mājām, bet skriešus metos uz dokiem, lai sastaptos ar Tāra kungu. Pateicu viņam, ka neprotu ne lasīt, ne rakstīt, un vaicāju, ko man tagad darīt. Uzmanīgi uzklausījis vecā vīra padomu, es jau nākamajā dienā atgriezos skolā, kur padevīgi ieņēmu savu vietu Holkoma kunga klasē.

Skolotājs nespēja noslēpt izbrīnu, kad ieraudzīja mani sēžam pirmajā solu rindā. Vēl vairāk viņu pārsteidza tas, ka es pirmo reizi no sirds pievērsu uzmanību tam, ko mācīja rīta nodarbībās.

Holkoma kungs sāka ar alfabētu, un jau pēc dažām dienām es varēju uzrakstīt visus alfabēta burtus, lai gan ne vienmēr pareizā secībā. Mamma labprāt būtu man palīdzējusi, kad pēcpusdienā pārnācu mājās, taču viņa, gluži tāpat kā pārējie manas ģimenes locekļi, neprata ne lasīt, ne rakstīt.

Tēvocis Stens varēja šā tā uzskribelēt savu parakstu. Viņš spēja arī atšķirt cigarešu Wills’s Star paciņu no Woodbine, tomēr es biju gandrīz droši pārliecināts, ka nosaukumus viņš nemācēja izlasīt. Par spīti viņa burkšķēšanai, kas nemaz nepalīdzēja man mācībās, es turpināju aprakstīt ar alfabēta burtiem katru papīra strēmeli, ko izdevās atrast. Izskatījās, ka tēvocis Stens pat nepamana, ka saplēstās avīžu skrandas mazmājiņā vienmēr bija aprakstītas.

Kad nu beidzot biju apguvis alfabētu, Holkoma kungs man ierādīja dažus vienkāršus vārdus. “Suns”, “kaķis”, “mamma”, “tētis”. Tieši tad es skolotājam pirmo reizi pavaicāju par manu tēvu, jo cerēju, ka viņš spēs kaut ko pastāstīt. Galu galā man bija radies iespaids, ka viņš zina pilnīgi visu. Izskatījās, ka viņam nav īsti saprotams, kāpēc es tik maz zinu pats par savu tēvu. Pēc nedēļas viņš uz tāfeles uzrakstīja manu pirmo garāko vārdu. “Grāmata”. Un pēc tam – vēl garākus. Mēneša beigās es jau pratu pats uzrakstīt saistītu teikumu. Holkoma kungs sacīja, ka tajā ir atrodami pilnīgi visi alfabēta burti. Un patiešām tā arī bija. Es pārbaudīju.

Ceturkšņa beigās es jau pratu pareizi uzrakstīt vārdus “baznīcas dziesma”, “himna” un “psalms”. Lai kā arī centās Holkoma kungs un man nemitējās aizrādīt, ka es neizrunāju visus burtus, tomēr tas nelīdzēja. Un tad pienāca brīvlaiks. Mani pārņēma bažas, ka bez Holkoma kunga palīdzības es netikšu galā ar Mandejas jaunkundzes solīto pārbaudījumu. Un droši vien tā arī notiktu, ja skolotāja vietu neieņemtu Vecais Džeks.

Piektdienas vakarā es uz kora mēģinājumu ierados pusstundu agrāk par nolikto laiku. Šajā reizē man bija jānokārto pārbaudījums, ja gribēju arī turpmāk dziedāt korī. Es klusām sēdēju altāra telpā un cerēju, ka Mandejas jaunkundze vispirms uz pārbaudījumu aicinās kādu citu.

Es jau biju ticis galā ar pirmo uzdevumu, un Mandejas jaunkundze sacīja, ka tas ir vērā ņemams panākums. Mums visiem bija jānolasa “Mūsu Tēvs Debesīs”. Man tas neradīja ne mazākās grūtības. Cik tālu vien sniedzās manas bērnības atmiņas, mamma ik vakaru nometās uz ceļiem pie manas gultas un runāja tik pazīstamos vārdus. Pēc tam viņa apspraudīja man segu. Mandejas jaunkundzes nākamais uzdevums gan prasīja vairāk piepūles.

