žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

– Ar Kliftones kundzi? – meitene pārvaicāja. – Vai viņa šeit rezervējusi numuru? – Administratore ar pirkstu pārvilka rezervāciju sarakstam.

– Nē, viņa šeit strādā, – atteica Džailss.

– Ak tā? Es šeit esmu jaunpienācēja, bet tūdaļ pavaicāšu kādai no viesmīlēm. Viņām noteikti būtu jāzina.

– Paldies!

Harijs joprojām stāvēja uz apakšējā pakāpiena un ar skatienu meklēja māti.

– Hetij? – administratore vaicāja viesmīlei, kas tajā mirklī gāja garām. – Vai šeit strādā Kliftones kundze?

– Nē, vairs viņa šeit nestrādā, – viesmīle nekavējoties atbildēja. – Viņa aizgāja no šejienes jau apmēram pirms diviem gadiem. Kopš tā laika neko par viņu neesmu dzirdējusi.

– Tai noteikti jābūt kādai kļūdai, – protestēja Harijs un, ātri pieveicis pakāpienus, pievienojās draugam.

– Vai jums ir kāda nojausma, kur mēs viņu varētu atrast? – Džailss vaicāja, joprojām zemākā balsī.

– Nē, – Hetija atteica. – Taču jūs varat pavaicāt Dagam. Viņš ir nakts portjē. Viņš šeit strādā, liekas, jau mūžību.

– Paldies! – tencināja Džailss un, pagriezies pret Hariju, piebilda: – Jābūt kādam gluži parastam izskaidrojumam, bet, ja gribi likties mierā…

– Nē, noskaidrosim, vai Dagam ir zināms, kur viņa meklējama.

Džailss lēnām devās pie portjē, vēl it kā atvēlēdams Harijam laiku pārdomāt, bet draugs neteica ne vārda. – Vai jūs esat Dags? – viņš vaicāja vīrietim, kas bija ģērbies pabalējušos gaiši zilos formas svārkos, kuru pogas vairs nebija spožas.

– Esmu gan, kungs, – Dags atbildēja. – Kā varu jums pakalpot?

– Mēs meklējam Kliftones kundzi.

– Meizija šeit vairs nestrādā, kungs. Nu jau būs pagājuši vismaz divi gadi, kopš viņa no šejienes aizgāja.

– Vai jums ir zināms, kur viņa strādā pašlaik?

– Nē, kungs. Man nav ne jausmas.

Džailss izņēma naudas maku, sameklēja tajā puskronu un uzlika uz letes. Portjē brīdi pētīja naudu un tad atkal ierunājās: – Ir iespējams, ka atradīsiet viņu Edija naktsklubā.

– Edija Etkinsa? – pārvaicāja Harijs.

– Domāju, ka tieši tā būs pareizi, kungs.

– Nu ko, tas visu izskaidro, – noteica Harijs. – Un kur tas Edija naktsklubs atrodas?

– Velšbekā, – atbildēja portjē un ielika naudu kabatā.

Harijs izsteidzās no viesnīcas, vairs nesacījis ne vārda, un naski iemetās gaidošā taksometra aizmugures sēdeklī. Džailss iekārtojās viņam līdzās. – Vai tev neliekas, ka mums būtu laiks atgriezties skolā? – Džailss vaicāja, ieskatījies rokaspulkstenī. – Katrā ziņā tu vienmēr varēsi pagūt visu izstāstīt mātei arī no rīta.

Bet Harijs papurināja galvu – Tieši tu taču sacīji, ka šādu ziņu dēļ būtu gatavs pārtraukt savu māti, lai ar ko viņa tobrīd nodarbotos, – Harijs atgādināja. – Šoferīt, uz Edija naktsklubu Velšbekā, lūdzu! – viņš strikti uzsauca.

Ceļš bija īss, un tā laikā Harijs nebilda ne vārda. Kad taksometrs iegriezās alejā un beidzot apstājās pie naktskluba durvīm, Harijs izkāpa no automašīnas un taisnā ceļā devās uz ēkas ieeju.

Jauneklis apņēmīgi pabungoja ar dūri pa iestādes durvīm. Durvis mazliet pavērās, un pa spraugu kāds nopētīja abus puišus. – Ieejas maksa ir pieci šiliņi katram, – sacīja cilvēks, kurš bija atvēris durvis. Džailss durvju spraugā iestūma desmit šiliņu banknoti. Durvis nekavējoties atvērās plaši.

