žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

– Tad, Dieva dēļ, ko viņš īsti iedomājas, šādi rīkojoties?

– Man nav ne jausmas.

– Vai tas kaut kā varētu būt saistīts ar Kliftonu zēnu?

Elizabete būtu atbildējusi, ja vien pie viņiem nepienāktu kapteinis Tārents.

– Jūsu meitai ir ievērojams talants, – viņš sacīja Elizabetei, kad bija noskūpstījis viņai roku, – turklāt vēl arī tā priekšrocība, ka viņa mantojusi jūsu daili.

– Un jūs esat vecs glaimotājs, Džek, – viņa atteica un piebilda: – Domāju, ka ar manu dēlu Džailsu jūs neesat pazīstami.

– Labvakar, kungs! – sveicināja Džailss. – Man ir liels gods iepazīties ar jums. Atļaušos jūs apsveikt ar neseno iecelšanu amatā.

– Pateicos, jaunais cilvēk, – atbildēja Tārents. – Kā tev patīk drauga tēlojums?

– Visai iespaidīgs, bet… vai jūs zināt, ka…

– Labvakar, Beringtona kungs.

– Labvakar, direktor!

– Man laikam jāpievienojas garajai apsveicēju rindai, kas vēlas izteikt …

Kapteinis Tārents klusi aizslīdēja projām, lai pievienotos Harija mātei. Džailss noskatījās viņam nopakaļ un pabrīnījās par to, ka abi ir pazīstami. “Nez kā viņi iepazinušies?”

– Ļoti patīkami jūs satikt, kapteini Tārent.

– Man prieks jūs redzēt, Kliftones kundze. Jūs šovakar tik brīnišķīgi izskatāties! Ja Kerijs Grānts būtu zinājis, ka Bristolē sastopams šāds skaistums, viņš nemūžam nebrauktu uz Holivudu. – Pēc tam Vecais Džeks pieklusināja balsi. – Vai jums bija kaut mazākā nojausma par to, ka Emma Beringtone spēlē Džuljetu?

– Nē, Harijs man par to neieminējās, – Meizija atbildēja. – Bet… kālab lai viņš to būtu darījis?

– Atliek vien cerēt, ka savstarpējās simpātijas, kādas viņi demonstrēja uz skatuves, ir tikai labs tēlojums. Pretējā gadījumā mums varētu rasties milzīgas problēmas. – Viņš paraudzījās apkārt, lai novērtētu, vai neviens nevar noklausīties viņu sarunu. – Pieņemu, ka Harijam vēl neko neesat sacījusi?

– Ne vārda, – apstiprināja Meizija. – Un, spriežot pēc Hugo slimīgās reakcijas, arī viņam tas viss bija pilnīgs pārsteigums.

– Labvakar, kapteini Tārent, – sveicināja Mandejas jaunkundze un pieskārās Džeka rokai. Viņai blakus bija arī Tillijas jaunkundze. – Cik mīļi no jūsu puses, ka veicāt visu to garo ceļu no Londonas, lai redzētu sava aizbilstamā uzstāšanos.

– Mīļā Mandejas jaunkundze, – Džeks atteica. – Harijs ir arī jūsu aizbilstamais un ļoti priecāsies, kad uzzinās, ka esat ieradusies no Kornvolas, lai redzētu viņa tēlojumu. – Mandejas jaunkundze pasmaidīja, un jau tūlīt ieskanējās arī zvans, kas aicināja skatītājus atpakaļ zālē.

Kad visi bija apsēdušies savās vietās, pacēlās priekškars, un sākās otrais cēliens. Viens krēsls sestajā rindā tā arī palika uzkrītoši tukšs. Nāves aina lika sariesties asarām acīs pat tiem, kuri nekad neatļāvās publiski raudāt. Mandejas jaunkundze tik daudz asaru nebija slaucījusi kopš reizes, kad Harijam notika balss lūzums.

Tiklīdz priekškars aizvērās lugas beigās, publika piecēlās kājās. Harijs un Emma tika sagaidīti ar aplausu vētru, kad, sadevušies rokās, iznāca uz skatuves paklanīties. Uzgavilēja pat pieauguši vīri, kas reti izrādīja jūtas.

