žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

Harijs pieklaudzināja, iegāja Vecā Džeka vagoniņā un apsēdās viņam pretī.

Mācoties Svētā Bedas skolā, Harijs semestra laikā varēja apciemot Veco Džeku tikai sestdienu rītos. Viņš savukārt bija aizgājis uz Svētās Marijas baznīcu, kur no pēdējās solu rindas apmierināts vēroja, kā Frobišers un Holkoms ar lepnumu smaida par sava aizbilstamā panākumiem.

Skolas brīvlaikā Vecais Džeks nekad īsti nezināja, kad ieradīsies Harijs, jo zēns viņa vagoniņu jau bija sācis uzskatīt par savām otrajām mājām. Tārs ilgojās pēc Harija. Viņš jutās patiesi aizkustināts, kad Kliftones kundze viņu nosauca par Harija tēvu, kāda dzīvē viņam īsti nav bijis. Arī viņš pats Hariju uzskatīja par dēlu, kādu allaž vēlējies.

– Agrāk pabeidzi izvadāt avīzes, ko? – Vecais Džeks vaicāja, berzēdams acis un mirkšķinādams, kad Harijs sestdienas rītā ienāca vagoniņā.

– Nē, vecais vīrs, jūs tikai bijāt iemiedzis, – atteica Harijs un pasniedza viņam iepriekšējās dienas Times numuru.

– Un tu ar katru dienu kļūsti nekaunīgāks, jaunais cilvēk, – Džeks ar smaidu sejā attrauca. – Kā tad veicas ar laikrakstu izvadāšanu?

– Labi. Domāju, ka man izdosies ietaupīt pietiekami daudz, lai nopirktu mammai rokaspulksteni.

– Ļoti saprātīga dāvanas izvēle, jo īpaši tāpēc, ka tavai mammai ir jauns darbs. Bet… vai tu varēsi to atļauties?

– Esmu jau sakrājis četrus šiliņus, – Harijs stāstīja. – Rēķinu, ka līdz brīvdienu beigām man būs jau seši.

– Vai esi jau izvēlējies, kādu pulksteni gribēsi?

– Jā, tas izlikts Dīkinsa kunga veikalā, stikla vitrīnā. Taču ilgi tas vairs tur nestāvēs, – Harijs smaidot atbildēja.

Dīkinss. Šo uzvārdu Vecais Džeks nemūžam neaizmirsīs. – Un cik tas maksā? – viņš vaicāja.

– Man nav ne jausmas, – Harijs teica. – Es negrasos to vaicāt Dīkinsa kungam līdz dienai, kad man būs jāatgriežas skolā.

Vecais Džeks nesaprata, kā pateikt Harijam, ka ar sešiem šiliņiem nepietiks, lai nopirktu pulksteni, un viņš mainīja sarunas tematu. – Ceru, ka laikrakstu izvadāšana netraucē tev mācīties. Droši vien nevajadzēs tev atgādināt, ka eksāmeni tuvojas straujiem soļiem.

– Jūs esat vēl sliktāks par Frobišeru, – noteica Harijs, – bet jums būs patīkami dzirdēt, ka ik rītu es divas stundas pavadu bibliotēkā kopā ar Dīkinsu un vēl divas stundas arī gandrīz visās pēcpusdienās.

– Gandrīz visās pēcpusdienās?

– Nu… reizēm mēs ar Džailsu aizejam uz kino. Nākamajā nedēļā Glosteršīras komanda spēlēs pret Jorkšīras komandu. Tā būs laba iespēja redzēt slaveno kriketa spēlētāju Herbertu Satklifu.

– Tev pietrūks Džailsa, kad viņš aizies uz Ītonu, – Vecais Džeks noteica.

– Viņš joprojām pūlas izdarīt tā, lai tēvs viņam ļauj kopā ar mani un Dīkinsu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

– Ar Dīkinsu un mani, – Vecais Džeks izlaboja. – Tikai ņemiet vērā… ja Hugo kungs kaut ko nolēmis, ar Džailsa pūliņiem mainīt viņa domas būs par maz.

– Beringtona kungam es nepatīku, – Harijs pavēstīja, pārsteidzot Veco Džeku.

– Kāpēc tu tā saki?

– Viņš pret mani izturas pilnīgi citādi nekā pret pārējiem zēniem Svētā Bedas skolā. It kā es nebūtu pietiekami labs, lai draudzētos ar viņa dēlu.

