žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

– Paldies, ser! – Džailss atteica un apsēdās uz krēsla starp vecmāmiņu un māti.

– Laikam jau šo vislabāk varētu raksturot ar vārdiem “kara padome”, – ierunājās lords Hārvijs no sava augstā ādas krēsla. Radās iespaids, ka viņš vēršas pie kādas direktoru valdes locekļiem. – Es vēlos, lai visiem klātesošajiem būtu pieejama jaunākā informācija. Un tad izlemsim, kāda rīcība būtu vispareizākā. – Džailsam glaimoja, ka vecaistēvs viņu uzskata par pilntiesīgu ģimenes padomes locekli. – Vakar es piezvanīju seram Volteram. Hugo izturēšanās lugas laikā viņu bija satriekusi tikpat ļoti, cik mani, kad uzzināju par to no Elizabetes. Es viņam pastāstīju arī to, kas atgadījās pēc tam, kad viņas ar Emmu bija atgriezušās Menorhausā. – Džailsa māte nolieca galvu, bet nepārtrauca lordu Hārviju. – Un paskaidroju, ka pēc garas sarunas ar savu meitu esmu nonācis pie diviem iespējamiem risinājumiem.

Džailss iekārtojās ērtāk krēslā, tomēr neatslābinājās.

– Es seram Volteram pilnīgi skaidri liku noprast, ka gadījumā, ja Elizabete tomēr apsvērtu domu par atgriešanos Menorhausā, tad Hugo nāktos izdarīt secinājumus un pieņemt vairākus noteikumus. Pirmkārt, viņam būtu jāatvainojas par savu ārkārtējo un nepieļaujamo uzvedību. – Džailsa vecāmāte pamāja ar galvu, tā apliecinot savu piekrišanu. – Otrkārt, viņš nekad, un es to atkārtoju vēlreiz… nekad nedrīkst uzstāt, ka Emmai jāmaina skola, un turpmāk jāsniedz viņai vispilnīgākais iespējamais atbalsts iestājai Oksfordā. Ir labi zināms, ka mūsdienās pat jaunam vīrietim ir grūti iegūt grādu, nemaz jau nerunājot par to, cik sarežģīti tas ir jaunai lēdijai. Mana trešā un svarīgākā prasība, turklāt īpaši striktā prasība, ir tāda, ka Hugo mums visiem ir parādā paskaidrojumu par to, kālab joprojām turpina pret Hariju Kliftonu izturēties tik drausmīgi rupji. Man ir zināmas aizdomas, ka tas varētu būt saistīts ar zādzību, ko Harija tēvocis pastrādāja viņa kabinetā. Tēvu grēki ir kaut kas viens, taču tēvoču grēki… Es atsakos pieņemt tādu aizbildinājumu, kādu viņš itin bieži liek priekšā Elizabetei, proti, ka uzskata Hariju par nekam nederīgu un par nepiemērotu draudzībai ar viņa bērniem. Kliftona tēvs bija doku strādnieks, bet māte ir viesmīle. Varbūt Hugo ir pagaisis no prāta fakts, ka mans vecaistēvs bija ierēdnis vīna tirdzniecības firmā un viņa paša tēvs no skolas aizgāja jau divpadsmit gadu vecumā, lai darba gaitas uzsāktu kā dokers. Gluži tāpat kā jaunā Kliftona tēvs. Ja kāds no jums būtu piemirsis, es šajā ģimenē esmu pirmais lords Hārvijs.

To dzirdot, Džailsam gribējās uzgavilēt.

– Un vēl… – turpināja lords Hārvijs. – Neviens no mums nevarēja nepamanīt, kādas jūtas viens pret otru lolo Harijs un Emma. Tas arī nav nekas pārsteidzošs, jo viņi abi ir ļoti jauni. Ja, laikam ritot, viņu attiecības uzplauks krāšņākas, neviens par to nepriecāsies tik ļoti kā es un Viktorija. Šajā jautājumā Volters bija pilnībā vienisprātis ar mani.

Džailss pasmaidīja. Viņam patika doma par to, ka Harijs varētu kļūt par viņu ģimenes locekli. Tiesa, viņš neticēja, ka tēvs jelkad spētu to pieļaut.

– Es Volteram sacīju, – turpināja lords Hārvijs, – ka gadījumā, ja Hugo nepakļausies šīm prasībām, Elizabetei atliks vien nekavējoties uzsākt likumīgu šķiršanās procedūru. Turklāt es nevilcinoties atkāpšos no amata Beringtonu firmas valdē un publiski paziņošu par iemesliem, kas likuši spert tādu soli.

