– Kāds labums tev varētu būt no manis? – es vaicāju.

– Tava klātbūtne vien mūs iedvesmos, Džek.

Es viņam pateicos, tomēr paskaidroju, ka vēl neesmu izcietis savu sodu par vienpadsmit cilvēku nogalināšanu. Viņš neatlaidās.

Beigu beigās es piekritu pieņemt naktssarga vietu dokos. Alga trīs mārciņas nedēļā un dzīvesvieta. Tagad par manu cietuma celli kļuva dzelzceļa vagons. Laikam jau es būtu paša piespriesto sodu turpinājis izciest līdz sava mūža pēdējai stundai, bet reiz iepazinos ar jauno Hariju Kliftonu.

Vēlāk, pēc gadiem, Harijs sacīs, ka es mainīju visu viņa dzīvi. Tomēr patiesība ir tāda, ka viņš izglāba manējo.

Pirmo reizi, kad sastapu Hariju, viņam nebija vairāk par četriem pieciem gadiem. – Nāc šurp, puis! – es viņam uzsaucu, kad pamanīju zēnu rāpus tuvojamies manam vagoniņam. Viņš nekavējoties pierausās kājās un aizbēga.

Nākamajā sestdienā viņš jau bija kļuvis drošāks un atļāvās ielūkoties pa manu logu. Es atkal viņu uzrunāju: – Nāc iekšā, puis! Es tev nekodīšu, – es sacīju, mēģinādams viņu nomierināt. – Tajā reizē viņš pieņēma manu piedāvājumu un nostājās durvīs, taču pēc tam, kad bijām pārmijuši vien dažus vārdus, aizbēga. “Vai tiešām esmu tik biedējošs?” es nodomāju.

Pienāca nākamā svētdiena, un viņš ne vien atvēra durvis, bet arī apstājās soli tālāk par slieksni un izaicinoši skatījās uz mani. Apmēram stundu mēs pļāpājām par visu ko. Par Bristoles futbola komandu, par to, kāpēc čūskas maina ādu, un par to, kurš uzbūvējis Kliftonas piekartiltu. Tad viņš sacīja: – Tāra kungs, tagad man jāiet. Mamma gaida mani uz tēju. – Šoreiz viņš neskrēja, bet gāja projām, tomēr vairākkārt atskatījās.

Pēc tam Harijs mani apciemoja ik sestdienas rītu – līdz tam laikam, kad sāka apmeklēt Merivudas pamatskolu un pie manis iegriezās teju vai katru rītu. Man vajadzēja diezgan pamatīgi nopūlēties, kamēr pārliecināju puiku, ka jāpaliek skolā un jāiemācās gan lasīt, gan rakstīt. Godīgi sakot, bez Mandejas jaunkundzes, Holkoma kunga un Harija enerģiskās mātes palīdzības man tas droši vien nebūtu izdevies. Tā bija nepieveicama komanda, un mēs spējām pārliecināt Hariju izmantot viņa potenciālu. Sapratu, ka viņam ir panākumi, jo nu jau viņam laika manis apciemošanai bija daudz mazāk – vienīgi sestdienu rītos. Viņš gatavojās, lai varētu iegūt stipendiju mācībām Svētā Bedas skolā.

Kad Harijs uzsāka mācības jaunajā skolā, es negaidīju viņu ciemos ātrāk kā Ziemassvētku brīvdienās. Liels bija mans izbrīns, kad ieraudzīju viņu uz mana sliekšņa semestra pirmās piektdienas naktī ap vienpadsmitiem.

Viņš man sacīja, ka esot aizbēdzis no Svētā Bedas skolas, jo grupas vecākais esot viņu terorizējis. Nolādēts, tā puikas vārdu gan es nevaru atcerēties! Harijs grasījās doties jūrā. Ja viņš tā būtu izdarījis, tad droši vien kļūtu par admirāli. Tomēr laimīgā kārtā viņš paklausīja manam padomam un aizsteidzās atpakaļ uz skolu, lai pagūtu laikus uz nākamās dienas brokastīm.

