Ieradušies Romā, viņi ar taksometru aizbrauca uz Korso ielu, iekārtojās viesnīcā un tad devās uz Borgēzes villu. Džailsu satrieca daudzie jaunie uniformās ģērbušies puiši, varbūt tikai mazliet pieaugušāki par viņu pašu. Un gandrīz uz katra ēkas pīlāra vai laternas staba šajā pilsētā bija uzlīmēts plakāts ar Musolīni attēlu.

Viņi izkāpa no taksometra un cauri dārziem devās uz savu galamērķi, paiedami garām vēl daudziem uniformētiem jaunekļiem un visuresošajiem Dučes plakātiem. Beidzot viņi sasniedza lielisko Borgēzes villu.

Harijs bija uzrakstījis Džailsam, ka viņu ieplānotā villas apskate sāksies pulksten desmitos. Džailss ieskatījās pulkstenī. Bija mazliet pāri vienpadsmitiem, un tas nozīmēja, ka veiksmes gadījumā ekskursija jau tuvojās beigām. Viņš nopirka divas biļetes, vienu pasniedza Emmai un devās uz galeriju, lai sameklētu skolas grupu. Emma nesteidzīgi apbrīnoja Bernīni veidotās skulptūras, kuras bija izvietotas pirmajās četrās zālēs. Viņai nekur nebija jāsteidzas. Džailss savukārt skrēja no zāles uz zāli, līdz pamanīja jaunu puišu grupu. Visi bija ģērbušies tumši sarkanās žaketēs un melnās vilnas flaneļa biksēs un sadrūzmējušies ap nelielu portretu, kurā attēlots padzīvojis vīrs krēmkrāsas zīda sutanā un baltā mitrā.

– Redz, kur viņi ir! – Džailss sacīja, bet Emma nekur tuvumā nebija manāma. Nelicies vairs zinis par māsu, Džailss tuvojās grupai. Un piepeši Džailss pilnībā aizmirsa iemeslu, kura dēļ bija atbraucis uz Romu. Viņš bija kādu ieraudzījis…

– Karavadžo tūkstoš seši simti piektajā gadā tika uzdots uzgleznot pāvesta Pāvila Piektā portretu, – viņa sacīja ar tikko manāmu akcentu. – Jūs pamanīsiet, ka šis darbs nav pabeigts. Māksliniekam bija jābēg projām no Romas.

– Kāpēc, jaunkundz? – pavaicāja kāds zēns pirmajā rindā, un bija skaidri redzams, ka reiz nākotnē viņš varētu ieņemt Dīkinsa vietu.

– Viņš tika iesaistīts kādā dzērāju kautiņā un rezultātā nogalināja cilvēku.

– Vai viņš tika arestēts? – tincināja tas pats zēns.

– Nē, – gide atbildēja. – Karavadžo allaž pamanījās aizsteigties uz citu pilsētu un izvairīties no justīcijas spēkiem. Un visbeidzot Svētais Tēvs nolēma viņu apžēlot.

– Kāpēc? – zēns turpināja izvaicāšanu.

– Jo vēlējās, lai Karavadžo izpilda pasūtījuma darbus viņam. Vairāki no tiem joprojām ir to septiņpadsmit vidū, kas arī šodien apskatāmi Romā.

Tajā brīdī Harijs pamanīja Džailsu, kurš godbijīgi lūkojās uz gleznas pusi. Viņš pameta grupu un piegāja pie drauga. – Cik ilgi tu jau te stāvi? – Harijs vaicāja.

– Gana ilgi, lai iemīlētos, – Džailss atteica, un viņa skatiens bija kā piekalts pie gides.

Harijs iesmējās, kad saprata, ka draugs nevis skatās uz gleznu, bet nenovērš acu no elegantās, pašpārliecinātās jaunās sievietes, kura uzrunā zēnus. – Man liekas, ka viņa mazliet neiekļaujas tavā vecuma grupā, – aizrādīja Harijs. – Un man ir zināmas aizdomas, ka arī finansiālās iespējas jums ir dažādas.

– Esmu gatavs uzņemties risku, – sacīja Džailss. Gide vadīja grupu uz nākamo zāli, un Džailss paklausīgi tai sekoja, izvēlēdamies vietu, no kuras labi varēja redzēt skaisto meiteni, kamēr pārējie pētīja Antonio Kanovas radīto Paolīnas Borgēzes skulptūru. – Viņš, iespējams, ir izcilākais visu laiku skulptors, – gide sacīja. Džailss pat negrasījās viņai iebilst.