Pa dūmakainas puskrēslas pārņemtām kāpnēm abi jaunekļi devās lejup uz pagrabstāvu. Džailss viņu ieraudzīja pirmais un jau nadzīgi pagriezās uz projāmiešanu, tomēr bija par vēlu. Harijs bija piekalis skatienu meiteņu rindai, kas uz augstiem krēsliem sēdēja pie bāra letes. Dažas pļāpāja ar vīriešiem, bet dažas sarunājās cita ar citu. Viena no viņām, ģērbusies baltā caurspīdīgā blūzē, īsos, apspīlētos melnas ādas svārkos un melnās zeķēs, pienāca pie viņiem un apvaicājās: – Kā varu palīdzēt, kungi?

Harijs nepievērsa viņai ne mazāko uzmanību, jo nespēja atraut acis no sievietes tālākajā bāra malā. Viņa sēdēja kopā ar kādu padzīvojušu kungu, kurš bija uzlicis roku viņai uz gurna. Abi bija iegrimuši sarunā, un sieviete uzmanīgi klausījās, ko vīrietis saka. Meitene paraudzījās uz to pusi, lai saprastu, kas piesaistījis jaunā puiša skatienu. – Man jāatzīst, ka jūs protat pamanīt pašu labāko, – viņa sacīja. – Tikai brīdinu, ka Meizija ir ļoti izvēlīga un turklāt arī dārga.

Apcirties Harijs zibenīgi uzskrēja pa kāpnēm, atrāva durvis un izmetās uz ielas. Džailss sekoja viņam. Harijs sabruka uz ceļgaliem un ilgi vēma. Džailss notupās blakus, aplika roku draugam ap pleciem un pūlējās viņu nomierināt.

Vīrietis, kurš bija stāvējis ielas malā un slēpies ēnā, aizkliboja projām.

Es nekad neaizmirsīšu pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju.

Viņš bija ieradies Menorhausā, lai nosvinētu mana brāļa divpadsmito dzimšanas dienu, un izturējās klusi un rezervēti, tādēļ es pat brīnījos, kā gan viņš var būt Džailsa labākais draugs. Tas otrs zēns – Dīkinss – bija patiešām dīvains. Viņš nemitīgi ēda un tās pēcpusdienas laikā nepateica gandrīz ne vārda.

Tad ierunājās Harijs. Viņa maigā, klusā balss mudināja ieklausīties. Līdz brīdim, kad istabā iebrāzās mans tēvs, dzimšanas dienas viesības ritēja patīkamā gaisotnē. Tēvs ienāca un gandrīz nemaz nerunāja. Nekad nebiju viņu redzējusi tik nepieklājīgi izturamies pret kādu, un man nemaz nebija saprotams, kālab viņam izveidojusies šāda attieksme pret pilnīgi svešu zēnu. Taču vēl neizskaidrojamāka bija tēva uzvedība pēc tam, kad viņš bija pavaicājis, kad ir Harija dzimšanas diena. Kā gan tik nekaitīgs un vienkāršs jautājums varēja radīt tik neadekvātu reakciju? Jau pēc minūtes mans tēvs piecēlās kājās un, pat neatvadījies no Džailsa un viņa draugiem, izgāja no istabas. Redzēju, ka mamma jūtas apkaunota šādas viņa rīcības dēļ, lai gan viņa ielēja sev vēl tasi tējas un izlikās, ka neko nav pamanījusi.

Pēc dažām minūtēm mans brālis un viņa viesi devās atpakaļ uz skolu. Viņš pagriezās pret mani un pasmaidīja, bet, gluži tāpat kā mana māte, arī es izlikos neko nemanām. Noklaudzēja ārdurvis. Es piecēlos, piegāju pie viesistabas loga un noraudzījos, kā automašīna aizripo pa piebraucamo ceļu un pamazām izgaist skatienam. Man likās, ka redzēju viņu veramies pa automašīnas aizmugures logu, tomēr pārliecināta nebiju.

Uzreiz pēc tam, kad viņi bija aizbraukuši, māte devās pie tēva uz viņa kabinetu, un es varēju saklausīt paceltas balsis.

Un pēdējā laikā tas notika aizvien biežāk un biežāk.

– Kā sauc Džailsa labāko draugu? – es vaicāju.

– Harijs Kliftons, – māte atbildēja.

