Es pagriezos pret brigadieri un liku dot pavēli atsākt strādāšanu. Atkal iestājās klusums, un es biju gatavs pat apzvērēt, ka saklausīju klaudzināšanu. Es paraudzījos uz Tenkoku, bet tad jau atkal visu pārmāca tūkstošiem citu skaņu. Vīri negribīgi bija atsākuši darbu.

– Tenkok, varbūt labāk aizej uz krogu un paskaties, vai tavs draugs nesēž tur, – Haskinss ieteica. – Un, kad viņu atradīsi, sadod viņam pa ausīm par to, ka viņa dēļ mums nācās tik daudz laika iztērēt velti,

– Ja viņa tur nav, – ierunājos es, – aizej uz viņa mājām un pavaicā, vai sieva ir viņu redzējusi. – Tiklīdz biju to pateicis, es atskārtu savu kļūdu un ātri piebildu: – Protams, ja viņam vispār ir sieva.

– Jā, kungs, viņam ir sieva, – apstiprināja Tenkoks. – Viņa ir mana māsa.

– Ja joprojām nevari viņu atrast, ziņo man.

– Tad jau būs par vēlu, – Tenkoks noteica, pagriezās un sašļucis devās projām.

– Būšu savā kabinetā, Haskins, ja gadījumā esmu jums nepieciešams, – es noteicu un devos uz kuģa trapu. Pēc tam es aizbraucu uz Beringtona ēku un cerēju, ka nekad vairs Tenkoku neredzēšu.

Es apsēdos pie rakstāmgalda, tomēr nespēju koncentrēties, lai izlasītu vēstules, ko Potsas jaunkundze bija man nolikusi parakstīšanai. Galvā joprojām skanēja tā klaudzināšana. Atkal un atkal. Gluži kā populāra melodija, kas skan prātā un neļauj aizmigt. Zināju – ja Kliftons nākamajā rītā neieradīsies darbā, es no tās nemūžam nespēšu atbrīvoties. Nākamās stundas laikā manī aizvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka Tenkoks ir atradis savu draugu un tagad nožēlo, ka pataisījis sevi par muļķi visu acīs.

Tā bija viena no tām retajām reizēm, kad Potsas jaunkundze no darba aizgāja pirms manis. Krietni pēc tam es aizslēdzu sava rakstāmgalda augšējo atvilktni un tad saklausīju kāpnēs skrejošus soļus. Tas varēja būt tikai viņš.

Durvīs nostājās tas cilvēks, kuru biju cerējis vairs nekad nesastapt. Viņa acīs kvēloja niknums.

– Tu nogalēji manu labāko draugu, izdzimteni tāds! – viņš kliedza, kratīdams dūri. – Tikpat labi tu varēji viņu nožmiegt kailām rokām!

– Nomierinies, Tenkok, veco zēn! – es teicu. – Spriežot pēc tā, kas mums zināms, Kliftons joprojām varētu būt dzīvs.

– Viņam bija jāiet nāvē tikai tālab, lai tu varētu laikus pabeigt to savu draņķa projektu! Uz tā kuģa neviens pat nekāps virsū, kad ļaudis būs uzzinājuši patiesību.

– Kuģu būvēšanas vietās negadījumi notiek teju katru dienu. Ļaudis arī mirst, – es neveikli atgādināju.

Tenkoks panācās man tuvāk. Viņš bija pārskaities, un kādu mirkli pat likās, ka viņš man tūdaļ iesitīs. Tomēr viņš tikai stāvēja, kājas iepletis un pirkstus sažņaudzis dūrēs, un nikni raudzījās uz mani. – Kad es policijai izstāstīšu visu, ko zinu, jums gan nāksies atzīt, ka ar vienu vienīgu vārdu varējāt viņu glābt. Un tāpēc, ka jums bija svarīgi tikai tas, cik lielu peļņu iegūsiet, es parūpēšos, lai neviens vīrs pie jums dokos vairs nevēlētos strādāt.

Ja tiks iesaistīta policija, puse Bristoles iedzīvotāju nospriedīs, ka Kliftons joprojām atrodas ieslēgts kuģa korpusā, un arodbiedrība pieprasīs to atvērt. Nebija ne mazāko šaubu par to, ko viņi tur atradīs, ja tā notiks.

