– Šoferīt, iebrauciet nākamajā kreisajā pagriezienā un pēc tam uz mirkli samaziniet ātrumu. Kad mēs būsim izlēkuši, turpiniet braukt Royal viesnīcas virzienā un apstājieties tikai pie pašas viesnīcas. – Vadītājs pastiepa roku, un Harijs viņam plaukstā ielika divus florīnus. – Kad izlēkšu, – Džailss teica Harijam, – tu seko man un dari precīzi to pašu, ko es. – Harijs pamāja ar galvu.

Taksometrs spēji iegriezās ap stūri un tad uz īsu mirkli palēnināja gaitu. Džailss atvēra durvis. Viņš izlēca uz ietves, nogāzās zemē, ātri atguvās un iemetās tuvākajā veikalā, kur pieplaka grīdai. Pēc sekundes viņam sekoja Harijs un aizcirta automašīnas durvis. Kad otrs taksometrs aiztraucās garām, viņš jau gulēja blakus draugam uz grīdas.

– Vai varu jums palīdzēt? – rokas uz gurniem salikusi, vaicāja pārdevēja un cieši skatījās uz abiem zēniem, kuri bija nogāzušies uz grīdas.

– Jūs jau to esat izdarījusi, – Džailss paskaidroja, piecēlās kājās un jauki uzsmaidīja viņai, pēc tam notīrīja drēbes, pateicās un klusējot izgāja no veikala.

Harijs piecēlies izrādījās aci pret aci ar manekenu, kuram bija slaids viduklis un mugurā vien korsete. Puisis koši nosarka un izskrēja ārā no veikala, lai pievienotos draugam, kurš jau gaidīja uz ietves.

– Es īpaši nepaļaujos uz to, ka klibais vīrietis reģistrēsies viesnīcā Royal, – sacīja Džailss, – tāpēc būs labāk, ja sāksim kustēties uz priekšu.

– Piekrītu, – atteica Harijs, un Džailss ar žestu apturēja nākamo taksometru. – Uz Veiverlijas staciju, – viņš norādīja un pēc tam apsēdās aizmugurē.

– Zini, Harij, tev vajadzētu mazāk lasīt Džozefa Konrāda darbus, bet vairāk pievērsties Džonam Bakenam, ja vēlies zināt, kā ceļot pa Skotiju, kad tev seko viltīgs pretinieks.

Brauciens uz Malgelriju bija daudz lēnāks un neinteresantāks par ceļu uz Edinburgu. Un tuvumā nebija manāms neviens klibs sekotājs. Kad lokomotīve beidzot ieripināja savus četrus vagonus un divus pasažierus stacijā, saule bija tikko kā pazudusi aiz augstākā kalna virsotnes. Stacijas priekšnieks stāvēja uz perona un pārbaudīja jaunekļu braukšanas dokumentus. Šis bija pēdējais vilciens tajā dienā.

– Vai ir kāda cerība dabūt taksometru? – Džailss vaicāja, kad bija pasniedzis stacijas priekšniekam braukšanas dokumentus.

– Nē, kungs, – stacijas priekšnieks atteica. – Džoks ap sešiem devās uz mājām, lai iedzertu tasi tējas. Viņš neatgriezīsies ātrāk kā pēc stundas.

Džailss gribēja pavaicāt stacijas dežurantam par to, cik gan loģisks ir šāds Džoka solis, taču viņš nolēma to nedarīt, bet uzdeva citu jautājumu: – Tad varbūt jūs būsiet tik laipns un pasacīsiet, kā mēs varētu nokļūt uz Malgelrijas pili.

– Jums nāksies iet kājām, – stacijas priekšnieks paskaidroja.

– Un kādā virzienā mums vajadzētu doties? – vaicāja Džailss, pūlēdamies apvaldīt aizkaitinājumu.

– Tas ir tur, tajā pusē. Apmēram trīs jūdžu attālumā, – vīrietis paskaidroja, norādot uz ceļu kalnup. – Garām nepaiesiet.

Izrādījās, ka “tajā pusē” ir vienīgā puslīdz pareizā informācija, ko viņiem bija sniedzis stacijas priekšnieks. Jaunekļi bija nosoļojuši jau apmēram stundu, apkārtni klāja piķa melna tumsa, taču no pils nebija ne miņas.