– Ar to arī mūsu ekskursija ir beigusies, – viņa paziņoja. – Tomēr, ja vēlaties kaut ko vaicāt, būšu te vēl piecas minūtes. Nevilcinieties, izmantojiet šo laiku!

Un Džailss nevilcinājās.

Uzjautrinādamies Harijs vēroja, kā viņa draugs droši pieiet pie jaunās itālietes un uzsāk sarunu tik nepiespiesti, it kā viņi būtu seni paziņas. Pat mazais zēns no pirmās rindas neuzdrošinājās viņu pārtraukt. Pēc dažām minūtēm Džailss atgriezās pie Harija ar platu smaidu sejā.

– Viņa piekrita šovakar ar mani kopā pavakariņot.

– Neticu, – attrauca Harijs.

– Tomēr ir kāda problēma… – Džailss turpināja, nelikdamies zinis par sava drauga vēlmi uzņemties Neticīgā Toma lomu.

– Man ir aizdomas, ka vairāk nekā viena. – … ko varētu atrisināt ar tavu palīdzību.

– Tev nepieciešama aizbildņa pavadība, – ieteicās Harijs, – gadījumam, ja situācija kļūtu nekontrolējama.

– Nē, ēzeli! Man vajag, lai tu parūpējies par manu māsu, kamēr Katerīna iepazīstinās mani ar Romas nakts dzīvi.

– Pat neceri! – attrauca Harijs. – Ne jau tālab, lai kļūtu par tavas māsas auklīti, es veicu visu šo garo ceļu uz Romu.

– Bet tu taču esi mans labākais draugs, – lūdzās Džailss.

– Ja man nepalīdzēsi tu, pie kā tad lai es vēršos?

– Varbūt pavaicā Paolīnai Borgēzei. Šaubos, ka viņa šim vakaram ieplānojusi kaut ko ļoti svarīgu.

– Tev tikai jāaizved mana māsa vakariņās un jāpierauga, ka desmitos viņa aiziet gulēt.

– Piedod, Džails, ka par to runāju, tomēr tu laikam atbrauci uz Romu, lai ēstu vakariņas kopā ar mani.

– Došu tev tūkstoš liras, ja uz laiku aizvāksi māsu no manas uzraudzības. Un mums taču vēl paliek kopīgas brokastošanas iespēja manā viesnīcā nākamajā rītā.

– Es neesmu tik viegli piekukuļojams.

– Un, – turpināja Džailss, izspēlēdams savu trumpja kārti, – es atdošu tev operas “Bohēma” ierakstu, kur dzied Karuzo.

Harijs pagriezās un pamanīja, ka viņam blakus stāv jauna meitene.

– Starp citu, – pavēstīja Džailss, – šī ir mana māsa Emma.

– Sveika! – sacīja Harijs un, atkal pievērsies Džailsam, teica: – Esam vienojušies.

Nākamajā rītā Henrijs pievienojās Džailsam viesnīcā uz brokastīm. Draugs viņu sagaidīja ar tādu pašu nekautrīgu smaidu, kāds viņa sejā rotājās pēc īpaši labiem panākumiem kriketa spēlē.

– Un kā tad Katerīna? – Harijs apjautājās, nemaz nevēlēdamies dzirdēt atbildi.

– Labāk par vispārdrošākajiem sapņiem.

Harijs jau grasījās iztaujāt sīkāk, bet pie viņa pienāca viesmīlis. – Man, lūdzu, kapučīno, – viņš pasūtīja un pēc tam vaicāja draugam: – Cik daudz viņa tev atļāva?

– Visu.

– Vai tu… – Harijam pavērās mute.

– Ko?

– Vai tu… – Harijs mēģināja atkārtoti.

– Jā?

– Vai redzēji viņu kailu?

– Jā, protams. – Pilnīgi visu?

– Saprotams, – Džailss atteica, kad Harijam priekšā tika nolikta kapučīno tase.

– Gan apakšu, gan augšu?

– Visu, – sacīja Džailss. – Un es pilnīgi nopietni saku “visu”.

– Vai tu pieskāries viņas krūtīm?

– Es pat laizīju viņas krūšu galus, – palielījās Džailss un iedzēra malku kafijas.

– Ko?

