žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

Nolicis laikrakstu atpakaļ uz Hugo rakstāmgalda, Vecais Džeks ievēroja vēstuli. Viņš tai nebūtu pievērsis nekādu uzmanību, jo viņam nebija ne mazākās intereses par Beringtona saraksti. Ja vien… Pirmajā rindkopā bija norādīts Kliftones kundzes vārds.

Viņš sāka lasīt vēstuli un gandrīz neticēja savām acīm, jo tajā bija sacīts, ka Hugo Beringtons ieguldījis piecus simtus mārciņu, lai Kliftones kundze varētu iegādāties “Tillijas tējnīcu”. “Kāpēc viņš vēlējās palīdzēt Meizijai?” Vecais Džeks nodomāja. “Vai tiešām būtu iespējams, ka viņu moka sirdsapziņas pārmetumi saistībā ar Meizijas vīra nāvi? Vai arī viņš jūtas vainīgs par to, ka cilvēku aizsūtījis uz cietumu par noziegumu, kuru tas nemaz nav pastrādājis? Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Stens Tenkoks taču tika atjaunots agrākajā darba vietā.” Vecais Džeks nosprieda, ka vajadzētu pārskatīt savu viedokli par Hugo, un atcerējās vecā sera Voltera vārdus: “Tik slikts viņš nemaz nav.”

Vēstuli bija rakstījis Prendergasta kungs, National Provincial bankas pārvaldnieks, kurš apgalvoja, ka esot uzstājīgi pieprasījis, lai apdrošināšanas kompānija pilnībā atlīdzina Kliftona kundzei polisē minēto summu – sešus simtus mārciņu. Kā Prendergasts bija uzsvēris, viņa šajā lietā ir cietusī puse, ko nesen apstiprinājis arī inspektors Blekmors un paziņojis bankai par to, ka Kliftones kundze ir brīva no jebkādām aizdomām.

Pēdējā rindkopā Prendergasts bija minējis, ka tuvākajā laikā viņam ar Hugo Beringtonu vajadzētu satikties, lai līdz galam atrisinātu šo jautājumu un Kliftones kundzei būtu iespēja saņemt visu summu, kas viņai pienākas. Mazais pulkstenis skaļi noskaitīja septīto stundu, un Vecais Džeks pacēla galvu.

Viņš izskrēja gaitenī un traucās lejup pa kāpnēm, jo negribēja nokavēt Harija uzstāšanos.

Vakarā atgriezies mājās, Vecais Džeks paņēma laikrakstu The Times, ko Harijs viņam šajā nedēļā bija atnesis. Parasti Vecais Džeks sevi neapgrūtināja ar pirmajā lappusē ievietoto reklāmu un sludinājumu lasīšanu. Viņam nebija vajadzīga ne jauna katliņcepure, ne bikšturi, ne arī Emilijas Brontē romāna “Kalnu aukas” pirmizdevums.

Viņš pāršķīra lapu un ieraudzīja karaļa Edvarda VIII fotogrāfiju, kurā viņš bija redzams izbaudām brīvdienas uz jahtas Vidusjūrā. Viņam blakus bija amerikāniete Simpsones kundze. Rakstā bija daudz neskaidru frāžu un mājienu, taču pat The Times bija grūti paust savu atbalstu karaļa kaislīgajai vēlmei apprecēties ar šķirteni. Vecajam Džekam bija viņa žēl, jo viņš apbrīnoja jauno karali Edvardu, jo īpaši pēc tam, kad viņš bija apmeklējis Velsas ogļračus un patiešām novērtējis, cik nožēlojamā stāvoklī šie cilvēki atrodas. Bet, kā mēdza sacīt viņa vecā auklīte: “Pirms miega vienmēr birst asaras.”

Pēc tam Vecais Džeks vērā ņemamu laiku veltīja Tarifu reformas projekta lasīšanai. Tas parlamenta apakšpalātā tika virzīts jau otrajā lasījumā, lai gan Vinstons Čērčils bija sacījis, ka “tas nav ne šis, ne tas” un nevienam nebūs nekāda ieguvuma, ja tas vispār tiks pieņemts. Un jo īpaši valdībai vēlēšanu laikā. Vecajam Džekam ļoti gribējās dzirdēt sera Voltera viedokli šajā jautājumā.

