žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

– Manā darba kabinetā jebkurā vakarā starp pieciem un sešiem, – pavēstīja Hugo. – Jūs nekad nedrīkstat ierasties pie manis mājās, ja vien tas nav ārkārtas gadījums, – viņš piebilda un paņēma pildspalvu.

– Tikai nosauciet ciparus, kungs! Nevajag neko pierakstīt.

– Vai grasāties doties uz Džailsa jaunskunga dzimšanas dienas viesībām? – vaicāja Potsas jaunkundze.

Hugo ieskatījās plānotājā. “Džailss. 12. dzimšanas diena. Trijos dienā Menorhausā.” Šie vārdi bija uzrakstīti tumšākiem burtiem pašā lappuses augšā.

– Vai man vēl pietiks laika nopirkt dāvanu pa ceļam uz mājām?

Potsas jaunkundze izgāja no kabineta un pēc brīža atgriezās, nesdama lielu saini, kas bija ietīts spožā sarkanā papīrā un apsiets ar lenti.

– Kas tur iekšā? – interesējās Hugo.

– Pēdējais Roberts firmas radioaparāta modelis. Tāds, kādu zēns jums lūdza, kad apmeklējāt viņu dziednīcā.

– Pateicos jums Potsas jaunkundz, – sacīja Beringtons un ieskatījās rokaspulkstenī. – Tagad man jābrauc, ja gribu pagūt uz brīdi, kad viņš griezīs torti.

Sekretāre viņa portfelī ielika biezu, baltu dokumentu mapi un, iekams viņš paguva kaut ko vaicāt, sacīja: – Jūsu piezīmes rītdienas valdes sēdei. Kad Džailsa jaunskungs būs devies atpakaļ uz Svētā Bedas skolu, varēsiet tās izskatīt. Tādējādi jums nevajadzēs šovakar atgriezties darbā.

– Paldies, Potsas jaunkundz! – atkal tencināja Beringtons. – Jūs patiešām esat padomājusi par visu.

Braucot mājup, Hugo dūrās acīs tas, cik daudz automašīnu parādījies uz lielceļa, ja salīdzina ar iepriekšējo gadu. Arī gājēji bija kļuvuši uzmanīgāki ielu šķērsošanā – kopš dienas, kad valdība bija atļauto braukšanas ātrumu palielinājusi līdz trīsdesmit jūdzēm stundā. Kad Hugo automašīna pašāvās garām ekipāžai, zirgs izslējās pakaļkājās. Beringtons iedomājās par to, cik gan ilgi šīs zirgu vilktās ekipāžas vēl spēs izturēt konkurences cīņu, ja pilsētas padome bija pieņēmusi lēmumu ļaut ielās parādīties arī motorizētajiem taksometriem.

Ticis ārā no pilsētas, Hugo palielināja braukšanas ātrumu, jo nevēlējās nokavēt sava dēla dzimšanas dienas svinības. “Zēns aug patiešām ātri! Viņš jau tagad ir garāks par savu māti. Vai galu galā viņš pārspēs garumā arī savu tēvu?”

Kad jau pēc gada Džailss uzsāks mācības Ītonā, viņa draudzība ar Kliftonu puiku pagaisīs kā nebijusi. Par to Hugo jutās pārliecināts, tomēr apzinājās, ka arī pirms tam ir risināmas šādas tādas grūtības.

Iestūrējis auto pa muižas vārtiem, Hugo samazināja braukšanas ātrumu. Viņš vienmēr labprāt izbaudīja garo braucienu pa ozoliem apstādīto aleju, kas veda uz Menorhausu. Kad Hugo izkāpa no automašīnas, Dženkinss jau stāvēja uz augšējā pakāpiena. Viņš atvēra savrupnama durvis un sacīja: – Beringtones kundze ir viesistabā, kungs. Kopā ar Džailsu un diviem viņa skolas biedriem.

Kamēr Hugo gāja pa vestibilu, no augšstāva pa kāpnēm noskrēja Emma un apskāva tēvu.

– Kas tajā sainī? – viņa vēlējās zināt.

– Dāvana tavam brālim dzimšanas dienā.

– Jā, bet kas tieši tur iekšā?

– Tev nāksies pagaidīt, tad arī uzzināsi, jaunā dāma, – smaidot noteica viņas tēvs un iedeva savu portfeli virssulainim. – Vai noliksi to manā kabinetā, Dženkins? – viņš sacīja, bet Emma paķēra tēvu aiz rokas un sāka vilkt viņu viesistabas virzienā.