– Tev ar šo problēmu nāksies saskarties visu dzīvi, Harij, – Vecais Džeks sacīja. – Angļi ir lielākie snobi uz pasaules, un pārsvarā tam nav ne mazākā iemesla. Jo netalantīgāks cilvēks, jo lielāks snobs. Tā vismaz liecina mana pieredze. Šī ir tā sauktās augstākās šķiras vienīgā iespēja izdzīvot. Ņem vērā, manu zēn, ka viņiem nav daļas gar tādiem jauniem censoņiem, kas piepeši bez uzaicinājuma ielaužas viņu klubiņā.

– Bet jūs taču pret mani tā neizturaties, – iebilda Harijs.

– Tāpēc, ka es nepiederu pie augstākās šķiras, – smiedamies atteica Vecais Džeks.

– Var jau būt, ka ne, bet mamma teic, ka jūs esat pirmšķirīgs, – Harijs neatlaidās. – Un arī es tāds vēlos būt.

Vecais Džeks nevarēja atklāt Harijam īsto Hugo Beringtona nepatikas iemeslu. Reizēm viņam gribējās, kaut tajā dienā nebūtu gadījies nepareizajā vietā un laikā un nebūtu redzējis savām acīm, kāda ir patiesība par Harija tēva nāvi.

– Vai atkal esat iemidzis, vecais vīrs? – Harijs vaicāja. – Es te nevaru pļāpāt ar jums visu dienu. Apsolīju, ka sagaidīšu mammu pie veikala Brodstrītā. Viņa grib man nopirkt jaunas kurpes. Manuprāt, nekādas vainas nav arī tām, kas man pašlaik kājās.

– Tava mamma ir īpaša, – Vecais Džeks sacīja.

– Tieši tāpēc es viņai nopirkšu pulksteni, – pateica Harijs.

Kad Vecais Džeks iegāja veikalā, iešķindējās zvaniņš virs durvīm. Viņš cerēja, ka ir pagājis jau gana ilgs laiks un kareivis Dīkinss viņu nepazīs.

– Labrīt, kungs! Kā varu pakalpot?

Vecais Džeks uzreiz pazina Dīkinsu.

Viņš pasmaidīja un piegāja pie stiklotās vitrīnas. – Man jāzina, cik maksā šie Ingersoll pulksteņi.

– Dāmu vai kungu modeļi? – Dīkinss vaicāja un pameta savu vietu aiz letes.

– Dāmu, – atbildēja Vecais Džeks.

Dīkinsa kungs ar vienu roku atslēdza stikloto vitrīnu, veikli izņēma pulksteni un apskatīja cenu zīmi. – Sešpadsmit šiliņi, kungs.

– Labi, – atbildēja Vecais Džeks un nolika uz letes desmit šiliņus. Izskatījās, ka Dīkinsa kungs nesaprot, kas īsti notiek. – Kad Harijs Kliftons vaicās, cik maksā pulkstenis, lūdzu, Dīkinsa kungs, sakiet viņam, ka cena ir seši šiliņi. Tieši tik daudz naudas viņam būs, kad viņš beigs savu brīvdienu darbu pie jums, un es zinu, ka viņš iecerējis to nopirkt kā dāvanu mātei.

– Jūs noteikti esat Vecais Džeks, – secināja Dīkinss. – Viņš būs ļoti aizkustināts, kad uzzinās, ka…

– Jūs viņam to neteiksiet, – Vecais Džeks paskaidroja, skatīdamies Dīkinsam acīs. – Es gribu, lai viņš tic, ka šī pulksteņa cena ir seši šiliņi.

– Saprotu, – sacīja Dīkinsa kungs un ielika pulksteni atpakaļ stiklotajā vitrīnā.

– Un cik maksā vīriešu pulkstenis?

– Vienu mārciņu.

– Vai jūs atļautu man tagad atstāt vēl desmit šiliņus kā iemaksu, bet pēc tam maksāt divarpus šiliņus katru nedēļu nākamajā mēnesī, un tā līdz pilnas summas sasniegšanai?

– Tas ir gluži pieņemami, kungs. Bet varbūt vispirms vēlaties to uzlaikot?

– Nē, paldies, – Vecais Džeks sacīja. – Tas nebūs man. To es uzdāvināšu Harijam, kad viņš dabūs stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

– Man bija līdzīga iecere, – Dīkinsa kungs noteica. – Ja mans dēls Eldžijs iegūtu stipendiju.

– Tad pasūtiet vēl vienu un dariet to ātri, – ierosināja Vecais Džeks. – Harijs sacīja, ka jūsu zēns ir ļoti pārliecinošs kandidāts.

