žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

Dženkinss paguva tieši laikā, lai atvērtu Džailsam durvis, jo zēns jau bija sasniedzis augšējo pakāpienu. – Labrīt, Džailsa kungs, – virssulainis sacīja, it kā tieši Džailsu arī būtu gaidījis ierodamies.

Hugo izgāja no brokastu telpas un ieraudzīja, ka Džailss noliektu galvu stāv vestibilā, blakus nolicis ceļasomu. – Ko tu dari mājās? – viņš vaicāja dēlam. – Vai tad līdz semestra beigām nav jāmācās vēl viena nedēļa?

– Mani atstādināja no mācībām, – Džailss atbildēja.

– Atstādināja no mācībām? – atkārtoja Hugo. – Vai drīkstu vaicāt, ko gan tu tādu pastrādāji, ka tevi šādi sodīja?

Džailss paraudzījās uz Dženkinsu, kurš klusēdams stāvēja pie ieejas durvīm. – Es aiznesīšu Džailsa kunga somu uz viņa guļamistabu, – virssulainis sacīja, tad paņēma somu un lēnām devās augšup pa kāpnēm.

– Nāc! – noteica Hugo, kad sulainis vairs nebija redzams.

Līdz brīdim, kamēr viņš nebija aizvēris sava kabineta durvis, abi neteica ne vārda. – Ko tu izdarīji, ka skolai nācās ķerties pie tik nopietna soda mēra? – stingri noprasīja tēvs, kad bija apsēdies savā krēslā.

– Mani pieķēra zogam skolas veikaliņā, – atbildēja Džailss, kurš bija atstāts stāvam telpas vidū.

– Vai ir iespējams kāds vienkāršs skaidrojums? Varbūt tas ir tikai pārpratums?

– Nē, ser. Tāda nav, – atbildēja Džailss, pūlēdamies neļauties asarām.

– Vai tev ir kas sakāms savai aizstāvībai?

– Nē, ser. – Džailss mazliet pavilcinājās. – Ja nu vienīgi…

– Ja nu vienīgi “kas”?

– Es vienmēr tos saldumus atdevu citiem. Nekad nepaturēju sev, papà.

– Kliftonam, protams.

– Un arī Dīkinsam, – Džailss piebilda.

– Vai Kliftons tevi pamudināja?

– Nē, – strikti atbildēja Džailss. – Uzzinājis, ar ko nodarbojos, Harijs vienmēr nesa atpakaļ uz veikalu saldumus, ko biju iedevis viņam un Dīkinsam. Harijs pat uzņēmās vainu, kad Frobišera kungs vainoja viņu zagšanā.

Iestājās ilgs klusums, un pēc tam Hugo sacīja: – Tātad tu esi atstādināts no mācībām, bet ne pilnībā izslēgts no skolas? – Kad Džailss pamāja ar galvu, Hugo turpināja: – Vai tu domā, ka nākamajā semestrī tev atļaus atgriezties skolā?

– Šaubos gan, – atteica Džailss.

– Kāpēc tev tā liekas?

– Jo es nekad vēl nebiju redzējis skolas direktoru tik dusmīgu.

– Ne uz pusi tik dusmīgu, kāda būs tava māte, kad to visu uzzinās.

– Lūdzu, nesaki viņai, papà! – Džailss caur asarām iesaucās.

– Un kā, tavuprāt, es viņai paskaidrošu, ka mājās esi ieradies nedēļu pirms semestra beigām, turklāt nākamajā semestrī vairs skolā neatgriezīsies?

Džailss nepūlējās atbildēt, tikai klusi šņukstēja.

– Un Dievam vien zināms, ko sacīs tavs vectēvs, – Hugo piebilda, – kad nāksies viņam pavēstīt, ka tu galu galā nemācīsies Ītonā. – Atkal iestājās ilga pauze. – Ej uz savu istabu un pat neiedomājies no tās iznākt, kamēr es nebūšu tevi aicinājis.

– Jā, ser, – atteica Džailss un pagriezās uz iešanu.

– Un… neapspried šo gadījumu ne ar vienu. Jo īpaši kalpotāju klātbūtnē.

– Jā, papà, – sacīja Džailss un izskrēja ārā no tēva kabineta, gandrīz uztriecies virsū Dženkinsam, kurš nāca pa kāpnēm.

Hugo krēslā paliecās uz priekšu, mēģinādams tomēr rast kādu iespēju mainīt situāciju, iekams atskanēs nenovēršamais telefona zvans no skolas direktora. Viņš ar elkoņiem atspiedās pret rakstāmgaldu un saņēma galvu rokās. Pēc kāda laika viņa skatiens pievērsās čeku grāmatiņai.