Smaids nekavējoties pagaisa, kad Hugo atvēra viesistabas durvis un ieraudzīja, kas sēž uz dīvāna.

Pielēcis kājās, Džailss metās pretī tēvam, kurš pasniedza viņam dāvanu un sacīja: – Daudz laimes dzimšanas dienā, manu zēn!

– Paldies, papà! – zēns iesaucās un iepazīstināja tēvu ar draugiem.

Hugo paspieda Dīkinsam roku, bet brīdī, kad sarokoties vēlējās arī Harijs, vīrietis tikai noteica: – Labvakar, Klifton. – Pēc tam viņš apsēdās savā iemīļotajā krēslā.

Džailss izsaiņoja dāvanu, un viņi abi pirmo reizi ieraudzīja, kāda tā ir. Pat dēla neapvaldītais prieks nespēja atsaukt smaidu Beringtona kunga lūpās. Bija kāds jautājums, kuru viņš noteikti grasījās Kliftonam uzdot, tomēr tam bija jāizskan tik vienaldzīgi, it kā atbilde viņam nepavisam neliktos būtiska.

Klusēdams Hugo sēdēja un noraudzījās, kā zēni meklē dažādas radiostacijas, ieklausās svešādās balsīs un mūzikā un to visu pavada ar smiekliem un aplausiem.

Beringtones kundze runāja ar Hariju par neseno koncertu, ko viņa noklausījusies un kurā tika izpildīta Hendeļa oratorija “Mesija”. Harijs tajā dziedājis solo “Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs”. Beringtones kundze uzslavēja zēna uzstāšanos.

– Paldies, Beringtones kundze, – teica Harijs.

– Vai pēc Svētā Bedas skolas beigšanas esi iecerējis doties uz Bristoles klasisko ģimnāziju, Klifton? – ievaicājās Hugo, kad sarunā iestājās pauze.

– Tikai tādā gadījumā, ja man izdosies izcīnīt stipendiju, kungs, – viņš atbildēja.

– Kāpēc tas ir tik svarīgi? – ievaicājās Beringtones kundze. – Nešaubos, ka tev tāpat kā pārējiem zēniem tur tiks piedāvāta mācību vieta.

– Tāpēc, ka mana māte nespēs samaksāt skolas naudu, Beringtones kundze. Viņa Royal Hotel strādā par viesmīli.

– Vai tad tavs tēvs…

– Viņš ir miris, – paskaidroja Harijs. – Kritis karā.

– Ak… atvaino, – sacīja Beringtones kundze. – Man pat neienāca prātā…

Tajā brīdī atvērās durvis, un ienāca sulainis, nesdams sudraba paplāti, uz kuras atradās milzīga dzimšanas dienas torte. Kad Džailsam ar vienu pūtienu bija izdevies apdzēs visas divpadsmit svecītes, klātesošie aplaudēja.

– Un kad ir tava dzimšanas diena, Klifton? – vaicāja Hugo.

– Tā bija pagājušajā mēnesī, kungs, – atbildēja zēns.

Kad Džailss bija sagriezis torti, Hugo piecēlās un, ne vārda neteicis, izgāja no istabas.

Viņš taisnā ceļā devās uz savu kabinetu, bet atskārta, ka nespēj koncentrēties, lai nopietni izskatītu piezīmes, kas sagatavotas nākamajā rītā paredzētajai valdes sapulcei. Kliftona atbilde vēstīja par to, ka Hugo vajadzēs vērsties pie advokāta, kurš specializējies pēctecības jautājumos.

Pēc stundas viņš dzirdēja balsis vestibilā, tad aizvērās ieejas durvis, un bija dzirdama automašīnas dzinēja rūkoņa. Pēc dažiem mirkļiem pie kabineta durvīm atskanēja klauvējiens, un ienāca Elizabete.

– Kālab tev vajadzēja tik negaidīti aiziet? – viņa vaicāja. – Un kāpēc tu neatnāci atvadīties, ja noteikti dzirdēji, ka Džailss un viņa draugi dodas projām?

– Man rīt jāpiedalās valdes sēdē, tur tiks apskatīti daudzi visai sarežģīti jautājumi, – viņš atbildēja, nepaceldams acis.

