– Cik ilgi vēl es varu atļauties šādi nogaidīt?

– Paskatīsimies vēl vienu mēnesi. Ja līdz mēneša beigām vēl neko nebūsim noskaidrojuši, ziņosim policijai. – Viņš plati uzsmaidīja Meizijai. – Un tagad beigsim šīs lietišķās runas un mēģināsim atcerēties, ka svinam tavu dzimšanas dienu.

– Tā bija jau pirms diviem mēnešiem, – Meizija iebilda. – Un, nebijis Boba, tu par to pat nezinātu.

Patriks vēlreiz atvēra portfeli, taču tagad izņēma tumši zilu kārbiņu ar labi pazīstamas firmas logo uz vāka. Viņš pasniedza to Meizijai, kura lēnām atvēra dāvanu. Kārbiņā bija melnu ādas cimdu pāris un vilnas šalle tradicionālajā Burberry rakstā.

– Tātad tu esi tas, kurš mani aptīra! – viņa sacīja un apskāva Patriku. Viņš neatbildēja. – Kas noticis? – Meizija vaicāja.

– Man ir arī citas ziņas, – viņš beidzot sacīja. Meizija skatījās viņam acīs un domāja par to, kas gan vēl slikts varētu būt atgadījies. – Es esmu paaugstināts amatā. Tagad būšu direktora vietnieks mūsu firmas galvenajā birojā Dublinā. Lielāko laika daļu man nāksies pavadīt pie rakstāmgalda, un manus tagadējos pienākumus pārņems kāds cits. Es joprojām varēšu tevi apciemot, tomēr ne tik bieži.

Meizija gulēja viņa skavās un augu nakti raudāja. Viņai bija licies, ka nekad vairs negribēs apprecēties. Tagad viņa saprata, ka to vēlētos, bet mīļotais vīrietis vairs nebija pieejams. Nākamajā rītā viņa darbā ieradās ar nokavēšanos un ieraudzīja, ka Bobs viņu jau gaida. Meizija atslēdza durvis, un viņš sāka izkraut atvesto preci.

– Pēc mirkļa atgriezīšos, – viņa sacīja un devās uz darbiniekiem paredzētajām labierīcībām.

Viņa pēdējo reizi bija atvadījusies no Patrika, kad viņš stacijā kāpa vilcienā, un atkal nespēja valdīt asaras. Bija jāieskatās spogulī, jo viņa nevēlējās, lai apmeklētāji sāk uzdot liekus jautājumus. “Nekad nenesiet savas personīgās problēmas uz darbu,” Tillijas jaunkundze bieži atgādināja. “Klientiem pietiek pašiem savu problēmu, viņiem jūsējās nav vajadzīgas.”

Meizija ieskatījās spogulī. Kosmētika bija izplūdusi. – Sasodīts! – viņa skaļi noteica, kad pamanīja, ka somiņu atstājusi uz letes. Kad viņa atgriezās tējnīcas telpās, lai to paņemtu, viņai piepeši kļuva slikti. Bobs stāvēja ar muguru pret viņu un vienu roku bija ielicis kasēs aparāta atvilktnē. Meizija noskatījās, kā Bobs ieslidina banknotes un monētas bikšu kabatā, tad klusi aizver kases aparāta atvilktni un dodas atpakaļ pie sava auto, lai turpinātu izkraut atvestās kūkas.

Patrika padoms, kā rīkoties šādā situācijā, Meizijai likās zināms. Viņa nostājās pie kases aparāta un gaidīja, līdz Bobs ienāk telpā. Viņš tobrīd nesa nevis paplāti, bet gan mazu, sarkanu ādas kārbiņu, plati uzsmaidīja Meizijai un nometās uz viena ceļgala.

– Bob Barous, tu nekavējoties atstāsi šīs telpas, – Meizija sacīja tādā tonī, kas pārsteidza pat viņu pašu. – Ja es vēl kaut reizi ieraudzīšu tevi savas tējnīcas tuvumā, tad izsaukšu policiju.

Viņa bija gaidījusi neskaitāmus paskaidrojumus vai lamu straumi. Bobs klusēja, tad gluži vienkārši piecēlās kājās, nolika uz letes naudu, ko tikko bija nozadzis, un izgāja ārā, nesacījis ne vārda. Meizija sabruka uz tuvējā krēsla, un tieši tobrīd darbā ieradās pirmā viesmīle.

– Labrīt, Kliftones kundze! Šodien ir neparasti jauks laiks!