Nu jau bija aizritējis otrais mēnesis, kopš mēs dziedājām korī, un tāpēc tika gaidīts, ka spēsim nolasīt visiem priekšā psalmu. Es izvēlējos simt divdesmit pirmo, ko arī zināju no galvas. Agrāk biju to bieži dziedājis. “Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība?” Pats es varēju cerēt vienīgi uz Dieva palīdzību. Tiesa, psalmu grāmatā tagad varēju atšķirt vajadzīgo lappusi, jo nu jau biju iemācījies skaitīt līdz simtam. Mani māca vienīgi bažas par to, ka Mandejas jaunkundze varētu ievērot, ja man neizdosies precīzi nolasīt rindu pēc rindas. Ja viņa pamanīs krāpšanos, tad neļaus man turpināt un man nāksies nīkt ģērbkambarī vēl vienu mēnesi, kamēr pārējie divi “nelgas” (es gan nezināju, ko šis vārds nozīmē, līdz nākamajā dienā nebiju pajautājis Holkoma kungam) varēs dziedāt draudzei.

Bija pienācis laiks trešajam un pēdējam pārbaudījumam, un es biju tam gatavs. Atlikušajiem koristiem Mandejas jaunkundze lika uzrakstīt visus desmit baušļus pareizā secībā, neieskatoties Mozus Grāmatā.

Kora vadītāja izlikās neredzam, ka vispirms es minēju zagšanu un tikai pēc tam nokaušanu, nemācēju uzrakstīt “laulību pārkāpt” un vispār nezināju, ko šie vārdi nozīmē. Tikai pēc tam, kad divi “nejēgas” bija aizraidīti projām par mazākām kļūdām, es sapratu, cik izcila ir mana balss.

Adventes pirmajā svētdienā Mandejas jaunkundze pavēstīja, ka ir izraudzījusies trīs jaunus soprānus – vai “mazos eņģelīšus”, kā mūs dēvēja mācītājs Votss, – kas pievienosies korim. Viens zēns par īstiem nāves grēkiem, tādiem kā pļāpāšana sprediķa laikā un konfektes sūkāšana, tika aizraidīts. Vēl divi pretendenti tika pieķerti dievkalpojuma noslēguma dziesmas laikā izklaidējamies ar rotaļām.

Nākamajā svētdienā es uzvilku garu, zilu sutanai līdzīgu ģērbu ar baltu, krokotu apkakli. Un tikai man vienīgajam bija atļauts uzlikt bronzas medaljonu ar Jaunavas Marijas attēlu. Šis pagodinājums liecināja, ka esmu izraudzīts par soprānu grupas solistu. Es medaljonu nenoņemtu arī pa ceļam uz mājām un ietu, lepni izriezis krūtis; nākamajā dienā es ar to dotos pat uz skolu, lai parādītu pārējiem zēniem. Tikai nelaime tā, ka Mandejas jaunkundze man to atņēma katra dievkalpojuma beigās.

Svētdienās es it kā pārcēlos uz pavisam citu pasauli, tomēr bažījos, ka šādai pacilātībai nevarētu būt ilgs mūžs.

Otrā nodaļa

No rītiem celdamies augšā, tēvocis Stens allaž sazin kā pamanījās pamodināt arī visus pārējos mājiniekus. Neviens par to nežēlojās, jo viņš bija ģimenes maizes pelnītājs, turklāt visādā ziņā arī lētāks un uzticamāks par modinātājpulksteni.

