žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

– Cik patīkami tevi satikt, Harij, tava triumfa dienā! – Beringtones kundze sacīja. – Ja pareizi atceros, tu saņēmi pat divas balvas. Man tikai žēl, ka Emma šodien nevarēja būt kopā ar mums, lai pati savām acīm vērotu tavu slavas brīdi. Bet Vebsas jaunkundze aizrādīja, ka viņas meitenes nevar dabūt atbrīvojumu no rīta nodarbībām tikai tādēļ, lai noklausītos kāda cita runu. Tas nav iespējams pat tādā gadījumā, ja viņas brālis ir skolas kapteinis.

Pie viņiem pienāca Beringtona kungs, un Džailss uzmanīgi vēroja, kā tēvs sarokojas ar Hariju. Joprojām no Hugo puses vējoja izteikts vēsums, tomēr nebija noliedzams, ka viņš to pūlas noslēpt.

– Un kad tu gaidi atbildi no Oksfordas, Harij? – vaicāja Beringtons.

– Kaut kad nākamajā nedēļā, kungs.

– Esmu pārliecināts, ka viņi tev piedāvās mācību vietu.

Džailsam gan varētu neiet tik viegli.

– Neaizmirsīsim, ka arī viņš piedzīvoja savu slavas mirkli, – atgādināja Harijs.

– Es kaut kā neatceros tādu gadījumu, – Beringtones kundze iebilda.

– Domāju, ka Harijs runāja par maniem panākumiem kriketā, mammu.

– Lai cik apbrīnojami tie arī būtu, tomēr es nesaprotu, kā tas varētu tev palīdzēt iekļūt Oksfordā, – sacīja Džailsa tēvs.

– Parastā situācijā es tev piekristu, tēvs, – noteica Džailss.

– Ja vien nebūtu sagadījies tā, ka tribīnē blakus sēdēja vēstures profesors un Kriketa kluba prezidents.

Visi iesmējās, bet smieklus apklusināja zvana dimda. Zēni steigšus devās lielās zāles virzienā. Vecāki paklausīgi sekoja, atpalikdami par dažiem soļiem.

Džailss un Harijs apsēdās kopā ar grupu vecākajiem un dažādu balvu ieguvējiem, kam vietas bija paredzētas pirmajās trīs rindās.

– Vai atceries mūsu pirmo dienu Svētā Bedas skolā, kad mēs visi trīs arī sēdējām pirmajā rindā un bijām ļoti nobijušies no doktora Okšota?

– Es no Šota nekad nebaidījos, – iebilda Džailss. – Nē, tu nebaidījies, protams, – attrauca Harijs.

– Bet es atceros, ka tu nākamajā rītā izlaizīji savu putras bļodu.

– Un es atceros, ka tu zvērēji to nekad vairs nepieminēt, – nočukstēja Harijs.

– Un es apsolu, ka to vairs nekad nedarīšu, – pietiekami skaļi atteica Džailss. – Kā sauca to nelietīgo terorizētāju, kura dēļ tu pirmajā nedēļā aizlaidies?

– Fišers, – atbildēja Harijs.

– Interesanti, ko viņš tagad dara?

– Visticamāk, jau vada nometni nacistu jaunatnei.

– Tad jau tas ir pietiekams iemesls, lai dotos karā, – Džailss attrauca. Tanī brīdī visi cēlās kājās, lai sveiktu skolas valdes priekšsēdētāju un pārējos valdes locekļus.

Pa diviem kopā zālē iesoļoja eleganti ģērbušies kungi un pa centrālo eju devās uz skatuvi. Skolas direktors, Bārtona kungs, mudināja goda viesi ieņemt vietu pirmās rindas pašā vidū un tikai tad apsēdās pats.

Kad visi bija apsēdušies, Bārtona kungs piecēlās un sveica visus skolēnu vecākus un citus viesus, bet pēc tam nolasīja gadskārtējo ziņojumu par skolas darbu. Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit astoto gadu viņš raksturoja kā īpaši kvalitatīvu un nākamās divdesmit minūtes pamatoja savu izteikumu ar paskaidrojumiem par skolas audzēkņu panākumiem akadēmiskajā laukā un sporta jomā. Pēc tam viņš uzaicināja augsti godājamo parlamenta locekli Vinstonu Čērčilu un Bristoles Universitātes rektoru ar uzrunu vērsties pie klātesošajiem, kā arī pasniegt balvas.