Astoņpadsmitā nodaļa

Katru reizi, kad pastkastītes spraugā ieslīdēja plāna, brūna aploksne, Meizija nodomāja, ka no Bristoles klasiskās ģimnāzijas atkal atsūtīts rēķins par Harija mācību maksu un vēl dažādiem “papildu pakalpojumiem”, kā tos mēdza dēvēt Bristoles municipālās labdarības iestādes.

Ik dienu, ejot mājās no darba, Meizija mēdza iegriezties bankā, lai dienas ieņēmumus ieskaitītu savā darījumu kontā, bet saņemtās dzeramnaudas, ko viņa dalīja ar visām viesmīlēm, nonāca citā, ko viņa bija nosaukusi par “Harija kontu”, cerībā, ka ceturkšņa beigās tajā būs gana daudz naudas, lai pietiktu mācību maksai.

Meizija atplēsa aploksni. Lai gan katru vārdu viņa neprata izlasīt, tomēr pazina parakstu un saprata, kāda summa tur uzrakstīta. Trīsdesmit septiņas mārciņas un desmit pensi. Tie bija jāsamaksā īsā laikā. Tomēr pēc tam, kad Holkoma kungs bija izlasījis pēdējo ziņojumu par Harija sekmēm, viņa nosprieda, ka investīcijas tiešām ir pamatotas.

– Un ziniet, – Holkoma kungs brīdināja, – izdevumi nemazināsies, kad viņš skolu beigs.

– Kāpēc tad ne? – Meizija nesaprata. – Ar tādu izglītību viņam nebūs grūti atrast darbu, un pēc tam jau viņš par saviem rēķiniem varēs rūpēties pats.

Holkoma kungs sērīgi pašūpoja galvu, gandrīz kā tad, ja kāds no viņa neattapīgākajiem skolēniem nesaprata skaidrojumu. – Es tomēr ceru, ka pēc ģimnāzijas beigšanas viņš dosies uz Oksfordu un apgūs angļu literatūru.

– Un cik ilgu laiku tas prasīs? – Meizija vaicāja.

– Trīs vai varbūt arī četrus gadus.

– Pa to laiku viņš izlasīs neaptveramu daudzumu angļu literatūras.

– Noteikti ar to pietiks, lai dabūtu darbu.

Meizija iesmējās. – Tad jau viņš droši vien būs skolotājs. Kā jūs.

– Viņš nav tāds kā es, – atteica Holkoma kungs. – Uzdrīkstēšos minēt, ka viņš varētu kļūt rakstnieks.

– Vai ar rakstīšanu var nopelnīt iztiku?

– Pavisam noteikti, ja vien ir panākumi. Ja nu tomēr tas neizdodas, tad… jums taisnība, viņš varētu kļūt par skolotāju kā es.

– Man tas patiktu, – Meizija noteica, nepamanījusi ironiju Holkoma kunga balsī.

Meizija ielika aploksni somā. Vakarā, pēc ierašanās bankā, viņa vēlējās pārliecināties, vai “Harija kontā” ir pietiekami daudz naudas, lai viņa varētu izrakstīt čeku par visu summu. Trīsdesmit septiņām mārciņām un desmit pensiem. “Kad tu pārtērē kredītlimitu, naudu no tā iegūst tikai banka,” bija sacījis Patriks. Reizēm ģimnāzijas vadība viņai laipni pagarināja samaksas termiņu par divām vai trijām nedēļām, taču Patriks bija izskaidrojis, ka arī mācību iestādei, gluži tāpat kā tējnīcai, ir jāsagatavo bilance mācību semestra beigās.

Tramvaju nenācās gaidīt ilgi. Kad Meizija bija apsēdusies, viņas domas atkal atgriezās pie Patrika. Viņa nekad nebūtu gatava kādam atzīties, pat ne savai mātei, cik ļoti ilgojas pēc šā vīrieša.

Domas iztraucēja ugunsdzēsēju automašīna, kas aiztraucās garām pa ielu. Vairāki pasažieri noskatījās pa logu. Kad tā vairs nebija saredzama, Meizijas domas aizslīdēja pie “Tillijas tējnīcas”. Padzinusi Bobu Barousu, viņa sāka saņemt no bankas pārvaldnieka ziņojumus par to, ka tējnīca sāk nest stabilu peļņu katru mēnesi. Gada beigās tā pat pārsniedza Tillijas jaunkundzes rekordskaitli – simt divpadsmit mārciņas un desmit šiliņus. Tas ļāva samaksāt bankai daļu no piecsimt mārciņu lielā parāda. Un nauda pat vēl palika pāri, lai iegādātos Harijam jaunas kurpes.