– Tu dzirdēji, ko es teicu, – attrauca Džailss.

– Bet… vai tu… es gribēju sacīt, vai tu…

– Jā, es to izdarīju.

– Cik reizes?

– Man pat sajuka skaits, – sacīja Džailss. – Viņa bija nepiesātināma. Septiņas. Varbūt arī astoņas. Viņa vienkārši neļāva man aizmigt. Es joprojām nebūtu atgriezies, ja vien viņai nevajadzētu steigties uz Vatikāna muzeju, lai vadītu ekskursiju kādai grupai.

– Un… ja nu viņa paliek stāvoklī? – bažīgi prasīja Harijs. – Neesi nu tik naivs, Harij! Papūlies atcerēties, ka viņa ir itāliete, – iedzēris vēl malku kafijas, Džailss piebilda. – Un kā uzvedās mana māsa?

– Maltīte bija lieliska, un tu man esi parādā Karuzo ierakstu.

– Tik ļauni? Nu ko… visi jau nevar būt uzvarētāji.

Neviens no viņiem pat nepamanīja, ka brokastu telpā ienākusi arī Emma. Pēkšņi viņa nostājās abiem blakus. Harijs pielēca kājās un piedāvāja viņai savu krēslu. – Atvainojiet, bet esmu spiests jūs pamest, – sacīja Harijs. – Man desmitos jābūt Vatikāna muzejā.

– Pasveicini Katerīnu no manis! – uzsauca Džailss, kad Harijs teju skriešus izsteidzās no brokastu telpas.

Džailss nogaidīja, līdz Harijs vairs nebija saskatāms, un tad vaicāja māsai: – Kā pavadījāt vakarvakaru?

– Varēja būt arī ļaunāk, – Emma atbildēja un paņēma kruasānu. – Viņš ir tāds varen nopietns, vai ne?

– Tev vajadzētu iepazīties ar Dīkinsu.

Emma iesmējās. – Vismaz ēdiens bija labs. Tikai paturi prātā, ka tagad man pieder tavs gramofons.

Trīsdesmit septītā nodaļa

Vēlāk Džailss to mēdza dēvēt par atmiņā paliekošāko savas dzīves nakti. Tiesa, nepareizu iemeslu pēc.

Gadskārtējais lugas iestudējums ir viens no galvenajiem pasākumiem Bristoles klasiskās ģimnāzijas notikumu kalendārā. Pilsēta lepojās ar savām teātra tradīcijām, un tūkstoš deviņi simti trīsdesmit septītā gada priekšnesumam vajadzēja būt īpaši kvalitatīvam.

Mācību iestāde, līdzīgi daudzām citām valstī, togad bija izvēlējusies Šekspīra darbu. Bija jāizlemj, kura luga tā būs – “Sapnis vasaras naktī” vai “Romeo un Džuljeta”. Doktors Pedžets deva priekšroku traģēdijai, turklāt viņam jau bija padomā Romeo lomas tēlotājs.

Pirmo reizi ģimnāzijas vēsturē no Redmeidas meiteņu skolas, kas atradās pilsētas otrā malā, tika uzaicinātas meitenes, kuras lugā spēlēs sieviešu lomas. Tomēr bija nepieciešamas vairākas iepriekšējas diskusijas ar skolas direktori Vebas jaunkundzi, kura uzstāja, ka jāievēro vesela virkne noteikumu, kas apmierinātu pat klostera priekšnieci.

Lugu bija paredzēts izrādīt secīgi trīs vakarus pēc kārtas semestra pēdējā nedēļā. Kā parasti, biļetes uz sestdienas priekšnesumu tika iztirgotas vispirms, jo lugas veidotāji un iesaistīto skolēnu vecāki gribēja noskatīties noslēguma izrādi.

Nervozēdams Džailss vestibilā ik pēc dažiem mirkļiem ielūkojās rokaspulkstenī, jo gaidīja ierodamies savu jaunāko māsu un vecākus. Viņš cerēja, ka Harija uzstāšanās atkal būs lieliska un tēvs beidzot tomēr atmaigs pret zēnu.

Bristol Evening World kritiķis Harija priekšnesumu bija novērtējis ar vārdiem: “Gadiem neatbilstīgi nobriedis tēlojums.” Tomēr augstākās uzslavas viņš bija pataupījis Džuljetas lomas atveidotājai, vēstot, ka tik aizkustinošu nāves ainu nav skatījis pat Stretfordā.