Dīkinsa kungs iesmējās un ciešāk pavērās uz Veco Džeku. – Vai mēs esam jau kādreiz tikušies, kungs?

– Diezin vai, – Vecais Džeks atteica un neatskatījies izgāja no veikala.

– Ja Muhameds nenāk pie kalna…

Vecais Džeks pasmaidīja un piecēlās, lai sasveicinātos ar Holkoma kungu, un piedāvāja viņam apsēsties.

– Vai iedzersiet kopā ar mani tasi tējas? – Vecais Džeks vaicāja. – Kliftones kundze bija tik laipna un atnesa man lielisku Earl Grey.

– Nē, paldies, – atteicās Holkoms. – Esmu tikko pabrokastojis.

– Tātad zēns nedabūja to stipendiju, – Vecais Džeks sacīja, atskārtis, ka tieši tāds varētu būt skolotāja nāciena iemesls.

– Harijs uzskata, ka ir izgāzies, – paskaidroja Holkoma kungs. – Par spīti tam, ka viņam bija septiņpadsmitais labākais rezultāts no trīssimt pretendentiem. Viņam tiek piedāvāta vieta skolā. Mācības sākas septembrī.

– Bet… vai viņš varēs pieņemt šo piedāvājumu? Tas uzkraus papildu finansiālās rūpes uz viņa mātes pleciem.

– Ja vien neatgadās kaut kas ārkārtējs, viņa varētu nodrošināt Harijam iespēju mācīties nākamos piecus gadus.

– Un pat tādā gadījumā Harijs nevarēs atļauties lielāko daļu no tā, ko pārējie zēni uzskata par pašsaprotamu.

– Var gadīties, tomēr man ir izdevies nosegt dažus sīkus izdevumus, kas iekļauti viņa sarakstā, un tādējādi viņš varēs izvēlēties divas vai trīs ārpusklases programmas, kurās tik ļoti alkst iesaistīties.

– Es minēšu, – Vecais Džeks sacīja. – Koris, teātra klubs un…

– Mākslas cienītāji, – piebilda Holkoms. – Mandejas jaunkundze un Tillijas jaunkundze uzņēmušās segt visus tēriņus, kas būs saistīti ar kora izbraukumiem. Es parūpēšos par teātra kluba nodarbību apmaksu un…

– Tad jau man paliek cienītāji, – Vecais Džeks noteica. – Viņa jaunā kaislība. Es joprojām gluži labi varu ar viņu apspriest Rembranta vai Vermēra darbus, pat viņa jauno aizraušanos – Matisu. Un tagad viņš cenšas mani ieinteresēt par tā spāņa Pikaso darbiem, bet es tos īsti nevaru izprast.

– Neesmu redzējis nevienu viņa darbu, – atzinās Holkoms.

– Un es šaubos, ka vispār kādreiz redzēsiet, – attrauca Vecais Džeks. – Tikai nesakiet Harijam, ka es tā teicu. – Viņš paņēma nelielu skārda kārbiņu, atvēra to un izcēla no tās trīs naudas zīmes, kā arī izgrāba gandrīz visas monētas, kas tajā bija.

– Nē, nē, – Holkoma kungs iebilda, – tas nebija mana nāciena iemesls. Esmu ieplānojis vēlāk šajā pēcpusdienā apciemot veco lāga Krediku un esmu pārliecināts, ka viņš…

– Es domāju, ka man ir priekšroka salīdzinājumā ar veco lāga Krediku, – Vecais Džeks uzstāja un sniedza naudu Holkomam.

– Tas ir patiešām dāsni.

– Labi iztērēta nauda, – rezumēja Vecais Džeks. – Pat ja tāds nieks vien ir. Mans tēvs to noteikti atbalstītu, – viņš piebilda, it kā tikko būtu par to iedomājies.

– Jūsu tēvs? – pārjautāja Holkoms.

– Viņš dzīvo Samersitā.

– Es par to pat nenojautu, – atteica Holkoma kungs. – Tad jau jūs laiku pa laikam varat viņu apciemot.

– Diemžēl ne. Acīmredzot esmu tāds mūsdienu Pazudušais dēls, – paskaidroja Vecais Džeks un, nevēlēdamies vairs runāt par šo tematu, pavaicāja: – Tad nu sakiet, jaunais cilvēk, kālab vēlējāties mani satikt?

– Nevaru atcerēties, kad mani pēdējo reizi kāds nosaucis par “jauno cilvēku”.

– Vienkārši esiet pateicīgs, ka joprojām kāds to dara, – Vecais Džeks teica.