Tā kā Harijs parasti uz dokiem nāca kopā ar Stenu Tenkoku, es tikai pēc kāda laika sapratu, ka puika ir Artura Kliftona dēls. Reiz viņš man vaicāja, vai esmu pazinis viņa tēvu, un es atbildēju apstiprinoši. Vēl sacīju, ka viņš bijis krietns un godīgs cilvēks ar nopelniem kara laukā. Pēc tam viņš man vaicāja, vai es zinu, kā viņa tēvs nomiris. Pateicu, ka nezinu. Tā bija vienīgā reize, kad es zēnam sameloju. Es nedrīkstēju nepakļauties viņa mātes gribai.

Es stāvēju tupat pie dokiem, kad ieradās jaunā strādnieku maiņa un iepriekšējā devās projām. Neviens man nepievērsa nekādu uzmanību, itin kā manis tur nemaz nebūtu. Daži uzskatīja, ka neesmu īsti pie pilna prāta, un es necentos šos maldus kliedēt, jo gribēju savu sodu izciest nevienam nezināms.

Arturs Kliftons bija labs strādnieks. Viens no krietnākajiem, un savu darbu viņš uztvēra ļoti nopietni, atšķirībā no viņa labākā drauga Stena Tenkoka, kuram pirmā pieturas vieta pēc maiņas ceļā uz mājām bija Pig and Whistle. Precīzāk, tajās naktīs, kad viņš vispār bija spējīgs tikt līdz mājām.

Es vēroju, kā Kliftons pazūd kuģa korpusā, lai kaut ko vēl pārbaudītu, iekams tiek aizmetināts korpusa dubultais pamats. Griezīgā skaņa, kas liecināja par maiņas beigām, droši vien novērsa uzmanību. Ieradās jaunā maiņa, iepriekšējā devās projām. Metinātājiem darbs bija jāuzsāk nekavējoties, ja viņi gribēja tikt galā līdz savas maiņas beigām un saņemt prēmiju. Nevienam, mani ieskaitot, ne prātā neienāca doma par to, vai Kliftons ir izlīdis no dubultā apšuvuma.

Mēs pieņēmām, ka viņš ir dzirdējis sirēnu un kopā ar pārējiem simtiem doku strādnieku soļo ārā pa vārtiem ceļā uz mājām. Atšķirībā no sava drauga Stena Tenkoka, Kliftons reti iegriezās krogā un deva priekšroku laika pavadīšanai mājās kopā ar sievu un bērnu. Tolaik es vēl nepazinu ne viņa sievu, ne dēlu. Droši vien tā arī būtu palicis, ja tovakar Kliftons būtu atgriezies mājās.

Otrā maiņa jau strādāja pilnā sparā, kad izdzirdēju Tenkoku pilnā kaklā kliedzam. Redzēju, ka viņš norāda uz kuģa korpusu. Brigadieris Haskinss viņu gaiņāja prom kā uzmācīgu lapseni.

Aptvēris, ka pie Haskinsa neko nepanāks, Tenkoks metās lejup pa trapu un pa molu steidzās uz administrācijas ēkas pusi. Drīz vien Haskinss atskārta, kurp devies Tenkoks, aizskrēja tam pakaļ un jau gandrīz bija panācis, kad Stens iegāja pa Beringtona ēkas durvīm.

Es biju pārsteigts, redzot, ka pēc dažām minūtēm Tenkoks izskrien no turienes ārā. Taču vēl lielāku izbrīnu radīja tas, ka viņam sekoja gan Haskinss, gan rīkotājdirektors. Es nespēju ne iedomāties, kas gan Hugo kungam licis steigties ārā no kabineta pēc tik īsas sarunas ar Stenu Tenkoku.

Drīz vien es uzzināju atbildi, jo tūlīt pēc ierašanās dokos Hugo kungs pavēlēja visiem maiņas strādniekiem nolikt instrumentus, pārtraukt darbu un ievērot klusumu. Pēc īsa mirkļa Haskinss lika visiem atsākt strādāšanu.

Un tajā brīdi es piepeši atskārtu, ka Arturs Haskinss varētu joprojām būt aizmetinātajā kuģa korpusā.

Neviens taču nevarētu būt tik bezjūtīgs, lai novērstos, ja kaut uz mirkli pieņemtu, ka cits cilvēks palicis viņu pašu radītajā tērauda kapā.

Kad metinātāji atsāka darbu, Hugo kungs atkal runāja ar Tenkoku, un pēc tam Tenkoks devās uz doku vārtu pusi un drīz vairs nebija saskatāms. Šoreiz likās, ka Haskinss neskries pakaļ dokeram un ir vairāk ieinteresēts mudināt strādniekus uz ātrāku darbu, lai atgūtu iekavēto laiku. Gandrīz kā pavēlētu galeru vergiem. Pēc īsa brīža Hugo kungs nokāpa no trapa, iesēdās savā automašīnā un devās atpakaļ uz administrācijas ēku.