Sejā atgriezās smaids. Hugo pievienoja skaitlim vēl vienu nulli un parakstīja čeku.

Mičelam bija ierādīta vieta tālākajā uzgaidāmās telpas stūrī, kur viņš sēdēja un lasīja Bristol Evening Post, kad ienāca Hugo un ieņēma vietu viņam līdzās.

– Objekts, – sacīja Mičels, joprojām nenovērsdams skatienu no laikraksta, – mēģina atrast piecsimt mārciņu biznesa projekta uzsākšanai.

– Kāds biznesa projekts viņu varētu interesēt?

– “Tillijas tējnīca”, – Mičels atbildēja. – Kā liekas, objekts tur strādājis pirms pāriešanas darbā uz “Palmkortu” Royal viesnīcā. Nesen Edvards Etkinss Tillijas jaunkundzei izteica lietišķu piedāvājumu. Viņš par piecsimt mārciņām vēlējās nopirkt “Tillijas tējnīcu”. Īpašnieci šāds Etkinsa piedāvājums atstāja gluži vienaldzīgu, un viņa sacīja objektam, ka gadījumā, ja objekts varētu maksāt viņai tādu pašu summu, viņa daudz labprātāk atdotu šo biznesu objekta pārziņā.

– Kur gan viņa cer dabūt tik lielu naudu?

– Varbūt no kāda, kurš vēlētos iegūt finansiālu kontroli pār šo lietu, ja vēlāk bizness izrādītos ienesīgs?

Hugo klusēja, un Mičela skatiens tā arī nenovērsās no laikraksta.

– Vai viņa ir vērsusies pie kāda un mēģinājusi dabūt šo naudu? – Hugo beigu beigās pavaicāja.

– Pēdējā laikā viņa konsultējas ar Patriku Keisija kungu, kurš strādā finanšu uzņēmumā “Dilons un kompānija,” kas atrodas Dublinā. Viņi izsniedz aizdevumus privātpersonām.

– Kā es varu sazināties ar Keisija kungu?

– Es jums neieteiktu to darīt, – sacīja Mičels.

– Kāpēc?

– Bristolē viņš ierodas apmēram reizi mēnesī un vienmēr apmetas viesnīcā Royal.

– Mums nav obligāti jāsatiekas viesnīcā.

– Viņam ir izveidojušās ciešas personiskās attiecības ar objektu. Ik reizi, kad ierodas pilsētā, viņš objektu ved vakariņās vai uz teātri, un nesen viņi redzēti kopā ejam uz viesnīcu, kur pavadīja nakti trīs simti septiņdesmit pirmajā numurā.

– Aizraujoši, – noteica Hugo. – Vai ir vēl kaut kas?

– Varbūt jums liksies būtiski uzzināt, ka objekts atvēris kontu National Provincial bankā. Tās pārvaldnieks ir Prendergasta kungs. Pašreiz viņas kontā ir divpadsmit mārciņu un deviņi šiliņi.

Hugo labprāt būtu izdibinājis, kā Mičels ticis pie šādas informācijas, tomēr to nepavaicāja, bet tikai noteica: – Lieliski. Tiklīdz būsiet uzzinājis vēl kaut ko, piezvaniet man. Lai cik nenozīmīgs jaunums jums arī šķistu. – Viņš no mēteļa kabatas izņēma brūnu, biezu aploksni un pasniedza to Mičelam.

– Vilciens pienāk pie devītā perona septiņos divdesmit divās no Tontonas.

Mičels paņēma aploksni, salocīja savu laikrakstu un izgāja no uzgaidāmās zāles. Viņš ne reizi nepaskatījās uz savu darbadevēju.

Hugo nespēja slēpt dusmas, kad uzzināja patieso iemeslu, kura dēļ Džailsam netika piedāvāta vieta Ītonā. Viņš zvanīja direktoram, kurš neatbildēja uz šiem zvaniem; viņš zvanīja iespējamajam internāta vadītājam, kurš it kā izrādīja līdzjūtību, tomēr nevarēja neko līdzēt; viņš zvanīja pat rektoram, kurš apsolīja pats piezvanīt vēlāk, tomēr to neizdarīja. Ne Elizabete, ne meitenes nezināja, kāpēc Hugo pēdējā laikā tik bieži un regulāri zaudēja savaldīšanos, turklāt bez redzama iemesla, taču aukstasinīgi turpināja ciest Džailsa pārkāpuma izraisītās sekas.