Čērčils lēnām piecēlās no savas vietas un labu brīdi vērās uz auditoriju, Pēc tam viņš sāka uzrunu. – Daži goda viesi mēdz savā runā pieminēt faktu, ka skolas gados nekad nav ieguvuši nevienu balvu un vispār ir bijuši sliktākie skolēni klasē. Es šādu paziņojumu nevaru jums piedāvāt. Lai gan patiešām nekādas balvas skolas gados ieguvis neesmu, tomēr arī pats sliktākais skolēns neesmu bijis. Es biju otrais pirms beigām. – Zēni iesmējās un uzgavilēja. Direktors smaidīja. Vienīgi Dīkinss palika nopietns. Kad smiekli noklusa, Čērčils kļuva nopietns. – Atkal ir pienācis laiks, kad britu nācijai, iespējams, vajadzēs piedalīties brīvās pasaules likteņu izlemšanā. Daudzi no jums, kas šodien atrodas šajā lielajā zālē… – Viņš pieklusināja balsi un pievērsa skatienu pirmajās rindās sēdošajiem zēniem, taču ne reizi nepalūkojās uz viņu vecākiem. – Tie, kas pārcietuši Pirmo pasaules karu, nemūžam neaizmirsīs tos traģiskos zaudējumus, kādus nācās piedzīvot mūsu nācijai, un vienmēr atcerēsies, kādas sekas tie atstāja uz visu paaudzi. No divdesmit manas klases zēniem, kuri pieteicās karot, tikai trijiem izdevās izdzīvot. Ceru, ka pēc divdesmit gadiem, kad līdzīgu runu sacīs kāds cits, viņam nevajadzēs atgādināt par tām barbariskajām un bezjēdzīgajām nāvēm, ko mums atnesa Pirmais pasaules karš. Šās cerības stiprināts, novēlu jums visiem veiksmīgu un laimes pilnu dzīvi!

Džailss bija viens no pirmajiem, kurš pielēca kājās un stāvot aplaudēja goda viesim. Viņš juta, ka gadījumā, ja Lielbritānijai netiks dota izvēle un nāksies iesaistīties jaunā pasaules karā, šis būtu īstais cilvēks, kuram vajadzētu aizstāt Nevilu Čemberlenu un vadīt nāciju.

Kad visi bija atkal apsēdušies, skolas direktors aicināja Vinstonu Čērčilu pasniegt balvas.

Harijs un Džailss uzgavilēja, kad Bārtona kungs ne tikai pavēstīja, ka Dīkinss ir šā gada stipendiāts, bet arī piebilda: – Šorīt es saņēmu vēstuli no Oksfordas Universitātes Beliolas koledžas, kurā bija sacīts, ka Dīkinsam piešķirta augstākā iespējamā klasiskā stipendija. Un jāatzīmē, – turpināja direktors, – ka viņš ir pirmais audzēknis, kurš skolas četrsimt gadu pastāvēšanas vēsturē sasniedzis tik izcilus panākumus. Jau nākamajā brīdī Džailss un Harijs pielēca kājās un aplaudēja, kad briļļainais, sešas pēdas un divas collas garais jauneklis, uz kura auguma uzvalks karājās gluži kā uz drēbju pakaramā, lēnām tuvojās skatuvei. Dīkinsa kungs vēlējās fotogrāfijā iemūžināt mirkli, kad Vinstons Čērčils pasniedz viņa dēlam šo balvu, tomēr to neizdarīja, jo baidījās no apkārtējo nosodījuma.

Harijs arī tika sveikts ar draudzīgiem aplausiem, kad tika paziņots par viņam piešķirto balvu angļu valodā un literatūrā, kā arī tika pasniegta skolas balva par sasniegumiem mācībās. Skolas direktors vēl piebilda: – Neviens no mums neaizmirsīs viņa lieliski atveidoto Romeo. Cerēsim, ka Harijs būs starp tiem audzēkņiem, kuri nākamajā nedēļā saņems vēstuli no Oksfordas ar mācību vietas piedāvājumu.

Pasniedzot balvu Harijam, Vinstons Čērčils nočukstēja: – Es nekad neesmu mācījies universitātē, lai gan ļoti to vēlējos. Cerēsim, ka tu saņemsi uzaicinājumu, Klifton! Lai veicas!

– Paldies, kungs! – atteica Harijs.