Kad nākamreiz es paskatījos pa sava vagoniņa logu, tad redzēju, ka Tenkoks atkal ieskrien atpakaļ pa vārtiem un metas Beringtona ēkas virzienā. Šoreiz viņš no turienes neiznāca vismaz kādu pusstundu. Atkal parādījies, viņš vairs nebija piesārtis kūsājošās dusmās un šķita krietni vien nomierinājies. Es nospriedu, ka viņš tomēr atradis Arturu Kliftonu un gluži vienkārši gribējis par to paziņot Hugo kungam.

Tanī brīdī Hugo kungs stāvēja pie loga un vēroja Tenkoku izejam no pagalma. Tiklīdz Stens vairs nebija saskatāms, Hugo kungs atkāpās no loga un pēc dažām minūtēm izgāja no ēkas, devās pie savas automašīnas un aizbrauca projām. Es par šo gadījumu vairs pat neatcerētos, ja Arturs Kliftons nākamajā rītā būtu ieradies uz savu maiņu. Taču viņš vairs neatgriezās. Nekad.

Nākamajā rītā detektīvinspektors Blekmors ieradās manā vagoniņā. Par cilvēka raksturu bieži var spriest pēc tā, kā viņš izturas pret saviem līdzcilvēkiem. Blekmors bija no tiem, kurš spējīgs skatīties tālāk par savu degungalu.

– Jūs sacījāt, ka redzējāt Stenliju Tenkoku izejam no Beringtona ēkas vakar laikā starp pulksten septiņiem un septiņiem trīsdesmit?

– Jā, – es atbildēju.

– Vai radās iespaids, ka viņš steidzas, ir satraukts? Varbūt vēlas aizšmaukt, neviena nemanīts?

– Gluži pretēji, – es teicu. – Man pat likās, ka, ņemot vērā apstākļus, viņš izskatās pat bezrūpīgāks nekā iepriekš.

– Ņemot vērā apstākļus? – atkārtoja Blekmors.

– Vēl tikai pirms stundas viņš klaigāja un satraucās par to, ka viņa draugs Arturs Kliftons ir iesprostots “Kļavas lapas” korpusā un neviens neko nedara, lai viņu no turienes atbrīvotu.

Blekmors pierakstīja manus vārdus savā piezīmju grāmatiņā.

– Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kurp Tenkoks devās pēc tam?

– Nē, – es atteicu, – kad pēdējo reizi viņu redzēju, viņš, aplicis roku ap pleciem kādam savam draugam, gāja ārā pa doku vārtiem.

– Paldies, kungs! – sacīja detektīvinspektors. – Jūs man patiešām ļoti palīdzējāt. – Jau ilgu laiku mani neviens nebija saucis par kungu. – Vai jūs sev ērtā laikā varētu ierasties policijas iecirknī un sniegt rakstisku liecību?

– Labprātāk es to nedarītu, inspektor, – es atteicu. – Personisku iemeslu pēc. Tomēr es ar prieku uzrakstīšu savu liecību, un jūs to varēsiet paņemt jebkurā brīdī, kad tas būs ērti jums.

– Labi, kungs.

Detektīvinspektors atvēra portfeli un izņēma veidlapu, kas paredzēta liecību pierakstīšanai, un sniedza to man. – Paldies, kungs! Es ar jums sazināšos, – viņš sacīja. Tomēr vairāk es viņu neredzēju.

Pēc sešām nedēļām Stens Tenkoks tika notiesāts, un viņam piesprieda trīs gadus cietumā par laupīšanu. Hugo Beringtons prāvā bija apsūdzības galvenais liecinieks. Es biju tiesas zālē katrā šīs prāvas dienā, un man nebija ne mazāko šaubu, kurš ir patiesais vainīgais.

Divdesmit astotā nodaļa

– Pacenties neaizmirst, ka tu izglābi man dzīvību!

– Pēdējos divdesmit sešus gadus esmu centies aizmirst, – Vecais Džeks viņam atgādināja.