Džailss jau sāka prātot par to, ka pirmā nakts Hailendsā viņiem būs jāpavada zem klajas debess un viņu vienīgā sabiedrība būs aitu ganāmpulks, bet tad Harijs piepeši iesaucās: – Re, kur tā ir!

Cauri tumsai un miglai Džailss pūlējās kaut ko saskatīt, tomēr pils aprises nebija redzamas, bet omu uzlaboja vismaz gaismas atspīdumi vairākos logos. Viņi, noguruma mākti, turpināja ceļu un sasniedza milzīgus dzelzī kaltus vārtus. Tie nebija aizslēgti. Viņi soļoja pa garo piebraucamo ceļu, un Džailss saklausīja riešanu, taču suņi nebija manāmi. Nogājuši vēl apmēram jūdzi, viņi sasniedza tiltiņu, kas veda pār aizsarggrāvi, un tālāk ievēroja arī masīvas ozolkoka durvis, kas neradīja iespaidu, ka svešinieki te būtu gaidīti.

– Runāšanu atstāj manā ziņā, – sacīja Džailss, kad abi bija nokļuvuši tiltiņa otrā pusē un apstājušies pie durvīm.

Tiklīdz Džailss trīs reizes ar dūri uzsita pa durvīm, tās atvērās, un viņi ieraudzīja milzīga auguma vīru skotu nacionālajā tērpā un tumšā žaketē. Viņam bija arī balts krekls un balts tauriņš ap kaklu. Pils saimniecības pārzinis nolūkojās uz piekusušajiem un noputējušajiem ceļiniekiem, kas stāvēja viņa priekšā. – Labvakar, Džailsa kungs, – sveicināja vīrs, lai gan nekad iepriekš Džailsu nebija ne acīs redzējis. – Lords jūs jau kādu laiku gaida un vēlētos zināt, vai jūs pievienosieties viņam uz vakariņām.

Četrdesmitā nodaļa

DŽAILSS UN HARIJS KLIFTONS IR CEĻĀ UZ MALGELRIJU – (PUNKTS) – AP SEŠIEM VAJADZĒTU IERASTIES GALAMĒRĶĪ – (PUNKTS)

Lords Hārvijs pasniedza telegrammu Džailsam un iesmējās. – To sūtīja mūsu kopējais draugs kapteinis Tārents. Viņš vienīgi kļūdījās par jūsu ierašanās laiku.

– Mums visu ceļu no stacijas nācās noiet kājām, – paskaidroja Džailss, kāri ēdot.

– Jā, es apsvēru domu par mašīnas sūtīšanu jums pretī, lai sagaidītu pēdējā vilciena ierašanos, – sacīja lords Hārvijs. – Taču nekas tik labi neuzkurina apetīti kā īsti kārtīga pastaiga Hailendsā.

Harijs smaidīja. Kopš brīža, kad viņi bija apsēdušies pie vakariņu galda, viņš gandrīz nebija runājis. Tā kā Emmai tika ierādīta vieta galda tālākajā galā, tad viņam nācās samierināties ar reizumis pārmītiem sapņainiem skatieniem un pārdomām par to, vai viņiem vispār tiks atvēlēts laiks divatnei.

Pirmajā ēdienā tika pasniegta bieza vira kalniešu gaumē, un savu bļodu Harijs iztukšoja pat pārāk ātri. Kad Džailss vēlējās papildporciju, arī Harijs to palūdza sev. Viņš izēstu arī trešo, ja vien visi pārējie jau nebūtu uzsākuši pieklājīgas sarunas un negaidītu, kamēr viņi ar Džailsu būs tikuši galā ar viru, lai varētu pasniegt otro ēdienu.

– Un nesatraucieties, neviens neraizēsies, kur jūs abi esat pazuduši, – sacīja lords Hārvijs. – Es nosūtīju telegrammas seram Volteram un Kliftones kundzei un pavēstīju, ka abi esat sveiki un veseli. Es sevi neapgrūtināju ar tava tēva informēšanu, Džails, – viņš piebilda bez liekiem komentāriem. Džailss redzēja, kā viņa māte sakniebj lūpas.

Pēc dažiem mirkļiem atvērās ēdamistabas durvis, un ienāca vairāki livrejās tērpti kalpotāji, lai novāktu pirmā ēdiena šķīvjus. Viņiem sekoja trīs citi kalpotāji, kas nesa sudraba paplātes un uz tām, kā likās Harijam, atradās sešas mazas vistiņas.