Tomēr visugunīgākie aplausi un sajūsma bija pataupīti Džailsam Beringtonam, kurš saņēma direktora speciālbalvu kā skolas kapteinis un skolas kriketa komandas kapteinis. Goda viesim par lielu izbrīnu, apsteidzot Vinstonu Čērčilu, kāds kungs pietraucās pie Džailsa un paspieda viņam roku. – Tas ir mans mazdēls, – sers Volters ar patiesu lepnumu sacīja.

Čērčils pasmaidīja, satvēra Džailsa roku, paskatījās uz viņu un teica: – Kalpo savai valstij tikpat pašaizliedzīgi, kā esi kalpojis savai skolai!

Tieši tajā brīdī Džailss skaidri saprata, kā rīkosies, ja Lielbritānijai nāksies iesaistīties karā.

Drīz ceremonija bija galā, un zēni, viņu vecāki un pasniedzēji kopīgi nodziedāja Bristoles klasiskās ģimnāzijas himnu.

Kad dziesmas pēdējās taktis bija izskanējušas, ģimnāzijas direktors vadīja goda viesi un pasniedzēju kolektīvu prom no skatuves, ārā no lielās zāles un spilgtajā pēcpusdienas saulē. Jau pēc mirkļa viņiem sekoja pārējie, lai izbaudītu pa tasei tējas. Trīs zēnus bija pilnīgi apstājuši laba vēlētāji, kā arī meitenes, kuras apgalvoja, ka Džailss ir “patiešām pievilcīgs”.

– Šī diena man ir sagādājusi lielāko lepnumu mūžā, – apskāvusi Hariju, sacīja viņa māte.

– Saprotu, kā jūs jūtaties, Kliftones kundze! – ierunājās Vecais Džeks un paspieda Harijam roku. – Kaut Mandejas jaunkundze būtu nodzīvojusi līdz šai dienai! Es zinu, ka arī viņai šī būtu mūža laimīgākā diena.

Turpat stāvēja arī Holkoma kungs un pacietīgi gaidīja brīdi, kad varēs pats sacīt apsveikuma vārdus. Harijs iepazīstināja viņu ar Veco Džeku, būdams pilnīgā neziņā par to, ka abi jau ilgus gadus ir labi draugi.

Vēlāk, kad mūzika bija izskanējusi un prominentie viesi devušies projām, Harijs, Džailss un Dīkinss apsēdās zālē un kopīgi atcerējās aizgājušās dienas. Tagad viņi vairs nebija skolas zēni.

Ceturtdienas pievakarē kāds jaunāks zēns Harija kabinetā ienesa vēstuli. Džailss un Dīkinss pagaidīja, līdz draugs to būs atvēris, tomēr viņš mazo brūno aploksni pasniedza Džailsam.

– Atkal jau uzvel šo pienākumu citam, – noteica Džailss un atplēsa aploksni. Viņš lasīja vēstuli un nespēja noslēpt savu pārsteigumu. – Tev neizdevās, – sacīja Džailss un izklausījās satriekts. Harijs sabruka krēslā. – Dabūt stipendiju. Tomēr… – turpināja Džailss un sāka lasīt telegrammu skaļi: – “Mēs ar prieku Jums paziņojam, ka Jums tiek piedāvāts naudas pabalsts mācībām Oksfordas Universitātes Breiznouzas koledžā. Sirsnīgi apsveicam! Stelaibrass, koledžas direktors.” Nemaz nav tik slikti. Nu, Dīkinsa līmenī tu, protams, neesi.

– Un kādā līmenī esi tu? – atcirta Harijs un jau uzreiz nožēloja savus vārdus.

– Viens stipendiāts, viens pabalstnieks…

– Pabalsta saņēmējs, – izlaboja Dīkinss.

– Un viens students, kuram stipendijas nebūs, – atteica Džailss, neņemdams vērā drauga piezīmi. – Izklausās interesanti.

Tajā dienā tika piegādātas vēl vienpadsmit telegrammas veiksmīgākajiem Bristoles klasiskās gimnāzijas audzēkņiem, topošajiem studentiem. Tomēr Džailss Beringtons vēstuli tā arī nesaņēma.

– Tev vajadzētu paziņot savai mātei, – sacīja Džailss, kad viņi pa gaiteni devās uz vakariņām. – Viņa droši vien no raizēm par tevi nav gulējusi visu šo nedēļu.