Vispirms Harijs dzirdēja, kā noklaudz guļamistabas durvis. Pēc tam sekoja tēvoča smagie soļi uz kāpņu laukumiņa čīkstošajiem dēļiem, tad lejup uz pirmo stāvu un ārā no mājas. Tad nobrīkšķēja vēl vienas durvis, un viņš nozuda mazmājiņā. Ja nu gadījumā kāds vēl nebūtu pamodies, tad ūdens šļākšanās pēc tam, kad tēvocis Stens bija parāvis ķēdi un tad vēl divas reizes aizcirtis durvis, atkal nonākot savā guļamistabā, šie trokšņi kalpoja par atgādinājumu, ka tēvocis Stens vēlas, lai brokastis būtu galdā, kad viņš ieies virtuvē. Viņš mazgājās un skuvās tikai sestdienas vakarā, kad parasti devās izklaidēties. Nevienam ne prātā neienāktu apsūdzēt tēvoci Stenu par savas sūri pelnītās naudas izšķērdēšanu, pērkot pārāk daudz ziepju.

Meizija, Harija mamma, cēlās uzreiz pēc Stena. Viņa teju izlēca no gultas jau pēc tam, kad durvis noklaudzēja pirmo reizi. Kad tēvocis Stens nāca no mazmājiņas, uz krāsns jau bija uzlikts putras trauks. Drīz pēc tam piecēlās vecāmāte un pievienojās savai meitai virtuvē vēl pirms tam, kad Stens ieņēma savu vietu galda galā. Ja Harijs vēlējās dabūt vismaz kādu kumosu no brokastu galda, tad viņam vajadzēja būt virtuvē piecu minūšu laikā pēc pirmās durvju noklaudzēšanas. Pēdējais virtuvē ieradās vectēvs, jo viņš bija tik kurls, ka allaž pamanījās nogulēt visu Stena rituālās trokšņošanas laiku. Tāds bija dienas sākums Kliftonu mājās, un tas allaž palika nemainīgs. Ja ģimenei ir pieejama tikai viena āra mazmājiņa, viena vienīga izlietne un viens pats dvielis, tad kārtības iedibināšana kļūst par nepieciešamību.

Kamēr Harijs uzšļakstīja sejai mazliet auksta ūdens, viņa māte virtuvē klāja galdu. Divas biezas, ar taukiem apziestas maizes rikas tēvocim Stenam, četras plānas šķēlītes pārējiem ģimenes piederīgajiem. Ja grozā, ko ik pirmdienas rītu izlika pie ārdurvīm, bija vēl kaut mazliet ogļu, viņa maizi uzgrauzdēja. Kad Stens bija izēdis savu putras bļodu, Harijs drīkstēja to izlaizīt.

Uz pavarda vienmēr bija liela, brūna tējkanna. Vecāmāte tēju salēja dažādu izmēru krūzēs. Viņa izmantoja apsudrabotu Viktorijas laikmeta tējas sietiņu, ko bija mantojusi no savas mātes. Visi malkoja nesaldinātu tēju – cukurs bija paredzēts tikai īpašām reizēm un svētku dienām. Stens iztukšoja alus pudeli. Viņš allaž izdzēra visu vienā malkā. Pēc tam viņš piecēlās no galda, skaļi atraugājās un tad paņēma savu pusdienu kārbu, ko vecāmāte bija piepildījusi, kamēr viņš brokastoja. Tajā bija divas ar Marmite pastu apziestas maizes šķēles, cīsiņš, ābols, divas alus pudeles un piecas cigaretes. Kad viņš bija aizgājis uz dokiem, visi mājinieki vienlaikus sāka runāt.

Vecāmāte gribēja zināt, kādi ļaudis pabijuši tējnīcā, kurā strādāja viņas meita. Kas viesiem bijis mugurā, kur katrs sēdējis, ko baudījis no ēdiena, kas pagatavots uz plīts telpā, ko apgaismo elektriskās spuldzes, kuras neko nenopilina ar vasku kā sveces. Un vissvarīgākais bija vaicājums par to, kurš atstājis dzeramnaudu, ko Meizijai allaž nācās dalīt ar pavāru.

Savukārt Meiziju vairāk interesēja tas, ko Harijs iepriekšējā dienā darījis skolā. Viņa pieprasīja, lai dēls par to atskaitās visos sīkumos. Toties vecaimātei tas nelikās interesanti. Droši vien tālab, ka viņa skolā nekad nebija gājusi. Patiesību sakot, arī tējnīcā viņa nebija spērusi kāju.