Viktoriastrītas galā Meizija izkāpa no tramvaja. Ejot pāri Bedminsteras tiltam, viņa ieskatījās rokaspulkstenī, savā pirmajā saņemtajā dāvanā, un atkal iedomājās par dēlu.

Septiņi trīsdesmit divas. Laika bija vairāk nekā pietiekami, lai atvērtu tējnīcu un sagatavotos pulksten astoņos uzņemt pirmo apmeklētāju. Viņa vienmēr priecājās, ja brīdī, kad viņa pagrieza plāksnīti durvīs ar uzrakstu “atvērts” uz augšu, ārpusē jau gaidīja neliela rinda.

Viņa vēl nebija sasniegusi Haistrītu, kad garām aizjoņoja vēl viena ugunsdzēsēju automašīna. Tagad viņa varēja saskatīt arī pelēku dūmu mākoni, kas pletās debesīs. Meizija bija nonākusi Brodstrītā, un piepeši viņas sirds sāka joņot kā neprātā. Trīs ugunsdzēsēju automašīnas un viens policijas auto puslokā bija izvietoti iepretī “Tillijas tējnīcai”.

Meizija metās skriešus.

– Nē, nē, nē! Tā taču nevar būt “Tillijas tējnīca!” – viņa kliedza un tad pamanīja ielas pretējā pusē vairākas savas viesmīles, kas bija sapulcējušās nelielā grupā. Viena no viņām raudāja. Meizija atradās tikai dažu jardu attālumā no vietas, kur kādreiz atradās ieejas durvis, kad viņai priekšā nostājās policists un neļāva doties uz priekšu.

– Bet es taču esmu īpašniece! – viņa sacīja un neticīgi raudzījās uz gailošajām oglēm. Uz to, kas reiz bija viena no populārākajām tējnīcām pilsētā. Acīs sariesās asaras, un viņa sāka klepot, jo biezi, melni dūmi spiedās kaklā. Meizija raudzījās uz to, kas bija palicis pāri no kādreiz spožās letes. Tagad tā bija pārogļojusies, uz grīdas klājās pelnu kārta, krēsli un galdi ar nevainojami baltajiem galdautiem stāvēja, kur viņa tos bija redzējusi pēdējo reizi, pirms tējnīcas slēgšanas iepriekšējā vakarā.

– Man patiešām žēl, kundze, – sacīja policists, – taču jūsu pašas drošības labad iesaku pāriet ielas otrā pusē un pievienoties jūsu darbiniecēm.

Meizija pagriezās ar muguru pret “Tillijas tējnīcu” un negribīgi sāka iet pāri ielai. Vēl netikusi otrā pusē, viņa pūļa malā pamanīja to cilvēku. Mirklī, kad abu skatieni sastapās, viņš novērsās un gāja prom.

Detektīvinspektors Blekmors atvēra savu piezīmju grāmatiņu un pāri galdam paraudzījās uz aizdomās turamo.

– Vai varat man pateikt, kur jūs bijāt ap pulksten trijiem naktī, Kliftones kundze?

– Mājās, savā gultā, – atbildēja Meizija.

– Vai kāds to var apstiprināt?

– Ja šādi jūs vaicājat, vai kāds bija tajā gultā kopā ar mani, tad atbilde ir “nē”. Kālab jūs to vēlaties zināt?

Varas pārstāvis kaut ko pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā, tā iegūdams laiku pārdomām. Pēc tam viņš teica: – Mēģinu noskaidrot, vai bija iesaistīts vēl kāds.

– Kur “iesaistīts”? – Meizija nesaprata.

– Ļaunprātīgā dedzināšanā, – viņš paskaidroja, uzmanīgi vērodams Meiziju.

– Kurš gan gribētu nosvilināt “Tillijas tējnīcu”? – Meizija brīnījās.

– Es cerēju, ka jūs man šajā ziņā varētu palīdzēt, – Blekmors atteica. Viņš mirkli klusēja un gaidīja, ka Kliftones kundze pateiks kaut ko tādu, ko vēlāk pati nožēlos. Meizija nesacīja ne vārda.

Detektīvinspektors nekādi nespēja izlemt, kā īsti vērtēt Kliftones kundzi. Vai nu viņa bija ļoti aukstasinīga, vai arī neticami naiva. Viņš zināja kādu, kurš uz šo jautājumu varētu atbildēt.