Mirklī, kad viņi pagriezās un paklanījās viens otram, Beringtones kundze pasmaidīja un nosarka. – Dievs debesīs! Viņi taču netēloja, – viņa sacīja pietiekami skaļi, lai to dzirdētu Džailss. Tieši par to pašu iedomājās arī Meizija Kliftone un Džeks Tārents, kad jaunie aktieri paklanījās vēl pēdējo reizi.

Beringtones kundze, Džailss un Greisa steidzās uz aizkulisēm, kur Romeo un Džuljeta, joprojām sadevušies rokās, uzklausīja daudzos slavinājuma vārdus.

– Tu biji lielisks, – sacīja Džailss un papliķēja draugam pa muguru.

– Mans tēlojums bija labs, – attrauca Harijs, – toties Emma bija vienkārši apbrīnojama.

– Un kad tas viss sākās? – Džailss čukstus pavaicāja.

– Romā, – Harijs ar nerātnu smaidu sejā atzinās.

– Padomā tik! Un es ziedoju savu Karuzo ierakstu, nemaz jau nerunājot par gramofonu, tikai tālab, lai savestu jūs abus kopā!

– Turklāt tu arī samaksāji par mūsu pirmā randiņa vakariņām.

– Kur tētis? – vaicāja Emma, skatīdamās apkārt.

Greisa jau dzīrās māsai visu izstāstīt, kad pie viņiem pienāca kapteinis Tārents.

– Apsveicu, manu zēn! – viņš sacīja. – Tavs tēlojums bija visai labs.

– Paldies, kungs! – tencināja Harijs. – Domāju, ka neesat pazīstams ar īsto šā uzveduma zvaigzni.

– Nē, jaunā dāma, bet ticiet man, ja es būtu gadus četrdesmit jaunāks, tad izgaiņātu visus savus konkurentus.

– Manām simpātijām pret jums netraucē neviens konkurents, – Emma atteica. – Harijs nemitējas vien stāstīt, cik daudz jūs viņa labā esat paveicis.

– Tas bija abpusēji, – Džeks sacīja. Harijs, pamanījis savu māti, piesteidzās viņai klāt un apskāva viņu.

– Es tik ļoti lepojos ar tevi! – Meizija sacīja.

– Paldies, mamm! Nāc, iepazīstināšu tevi ar Emmu Beringtoni, – viņš teica un aplika roku meitenei ap vidukli.

– Tagad es zinu, kālab jūsu dēls ir tik izskatīgs, – sacīja Emma un paspieda Harija mātes roku. – Es vēlētos jūs iepazīstināt ar manu mammu, – viņa piebilda.

Par tādu mirkli Meizija bija domājusi gadiem ilgi, taču nekad nebija spējusi iztēloties, ka viss norisināsies šādi. Viņa bažīgi un piesardzīgi tuvojās Elizabetei Beringtonei, taču tika sagaidīta ar draudzīgu smaidu un bija skaidrs, ka Hugo sievai nav ne mazākās nojausmas par saitēm, kas vieno Meiziju un viņas vīru.

– Un šis ir Etkinsa kungs, – Meizija sacīja. Kungs izrādes laikā bija sēdējis viņai blakus.

Ar Etkinsa kungu Harijs nekad iepriekš nebija ticies. Paskatījies uz kažoku, kas bija mātei mugurā, viņš nodomāja, vai tikai Etkinss nav tas iemesls, kura dēļ viņam tagad ir pat trīs pāri kurpju.

Harijs grasījās parunāt ar Etkinsa kungu, bet viņa nodomu iztraucēja doktors Pedžets, kurš nepacietīgi vēlējās iepazīstināt Hariju ar profesoru Henriju Vaildu. Zēns viņu jau uzreiz bija pazinis.

– Esmu dzirdējis, ka vēlies Oksfordā studēt angļu literatūru, – sacīja Vailds.

– Tikai tad, ja mans pasniedzējs būsiet jūs, kungs.

– Kā redzu, Romeo šarms aizkulisēs nav zudis.

– Un šī ir Emma Beringtone, kungs.

Oksfordas Mērtonas angļu valodas un literatūras profesors mazliet paklanījās. – Jūs bijāt visai apburoša, jaunkundz.

– Pateicos, kungs, – sacīja Emma. – Arī es ceru kļūt par jūsu studenti. – Nākamajam gadam esmu pieteikusies Samervilas koledžā.