Semestra pirmajā mācību dienā Hugo ļoti nelabprāt pavadīja Džailsu uz Bristoles klasisko ģimnāziju. Meitenēm viņš bija stingri aizliedzis doties līdzi, lai gan Emma izplūda asarās un saīga.

Apturējis automašīnu Koledžstrītā, Hugo pie mācību iestādes vārtiem ieraudzīja stāvam Hariju Kliftonu. Tēvs vēl nebija īsti paguvis nobremzēt, kad Džailss jau izlēca no automašīnas un steidza sasveicināties ar draugu.

Hugo izvairījās no iejukšanas pārējo vecāku pūlī, toties Elizabete, kā likās, labprāt ar viņiem sarunājās. Nejauši sastapies ar Kliftonu, Beringtons izvairījās paspiest zēnam roku.

Mājupceļā Elizabete vaicāja, kālab Hugo tik nievājoši izturas pret Džailsa labāko draugu. Hugo viņai atgādināja, ka Džailsam būtu vajadzējis mācīties Ītonā, kur viņa draugi būtu tādi paši džentlmeņi kā viņš, nevis kaut kāds vietējā laikrakstu tirgotāja dēls, bet Kliftona gadījumā pat vēl ļaunāk. Elizabete izvēlējās klusēšanas sniegto salīdzinošo drošību, kā pēdējā laikā bija darījusi visai bieži.

– Līdz pamatiem nodegusi vietējā tējnīca! Aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu! – klaigāja avīžu zēns, kurš stāvēja uz Brodstrītas ielas stūra.

Hugo spēji nospieda bremžu pedāli, izmetās no automašīnas un iespieda puikam plaukstā puspeniju. Ejot atpakaļ uz automašīnu, viņš jau lasīja pirmajā lappusē publicēto materiālu.

“”Tillijas tējnīca” – viens no Bristoles īpašajiem objektiem, kuru ļoti iecienījuši vietējie iedzīvotāji, – nodedzināta līdz pamatiem šorīt pašā agrumā. Policija arestējusi kādu pilsētas iedzīvotāju, apmēram trīsdesmit gadu vecu vīrieti, un izvirzījusi apsūdzību tīšā dedzināšanā. Tillijas jaunkundze, kura pašlaik dzīvo Kornvolā…”

Fotogrāfijā bija redzama Meizija un viņas kolēģes, kuras bēdu pilnām sejām skatījās uz to, kas palicis pāri no “Tillijas tējnīcas”. Hugo smaidīja. Bija skaidri saprotams, ka dievi ir viņa pusē.

Viņš atkal iekāpa automašīnā, nolika laikrakstu sev blakus uz pasažiera sēdekļa un turpināja ceļu uz Bristoles Zooloģisko dārzu. Drīzumā vajadzēs norunāt tikšanos ar Prendergasta kungu.

Mičels tikties ar bankas pārvaldnieku bija ieteicis Hugo darba kabinetā un vislabāk laikā, kad Potsas jaunkundze būs aizgājusi mājās. Beringtons nepūlējās pavēstīt, ka nebūt nav pārliecināts, vai Potsas jaunkundze vispār kādreiz dodas uz mājām. Viņš gaidīja tikšanos ar Prendergasta kungu, kad vajadzēs visu beidzot novest līdz galam. Taču vispirms viņam bija jāsatiek vēl kāds cilvēks.

Brīdī, kad ieradās Hugo, Mičels mieloja Roziju.

Hugo lēnām piegāja klāt, pārliecās pār iežogojuma malu un izlikās ieinteresēti vērojam Bristoles Zooloģiskā dārza neseno jaunieguvumu, Indijas ziloni, kurš jau bija paguvis piesaistīt lielu skaitu apmeklētāju. Mičels pasvieda uz priekšu prāvu gabalu maizes. Rozija to satvēra ar snuķi un līgani ielika sev mutē.

– Objekts atgriezies agrākajā darba vietā viesnīcā Royal, – Mičels pateica tik monotoni, it kā runātu ar ziloni. – Tikai tagad viņa strādā nakts maiņā, no astoņiem vakarā līdz sešiem nākamajā rītā. Saņem trīs mārciņas nedēļā un visu, ko izdodas dabūt dzeramnaudās. Tā kā šajās stundās nav pārāk daudz apmeklētāju, nekāda lielā peļņa nesanāk. – Viņš pasvieda vēl vienu gabalu maizes zilonim un turpināja: – Apcietināts Bobs Barouss, kuru apsūdz ļaunprātīgā dedzināšanā. Barouss bija objekta preču piegādātājs līdz brīdim, kad viņa to patrieca. Viņš ir pilnībā atzinies un pat izstāstījis, ka bildinājis objektu un nopircis saderināšanās gredzenu, taču objekts izturējies nicīgi. Nu, vismaz tā viņš stāsta.