– Ceru, ka jums garšo rubeņi, Kliftona kungs, – sacīja lords Hārvijs, kad puisim priekšā tika nolikts putna cepetis. Lords bija pirmais cilvēks, kurš jebkad Hariju nosaucis par Kliftona kungu. – Es pats tos nomedīju.

Harijs nekādi nespēja izdomāt piemērotu atbildi. Viņš vēroja, kā Džailss paņem nazi un dakšiņu un sāk griezt mazus gabaliņus no putna cepeša. Tas viņam atsauca atmiņā abu pirmās kopīgās vakariņas Svētā Bedas skolā. Līdz brīdim, kad šķīvji jau bija iztukšoti, Harijs bija apēdis vien trīs kumosus un domāja par to, cik ilgam laikam jāpaiet, lai viņš kļūtu gana pieaudzis un spētu pateikt: “Nē, paldies! Es labāk vēlētos vēl šķīvīti zupas.”

Mazliet labāk kļuva, kad tika atnests un galda vidū nolikts milzīgs šķīvis ar dažādiem augļiem, kādus Harijs iepriekš vēl nekad nebija redzējis. Viņš mājastēvam labprāt būtu pavaicājis, kā tos visus sauc un no kādām zemēm tie atvesti, taču tad viņš atcerējās savu neveiksmi ar pirmo banānu un samierinājās ar to, ka vēroja Džailsu un centās iegaumēt, kas mizojams, kas griežams un ko var gluži vienkārši tāpat nokost.

Kad viņš bija notiesājis augļus, atnāca kalpotājs un blakus viņa šķīvim nolika trauku ar ūdeni. Harijs jau grasījās to izdzert, kad pamanīja, ka lēdija Hārvija iemērc ūdenī pirkstus un jau pēc brīža apkalpotājs iedod viņai lina salveti, lai rokas varētu noslaucīt. Harijs arī iemērca pirkstus ūdenī. Un – tavu brīnumu – arī viņam rokā uzradās salvete.

Pēc vakariņām dāmas devās uz viesistabu. Harijs vēlējās viņām pievienoties, lai izstāstītu Emmai itin visu, kas notika pēc tam, kad viņa uz skatuves bija noindējusies. Taču lords Hārvijs, tiklīdz viņa bija izgājusi no istabas, atkal apsēdās savā krēslā un deva zīmi sulainim, ka vēlas cigāru, bet otrs sulainis ielēja viņam krietnu glāzi konjaka.

Iedzēris malku, lords pamāja ar galvu, un tādas pašas glāzes tika noliktas priekšā Harijam un Džailsam. Un arī tajās sulainis ielēja to pašu dzērienu.

– Tātad, – sacīja lords Hārvijs, kad bija izpūtis vairākus mīkstus dūmu mākoņus, – kā noprotu, jūs abi cerat iestāties Oksfordā.

– Harijs noteikti tiks, – Džailss atbildēja. – Man pa vasaru vēl vajadzēs krietni pagatavoties.

– Džailss ir pārāk pieticīgs, – ierunājās Harijs. – Viņam ir tikpat lielas izredzes uz vietu Oksfordā, cik man. Viņš ir ne tikai kriketa komandas kapteinis, bet arī skolas kapteinis.

– Nu ko… ja jums paveiksies ar iestāšanos, tad varu droši sacīt, ka tur pavadītie gadi būs laimīgākie jūsu dzīvē. Pieņemot, ka Herr Hitler nebūs tik neprātīgs un nemēģinās atkārtoti uzsākt karu, lai mainītu rezultātu.

Visi trīs pacēla glāzes, un Harijs nobaudīja savu pirmo konjaka malku. Viņam tas negaršoja, un viņš ieprātojās par to, vai par lielu nepieklājību tiktu uzskatīts tas, ja viņš glāzi neiztukšos. Viņam palīgā nāca pats lords Hārvijs.

– Varbūt tagad ir laiks pievienoties dāmām, – viņš sacīja un izdzēra savu glāzi, pēc tam ielika cigāru pelnu traukā, piecēlās kājās un devās ārā no ēdamistabas, negaidīdams kāda cita viedokli. Abi jaunekļi viņam sekoja gaitenī un viesistabā.

Lords Hārvijs apsēdās blakus Elizabetei. Džailss piemiedza ar aci Harijam un devās pāri telpai, lai iekārtotos blakus savai vecmāmiņai. Harijs ieņēma vietu uz dīvāna blakus Emmai.