– Tas nav iemesls, lai neatvadītos no sava dēla, jo īpaši viņa dzimšanas dienā.

– Mans prāts aizņemts ar ļoti daudzām lietām, – viņš atrunājās, joprojām nodūris skatienu piezīmēs.

– Pilnīgi noteikti nekas nav tik nozīmīgs, lai atļautos būt rupjš pret viesiem. Pret Hariju Kliftonu tu izturējies familiārāk nekā pret saviem kalpotājiem.

Hugo pirmo reizi šās sarunas laikā pacēla galvu. – Tas droši vien bija tāpēc, ka vērtēju Kliftonu zemāk nekā mūsu kalpotājus. – Elizabete izskatījās satriekta. – Vai tu zināji, ka viņa tēvs bija doku strādnieks, bet māte ir viesmīle? Nedomāju, ka Džailsam ar šādiem zēniem būtu ieteicams biedroties.

– Ir skaidri redzams, ka Džailss domā citādi. Lai no kādas ģimenes Harijs arī nāktu, viņš ir apburošs zēns. Nekādi nespēju saprast, kālab tu esi noskaņots tik ļoti negatīvi. Pret Dīkinsu tu tā neizturējies, bet viņa tēvs ir vienkāršs laikrakstu pārdevējs.

– Zēnam ir piešķirta stipendija, kas nav saistīta ar konkrētu mācību priekšmetu.

– Bet Harijs ir skolas ievērojamākais stipendiāts, kā tas zināms itin visiem, kas apmeklē baznīcu. Nākamajā tikšanās reizē ar viņu, cerams, tu izturēsies kaut mazliet civilizētāk. – Vairs nesacījusi ne vārda, Elizabete izgāja no istabas un aizvēra durvis aiz sevis.

Sers Volters Beringtons sēdēja savā ierastajā valdes priekšsēdētāja krēslā galda galā, kad sapulču telpā ienāca viņa dēls.

– Mani aizvien vairāk satrauc valdības jaunais ierosinājums preču ievešanas tarifu jomā, – sacīja Hugo un apsēdās tēvam labajā pusē, – un tas, kādu iespaidu tie varētu atstāt uz mūsu gada bilanci.

– Tieši tālab mums valdē ir jurists, – atteica sers Volters. – Viņš mums varēs ieteikt, kā rīkoties.

– Es parēķināju. Ja ierosinājums iegūs likuma spēku, tas mums gadā izmaksās divdesmit tūkstošus mārciņu. Vai tomēr nebūtu jāmeklē vēl kādas iespējas, kā tu domā?

– Laikam jau nākamreiz, kad būšu Londonā, man vajadzēs aprunāties ar seru Arturu Emhērstu.

– Otrdien es dodos uz Londonu, lai piedalītos Britu Kuģu īpašnieku asociācijas rīkotajās ikgadējās pusdienās, – sacīja Hugo. – Tā kā viņš ir industrijas juridiskais padomnieks, droši vien vajadzēs man ar viņu pārmīt kādu vārdu.

– Ja vien tu patiešām uzskati, ka tas ir nepieciešams, – sers Volters atteica. – Tikai neaizmirsti, ka Emhērsts rēķina maksu par stundām. Arī tad, ja konsultē pusdienu laikā.

Britu Kuģu īpašnieku asociācijas ikgadējā sanākšana tika rīkota Grosvenorhausā, un tajā piedalījās vairāk nekā tūkstotis tās biedru un viņu viesu.

Hugo jau iepriekš bija piezvanījis asociācijas sekretāram un pavaicājis, vai varētu rast iespēju un apsēdināt viņu blakus seram Džeimsam Emhērstam. Sekretārs mazliet izbrīnījās, tomēr piekrita koriģēt viesu izvietojumu pie galda. Vecais Džošua Beringtons taču bija šīs asociācijas dibinātājs.

Pēc tam, kad Ņūkāslas bīskaps bija norunājis galda lūgšanu, Hugo pat nemēģināja uzsākt sarunu ar savu galda biedru, jo jurists bija iegrimis dziļā diskusijā ar blakussēdētāju labajā pusē. Beidzot, kad viņš pievērsa uzmanību svešiniekam, kurš nezin kāpēc nosēdināts viņam kreisajā pusē, Hugo vairs lieki netērēja laiku un ķērās uzreiz pie jautājuma būtības.