Nākamajā lappusē viņš lasīja par to, ka Britu raidorganizācija BBC sākusi regulāras televīzijas pārraides no savas jaunās studijas Aleksandras pilī. Šis jaunievedums viņam nebija saprotams. Kā gan iespējams panākt, lai attēls parādās kāda cilvēka mājās? Vecajam Džekam nebija pat radioaparāta, un viņš ne mazākajā mērā nealka pēc televizora.

Tad viņš pievērsās sporta lappusēm. Zem virsraksta “Trīskārtējais Vimbldonas čempions dod mājienu, ka uzvarēs arī American Open turnīrā” bija publicēta eleganti ģērbtā Freda Perija fotogrāfija. Sporta apskatnieks bija pieminējis, ka Foresthilsā daži ārzemju tenisisti varētu būt tērpušies īsbiksēs. Arī kaut ko tādu Vecajam Džekam nebija viegli pieņemt.

Kā jau paradis, lasot The Times, nekrologiem viņš pievērsās tikai pašās beigās. Bija pienācis laiks, kad mira par viņu jaunāki cilvēki un iemesls nebija tikai karš.

Viņš atšķīra lappusi ar nekrologiem un spēji nobālēja visaptverošās skumjās. Tur bija ievietoti atvadu vārdi Tomasam Aleksandram Tārentam, Velsas Katedrāles kanoniķim. Virsrakstā viņš bija nosaukts par dievbijīgu. Kad Vecais Džeks bija izlasījis savam tēvam veltīto nekrologu, viņu pārņēma kauns.

– Septiņas mārciņas un četri šiliņi? – pārvaicāja Vecais Džeks. – Bet es domāju, ka jūs saņēmāt čeku par sešiem simtiem mārciņu no “Bristoles un Rietumanglijas apdrošināšanas kompānijas”. “Pilnā apmērā”, ja precīzi atceros tos vārdus.

– Jā, saņēmu, – atbildēja Meizija. – Taču, kad biju samaksājusi sākotnējo aizdevuma summu, procentus un norēķinājusies par bankas pakalpojumiem, man palika tieši septiņas mārciņas un četri šiliņi.

– Es esmu tik naivs! – iesaucās Vecais Džeks, – Kā es kaut uz mirkli, tikai uz vienu nieka mirkli varēju iedomāties, ka Beringtons bijis izpalīdzīgs!

– Jūs neesat ne uz pusi tik naivs kā es, – noteica Meizija. – Ja es kaut uz mirkli būtu iedomājusies, ka iesaistīts šis cilvēks, es no viņa nebūtu ņēmusi ne peniju. Un tikai tāpēc, ka es to izdarīju, tagad esmu zaudējusi pilnīgi visu. Pat darbu viesnīcā.

– Kāpēc? – vaicāja Vecais Džeks. – Fremptona kungs vienmēr ir sacījis, ka esat neaizstājama.

– Izskatās, ka vairs tā nebūt nav. Kad es vaicāju, kālab viņš mani atlaiž no darba, viņš atteicās nosaukt iemeslu. Tikai pieminēja, ka saņēmis sūdzību no kāda “pilnīgi uzticama avota”. Un tā nevar būt sagadīšanās, ka mani atlaida no darba tieši dienu pēc tam, kad šis “uzticamais avots” bija iegriezies Royal viesnīcā parunāties ar direktoru.

– Vai jūs redzējāt, kā Beringtons ieiet viesnīcā? – Vecais Džeks vaicāja.

– Nē, to es neredzēju, toties redzēju viņu no turienes izejam. Neaizmirstiet, ka es slēpos viņa mašīnas aizmugurē un gaidīju.

– Protams, – Vecais Džeks bilda. – Un kas notika tad, kad jūs viņam pateicāt par Hariju?

– Kamēr vēl sēdējām mašīnā, – Meizija stāstīja, – viņš pat īstenībā atzina, ka ir vainojams Artura nāvē.

– Tātad pēc visiem šiem gadiem viņam beidzot tas kļuvis skaidrs, – neticīgi noteica Vecais Džeks.

– Tā gluži vis nesakiet, – attrauca Meizija. – Drīzāk šie vārdi viņam izspruka pilnīgi nejauši. Kad brūno aploksni ar rēķinu par nākamo mācību semestri es uzliku viņam blakus uz sēdekļa, viņš teica, ka paskatīsies, ko varot darīt lietas labā.

– Un jūs noticējāt?