Es lēnām piecēlos no krēsla un devos pie kabineta stūrī novietotā seifa. Ievadīju kodu, es pagriezu atslēgu, atvēru durvis, izņēmu biezu, baltu aploksni un tad piegāju atpakaļ pie rakstāmgalda. Tur es paņēmu savu sudraba papīrnazi, atgriezu aploksni un izņēmu piecu mārciņu naudaszīmi. “Nez vai Tenkoks tādu vispār ir redzējis?” es iedomājos, uzliku banknoti uz dzēšlapas Tenkokam priekšā un pamanīju, ka jau pēc sekundes ieplešas viņa cūkas ačteles.

– Tavu draugu nekas vairs nespētu atgriezt dzīvē, – es viņam sacīju un uzliku otru piecu mārciņu banknoti uz iepriekšējās. Tenkoka acis kā piekaltas vērās uz naudu. – Turklāt nevienam patiešām nav zināms, vai viņš nav aizmucis uz dažām dienām. Tādā darbā tas nav nekas neparasts. – Uz otras banknotes es uzliku trešo. – Kad viņš atgriezīsies, vīri dokos tev nemūžam neļaus aizmirst šo gadījumu. – Ceturtajai banknotei uzgūla piektā. – Un tu taču negribēsi, lai tevi soda par policijas laika izniekošanu, vai ne? Tā būtu nopietna apsūdzība, kuras dēļ tu varētu nonākt arī cietumā. – Vēl divas banknotes. – Pats par sevi saprotams, ka tu zaudētu arī darbu. – Vēl trīs banknotes pievienojās iepriekšējām. – Man būtu grūti iztēloties, ka es dodu darbu cilvēkam, kurš mani apsūdz slepkavībā. – Es uzliku vēl pēdējās divas naudaszīmes uz banknošu kaudzītes. Aploksne bija tukša.

Tenkoks aizgriezās. Es izņēmu savu naudas maku un naudas kaudzītei pievienoju vēl vienu piecu mārciņu banknoti, kā arī trīs mārciņas un desmit šiliņus. Tagad uz rakstāmgalda bija sešdesmit astoņas mārciņas un desmit šiliņi. – Un tur, no kurienes es to paņēmu, ir vēl daudz vairāk, – es noteicu, cerēdams, ka tas izklausās pārliecinoši.

Dokers lēnām pienāca pie mana rakstāmgalda un, neveltot man ne skatiena, paņēma visu naudu un iebāza sev kabatā, bet pēc tam klusējot devās ārā pa durvīm.

Pa logu es noskatījos, kā viņš lēnām iziet no ēkas un aizsoļo doku vārtu virzienā.

Es atstāju seifu plaši atvērtu, šādas un tādas no tajā esošajām lietām izmētāju pa grīdu, tukšo aploksni uzsviedu uz rakstāmgalda un neatskatījies izgāju no kabineta. Es biju pēdējais, kurš tajā dienā pameta šo ēku.

Divdesmit pirmā nodaļa

– Detektīvinspektors Blekmors, – pieteica Potsas jaunkundze un pavirzījās sāņus, lai varas pārstāvis varētu ieiet rīkotājdirektora kabinetā.

Hugo Beringtons rūpīgi nopētīja inspektoru. Viņš noteikti nebija daudz garāks par piecām pēdām un deviņām collām, viņam bija dažas mārciņas liekā svara, tomēr joprojām viņš izskatījās pieņemami. Mugurā viņam bija lietusmētelis, kurš noteikti pirkts vēl tajos laikos, kad viņš strādājis par konsteblu, galvā viņam bija filca platmale, kas likās iegādāta daudz nesenāk. Tādējādi varēja spriest, ka viņam inspektora karjera vēl nav bijusi pārāk ilga.

Abi vīrieši sarokojās, Blekmors apsēdās un no kabatas izņēma pierakstu bloknotu un pildspalvu.

– Kā jau zināt, kungs, esmu ieradies tāpēc, lai pārliecinātos, ka šajās telpās, kā jūs apgalvojat, vakar notikusi zādzība. – Beringtonam nepatika vārds “apgalvojat”. – Varbūt sāksim ar to, ka jūs man pateiksiet, kad pamanījāt naudas pazušanu.

– Jā, protams, inspektor, – atteica Beringtons, pūlēdamies izklausīties pēc iespējas bezpalīdzīgāks. – Dokos es iebraucu ap septiņiem šajā rītā un uzreiz devos pārbaudīt, kā veicies nakts maiņai.