Vecais Džeks paraudzījās uz Meiziju Kliftoni un nevarēja neievērot neslēptās šausmas viņas skatienā.

– Vecotēv, – Džailss sacīja, kad sers Volters bija pievienojies viņiem. – Man liekas, tu vēl neesi pazīstams ar manu labāko draugu Hariju.

Sers Volters draudzīgi sarokojās ar Hariju un pēc tam mīļi apskāva mazmeitu. – Es, vecs vīrs, ar jums lepojos, – viņš sacīja.

Džeku un Meiziju bija pārņēmusi sāpīga atskārsme, ka abiem jaunajiem mīlētājiem nav ne mazākās nojausmas par to, kādas problēmas viņi radījuši.

Sers Volters pavēlēja savam šoferim aizvest uz Menorhausu Beringtones kundzi un bērnus. Tuvojoties mājai, Džailss pamanīja, ka viesistabā vēl deg gaisma.

Kad šoferis bija viņus izlaidis pie mājas, Elizabete sūtīja Emmu, Džailsu un Greisu gulēt – tādā tonī, kādu neviens no viņiem mātes balsī nebija dzirdējis jau gadiem ilgi. Pēc tam viņa devās uz viesistabu. Džailss un Emma negribīgi vilkās augšā pa platajām kāpnēm un apsēdās uz augšējā pakāpiena. Greisa paklausīgi aizgāja uz savu istabu. Džailsam pat ienāca prātā, ka māte ar nolūku atstājusi durvis neaizvērtas.

Kad Elizabete iegāja istabā, viņas vīrs pat nepapūlējās piecelties. Viņa pamanīja, ka uz galda stāv pustukša viskija pudele un tai blakus glāze.

– Es nešaubos, ka tu vari izskaidrot savu nepiedodamo šāvakara izturēšanos.

– Man nekas nav jāpaskaidro.

– Paldies Dievam, Emmai izdevās saņemties, un tava satriecoši briesmīgā uzvedība nesabojāja uzstāšanos.

Beringtons ielēja glāzē vēl viskiju un iedzēra malku. – Esmu jau vienojies, ka Emmu nekavējoties pārcels uz citu skolu. Un nākamajā semestrī viņa mācīsies pietiekami tālā skolā, lai es varētu būt drošs, ka viņa nekad vairs netiekas ar to zēnu.

Emma, kas tobrīd sēdēja uz kāpnēm, izplūda asarās.

Džailss apskāva māsu.

– Ko gan Harijs Kliftons ir tādu nodarījis, ka tu rīkojies tik apkaunojoši?

– Nav tava darīšana.

– Pats par sevi saprotams, ka tā ir mana darīšana, – atteica Elizabete, pūlēdamās saglabāt mieru. – Mēs patlaban runājam par mūsu meitu un mūsu dēla labāko draugu. Ja Emma ir iemīlējusies šajā zēnā, un man liekas, ka tieši tā arī ir, es nevaru iedomāties jaukāku un piemērotāku puisi, kuram viņa varētu dāvāt savu sirdi.

– Harijs Kliftons ir padauzas dēls. Tieši tālab vīrs viņu pameta. Un es atkārtoju vēlreiz… Emmai nekad netiks ļauts atkal nonākt saskarē ar šo bastardu.

– Es iešu gulēt, kamēr vēl neesmu zaudējusi savaldīšanos, – sacīja Elizabete. – Un tu pat neiedomājies man pievienoties tādā dzēruma stāvoklī.

– Man ne prātā nenāktu tev pievienoties, lai kādā stāvoklī es arī būtu, – atteica Beringtons un atkal papildināja viskiju savā glāzē. – Cik vien spēju atcerēties, tu man guļamistabā neesi sniegusi nevienu apmierinājuma brīdi.

Emma pielēca kājās, aizskrēja uz savu istabu un aizslēdza durvis no iekšpuses. Džailss neizkustējās no vietas.

– Acīmredzot tu esi pārāk piedzēries, – sacīja Elizabete. – Parunāsim rīt, kad būsi skaidrā prātā.

– Mums no rīta nebūs nekā pārspriežama, – noņurdēja Beringtons brīdī, kad viņa sieva gāja ārā no istabas. Jau pēc brīža viņa galva atkrita uz spilvena, un viņš sāka krākt.