Nākamā reize, kad redzēju Hariju Kliftonu, bija Adventa dievkalpojums Svētās Marijas baznīcā. Viņš dziedāja “Tu, mazā, klusā Bētleme”, un mana labākā draudzene Džesika Breitveita apgalvoja, ka es izturoties tik neapvaldīti, it kā viņš būtu jaunais Bings Krosbijs. Es nepūlējos atspēkot viņas pārliecību. Vēlāk es redzēju puisi pļāpājam ar Džailsu, un man gribējās pieiet abiem klāt, lai Hariju apsveiktu, taču likās, ka tēvs steidzas uz mājām. Kad devāmies projām, es redzēju, kā viņu cieši apskauj kāda sieviete, laikam jau aukle.

Svētās Marijas baznīcā biju arī dienā, kad Harijam notika balss lūzums, tikai nesapratu, kālab tik daudzi pagrieza galvu uz viņa pusi un vairāki draudzes locekļi sāka čukstus apspriest šo faktu. Zinu tikai to, ka vairs ne reizi nedzirdēju viņu dziedam.

Kad Džailsu pirmajā semestra dienā veda uz Bristoles klasisko ģimnāziju, es lūdzos, lai mani ņem līdzi. Vienīgais iemesls bija tas, ka vēlējos redzēt Hariju. Tēvs par to negribēja ne dzirdēt, un tādēļ es, par spīti manām kontrolēti izspēlētajām asarām, kopā ar mazo māsu Greisu paliku uz mūsu mājas augšējā pakāpiena un noskatījos, kā viņi aizbrauc. Tēvs niknojās par to, ka Džailsam nav piedāvāta vieta Ītonā. Un arī es to joprojām nespēju saprast, jo daudzi citi zēni, pat krietni vien dumjāki par manu brāli, tomēr pamanījās eksāmenu nokārtot. Liekas, mammai nebija īpašas nostājas jautājumā par to, kādā mācību iestādē Džailss apgūst zinības, bet es biju priecīga, ka viņš iestājies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, jo tas nozīmēja lielākas iespējas satikties ar Hariju.

Vispār to triju gadu laikā es viņu satiku daudzas reizes, taču viņš nekad neatcerējās nevienu no tām. Un tad mēs aizbraucām uz Romu.

Mūsu ģimene tajā vasarā dzīvoja villā Toskānā. Kādu dienu Džailss mani pasauca sānis un teica, ka viņam esot nepieciešams mans padoms. Tā viņš darīja tikai tad, ja vēlējās panākt, lai kaut ko izdaru viņa labā. Taču toreiz viņa vēlme pilnībā sakrita ar manējo.

– Un ko tu šajā reizē no manis gaidi? Kas man būs jādara? – es viņam vaicāju.

– Man ir nepieciešams aizbildinājums, lai rīt dotos uz Romu, – Džailss atbildēja. – Man tur ieplānota tikšanās ar Hariju.

– Kādu Hariju? – es vaicāju, tēlodama vienaldzību.

– Ar Hariju Kliftonu, dumiķe. Viņš kopā ar ģimnāzijas grupu ir atbraucis uz Romu, un es apsolīju, ka vienu dienu mēs pavadīsim divatā. – To, ka tēvs neko tamlīdzīgu nepieļautu, nemaz nevajadzēja sacīt. – Tev vajadzēs, – viņš turpināja, – pavaicāt mammai, vai viņa varētu tevi uz vienu dienu aizvest uz Romu.

– Viņa taču vēlēsies zināt, kālab man jābrauc uz Romu.

– Pasaki viņai, ka vienmēr esi vēlējusies apskatīt Borgēzes villu.

– Kāpēc tieši Borgēzes villu?

– Tāpēc, ka tieši tur nākamajā rītā pulksten desmitos būs Harijs.

– Un kas notiks, ja mamma piekritīs mani turp aizvest? Tad tavs plāns būs izkūpējis gaisā.

– Viņa nepiekritīs. Rīt Areco viņiem paredzētas kopīgas vakariņas ar Hendersoniem. Un es pieteikšos kļūt par tavu pavadoni.

– Ko es dabūšu pretī par šo pakalpojumu? – es stingri pavaicāju, jo nevēlējos, lai Džailss nojauš, cik ļoti man gribas satikt Hariju.

– Manu gramofonu, – brālis atbildēja.

– Pavisam vai tikai uz laiciņu?

Kādu brīdi Džailss klusēja un tad gaužām negribīgi noteica: – Pavisam.

