žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

– Ak, jā, – noteica Prendergasta kungs. – Man ar jums jārunā, Kliftones kundze. Lūdzu, ienāciet!

“Kur gan esmu šo balsi jau dzirdējusi?” viņa nodomāja.

– Kliftones kundze, – viņš turpināja, kad Meizija bija apsēdusies, – ar patiesu nožēlu man nākas jums paziņot, ka pēdējo čeku par trīsdesmit septiņām mārciņām un desmit šiliņiem nevarējām apmaksāt. Lai gan šodien ieskaitījāt zināmu summu, diemžēl jūsu kontā joprojām naudas nav pietiekami, lai samaksātu visu. Varbūt tuvākajā nākotnē esat iecerējusi ieskaitīt vēl mazliet naudas?

– Nē, – atbildēja Meizija, izņēma no somas balto aploksni, uzlika to viņam priekšā uz galda un sacīja: – Varbūt jūs izrādīsiet man laipnību un informēsiet Bristoles municipālās labdarības iestādes, ka pēc zināma laika es samaksāšu visus tēriņus, kas saistīti ar Harija mācībām pēdējā semestrī.

– Man patiešām žēl, Kliftones kundze, – Prendergasta kungs teica. – Es no sirds gribētu jums kaut kā palīdzēt. – Viņš paņēma balto aploksni. – Vai drīkstu to atvērt? – viņš vaicāja.

– Jā, protams, – atbildēja Meizija, kura līdz pat šim brīdim bija izvairījusies no ziņas par to, cik tad patiesībā vēl ir parādā skolai.

Prendergasta kungs no rakstāmgalda paņēma plānu sudraba papīrnazi un atvēra aploksni. No tās viņš izņēma “Bristoles un Rietumanglijas apdrošināšanas kompānijas” čeku. Tajā bija rakstīts, ka Kliftones kundzei izmaksājami seši simti mārciņu.

Es pat viņas vārdu nebūtu atcerējies, ja viņa nesāktu apgalvot, ka esmu vainojams viņas vīra nāvē.

Viss sākās ar to, ka tēvs lika man piebiedroties ikgadējā darbinieku izbraukumā uz Vestonsjūpermēru. – Viņi redzēs, ka direktora dēls arī piedalās un ir ieinteresēts, un tas viņiem un viņu noskaņojumam nāks tikai par labu, – tēvs bija sacījis. Mani tas nepārliecināja. Godīgi sakot, visu to pasākumu es uztvēru kā vienu vienīgu laika izniekošanu, taču, ja reiz mans tēvs bija izlēmis, nebija nekādas jēgas pat mēģināt iebilst. Un tas patiešām arī būtu izvērties veltīgā laika izšķiešanā, ja nebijis Meizijas. Starp citu, ļoti izplatīts vārds! Arī viņa piedalījās izbraucienā. Pat man pašam bija pārsteigums, cik naski viņa piekrita pārgulēt ar priekšnieka dēlu. Nodomāju, ka pēc atgriešanās Bristolē vairs nekad viņu nesastapšu. Ļoti iespējams, ka tā arī notiktu, ja viņu nebūtu apprecējis Arturs Kliftons.

Es sēdēju pie sava rakstāmgalda un pētīju “Kļavas lapas” izmaksu tāmi. Skaitīju un pārskaitīju cerībā, ka atradīšu veidu, kā mūsu kompānija varētu ietaupīt kaut mazliet naudas. Lai cik arī pūlējos, kopsavilkums nebija iepriecinošs. Diemžēl priekšlikumu par šo līgumu pats biju izteicis, tātad pārmest varēju tikai pats sev.

Ar pretējo pusi – “Maisona kompānijas” pārstāvi – bijām ilgi kaulējušies un pēc vairākkārtējas manā budžetā neieplānotas aizkavēšanās mēs atpalikām no grafika par pieciem mēnešiem, kas nozīmēja pamatīgu soda naudu, ja noteiktajā laikā, tātad piecpadsmitajā decembrī nebūsim pabeiguši darbus. Tas, kas sākotnēji izskatījās pēc sapņu projekta un solījās nest kompānijai ievērojamu peļņu, izvērtās par īstu murgu, jo gandrīz droši varēja sacīt, ka piecpadsmitajā decembrī mēs pamodīsimies un būsim cietuši pamatīgus zaudējumus.