Nākamajā rītā astoņos atvilcis viesistabā aizkarus, Dženkinss neizrādīja ne mazāko izbrīnu, kad ieraudzīja, ka saimnieks cieši guļ zvilnī, joprojām ģērbies smokingā.

Rīta saules gaisma pamodināja Beringtonu. Viņš sakustējās un pamirkšķināja plakstus, tad paskatījās uz virssulaini un pēc tam ielūkojās pulkstenī.

– Apmēram pēc stundas Emmai pakaļ atbrauks mašīna, tāpēc parūpējies, lai viņa ir sakravājusi mantas un sagatavojusies doties projām.

– Emmas jaunkundzes te nav, kungs.

– Ko? Kur tad viņa ir? – skarbi noprasīja Beringtons, pūlēdamies uzslieties kājās, bet sagrīļojās un atkrita atpakaļ zvilnī.

– Man nav ne jausmas, kungs. Gan viņa, gan Beringtones kundze pēc pusnakts aizbrauca no mājām.

– Kā tev liekas, kurp viņas varēja doties? – Harijs vaicāja pēc tam, kad Džailss bija izstāstījis, kas notika Menorhausā pēc viņu atgriešanās iepriekšējā vakarā.

– Nespēju pat iedomāties, – atbildēja Džailss. – Kad viņas devās projām, es jau biju aizmidzis. Un no Dženkinsa varēju uzzināt tikai to, ka viņas tūlīt pēc pusnakts ar taksometru aizbraukušas uz staciju.

– Un tu saki, ka vakar, kad atgriezāties, tavs tēvs bija piedzēries?

– Pilns kā mārks. Un atžirga tikai ap to laiku, kad es piecēlos uz brokastīm. Viņš kliedza un brēca uz katru, kurš patrāpījās ceļā, un pat mēģināja mani vainot tajā, kas noticis. Tad es arī nolēmu, ka pārcelšos dzīvot pie saviem vecvecākiem.

– Vai tavs vecaistēvs varētu zināt, kur viņas ir?

– Man tā neliekas, lai gan vecaistēvs, uzzinājis par to, ka viņas devušās projām, neizskatījās pārāk pārsteigts. Vecāmāte teica, ka es varot dzīvot pie viņiem, cik vien man pašam patiks.

– Viņas nevarētu būt Bristolē, – Harijs teica, – ja reiz taksometrs viņas aizveda uz staciju.

– Šobrīd viņas jau varētu būt jebkur, – sacīja Džailss.

Brīdi klusējis, Harijs ieminējās: – Varbūt viņas devās uz jūsu villu Toskānā?

– Maz ticams, – apšaubīja Džailss. – Tā ir pirmā vieta, kur tēvs viņas meklēs. Tur viņas ilgi nebūs drošībā.

– Tātad tai jābūt vietai, par kuru tavs tēvs tik ātri neiedomātos. – Abi zēni atkal klusēja. Tad Harijs sacīja: – Laikam tomēr ir kāds, kurš varētu zināt, kurp viņas devušās.

– Kurš tas būtu?

– Vecais Džeks, – atbildēja Harijs, kuram joprojām bija grūti pierast pie uzrunas “kapteinis Tārents”.

– Un kur viņš pašlaik varētu būt?

– Katrs, kurš lasa The Times, to zina, – Harijs īdzīgi sacīja.

Džailss draudzīgi uzsita draugam pa roku. – Un kur tad ir šī vieta, gudrīti?

– Savā birojā. Soho laukumā, ja pareizi atceros.

– Man vienmēr ir gribējies atrast pamatotu iemeslu, lai pavadītu dienu Londonā, – sacīja Džailss. – Žēl tikai, ka visu savu naudu es atstāju mājās.

– Tā nav problēma, – attrauca Harijs. – Es esmu bagāts. Tas Etkinss man iedeva piecīti. Tiesa, piekodināja, lai nopērku grāmatas.

– Nesatraucies, – mierināja Džailss. – Man ienāca prātā kāds alternatīvs plāns.

– Piemēram, kāds? – Harijs vaicāja, un izskatījās, ka viņā modusies cerība.

– Mēs vienkārši varam pagaidīt, līdz Emma tev atsūtīs vēstuli.

Tagad bija Harija kārta iedunkāt draugu. – Skaidrs, – viņš noteica. – Tagad labāk iesim, kamēr kāds nav attapies, kas mums padomā.