– Katram viņa vārdam, – atzinās Meizija, – jo, apturējis mašīnu, viņš pat atnāca un atvēra man durvis. Taču brīdī, kad es izkāpu no auto, viņš ar sitienu nogāza mani zemē, saplēsa rēķinu un aizbrauca.

– Tad tāpēc jums zem acs ir zilums?

Meizija pamāja. – Un viņš piedraudēja, ka ieslodzīs mani trakonamā, ja es uzdrošināšos sazināties ar viņa sievu.

– Tas nu ir tikai blefs, – Vecais Džeks sacīja. – Pat viņam tas neizdotos.

– Var jau būt, ka jums taisnība, – Meizija pieļāva, – tomēr šādu risku es negrasos uzņemties.

– Ja jūs pateiktu Beringtones kundzei, ka viņas vīrs ir atbildīgs par Artura nāvi, – Vecais Džeks teica, – viņam atliktu vien pateikt, ka esat Stena Tenkoka māsa, un kundze jūs vispār vairs neuzklausītu.

– Iespējams, – Meizija atzina, – taču viņa tik vienkārši nevarētu neklausīties manī, ja es viņai pateiktu, ka viņas vīrs, iespējams, ir mana dēla tēvs…

Vecais Džeks apstulbis klusēja un mēģināja aptvert Meizijas vārdus. – Es neesmu vienkārši naivs, – viņš beidzot izdvesa, – es esmu apaļš muļķis. Hugo Beringtonam ir pilnīgi vienalga, vai viņa sieva zina par vīra saistību ar Harija tēva nāvi vai nezina. Viņš visvairāk bīstas no tā, ka Harijs kādreiz uzzinās, ka ir Hugo Beringtona dēls.

– Taču es to Harijam nekad neteikšu, – attrauca Meizija. – Nevēlos, lai viņš pēc tam visu atlikušo dzīvi pavada minēdams, kurš tad īsti ir viņa tēvs.

– Tieši uz to arī Beringtons paļaujas. Un tagad viņš ir jūs sabradājis. Un ir noskaņots iznīcināt arī Hariju.

– Bet… kāpēc? – nesaprata Meizija. – Harijs viņam neko ļaunu nav nodarījis.

– Protams, ka nav nodarījis, bet, ja Harijs spētu pierādīt, ka ir Hugo Beringtona vecākais dēls, tad varētu pretendēt ne vien uz titulu, bet arī uz visu pārējo, kas nāk tam līdzi, un Džailss paliktu tukšām rokām.

Tagad bija Meizijas kārta uz mirkli palikt bez valodas.

– Nu mēs zinām iemeslu, kālab Beringtons tik dedzīgi vēlas izdzīvot Hariju no ģimnāzijas. Varbūt ir pienācis laiks apciemot seru Volteru un pavēstīt viņam dažas nepatīkamas patiesības par viņa dēlu.

– Nē! Lūdzu, nedariet tā! – iesaucās Meizija.

– Tā varētu būt mūsu vienīgā iespēja panākt, lai Harijs var turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

– Varbūt, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka mans brālis Stens tiks padzīts no darba un Dievam vien zināms, uz ko vēl Beringtons ir spējīgs.

Vecais Džeks brīdi klusēja un pēc tam sacīja: – Ja neļaujat man izstāstīt seram Volteram patiesību, man būs jāielavās Hugo Beringtona pašreizējā darba vietā.

– Ko jūs vēlaties? – Potsas jaunkundze pārvaicāja, nebūdama īsti pārliecināta, ka dzirdējusi pareizi.

– Es vēlos personīgi tikties ar Hugo Beringtonu, – atkārtoja Vecais Džeks.

– Vai drīkstu uzzināt, kāds ir tikšanās mērķis? – sekretāre jautāja, pat nepūlēdamās slēpt balsī skanošo sarkasmu.

– Viņa dēla nākotne.

– Uzgaidiet mirkli. Paskatīšos, vai Beringtona kungs varēs jūs pieņemt.

Potsas jaunkundze klusi pieklaudzināja pie rīkotājdirektora kabineta durvīm un iegāja iekšā. Pēc īsa mirkļa viņa atgriezās ar pārsteiguma izteiksmi sejā.

– Beringtona kungs jūs tūdaļ pieņems, – viņa sacīja un pieturēja kabineta durvis, lai Vecais Džeks varētu ieiet.