Mans tēvs jau uzreiz bija pret to, lai Beringtona kompānija iesaistās šajā darījumā, un savu viedokli pauda skaidri un nepārprotami. – Mums jādara tas, ko labi protam, – viņš atkārtoja katrā valdes sanāksmē. – Jau pēdējos simts gadus “Beringtonu kuģniecība” pārvadā preces pat no Zemes tālākajiem nostūriem. Saviem konkurentiem mēs atstājam Belfāstu, Liverpūli un Ņūkāslu, lai viņi būvē tur kuģus.

Es skaidri zināju, ka tēva nostāju man neizdosies mainīt, tāpēc pūlējos iespaidot jaunākos valdes locekļus, un sacīju, ka mēs pēdējos gados esam zaudējuši vairākas labas iespējas, kamēr pārējie pārķer izdevīgus piedāvājumus, kas pavisam viegli varēja kļūt arī mūsējie. Ar niecīgu pārsvaru es tomēr pārliecināju viņus pamēģināt un parakstīt līgumu ar “Maisona kompāniju” un uzbūvēt viņiem kravas kuģi, kas pievienotos viņu ātri augošajai flotei.

– Ja mēs labi pastrādāsim un “Kļavas lapu” uzbūvēsim nolīgtajā laikā, – es sacīju valdes sēdē, – noteikti būs arī nākamie sadarbības piedāvājumi.

– Cerēsim, ka mums nenāksies piedzīvot dienu, kad to rūgti nožēlosim. – Tie bija mana tēva vienīgie vārdi pēc tam, kad viņš balsošanā nebija ieguvis vairākumu.

Es to jau nožēloju. Lai gan “Beringtonu kuģniecībai” tūkstoš deviņi simti divdesmit pirmajā gadā tika prognozēta rekordliela peļņa, sāka izskatīties, ka tās filiālei “Beringtonu kuģubūve” ikgada bilancē būs vienīgais negatīvais ziņojums. Vairāki valdes locekļi jau sāka pārējiem atgādināt, ka balsojuši par mana tēva pozīciju, tādējādi norādot, ka neuzņemas atbildību par pretējo.

Tikai gluži nesen es biju kļuvis par mūsu kompānijas rīkotājdirektoru un varēju vien iztēloties, kas tiek runāts man aiz muguras. Visticamāk, tie nebija vārdi: “Kauls no vecā Beringtona kaula.” Viens no direktoru padomes locekļiem jau bija iesniedzis atlūgumu un aizejot ļoti skaidri pauda savu nostāju. Viņš brīdināja manu tēvu: – Šim puisim ir vājas spriešanas spējas. Uzmanies, lai viņš nenoved kompāniju līdz bankrotam.

Tomēr es vēl nebiju padevies, jo uzskatīju, ka mums joprojām paliek cerības uz vismaz nelielu peļņu, ja laikus pabeigsim darbu. Tik daudz kas bija atkarīgs no tā, kas notiks dažās nākamajās nedēļās! Es jau biju devis pavēli strādāt augu diennakti. Trijās astoņu stundu maiņās. Biju strādniekiem apsolījis arī prēmijas, ja pasūtījums tiks pabeigts laikus. Galu galā – aiz vārtiem taču gaida daudzi vīri, kuriem izmisīgi vajadzīgs darbs.

Es jau grasījos sacīt savai sekretārei, ka dodos uz mājām, kad viņš bez pieteikšanas ielauzās manā kabinetā. Neliela auguma, drukns vīrs ar platiem pleciem un izcilniem muskuļiem – īsts ostas krāvēja tips. Vispirms es iedomājos par to, kā gan viņš pamanījies tikt garām Potsas jaunkundzei, kura sekoja ienācējam un izskatījās neierasti satraukta. – Es nespēju viņu aizkavēt, – viņa pavēstīja acīmredzamo. – Vai pasaukt apsargu?

Ieskatījies vīrieša acīs, es teicu: – Nē.

Potsas jaunkundze palika stāvam pie durvīm, bet mēs abi viens otru vērtējoši nopētījām gluži kā mangusts un čūska. “Kurš sitīs pirmais?” Šī doma bija prātā katram no mums. Tad vīrietis negribīgi noņēma cepuri un sāka tarkšķēt. Pagāja laiks, līdz es vispār apjautu, par ko viņš runā.

– Mans labākais draugs tūdaļ izlaidīs garu! Arturs Kliftons aizies pie dieviem, ja vien jūs kaut ko nedarīsiet lietas labā.