– Vai jūs tā darāt katru rītu?

– Nē, tikai šad un tad, – Beringtons atbildēja, bet nevarēja saprast, kālab uzdots šāds jautājums.

– Cik ilgu laiku jūs tur pavadījāt?

– Divdesmit… varbūt trīsdesmit minūtes. Pēc tam es devos uz savu kabinetu.

– Tātad tur jūs nonācāt mazliet pirms pusseptiņiem, vēlākais pusseptiņos.

– Jā, izklausās pareizi.

– Vai jūsu sekretāre jau bija ieradusies?

– Jā, viņa jau bija darbā. Man reti izdodas ierasties ātrāk par viņu. Viena briesmīga sieviete, – Beringtons piebilda un pasmaidīja.

– Laikam gan, – noteica detektīvinspektors. – Tātad tieši Potsas jaunkundze jums pavēstīja, ka seifs ir uzlauzts?

– Jā. Viņa sacīja, ka ieradusies no rīta un ieraudzījusi, ka seifa durvis ir plaši vaļā, bet pa zemi izmētātas dažādas lietas, tāpēc viņa nekavējoties zvanījusi policijai.

– Un viņa nepiezvanīja vispirms jums, kungs?

– Nē, inspektor. Šajā laikā es jau biju mašīnā un braucu uz darbu.

– Tātad jūs sakāt, ka šorīt sekretāre darbā ieradās pirms jums. Un vakar jūs no darba aizgājāt pirms viņas?

– To es neatceros, – sacīja Beringtons. – Tomēr tas būtu gluži neierasti, ja es būtu devies projām pēc viņas.

– Jā. To apstiprināja arī Potsas jaunkundze, – sacīja detektīvinspektors, – taču viņa apgalvoja arī… – Viņš ieskatījās savās piezīmēs. – “Es no darba aizgāju pirms Beringtona kunga, jo bija radusies kāda problēma, ko vajadzēja steidzami risināt.” – Blekmors pacēla galvu. – Vai varat man pateikt, kas tā bija par problēmu?

– Vadot šādu kompāniju, – atteica Hugo, – dažādas problēmas nav nekas neparasts.

– Tātad jūs neatceraties, kāda konkrēti problēma bija risināma vakar?

– Nē, inspektor, es to neatceros.

– Kad šorīt ieradāties darbā un ieraudzījāt, ka jūsu kabinetā seifa durvis ir vaļā, ko jūs darījāt vispirms?

– Paskatījos, kas ir pazudis.

– Un ko jūs atklājāt?

– Ir nozagta visa mana skaidrā nauda.

– Kāpēc tik droši apgalvojat, ka nozagta ir visa nauda?

– Tāpēc, ka uz sava rakstāmgalda es atradu šo atvērto aploksni, – Hugo sacīja un pasniedza aploksni inspektoram.

– Un cik daudz naudas tajā vajadzēja būt, kungs?

– Sešdesmit astoņas mārciņas un desmit šiliņi.

– Izklausās, ka esat par to ļoti pārliecināts.

– Jā, es esmu pārliecināts, – Hugo apstiprināja. – Kālab tas jūs tik ļoti izbrīna?

– Potsas jaunkundze teica, ka seifā bijušas tikai sešdesmit mārciņas. Visa summa piecu mārciņu banknotēs. Kur radās tās astoņas mārciņas un desmit šiliņi?

Hugo mirkli vilcinājās ar atbildi. – Es mēdzu sava rakstāmgalda atvilktnē glabāt mazliet sīknaudas, inspektor, – viņš beidzot sacīja.

– Tā liekas pārāk liela summa, lai to dēvētu par “sīknaudu”. Lai nu paliek. Tagad uz mirkli atgriezīsimies pie seifa. Kad no rīta atvērtāt sava kabineta durvis, jūs vispirms pamanījāt, ka seifs ir vaļā.

– Pareizi, inspektor.

– Vai jums ir seifa atslēga?

– Jā, protams.

– Un tikai jūs zināt seifa kodu, kā arī esat vienīgais, kuram pieejama šī seifa atslēga, kungs?

– Nē, arī Potsas jaunkundze var atvērt seifu.

– Vai varat apgalvot, ka vakar, kad devāties uz mājām, seifs bija aizslēgts?