Hugo lūpās parādījās smaids. – Un kurš izmeklē šo lietu? – viņš pavaicāja.

– Detektīvinspektors Blekmors, – Mičels pavēstīja, un smaidu Hugo sejā nomainīja drūma izteiksme. – Sākotnēji gan Blekmors uzskatīja, ka objekts varētu būt saistīts ar Barousu, – Mičels paziņoja. – Taču tagad ir pārliecinājis “Bristoles un Rietumanglijas apdrošināšanas kompāniju”, ka viņa nekādi nav vainojama negadījumā, un vairs netiek turēta aizdomās.

– Žēl, – Hugo noteica, un drūmā izteiksme no sejas nepagaisa.

– Varbūt arī ne, – sacīja Mičels. – Apdrošināšanas kompānija izsniegs Kliftones kundzei čeku par sešiem simtiem mārciņu. Tā būs galīgā atbilde uz viņas pieprasījumu.

– Interesanti, vai viņa ir pateikusi savam dēlam? – Hugo smaidīdams noteica, un gandrīz likās, ka viņš to saka pats sev.

Ja arī Mičels šo teikumu dzirdēja, tad izlikās neko nemanījis. – Vēl kāda informācija, kas jums varētu likties ievērības cienīga, – viņš turpināja, – Patriks Keisijs piektdien reģistrējies viesnīcā Royal un aizveda objektu uz Plimsoll Line vakariņās. Viņi kopā atgriezās viesnīcā, un objekts aizgāja viņam līdzi uz trīs simti septiņdesmit pirmo numuru. No turienes viņa aizgāja tikai pēc pulksten septiņiem nākamajā rītā.

Ilgstošais klusums, kas iestājās pēc Mičela stāsta, parasti liecināja, ka viņa ikmēneša atskaite ir galā. Hugo izņēma no iekšējās kabatas aploksni un pastūma to uz Mičela pusi, kurš izlikās neko nemanām un nepateicās, jo tobrīd cienāja Roziju ar pēdējo vēl atlikušo maizes gabalu.

– Pie jums atnācis Prendergasta kungs, – paziņoja Potsas jaunkundze un pakāpās malā, ļaudama viņam ieiet rīkotājdirektora kabinetā.

– Man prieks, ka ieradāties, lai gan bija jāveic tik garš ceļš, – sacīja Hugo. – Domāju, jūs izprotat, kāpēc tik konfidenciālu lietu nevēlējos apspriest bankas telpās.

– Pilnībā saprotu, – atteica Prendergasta kungs un, vēl neapsēdies, no ādas portfeļa izņēma biezu dokumentu mapi. Beringtonam viņš pasniedza vienu vienīgu dokumentu.

Hugo izlasīja kopsavilkumu un ērtāk iekārtojās krēslā.

– Tikai īsi rezumēšu, – Prendergasta kungs sacīja. – Jūs ieliekat pamatsummu piecus simtus mārciņu, kas ļauj Kliftona kundzei iegādāties “Tillijas tējnīcu”, kura atrodas Brodstrītā. Vienošanās bija par pilnu summu un pieciem procentiem gadā, un pamatkapitāls jāatmaksā piecu gadu laikā. Lai gan “Tillijas tējnīcā” pirmajā darbības gadā ir izdevies panākt pat nelielu peļņu, tāpat bijis arī otrajā gadā, tā nekad nav bijusi pietiekama, lai varētu samaksāt procentus, nemaz nerunājot par kādu pamatsummas daļu. Tātad laikā, kad notika ugunsgrēks, Kliftone bija parādā pieci simti septiņdesmit divas mārciņas un sešpadsmit šiliņus. Pie šās summas man vēl jāpieskaita bankas nodeva divdesmit mārciņas. Tātad kopsummā pieci simti septiņdesmit deviņas mārciņas un sešpadsmit šiliņi. Šī summa protams, tiks stabili nosegta ar apdrošināšanas prēmiju, tātad jūsu ieguldījums ir pilnīgā drošībā. Savukārt Kliftones kundze vārda pilnā nozīmē paliks ar tukšām rokām.