Fremptona kungs piecēlās no galda, panāca pretī Meizijai un sarokojās ar viņu, bet pēc tam vedināja apsēsties.

– Ar patiesu nožēlu uzklausīju ziņas par ugunsnelaimi “Tillijas tējnīcā”, – viņš teica. – Paldies Dievam, neviens nav cietis. – Meizija gan pēdējā laikā Dievam nebija pārāk bieži pateikusies. – Es ceru, ka ēka un inventārs bija atbilstīgi apdrošināti.

– Jā gan, – atbildēja Meizija. – Pateicoties Keisija kungam, viss bija apdrošināts, taču diemžēl apdrošinātāji atsakās man izmaksāt kaut peniju, kamēr policija nav noskaidrojusi, vai es pati nebiju iesaistīta dedzināšanā.

– Nespēju noticēt, ka policija tevi varētu uztvert kā aizdomās turamo, – Fremptona kungs sacīja.

– Ņemot vērā manas finansiālās problēmas? – Meizija attrauca. – Kurš gan varētu viņus vainot!

– Tas ir vienīgi laika jautājums. Drīz viņi sapratīs, ka tas bijis smieklīgs pieņēmums.

– Man nav laika gaidīt, – Meizija noteica. – Un tieši tālab esmu atnākusi pie jums. Man ir jāatrod darbs, un reiz jūs teicāt, ka man šajā viesnīcā…

– Un tas bija nopietni domāts, – Fremptona kungs sacīja. – Tomēr agrāko posteni piedāvāt vairs nevaru. Sūzana strādā lieliski, turklāt gluži nesen esmu pieņēmis darbā arī trīs no “Tillijas” meitenēm. Man vairs nav brīvu vietu “Palmkortā”. Vienīgā vakance, ko pašlaik varu piedāvāt, gandrīz nav pieminēšanas vērta…

– Es uzklausīšu jebkuru piedāvājumu, Fremptona kungs, – atbildēja Meizija. – Un es to saku patiešām nopietni.

– Daži mūsu viesi ir izteikušies, ka labprāt vēlētos kaut ko ieēst arī pēc tam, kad restorāns vakarā ir slēgts, – stāstīja Fremptona kungs. – Esmu apsvēris domu, ka varētu piedāvāt kafiju un sviestmaizes arī pēc pulksten astoņiem vakarā un līdz brīdim, kad sešos no rīta tiek atvērta brokastu zāle. Es sākumā varu piedāvāt vien trīs mārciņas nedēļā, tiesa, visas dzeramnaudas paliek tev. Pats par sevi saprotams, ka…

– Es uzņemos šo darbu.

– Kad tu būsi gatava sākt?

– Šovakar.

Kad nākamā brūnā aploksne iekrita pa vēstuļu spraugu, Meizija to neatvērtu uzreiz ielika somā. “Cik ilgs laiks paies līdz otrajai un varbūt arī trešajai? Tad beidzot pienāks bieza balta aploksne, kurā būs vēstule ne vairs no kasiera, bet gan no ģimnāzijas direktora. Tajā būs vēstīts, ka semestra beigās Kliftones kundzes dēls tiks izslēgts no ģimnāzijas.” Meizija baidījās no mirkļa, kad Harijs būs spiests viņai lasīt priekšā šo vēstuli.

Septembrī Harijam vajadzētu uzsākt mācības sestajā klasē. Viņš nespēja noslēpt jūsmīgo mirdzumu acīs, kas parādījās ik reizi, kad viņš pieminēja “iešanu uz augšu”. Uz Oksfordu. Un tur varēs apgūt angļu literatūru pie viena no dižākajiem laikabiedriem – Elana Kviltera. Meizija nespēja izturēt domu par to, ka būs jāpasaka dēlam: “Nē, tas vairs nav iespējams.”

Pirmās dažas naktis jaunajā darbā Meizijai aizritēja visai mierīgi. Arī viss nākamais mēnesis pagāja līdzīgi. Viņai derdzās nīkšana bezdarbībā, un reizēm, kad piecos no rīta “Palmkortas” zālē ieradās apkopēju komanda, viņas secināja, ka tur vairs nav nekā uzkopjama. Pat visaizņemtākajās naktīs Meizijai nebija vairāk kā pusducis apmeklētāju – visbiežāk tie, kas izraidīti no bāra, kad pēc pusnakts tas slēgts. Šos cilvēkus vairāk interesēja dažādu piedāvājumu izteikšana pašai Meizijai, nevis mielošanās ar kafiju un šķiņķa sviestmaizēm.