– Jā. Kā vienmēr.

– Tātad mums jāsecina, ka ielaušanos veicis profesionālis.

– Kāpēc jūs tā sakāt, inspektor? – Beringtons vaicāja.

– Bet, ja tas bijis profesionālis… – Blekmors izlikās nedzirdam viņa jautājumu. – Es nevaru apjēgt, kālab viņš atstājis seifa durvis vaļā.

– Neesmu pārliecināts, ka saprotu jūsu domu, inspektor.

– Es paskaidrošu, kungs. Profesionāli laupītāji parasti mēdz atstāt visu, kā bijis viņu ierašanās brīdī, lai nozieguma fakts nav uzreiz pamanāms. Tādējādi viņi iegūst vairāk laika salaupīto vērtību noslēpšanai.

– Vairāk laika, – atkārtoja Beringtons.

– Profesionālis aizvērtu seifa durvis un paņemtu līdzi arī aploksni, lai jūs iespējami ilgāk nepamanītu, ka vispār kaut kas ir pazudis. Pēc savas pieredzes zinu, ka daudzi cilvēki seifu neatver dienām, pat nedēļām ilgi. Šādu nekārtību jūsu kabinetā varēja atstāt vienīgi amatieris.

– Tad jau droši vien tas arī bijis amatieris.

– Nu rodas jautājums, kā viņam izdevās atvērt seifu, kungs. – Varbūt viņš kaut kā ticis pie Potsas jaunkundzes atslēgas?

– Un pie viena uzzināja arī kodu? Potsas jaunkundze apliecināja, ka ik vakaru ņem seifa atslēgu līdzi uz mājām. Kā saprotu, tieši tāpat darāt arī jūs, kungs? – Hugo neatbildēja. – Vai atļausiet ieskatīties seifā?

– Jā, protams.

– Kas tas? – vaicāja inspektors un norādīja uz skārda lādīti seifa dziļumā.

– Tur glabājas mana monētu kolekcija. Tas ir mans vaļasprieks.

– Esiet tik laipns, atveriet to!

– Vai tas nudien ir nepieciešams? – Hugo nepacietīgi vaicāja.

– Jā, diemžēl tā ir, kungs.

Hugo nelabprāt atvēra kārbiņu, skatienam atklājot zelta monētu krājumu, ko bija savācis daudzu gadu laikā.

– Lūk, atkal jau viena mīkla, – noteica inspektors. – Mūsu zaglis paņem sešdesmit mārciņas no seifa, tad vēl arī astoņas mārciņas un desmit šiliņus no jūsu rakstāmgalda atvilktnes, taču atstāj bez ievērības zelta monētas, kuras noteikti ir vērtas daudz vairāk. Un vēl tā aploksne…

– Aploksne? – pārvaicāja Hugo.

– Jā, kungs, tā aploksne, kurā, pēc jūsu vārdiem spriežot, glabājās nauda.

– No rīta es to atradu uz sava rakstāmgalda.

– Par to es nemaz nešaubos, kungs. Tomēr jūs noteikti pamanīsiet, ka tā ir glīti atvērta.

– Laikam jau ar manu papīrnazi. – Hugo uzvaroši parādīja to inspektoram.

– Visai iespējams. Tomēr mana pieredze liecina, ka laupītāji aploksnes visbiežāk vienkārši saplēš, nevis ar nazi tās uzmanīgi atgriež, itin kā droši zinātu, kas tajā atrodas.

– Potsas jaunkundze taču man sacīja, ka esat zagli atraduši! – Hugo noteica, pūlēdamies apvaldīt aizkaitinājumu.

– Nē, kungs. Mēs atradām naudu, tomēr neesmu pārliecināts, ka notvērām vainīgo.

– Taču jūs pie viņa atradāt zināmu naudas summu.

– Jā, kungs. Atradām.

– Un kas vēl jums vajadzīgs?

– Ir jābūt pārliecībai, ka notverts īstais vainīgais.

– Un kas ir apsūdzētais?

– Es neteicu, ka viņam izvirzīta apsūdzība, – iebilda inspektors un pāršķīra lappusi savā piezīmju grāmatiņā. – Mēs aizturējām Stenliju Tenkoka kungu, kurš, kā izrādās, strādā par krāvēju jūsu kompānijā. Vai jums šis vārds ir pazīstams?