– Tā bija patiesi galanta rīcība, ka tu veici visu šo ceļu, lai pievienotos man, – viņa sacīja un pieskārās Harija rokai.

– Man ir ļoti žēl, ka pēc izrādes viss izvērtās tik negaidīti nelāgi. Ceru tikai, ka es nebiju galvenais nelaimes cēlonis.

– Kā gan tu varētu būt atbildīgs par to, Harij? Tu nekad neesi rīkojies tā, lai manam tēvam būtu iemesls tā izteikties par manu mammu!

– Visiem taču ir zināma tava tēva nostāja, ka mēs nedrīkstam būt viens otra tuvumā. Pat uz skatuves.

– Parunāsim par to nākamajā rītā, – Emma nočukstēja. – Mēs varēsim doties garā pastaigā pa kalniem un būsim tikai divi vien, un mūsu sarunas varēs noklausīties tikai lopi, kas ganās kalnienē.

– Gaidīšu ar nepacietību, – atteica Harijs. Viņam ļoti gribējās saņemt Emmas roku savējā, taču pārāk daudzi acu pāri vērās uz viņiem abiem.

– Jaunie cilvēki, jūs noteikti esat pamatīgi noguruši pēc tik grūta ceļa, – ierunājās lēdija Hārvija. – Dodieties nu droši pie miera. Tiksimies atkal rīt pie brokastīm!

Harijam negribējās gulēt. Viņš vēlējās palikt kopā ar Emmu un noskaidrot, vai viņai izdevies uzzināt, kālab tēvs ir tik ļoti pret abu attiecībām. Toties Džailss nekavējoties piecēlās kājās, noskūpstīja uz vaiga savu vecmāmiņu un māti un pateica lordam Hārvijam arlabunakti. Harijam nekas cits vairs neatlika un bija jāseko drauga piemēram. Viņš pieliecās un noskūpstīja Emmu uz vaiga, pateicās pils īpašniekiem par brīnišķīgo vakaru un sekoja Džailsam ārā no istabas.

Viņi devās uz priekšu pa gaiteni, un Harijs palēnināja gaitu, lai apskatītu pie sienām piekārtās gleznas. Piepeši viņiem pakaļ no viesistabas izsteidzās Emma, apvija rokas viņam ap kaklu un maigi noskūpstīja uz lūpām.

Džailss mierīgi turpināja iet augšup pa kāpnēm, izlikdamies neko nemanām, bet Harijs nervozi vēroja viesistabas durvis. Izdzirdējusi, ka tās atveras, Emma veikli atkāpās.

– Nu sveiks! Ir šķiršanās tik sēri salda!

– Lai miers tev krūtīs gulst, slēdz acis miegs. – Harijs atbildēja.

– Kur tad jūs abi esat saposušies? – vaicāja Elizabete Beringtone, iznākusi no brokastu telpas.

– Mēs grasāmies uzkāpt Kragkoenā, – atbildēja Emma. – Tev būs iemesls raizēties, jo var iznākt, ka tu mūs nekad vairs neredzēsi.

Viņas māte iesmējās. – Tikai saģērbieties silti. Šeit, Hailendsā, pat aitas pamanās saaukstēties. – Viņa pagaidīja, līdz Harijs aizvēra durvis, un tad piebilda, vērsdamās pie Džailsa: – Tavs vecaistēvs vēlas mūs satikt savā kabinetā pulksten desmitos. – Puiša ausīm tā vairāk līdzinājās pavēlei, nevis aicinājumam.

– Jā, māt, – viņš atbildēja un pēc tam pa logu noskatījās, kā Emma un Harijs pa taku aizsoļo uz Kragkoena pusi.

Viņi bija nogājuši vien dažus jardus, kad Emma pieķērās Harija rokai. Džailss pasmaidīja. Jaunieši pagriezās gar stūri, un tad jau priežu rinda paslēpa viņus citu skatieniem.

Kad pulkstenis sāka skaitīt desmit, Džailsam bija jāpasteidzas, lai vecātēva kabinetā nonāktu vēl pirms tam, kad laikrādis paguvis nodimdināt pēdējo reizi. Vecvecāki un Džailsa māte pārtrauca sarunu, kad viņš iegāja telpā. Bija skaidri noprotams, ka viņi ir Džailsu gaidījuši.

– Apsēdies, manu mīļo zēn! – vectēvs mudināja.