Tas Džailsu skumdināja, jo viņš zināja, ka ne vienā, ne otrā ģimenē šķiršanās procesu līdz šim nav bijis.

– Volters laipni apsolīja tuvākajā laikā ar mani sazināties, kad būs radis iespēju visu pārrunāt ar savu dēlu. Viņš man arī pateica, ka Hugo ir pārtraucis dzeršanu un ļoti nožēlo, ka viss izvērties tā. Tagad es vēlos jums atgādināt, ka šī ir tikai ģimenes lieta un nekas no pārrunātā nav apspriežams ar cilvēkiem, kuri pie tās nepieder. Cerēsim, ka tas viss ir tikai neveiksmīgs starpgadījums, kas jau drīz nogrims aizmirstībā.

Nākamajā rītā piezvanīja Džailsa tēvs un vēlējās ar viņu parunāt. Viņš dāsni bārstīja atvainošanos un pauda nožēlu par to, ka apvainojis Džailsu nodarījumā, kas patiesībā gulstas tikai uz viņa paša sirdsapziņas. Tēvs lūdza, lai Džailss izdara visu iespējamo un pierunā savu māti un māsu atgriezties Glosteršīrā, lai visa ģimene kopā varētu pavadīt Ziemassvētkus Menorhausā. Viņš gluži tāpat kā sievastēvs pauda cerību, ka šis starpgadījums jau drīzākajā laikā tiks aizmirsts. Hariju Kliftonu viņš ne ar vārdu nepieminēja.

Viņi izkāpa Templmīdsas stacijā. Džailss un viņa māte automašīnā gaidīja, kamēr Emma atvadās no Harija.

– Vai viņi pēc kopā pavadītām deviņām dienām, – ierunājās Džailss, – ir aizmirsuši, ka atkal satiksies jau rīt?

– Un iespējams, ka arī parīt, – piebilda Džailsa māte. – Tikai paturi prātā, ka ar tevi pašu jau tuvākajā laikā var atgadīties kaut kas līdzīgs.

Beidzot Emma pievienojās viņiem, taču nemitējās skatīties pa aizmugures logu un nepārtraukti māja ar roku, līdz Harijs vairs nebija saredzams.

Džailss nevarēja vien sagaidīt, kad nokļūs mājās un beidzot uzzinās, ko Harijs tādu sastrādājis un kāpēc viņa tēvs visus šos gadus ir tik ļauni izturējies pret Hariju. Tas taču nevarēja būt ļaunāk par zagšanu skolas veikaliņā vai eksāmena rezultātu samainīšanu ar kādu citu. Viņš prātā pārcilāja neskaitāmus iemeslus, taču neviens nelikās pietiekami nozīmīgs. Atlika vien cerēt, ka viņš beidzot uzzinās patiesību. Māte gan reti izrādīja savas emocijas, taču tagad bija skaidri redzams, ka viņa kļūst aizvien nervozāka, jo tuvojas mājām.

Uz augšējā pakāpiena pie mājas stāvēja Hugo un gaidīja piebraucam automašīnu. Dženkinss nekur nebija manāms. Hugo nekavējoties sāka atvainoties Elizabetei un pēc tam arī bērniem un tad sacīja, ka ļoti pēc viņiem ilgojies.

– Viesistabā jau uzklāts tējas galds, – viņš sacīja. – Lūdzu, pievienojieties man, tiklīdz būsiet gatavi.

Pirmais pa kāpnēm lejup atsteidzās Džailss un apsēdās pretī tēvam pie galda. Viņš nervozēja. Kamēr viņi gaidīja Elizabeti un Emmu, tēvs iesāka sarunu un vaicāja, kā Džailsam paticis Skotijā, un paskaidroja, ka aukle aizvedusi Greisu uz Bristoli, lai iegādātos meitenei skolas formu. Hariju viņš nepieminēja. Kad pēc dažām minūtēm telpā ienāca Džailsa māte un māsa, tēvs nevilcinoties piecēlās kājās. Kad viņas bija apsēdušās, Hugo ielēja visiem pa tasei tējas. Bija skaidri noprotams, ka viņš nevēlas, lai kāds no kalpotājiem dzird to, kas viņam sakāms.