Holkoms iesmējās. Man ir pāris biļešu uz skolas teātra izrādi. “Jūlijs Cēzars”. Tā kā tajā spēlē arī Harijs, nodomāju, ka varbūt jums patiktu kopā ar mani aiziet uz pirmizrādi.

– Es zināju, ka viņš piedalās atlasē, – Vecais Džeks pastāstīja. – Kādu lomu viņš dabūja?

– Viņš spēlēs Cinnu, – Holkoms paskaidroja.

– Tad jau mēs viņu pazīsim pēc gaitas.

Holkoms zemu paklanījās. – Vai tas nozīmē, ka nāksiet kopā ar mani?

– Baidos, ka ne. – Vecais Džeks pacēla roku. – Ārkārtīgi jauki, ka iedomājāties par mani, Holkoma kungs, bet es vēl neesmu gatavs tādam priekšnesumam.

Vecais Džeks jutās vīlies, ka nebija redzējis Harija uzstāšanos, un viņam nācās samierināties tikai ar paša zēna stāstu par to, kā noritējusi pirmizrāde. Nākamajā gadā, kad Holkoma kungs atkal aicināja Veco Džeku doties uz skolas teātri, jo Harija lomas kļuva aizvien iespaidīgākas, viņš jau gandrīz piekrita. Tomēr padevās viņš tikai trešajā gadā, kad Harijam bija uzticēta meža gariņa Paka loma Šekspīra lugā “Sapnis vasaras naktī”.

Tā kā Vecais Džeks joprojām jutās neomulīgi, atrazdamies lielā ļaužu pulkā, viņš nolēma, ka izvēlēsies vietu skolas zāles pēdējā rindā, kur neviens nevarētu viņu pamanīt vai, vēl ļaunāk, pazīt.

Apgriezdams bārdu Beringtona ēkas piektā stāva vannas istabā, Vecais Džeks pamanīja kliedzošu virsrakstu avīzē, ko kāds bija tur aizmirsis. “”Tillijas tējnīca” nodeg līdz pamatiem! Ir aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu.” Kad viņš ieraudzīja fotogrāfiju, kas bija publicēta zem šā virsraksta, viņam kļuva slikti. Uz ietves stāvēja Kliftones kundze kopā ar tējnīcas viesmīlēm un noskatījās uz gruzdošo postažu. “Rakstu pilnībā lasiet 11. lappusē.” Vecais Džeks gribēja paklausīt norādei, taču nekādas vienpadsmitās lappuses tur nebija.

Viņš ātri izgāja no vannas istabas, cerēdams iztrūkstošo lappusi atrast uz Potsas jaunkundzes rakstāmgalda, tomēr nejutās pārsteigts, ieraudzījis, ka uz viņas rakstāmgalda nekā nav, bet papīrgrozs ir iztukšots. Viņš uzmanīgi pavēra rīkotājdirektora kabineta durvis un pamanīja meklēto laikraksta lappusi uz Hugo rakstāmgalda. Vecais Džeks apsēdās uz augstā ādas krēsla un sāka lasīt.

Pirmā, kas iešāvās viņam prātā, bija doma par to, vai Harijam tagad nāksies pamest mācības.

Rakstā bija sacīts, ka Kliftones kundzei draud bankrots, ja vien apdrošināšanas kompānija neizmaksās viņai pilnu apdrošināšanas prēmiju. Tālāk bija teikts, ka “Bristoles un Rietumanglijas apdrošināšanas kompānijas” pārstāvis laikraksta reportierim vēstījis, ka neizmaksās cietušajai ne penija, kamēr policija nebūs pilnīgi pārliecināta par to, kurš vainojams negadījumā. “Ko gan vēl nāksies pārciest tai nabaga sievietei?” Vecais Džeks nodomāja.

Reportieris bija izrādījis vērā ņemamu piesardzību un pie aizdomās turamajiem neminēja Kliftones kundzes vārdu, tomēr Vecajam Džekam nebija ne mazāko šaubu, kālab viņas fotogrāfija bija publicēta laikraksta pirmajā lappusē. Viņš turpināja lasīt. Uzzinājis, ka lieta uzticēta detektīvinspektoram Blekmoram, viņš ļāvās nelielai cerībai, ka viss vēl nav zaudēts. Inspektoram nebūs vajadzīgs ilgs laiks, lai noskaidrotu, ka Kliftones kundze nemēģina kaut ko radīt savām rokām, lai to pēc tam pati izpostītu uguns liesmās.