Džailss sarokojās ar Frobišera kungu, kurš bija ienācis vestibilā. Kādreizējais internāta vadītājs iepazīstināja Džailsu ar Holkoma kungu, un pēc tam abi kungi devās uz lielo zāli ieņemt savas vietas.

Pāri skatītāju rindām aizšalca klusa murdoņa, kad ienāca kapteinis Tārents un apsēdās savā vietā pirmajā rindā. Viņa nesenā iecelšana skolas pārvaldnieka amatā tika uzņemta ar vispārēju atbalstu. Pieliecies, lai pārmītu dažus vārdus ar kolēģiem, dažas rindas tālāk Vecais Deks pamanīja Meiziju Kliftoni un silti uzsmaidīja viņai, bet vīrieti, kurš sēdēja viņai blakus, nepazina. Nākamais pārsteigums viņu sagaidīja, kad viņš sāka lasīt tēlotāju vārdus.

Lielajā zālē kā vieni no pēdējiem ienāca ģimnāzijas direktors un Bārtones kundze. Viņi apsēdās pirmajā rindā blakus seram Volteram Beringtonam un kapteinim Tārentam.

Ar katru minūti Džailss kļuva nervozāks un jau sāka bažīties, vai vecāki vispār pagūs ierasties pirms priekškara pacelšanas.

– Atvaino, Džails, – sacīja māte, kad vecāki beidzot bija klāt. – Tā ir mana vaina, es zaudēju laika izjūtu, – viņa piebilda, kad kopā ar Greisu steidzās pa vestibilu uz priekšu. Tēvs sekoja viņām mazliet iepakaļ un izbrīnīti iepleta acis, ieraudzījis Džailsu. Tēvam Džailss nebija iedevis programmu, lai gan bija visu pastāstījis mātei, kura arī cerēja, ka Hugo beidzot sāks pret Hariju izturēties kā pret ģimenes draugu, nevis svešinieku.

Priekškars pacēlās gandrīz uzreiz pēc tam, kad Beringtoni bija apsēdušies savās vietās, un nepacietības pilni čuksti pāršalca zāli.

Kad Harijs pirmo reizi uznāca uz skatuves, Džailss paraudzījās uz savu tēvu. Nešķita, ka tēvs nekavējoties grasās kaut kā reaģēt, tādēļ Džailss mazliet nomierinājās. Pirmo reizi tajā vakarā. Tomēr šis laimīgā rimtuma brīdis turpinājās vienīgi līdz balles ainai, kad Romeo un Hugo pirmo reizi ieraudzīja Džuljetu.

Vairāki cilvēki, kuri sēdēja Beringtona tuvumā, pauda neapmierinātību ar nemierīgo skatītāju, kurš skaļi kaut ko čukstēja un pieprasīja, lai viņam tiek iedota programmiņa. Viņu aizkaitinājums tikai pieauga, kad Romeo sacīja: – Vai tā ir Kapuleti meita? – Beringtons piecēlās kājās un devās uz priekšu starp rindām, pat neskatīdamies, pilnīgi nelikdamies zinis par citu sēdētāju kājām, kurām gluži vienkārši brida pāri. Pēc tam viņš pa centrālo eju aizsoļoja līdz virpuļdurvīm un ienira naktī. Pagāja zināms laiks, līdz Romeo pilnībā atguvās.

Sers Volters pūlējās izlikties, ka viņam nav ne jausmas par to, kas notiek viņam aiz muguras. Kapteinis Tārents bija sadrūmis, tomēr turpināja vērot darbību uz skatuves. Kad viņš tomēr pagriezās, tad ieraudzīja, ka Kliftones kundze nav pievērsusi uzmanību Hugo Beringtona negaidītajai aiziešanai un klausās ik katrā vārdā, ko jaunie mīlētāji saka viens otram.

Starpbrīdī Džailss devās meklēt savu tēvu, tomēr nesekmīgi. Viņš pārbaudīja arī automašīnu novietnē, taču Bugatti nekur nebija manāms. Atgriezies vestibilā, Džailss pamanīja, ka vectēvs kaut ko čukst ausī viņa mātei.

– Vai Hugo ir pilnībā zaudējis sajēgu? – sers Volters vaicāja.

– Nē, saprāta viņam netrūkst, – Elizabete atbildēja, pat nepūlēdamās slēpt dusmas.