Ejot viņai garām, Vecais Džeks nespēja apslēpt smaidu. Hugo Beringtons sēdēja pie rakstāmgalda un, apmeklētājam ienākot, pacēla galvu.

– Kādā ziņā jūs varētu interesēt Džailsa nākotne? – Beringtons vaicāja.

– Nekādā, – atzina Vecais Džeks. – Mani interesē jūsu otra dēla nākotne.

– Par ko jūs, sasodīts, runājat?! – Hugo vaicāja mazliet par skaļu.

– Ja jūs nezinātu, par ko es runāju, tad jūs nebūtu piekritis ar mani tikties, – Vecais Džeks nicīgi atteica.

No Beringtona sejas pagaisa sārtums. Vecajam Džekam ienāca prātā, ka varbūt viņš tūdaļ zaudēs samaņu. – Ko jūs no manis gribat? – Hugo beidzot vaicāja.

– Visu dzīvi jūs esat bijis tirgotājs, – sacīja Vecais Džeks.

– Man ir kaut kas tāds, par ko jūs būtu gatavs patirgoties.

– Piemēram?

– Dienu pēc tam, kad noslēpumaini pazuda Arturs Kliftons un Stens Tenkoks tika apcietināts par nodarījumu, ko viņš nebija pastrādājis, pie manis ieradās detektīvinspektors Blekmors un iztaujāja par visu, ko es iepriekšējā vakarā redzēju un dzirdēju. Vēlāk man savu liecību vajadzēja uzrakstīt. Tā kā jūs panācāt, lai Blekmors ar šo lietu vairs nenodarbojas, pierakstītā liecība joprojām ir pie manis. Man ir sajūta, ka tā varētu būt ļoti interesanta lasāmviela, ja nonāktu nepareizās rokās.

– Manuprāt, arī jūs saprotat, ka tā ir šantāža, – sacīja Beringtons, gandrīz izspļaudams katru vārdu, – par kuru jūs varat nokļūt cietumā uz ļoti ilgu laiku.

– Būs cilvēki, kas uzskatīs, ka šāda dokumenta publiskošana ir mans pilsoņa pienākums.

– Un kā jums liekas, kuru gan interesēs kāda veca vīra murgi? Presi jau nu noteikti ne, kad mani advokāti būs viņiem izskaidrojuši, kas likumā sacīts par apmelošanu. Tā kā lieta slēgta jau pirms daudziem gadiem, es nedomāju, ka policijas prefekts vēlēsies jaunas raizes un izdevumus, lai to atkārtoti izmeklētu tikai kāda veca ekscentriķa vai, ļaunākajā gadījumā, vājprātīgā dēļ. Tad nu es vaicāšu… kuram jūs grasāties rādīt tos savus nejēdzīgos apgalvojumus?

– Jūsu tēvam. – Vecais Džeks blefoja, tomēr Beringtonam nekas nebija zināms par viņa solījumu Meizijai.

Beringtons saguma krēslā, jo pārāk labi apzinājās, cik liela ietekme Vecajam Džekam ir uz viņa tēvu, lai gan nekad nebija sapratis iemeslus. – Cik, jūsuprāt, es būšu gatavs maksāt par šo dokumentu?

– Trīs simtus mārciņu.

– Tā jau ir laupīšana gaišā dienas laikā!

– Ne vairāk un ne mazāk par to summu, kas ļaus Harijam Kliftonam turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā nākamos divus gadus. Tas nosegs mācību maksu un vēl nelielus papildizdevumus.

– Kāpēc es nevarētu vienkārši samaksāt šo naudu katra semestra sākumā, tāpat kā es maksāju par sava dēla skološanos?

– Tāpēc, ka jūs nekavējoties pārtrauksiet apmaksāt viena jūsu dēla mācības, tiklīdz būsiet saņēmis manu pierakstīto liecību.

– Jums nāksies ņemt skaidru naudu, – Beringtons pavēstīja, sameklēdams kabatā atslēgu.

– Nē, paldies! – atteicās Vecais Džeks. – Manā atmiņā vēl pārāk labi saglabājies atgadījums ar Stenu Tenkoku. Es labi zinu, kas ar viņu notika pēc tam, kad viņš no jums bija saņēmis tos trīsdesmit sudraba grašus, tādēļ man nav ne mazākās vēlēšanās nākamos trīs gadus pavadīt aiz restēm par noziegumu, ko nemaz neesmu pastrādājis.