– Bet tu taču izglābi divdesmit četru savu biedru dzīvības! Tu biji varonis un, liekas, pats to nemaz neapzinies. Tāpēc es gribu vaicāt, Džek, cik ilgi vēl tu grasies sevi mocīt?

– Tikmēr, kamēr vairs acu priekšā neredzēšu tos vienpadsmit jaunekļus. Tik skaidri, kā pašlaik skatu tevi.

– Tu taču tikai pildīji savu pienākumu, neko vairāk! – iebilda Volters Beringtons.

– Jā, kādreiz arī es to uztvēru šādi, – atzina Džeks.

– Un kas ir mainījies?

– Ja es varētu atbildēt uz šo jautājumu, – atteica Vecais Džeks, – tad mums tādas sarunas vispār nebūtu.

– Tu taču joprojām vari daudz ko darīt savu līdzcilvēku labā. Nu, kaut vai tas tavs jaunais draugs. Tu man sacīji, ka viņš vēl aizvien mēdz bēgt no stundām. Atliek viņam uzzināt, ka esi kapteinis Džeks Tārents no Karaliskā Glosteršīras pulka, Viktorijas krusta kavalieris, un viņš ieklausīsies tevī ar vēl lielāku cieņu. Vai tad ne?

– Tikpat labi viņš atkal varētu aizbēgt, – atteica Vecais Džeks. – Lai kā arī būtu, man attiecībā uz Hariju Kliftonu ir citi plāni.

– Kliftons… Kliftons… – sers Volters atkārtoja. – Kāpēc man tas uzvārds liekas pazīstams?

– Harija tēvs palika iesprostots “Kļavas lapas” korpusā, un neviens nedevās viņam…

– Es esmu dzirdējis gluži ko citu, – attrauca Volters Beringtons, un viņa balss tonis bija pilnībā mainījies. – Man tika stāstīts, ka Kliftons pameta savu sievu, jo viņa bija izlaidīga sieviete un nespēja izbeigt savas aplamās gaitas.

– Tad tu esi maldināts, – sacīja Džeks. – Es tev varu pateikt, ka Kliftones kundze ir apburoša un gudra sieviete. Neviens vīrietis, kuram būtu paveicies apprecēt viņai līdzīgu sievu, nemūžam no tādas labprātīgi neaizietu.

Sers Volters izskatījās pilnīgi satriekts un ierunājās tikai pēc krietna laika. – Vai tiešām tu domā, ka stāsti par Kliftona atstāšanu kuģa korpusa dubultajā dibenā ir patiesi? – viņš klusi vaicāja.

– Diemžēl domāju gan, Volter. Redzi, es biju tā notikuma liecinieks.

– Kāpēc tu neko neteici jau toreiz?

– Es visu izstāstīju jau nākamajā dienā, kad pie manis ieradās detektīvinspektors Blekmors. Es viņam izstāstīju visu, ko redzēju, un pēc viņa pieprasījuma liecību arī uzrakstīju.

– Kālab tava liecība neparādījās Tenkoka tiesas procesā? – vaicāja sers Volters.

– Jo es Blekmoru tā arī vairs nesatiku. Kad es ierados policijas iecirknī, man pavēstīja, ka viņš ar šo lietu vairs nenodarbojas, bet viņa aizstājējs atteicās mani pieņemt.

– Es panācu, lai Blekmoru atstādina, – pavēstīja Volters. – Tas sasodītais okšķeris izrādīja tik milzīgu pārgudrību, ka apsūdzēja Hugo. Viņš it kā esot devis Tenkokam naudu, lai tas neierosinātu izmeklēt Kliftona lietu. – Vecais Džeks klusēja, tādēļ sers Volters ierosināja: – Nerunāsim vairs par to. Zinu, ka mans dēls ne tuvu nav pati pilnība, tomēr atsakos ticēt, ka viņš…

– Vai, drīzāk, tev negribas tam ticēt, – secināja Vecais Džeks.

– Džek, kā pusē tu esi?

– Taisnīguma pusē. Gluži tāpat kā tu toreiz, kad iepazināmies.

– Un esmu joprojām, – teica sers Volters, tad kādu brīdi klusēja un tikai pēc tam piebilda: – Es gribu, lai tu man kaut ko apsoli, Džek. Ja tu kādreiz uzzināsi par Hugo kaut ko tādu, kas, pēc tavām domām, varētu kaitēt ģimenes reputācijai, tu nekavējoties to pavēstīsi man, labi?