Kad visi bija iekārtojušies, Džailsa tēvs apsēdās uz krēsla malas un klusi iesāka:

– Es vēlos atzīt jūsu visu priekšā to, cik nepieņemama bija mana izturēšanās tajā vakarā, kad notika pirmizrāde, ko visi nodēvēja par Emmas milzu triumfu. Jau ar to, ka tava tēva tur nebija, kad krita priekškars, bija pietiekami, Emma, – viņš sacīja, skatīdamies tieši uz meitu, – bet tas, kā es izturējos pret tavu māti, kad vakarā pārbraucāt mājās, jau bija nepiedodami. Es saprotu, ka būs nepieciešams laiks tik dziļa ievainojuma sadziedēšanai.

Hugo Beringtons iespieda galvu rokās, un Džailss pamanīja, ka viņš dreb. Galu galā viņš atkal saņēmās.

– Jūs katrs vēlaties noskaidrot, kālab visu šo gadu gaitā es esmu tik nelāgi izturējies pret Hariju Kliftonu. Tiešām, es nespēju uzturēties viņa sabiedrībā, tomēr vaina galvenokārt ir manis paša. Kad uzzināsiet iemeslu, varbūt mani sapratīsiet un, iespējams, pat izrādīsiet līdzjūtību.

Džailss paraudzījās uz savu māti, kura stīvi sēdēja krēslā. Bija grūti pateikt, kādas ir viņas izjūtas tajā brīdī.

– Pirms daudziem gadiem, – turpināja Hugo, – kad tikko biju kļuvis par kompānijas rīkotājdirektoru, es pārliecināju valdi, ka mums vajadzētu pievērsties arī kuģubūvei. Tēvs gan iebilda, bet es parakstīju līgumu ar Kanādas kompāniju par tirdzniecības kuģa “Kļavas lapa” būvēšanu. Tas galu galā izvērtās par finansiālu krahu kompānijai un personisku katastrofu man. Es no tās pilnībā neesmu atkopies vēl šodien un šaubos, vai tas vispār kādreiz notiks. Es paskaidrošu. Kādā pēcpusdienā manā kabinetā iebrāzās viens no doku strādniekiem un uzstāja, ka kuģa “Kļavas lapa” korpusā esot iemetināts viņa draugs. Puisis uzskatīja, ka draugs būs pagalam, ja es nepavēlēšu viņu no turienes atbrīvot. Pats par sevi saprotams, es nekavējoties devos turp, un brigadieris man pateica, ka tie visi ir meli. Par spīti tam, es uzstāju, lai strādnieki noliek savus darba rīkus, un šajā klusumā mēs pūlējāmies saklausīt, vai kuģa iekšienē neatskanēs klaudzināšana. Kādu laiku es pagaidīju, bet nekas vērā ņemams nebija dzirdams, un liku atsākt darbu, jo mēs jau tā bijām iekavējuši vairākas nedēļas no līgumā noteiktā termiņa. Pieņēmu, ka minētais dokers jau nākamajā dienā ieradīsies darbā. Viņš tomēr neieradās. Un tas vēl nebija viss… Viņu pēc tam neviens vairs nav redzējis. Viņa iespējamā nāve joprojām ir uz manas sirdsapziņas. To vīru sauca Arturs Kliftons, un Harijs ir viņa dēls.

Emma sāka šņukstēt.

– Es gribu, lai jūs pamēģinātu iedomāties, kas man jāizcieš, kad redzu šo jauno cilvēku, un kā viņš jutīsies, ja uzzinās, ka es varbūt esmu atbildīgs par viņa tēva nāvi. Tas, ka Harijs kļuva par Džailsa labāko draugu un Emma iemīlējās viņā, gandrīz līdzinās kādas grieķu traģēdijas sižetam. – Hugo atkal iespieda galvu rokās un kādu brīdi klusēja. Beidzot paraudzījies augšup, viņš sacīja: – Ja vēlaties man kaut ko jautāt, pēc labākās sirdsapziņas pūlēšos jums atbildēt.

Džailss gaidīja, lai pirmā ierunājas viņa māte. – Vai tu biji atbildīgs par to, ka nevainīgs cilvēks nonāca cietumā par noziegumu, ko nebija pastrādājis? – Elizabete klusi vaicāja.

– Nē, mana mīļā, – atteica Beringtons. – Ceru, ka pazīsti mani pietiekami labi un saproti, ka uz kaut ko tādu es neesmu spējīgs. Stens Tenkoks bija parasts zaglis, kurš ielauzās manā kabinetā un aplaupīja mani. Tikai tāpēc, ka viņš bija Artura Kliftona sievas brālis, es viņam ļāvu atgriezties vecajā darba vietā, kad viņu izlaida no ieslodzījuma. – Elizabete pirmo reizi šās sarunas laikā pasmaidīja.