– Atdod jau tagad, – es pieprasīju. – Citādi vari par to visu aizmirst. – Un, man par lielu pārsteigumu, viņš tā arī izdarīja.

Es brīnījos vēl vairāk, kad nākamajā dienā mana mamma uzķērās uz šī nelielā āķa. Džailsam pat nevajadzēja izlikties, ka labprātīgi piesakās par manu ceļabiedru. Tēvs uzstāja, ka brālim mani jāpavada. Džailss viltīgi notēloja, ka nevēlas to darīt, taču galu galā piekrita.

Nākamajā rītā es pamodos jau ļoti agri un vērā ņemamu laiku pavadīju, domājot par to, kādu tērpu izvēlēties. Apģērbam vajadzēja būt gana konservatīvam, tomēr arī tādam, kas neļautu Harijam mani nepamanīt.

Kad mēs jau bijām vilcienā uz Romu, es devos uz tualeti un uzāvu mātes zīda zeķes, kā arī pavisam nedaudz uzkrāsoju lūpas. Tā, lai Džailss to neievērotu.

Pēc reģistrēšanās viesnīcā Džailss nekavējoties gribēja doties uz Borgēzes villu. Un es gluži tāpat.

Cauri dārziem mēs devāmies uz villu, un pēkšņi uz mani atskatījās un cieši noraudzījās kāds kareivis. Tā bija pirmā reize, kad atgadījās kaut kas tāds, un es jutu, kā man pietvīkst vaigi.

Tiklīdz mēs iegājām galerijā, Džailss aizsteidzās meklēt Hariju. Es paliku iepakaļ, tēlodama patiesu un dziļu interesi par gleznām un skulptūrām. Man vajadzēja sagatavoties savam uznācienam.

Lēnām tuvojusies viņiem, es beidzot ieraudzīju, ka Harijs pļāpā ar manu brāli, kurš pat necentās tēlot ieinteresētību sarunā, jo nedalītu uzmanību bija pievērsis grupas gidei. Ja viņš vaicātu manu viedokli, es atbildētu, ka viņam nav ne mazāko cerību. Taču, kad runa ir par sievietēm, vecākie brāļi reti ieklausās māsu padomos. Man ļoti patika viņas kurpes, tās pat raisīja manī zināmu skaudību. Vīrieši ir iedomājušies, ka itālieši ir slaveni tikai ar savām automašīnām. Viens izņēmums no šā likuma ir kapteinis Tārents, kurš nudien zina, kā jāizturas pret lēdiju. Mans brālis varētu daudz no viņa mācīties. Džailss mani uzskatīja tikai par savu mazo, neveiklo māšeli. It kā vispār zinātu, ko nozīmē vārds “neveikla”.

Es nogaidīju īsto brīdi, tad devos pāri zālei pie viņiem un gaidīju, kad Džailss mūs iepazīstinās. Vai spējat iztēloties, cik liels bija mans pārsteigums, kad Harijs uzaicināja mani kopīgi ieturēt vakariņas? Manas vienīgās domas bija par to, ka neesmu paņēmusi līdzi nevienu kaut cik pieklājīgu vakarkleitu. Maltītes laikā es uzzināju, ka brālis ir samaksājis Harijam tūkstoš liras, lai dabūtu mani projām, taču viņš padevies tikai pēc Džailsa solījuma atdot Karuzo ierakstu. Es sacīju Harijam, ka viņam būs ieraksts, bet man gramofons. Harijs nesaprata manu mājienu.

Kad mēs šķērsojām ceļu, dodoties uz viesnīcu, Harijs pirmo reizi paņēma mani aiz rokas, un es nepūlējos atbrīvoties. Jutu, ka šī ir pirmā reize, kad Harijs paņēmis savējā kādas meitenes roku. Viņš bija ļoti satraucies un no nervozitātes pat nosvīdis.

Es mēģināju atvieglot viņa centienus mani noskūpstīt, kad jau bijām nokļuvuši manā viesnīcā, tomēr viņš tikai paspieda manu roku un pateica arlabunakti, it kā mēs būtu seni draugi. Es devu mājienu, ka pēc atgriešanās Bristolē mēs varētu kādreiz satikties. Šajā reizē viņš atbildēja piekrītošāk un pat ierosināja nākamajai reizei kādu ļoti romantisku vietu. Pilsētas centrālo bibliotēku. Viņš paskaidroja, ka tur mēs varēsim būt pilnīgi droši par nesastapšanos ar Džailsu. Es priecīgi piekritu.