Es sacīju, lai viņš nomierinās un paskaidro, kas tad īsti atgadījies. Kabinetā iesteidzās brigadieris. – Atvainojiet, ka Tenkoks jūs iztraucēja, kungs! – viņš sacīja, kad bija atguvis elpu. – Tomēr varu jums apliecināt, ka viss tiek kontrolēts. Nav nekā tāda, par ko jums būtu jāuztraucas.

– Un kas konkrēti tiek kontrolēts?

– Tenkoks te apgalvo, ka viņa draugs Kliftons strādājis kuģa korpusā, tad ieradusies jaunā maiņa un vīri nez kādēļ aizmetinājuši spraugu, pa kuru viņš varētu tikt ārā.

– Aizejiet un paklausieties paši! – Tenkoks sacīja. – Var dzirdēt, kā viņš klaudzinās.

– Vai tas ir iespējams, Haskins? – es vaicāju.

– Iespējams ir viss, tomēr vairāk ticams, ka Kliftons vienkārši aizšmaucis no darba un tagad jau sēž kādā krogā.

– Un kāpēc viņš nav parakstījies pirms iziešanas pa vārtiem? – neatlaidās Tenkoks.

– Tas nav nekas neparasts, kungs, – skaidroja Haskinss, neskatīdamies uz viņu. – Svarīgi ir pierakstīties, kad esi ieradies darbā, nevis tad, kad dodies projām.

– Ja nenāksiet un neapskatīsiet visu pats, – turpināja Tenkoks, – arī kapā aiziesiet ar viņa asinīm uz rokām. – Šis emociju izvirdums apklusināja pat Haskinsu.

– Potsas jaunkundz, es tagad došos uz pirmo doku, – es sacīju. – Tam nevajadzētu būt ilgi.

Druknais vīrietis izmetās no mana kabineta, vairs neteicis ne vārda.

– Haskins, jūs brauksiet manā mašīnā, – es izrīkoju.

– Pa ceļam varēsim apspriest, kas būtu darāms.

– Tur nav nepieciešams neko darīt, – brigadieris uzstājīgi palika pie sava. – Tas nav nekas nopietns. Vienas vienīgas muļķības.

Tikai tad, kad Haskinss jau sēdēja manā automobilī, es vaicāju bez aplinkiem: – Vai ir tāda iespēja, ka Kliftons patiešām ir iesprostots kuģa korpusā?

– Ne mazākās, – strikti atbildēja Haskinss. – Man tikai žēl, ka izniekojam jūsu laiku.

– Taču tas vīrs likās visai pārliecināts, – es sacīju.

– Viņš vienmēr ir pārliecināts par kaut ko tādu, kas beigās izrādās no gaisa pagrābts. – Man tas nelikās smieklīgi, bet Haskinss turpināja jau nopietnākā tonī: – Kliftona maiņa beidzās sešos. Viņš noteikti zināja, ka pie darba ķersies metinātāji, lai konkrētais uzdevums būtu izpildīts pirms pulksten diviem naktī, kad ierodas nākamā maiņa.

– Vispirms jau paskaidro man, ko Kliftons darīja kuģa korpusā!

– Veica pēdējo pārbaudi pirms metinātāju atnākšanas.

– Varbūt viņš neatskārta, ka maiņa jau beigusies. Vai tā varētu būt?

– Sirēnu, kas vēsta par maiņas beigām, var dzirdēt pat Bristoles pilsētas vidū, – Haskinss atgādināja brīdī, kad mēs braucām garām Tenkokam, kurš skrēja, gluži kā nelabā apsēsts.

– Tā ir saklausāma pat tad, ja atrodies kuģa korpusa dziļumos?

– Laikam jau ir iespējams, ka viņš tur sirēnu nesaklausīja, jo korpusam ir dubults dibens, tomēr man vēl nekad nav nācies sastapt dokeri, kurš nezinātu, cikos beidzas viņa maiņa.

– Ja vien viņam ir pulkstenis, – es noteicu un paskatījos, vai Haskinsam pašam tāds ir uz rokas. Viņam pulksteņa nebija. – Ja Kliftons joprojām atrodas ieslēgts kuģa korpusā, vai mums ir piemērots aprīkojums, lai viņu no turienes dabūtu ārā?