Vecaistēvs vispār reti kad izteica kādu komentāru. Viņš bija kļuvis gluži kurls, jo četrus gadus no vietas bija pielādējis vieglās artilērijas lielgabalu no rītiem, pusdienlaikā un vakarā. Viņš apmierinājās ar to, ka lasīja tekstu no lūpām un laiku pa laikam gluži vienkārši pamāja ar galvu. Svešiniekam tas varēja radīt iespaidu, ka vecaistēvs īsti nedraudzējas ar prātu, taču ģimenei bija labi zināms, cik šāds uzskats būtu nepamatots.

Ģimenē iedibinātā dienas kārtība mazliet mainījās vien nedēļas nogalē. Sestdienās, kad tēvocis Stens devās ārā no virtuves, Harijs sekoja viņam cieši pa pēdām un gāja līdzi uz dokiem. Svētdienās mamma pavadīja Hariju uz baznīcu, kur trešajā solu rindā gozējās sava dēla – kora solista – slavas staros.

Bija kārtējā sestdiena. Divdesmit minūšu ilgā gājiena laikā uz dokiem Harijs parasti nebilda ne vārda, izņemot reizes, kad tika tieši uzrunāts. Un vienmēr, kad Stens uzsāka sarunu, tā allaž izvērtās tieši tāda pati kā iepriekšējā sestdienā.

– Kad tu beidzot metīsi to skološanos pie malas un ķersies pie īsta darba, jaunais cilvēk? – Šādiem vārdiem Stens parasti vērsās pie Harija.

– Es nedrīkstu pamest skolu, kamēr man vēl nav četrpadsmit gadu, – Harijs tēvocim atgādināja. – Tā likumā noteikts.

– Sasodīti stulbs likums, ja tu vaicātu manu viedokli. Es biju ar visu ticis galā un uzsācis darbu jau tad, kad man palika tikai divpadsmit, – Stens pavēstīja, itin kā Harijs šo dziļo domu nebūtu dzirdējis jau neskaitāmas reizes. Zēns arī nepūlējās atbildēt, jo labi zināja, ko tēvocis sacīs pēc tam. – Un pat nozīmīgāks fakts ir tas, ka vēl pirms savas septiņpadsmitās dzimšanas dienas es jau pieteicos armijā.

– Tēvoci Sten, pastāsti man kaut ko vairāk par karu! – Harijs mudināja, jo zināja, ka šis temats varētu ilgt vismaz dažus simtus jardu.

– Mēs ar tavu tēvu Karaliskajā Glosteršīras pulkā pierakstījāmies vienā un tajā pašā dienā, – tēvocis Stens atteica un pieskārās savai cepurei, itin kā salutēdams senajām atmiņām. – Vispirms bija divpadsmit nedēļu ilgas pamatapmācības Tontonas kazarmās. Pēc tam mūs nosūtīja cīnīties ar fričiem. Frontē mums galvenokārt nācās tupēt žurku apsēstās tranšejās un gaidīt, kad mūsu stulbais virsnieks noaurosies un mums būs jāmetas kaujā, izstieptiem durkļiem un rejošiem ieročiem jāsasniedz ienaidnieka ierakumu līnijas… – Pēc tam iestājās gara pauze, un tad tēvocis vēl piebilda: – Es biju viens no tiem, kuriem uzsmaidīja veiksme. Tiku cauri sveikā. – Harijs precīzi vārdu pēc vārda zināja tēvoča nākamo teikumu, tomēr klusēja un klausījās. – Tu vienkārši nesaproti, cik ļoti tev ir paveicies, puis. Es zaudēju divus brāļus. Tavus tēvočus Reju un Albertu. Tavs tēvs karā turklāt zaudēja ne vien brāli, bet arī tēvu, tavu otru vectēvu, kuru tev tā arī neizdevās iepazīt. Tas tik bija īsts vīrs! Viņš spēja iztukšot pinti alus tik ātri kā neviens cits man pazīstams doku strādnieks.