– Tēvs, vai arī es drīkstu uzdot tev jautājumu? – Džailss sacīja.

– Jā, protams.

– Vai tu liki izsekot mani un Hariju, kad mēs braucām uz Skotiju?

– Jā, liku, Džails. Es izmisīgi vēlējos uzzināt, kur atrodas tava māte un Emma, lai varētu atvainoties par savu necienīgo uzvedību. Lūdzu, papūlies man piedot!

Visu uzmanība bija pievērsta Emmai, jo viņa vēl nebija bildusi ne vārda. Kad viņa sāka runāt, teiktais visus izbrīnīja. – Izstāsti Harijam visu, ko tu stāstīji mums, – viņa nočukstēja. – Ja viņš būs gatavs tev piedot, tad tu laipni uzņemsi viņu mūsu ģimenē.

– Es labprāt uzņemšu viņu mūsu ģimenē, mana mīļā, tomēr ir ļoti iespējams, ka viņš nekad vairs nevēlēsies ar mani runāt, un tas būs pilnībā saprotami. Un tomēr es nevaru viņam atklāt patiesību par to, kas notika ar viņa tēvu.

– Kāpēc tad ne? – uzstājīgi vaicāja Emma.

– Harija māte ir skaidri un gaiši norādījusi, ka nevēlas, lai Harijs kādreiz uzzina par apstākļiem, kādos gājis bojā viņa tēvs. Zēns ir audzis ar apziņu, ka viņa tēvs bijis brašs karotājs un miris kaujas laukā. Līdz pat šai dienai esmu turējis solījumu un nevienam neesmu stāstījis par to, kas atgadījās tajā baisajā dienā.

Elizabete Beringtone piecēlās, piegāja pie vīra un maigi viņu noskūpstīja. Beringtons neizturēja un sāka šņukstēt. Pēc mirkļa Džailss pievienojās vecākiem un apskāva tēva plecus.

Emma neizkustējās no vietas.

– Vai tava māte allaž ir bijusi tik izskatīga? – vaicāja Džailss. – Vai es vienkārši kļūstu vecāks?

– Nav ne jausmas, – atbildēja Harijs. – Bet varu atzīt, ka tava māte vienmēr ir ļoti eleganta.

– Lai cik ļoti es arī mīlu šo būtni, man tomēr jāatzīst, ka, salīdzinājumā ar tavējo, viņa izskatās aizvēsturiska, – noteica Džailss, kad Elizabete Beringtone ar saulessargu vienā un somiņu otrā rokā tuvojās viņiem.

Džailss gluži kā visi pārējie zēni bija bažījies, kādu tērpu māte būs izvēlējusies. Runājot par izraudzīto cepuri, bija ļaunāk nekā domāts, jo visas pārējās mātes un meitas bija uzlikušas Ascot darinājumus un pūlējās pārspēt cita citu.

Harijs ciešāk paraudzījās uz savu māti, kura sarunājās ar doktoru Pedžetu. Patiešām nācās atzīt, ka viņai tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā vairumam pārējo māšu. Viņam tas likās mazliet mulsinoši. Toties viņu iepriecināja tas, ka māti vairs nenomāca finansiālas problēmas un, kā likās, vīrietis viņai blakus ar to bija kaut kā saistīts.

Lai cik pateicīgs Harijs arī būtu Etkinsa kungam, šo cilvēku par patēvu viņš nevēlējās. Reiz Beringtona kungs bija izrādījis pārmēru lielu aizbildniecību attiecībā pret savu meitu, un tagad Harijam nācās atzīt, ka pats jūt līdzīgu vēlmi aizsargāt savu māti.

Nesen māte viņam bija sacījusi, ka Fremptona kungs ir ļoti apmierināts ar viņas darbu un tādēļ paaugstinājis amatā. Viņa ir atbildīga par nakts maiņu un saņem arī labāku algu. Un tagad Harijam vairs nebija jāgaida, līdz bikses kļuva par īsu, lai tiktu pie jaunām. Taču pat Hariju pārsteidza tas, ka viņa neko nebija sacījusi par Romas brauciena izmaksām, kad viņam bija turp jādodas kopā ar “Mākslas cienītāju apvienību”.