– Acetilēna griezējdegļu mums ir pietiekami daudz, lai izņemtu vienu korpusa posmu. Problēma ir tāda, ka šis darbs prasīs daudzas stundas. Ja Kliftons patiešām ir tur, tad līdz brīdim, kad mēs tiksim viņam klāt, viņš diezin vai būs dzīvs. Turklāt pēc tam vīriem būs vajadzīgas divas nedēļas, lai izņemto posmu atkal nostiprinātu vietā. Un jūs nemitīgi atgādināt, ka prēmijas saņems tie, kuri pratīs apsteigt laiku, nevis lieki to izšķērdēs.

Nakts maiņa jau bija nostrādājusi gandrīz divas stundas, kad mana automašīna apstājās pie kuģa sāna. Uz klāja atradās apmēram simt vīru. Viņi kala, metināja un ar kniedēm stiprināja izolācijas materiālu. Devies pie strādniekiem, es pamanīju Tenkoku, kurš skrēja uz kuģi. Pēc mirkļa viņš mani panāca, tomēr viņam vajadzēja divas reizes pieliekties, uz gurniem uzliekot rokas, lai kaut cik atgūtu elpu.

– Tātad… Tenkok, ko tu gribi, lai es daru? – es vaicāju, kad viņš bija atelsies.

– Lieciet, lai šie uz brīdi pārtrauc darbu. Visi. Tad dzirdēsiet, kā viņš klaudzinās.

Es pamāju ar galvu, apstiprinot savu piekrišanu.

Haskinss paraustīja plecus, un skaidri bija redzams, ka viņš ir izbrīnīts par to, ka es vispār esmu apsvēris iespēju šādu pavēli dot. Pagāja vairākas minūtes, līdz visi strādnieki bija nolikuši savus darba rīkus un uz kuģa iestājās klusums. Visi, kas atradās uz kuģa un dokā, stāvēja un uzmanīgi ieklausījās. Neviens nedzirdēja neko citu kā ierastos kaiju saucienus vai kāda smēķētāja klepu. Es nesaklausīju neko neparastu.

– Kā jau sacīju, kungs, – ierunājās Haskinss. – Tā ir tikai bezjēdzīga laika tērēšana. Kliftons krogā tagad droši vien tukšo jau trešo pinti alus.

Kāds nometa āmuru, un atbalss aizskanēja pa visu doku. Un pēc tam kādu mirkli… pavisam īsu mirkli es saklausīju kādu citu skaņu. Tā bija klusa, tomēr atkārtojās ar regulāriem starplaikiem.

– Tas ir viņš! – iekliedzās Tenkoks.

Un tad, tikpat piepeši kā parādījusies, šī skaņa pagaisa.

– Vai vēl kāds kaut ko dzirdēja? – es skaļi nokliedzu.

– Es neko nedzirdēju, – teica Haskinss un pārlaida vīriem gandrīz izaicinošu skatienu.

Daži paraudzījās pretī, vēl daži paņēma āmurus, it kā gribētu piedraudēt un gaidītu, lai kāds uzņemas vadību.

Es jutos kā kuģa kapteinis, kuram atlikusi tikai pēdējā iespēja apspiest dumpi uz klāja. Izskatījās, ka būšu zaudētājs jebkurā gadījumā. Ja likšu vīriem atsākt darbu, pa visiem dokiem paklīdīs baumas, ka esmu personīgi atbildīgs par Kliftona nāvi. Paies nedēļas, mēneši vai varbūt pat gadi, līdz spēšu atjaunot savu labo slavu. Ja likšu atvērt kuģa korpusu, zudīs jebkāda iespēja iegūt kaut niecīgāko peļņu no šā projekta, bet kopā ar to arī varbūtība, ka es jebkad ieņemšu valdes priekšsēdētāja amatu. Es gluži vienkārši tur stāvēju un cerēju, ka ieilgušais klusums pārliecinās vīrus par Tenkoka kļūdīšanos. Ar katru sekundi, kamēr klusums turpinājās, mana paļāvība kļuva stiprāka.

– Izskatās, ka neviens neko nevar sadzirdēt, kungs, – pēc mirkļa ierunājās Haskinss. – Vai atļaujat man norīkot vīrus atpakaļ pie darba?

Strādnieki nekustējās, tikai izaicinoši un cieši vērās uz mani. Haskinss tikpat neatlaidīgi sāka raudzīties uz viņiem, un daži jau nolaida skatienu.