– Mans tēvs, sers Volters Beringtons, – viņš sacīja Emhērstam, – ir diezgan noraizējies par plānu, kas tiek virzīts parlamenta apakšpalātā. Tas saistīts ar preču ievešanas tarifiem un to, kā šie jauninājumi ietekmēs industriju kopumā. Tēvs gribēja uzzināt, vai jūs varētu viņam sniegt konsultāciju. Nākamreiz, kad viņš ieradīsies Londonā.

– Visādā ziņā, manu zēn, – sers Džeimss atbildēja. – Lai viņa sekretārs piezvana manējam, un es izbrīvēšu laiku dienā, kad jūsu tēvs ieradīsies pilsētā.

– Paldies, ser, – Hugo pateicās. – Un tagad pāriesim pie jautrākiem tematiem. Vai esat lasījis kaut ko no Agatas Kristi romāniem?

– Nevaru atbildēt apstiprinoši, – sers Džeimss atteica. – Vai tie ir labi?

– Man ļoti patika viņas pēdējais romāns “Testaments”, – atbildēja Hugo. – Tomēr neesmu pārliecināts, ka sižetā aprakstīto lietu tāpat risinātu arī reālā tiesas zālē.

– Ko tā dāma raksta? – vaicāja Emhērsts, kad viņam priekšā tika nolikts šķīvis ar pārāk ilgi gatavotas liellopa gaļas šķēlēm.

– Kristi jaunkundze vēsta, ka vecākais dēls automātiski manto sava tēva titulu pat gadījumā, ja šis bērns ir ārlaulībā dzimis.

– O, tā patiesi ir āķīga lieta! – sacīja sers Džeimss. – Gluži nesen Lordu palātā tika pārskatīta ļoti līdzīga. Bensons pret Kārsteru, ja nemaldos. Presē tos nodēvēja par “Bastarda labojumiem”.

– Un kāds lēmums tika pieņemts? – Hugo vaicāja, pūlēdamies neizrādīt pārāk lielu interesi.

– Ja testamentā nav atrodams kāds īpašs punkts, kas ļautu izgrozīties, viņi lemj par labu pirmdzimtajam. Arī tad, ja viņš ir dzimis ārlaulībā. – Tā bija vēl viena atbilde, ko Hugo nevēlējās dzirdēt. – Visādā ziņā, – turpināja sers Džeimss, – lai piesegtu savas pēcpuses, Lordu palātā tika nolemts, ka ikviens gadījums jāvērtē individuāli. Un arī tikai pēc tam, kad to pārskatījis Heraldikas palātas vadītājs. Cik raksturīgi Lordu palātai! – viņš vēl piebilda un tad, paņēmis nazi un dakšiņu, uzklupa vērša gaļai. – Pārāk bailīgi, lai iedibinātu precedentu, bet laimīgi uzgrūst atbildību kādam citam.

Kad sers Džeimss atkal pievērsās savam galda kaimiņam labajā pusē, Hugo iegrima domās par to, kas varētu notikt, ja Harijs Kliftons uzzinātu, ka viņam ir tiesības mantot ne tikai Beringtonu kuģniecību, bet arī ģimenes nekustamos īpašumus. “Pietiek jau ar apziņu, ka man ir ārlaulības dēls, bet nē… Harijs Kliftons pēc manas nāves varēs mantot arī ģimenes titulu un kļūt par seru Hariju! Neizturami.” Hugo bija gatavs darīt jebko, lai tikai šādu iznākumu nepieļautu.

Hugo Beringtons brokastoja un lasīja vēstuli no Svētā Bedas skolas direktora, kurā vēstīja, ka skola grasās īstenot tūkstoš mārciņu vērtu projektu un uzbūvēt jaunas segtās tribīnes kriketa laukumā, kā arī aicina iesaistīties vecākus. Hugo atvēra savu čeku grāmatiņu un jau grasījās ierakstīt “simt mārciņu”, kad viņa uzmanību novērsa dūkoņa, kas liecināja par piebraukušu automašīnu.

Beringtons piegāja pie loga, lai paskatītos, kurš gan nolēmis ierasties tik agrā sestdienas rīta stundā. Viņu pārņēma neizpratne, jo no taksometra izkāpa Džailss, nesdams rokā ceļasomu. Bija taču ieplānots, ka šajā pēcpusdienā zēns piedalīsies šīs sezonas pēdējā kriketa mačā, kuru Hugo grasījās noskatīties.