Harijs ieskatījās savā rokaspulkstenī. – Ir pārāk vēls, viņa jau noteikti devusies uz darbu. Varēšu viņai to pateikt ne ātrāk kā nākamās dienas rītā.

– Kāpēc mēs nevarētu viņu pārsteigt un ierasties viesnīcā? – vaicāja Džailss.

– To es nevaru darīt. Viņa uzskatīs, ka ir neprofesionāli atrauties no darba. Un, manuprāt, izņēmums nav pieļaujams arī tad, ja runājam par šo. – Viņš triumfējoši pavicināja telegrammu.

– Bet… vai tev nešķiet, ka viņai ir tiesības zināt? – neatlaidās Džailss. – Galu galā viņa ir tik daudz ziedojusi, lai tev tas būtu iespējams. Godīgi sakot, ja man būtu piedāvāta vieta Oksfordā, es savu mammu uzdrošinātos traucēt pat tad, ja viņa tieši tobrīd kontaktētos ar labdarības organizācijas pārstāvjiem. Un ko tu saki, Dīkins?

Uzrunātais noņēma brilles un sāka tās spodrināt ar kabatlakatu, un tas allaž liecināja, ka viņš ir dziļi iegrimis domās. – Es pavaicātu Pedžeta viedokli un, ja viņš neiebilstu…

– Laba doma, – noteica Džailss. – Tad iesim un uzzināsim, ko par to saka Pedžs!

– Vai tu arī nāksi, Dīkins? – vaicāja Harijs, bet tad pamanīja, ka drauga brilles jau atkal novietotas atpakaļ uz degungala. Un tas liecināja, ka puisis ir iegrimis kādā citā pasaulē.

– No sirds apsveicu! – sacīja doktors Pedžets, kad bija izlasījis telegrammu. – Un tas ir pelnīti, ja atļausiet tā sacīt.

– Paldies, kungs! – tencināja Harijs. – Man ienāca prātā… vai es drīkstētu aiziet uz viesnīcu Royal, lai šos jaunumus pavēstītu savai mātei?

– Neredzu nevienu iemeslu, kālab lai es liegtu tev to darīt, Klifton.

– Vai es drīkstu iet viņam līdzi? – gluži nevainīgi ievaicājās Džailss.

Pedžets svārstījās. – Jā, tu drīksti, Berington. Tikai nemēģini pat domāt par kāda grādīga dzēriena iemalkošanu vai smēķēšanu, kamēr būsi viesnīcā!

– Pat ne šampanieša glāzi, kungs?

– Nē, Berington, pat ne glāzi sidra, – strikti noteica Pedžets.

Izgājuši no skolas, abi jaunekļi pasoļoja garām puisim, kas iededza laternas. Viņš bija uzkāpis uz sava velosipēda un pastiepies uz augšu, lai varētu laternu aizsniegt. Viņi pļāpāja par vasaras brīvdienām, kurās Harijam pirmo reizi būs ļauts pievienoties Beringtonu ģimenei Toskānā. Abi bija vienisprātis, ka viņiem vajadzētu atgriezties uz to laiku, kad Austrālijas komanda spēlēs pret Glosteras komandu. Viņi apsprieda iespēju vai, runājot Harija vārdiem, varbūtību, ka drīz tiks pasludināts par kara sākšanos, ja reiz visiem izdalītas gāzmaskas. Tomēr jaunekļi vairījās runāt par to, vai septembrī Džailss pievienosies Harijam un Dīkinsam Oksfordā, lai gan šī doma ne mirkli nepazuda viņiem no prāta.

Kad viņi bija nonākuši pie viesnīcas Royal, Harijam atkal ienāca prātā, ka nebūtu labi traucēt mammu darbā, tomēr Džailss jau bija iegājis foajē un gaidīja.

– Tas prasīs tikai pāris minūtes, – Džailss sacīja, kad Harijs bija pievienojies draugam. – Tikai pavēsti viņai labās ziņas, un mēs tūdaļ varēsim doties atpakaļ uz skolu. – Harijs pamāja ar galvu.

Džailss apvaicājās portjē, kur atrodas “Palmkorta”, un viņš norādīja uz paaugstinājumu vestibila tālākajā galā. Kad abi bija pieveikuši kādu pusduci pakāpienu, Džailss piegāja pie administratores un, cenšoties padarīt savu balsi zemāku, vaicāja: – Vai mums būtu iespējams ātri pārrunāt dažus vārdus ar Kliftones kundzi?