Bija jau pāri desmitiem, kad Harijs gāja projām, bet es devos uz savu viesnīcas numuru. Pēc dažām minūtēm es dzirdēju, kā Džailss atslēdz savas guļamistabas durvis. Es pasmaidīju. Viņam šis vakars ar Katerīnu nebija ne gramofona, ne Karuzo ieraksta vērts.

Pēc trijām nedēļām ģimene atgriezās mājās, un vestibilā uz galda mani gaidīja trīs vēstules. Adresi uz visām bija rakstījusi viena un tā pati roka. Ja mans tēvs arī kaut ko pamanīja, tad neko neteica.

Nākamajā mēnesī mēs ar Hariju pilsētas centrālajā bibliotēkā pavadījām daudzas laimīgas stundas, un nevienam neradās kādas aizdomas. Lielā mērā tas kļuva iespējams, pateicoties tam, ka Harijs bija atklājis kādu telpu, kur mūs neviens nevarēja iztraucēt. Pat Dīkinss ne.

Drīz sākās mācību semestris, un mums vairs nebija iespējams tik bieži satikties, un es ātri vien atskārtu, ka ļoti ilgojos pēc Harija. Es rakstīju viņam ik pārdienas un mēģināju nedēļas nogalēs kaut dažas stundas izbrīvēt, lai tās pavadītu kopā ar viņu. Tā tas arī būtu turpinājies, ja vien gluži nevilšus nebūtu iejaucies doktors Pedžets.

Kad mēs burvīgā kafejnīcā malkojām kafiju, Harijs atklāja man, ka Votsas jaunkundze piekritusi šajā gadā ļaut savas skolas meitenēm piedalīties Bristoles klasiskās ģimnāzijas iestudējumā. Noklausīšanās bija paredzēta pēc trijām nedēļām, un līdz tam laikam es Džuljetas tekstu biju iemācījusies no galvas. Nabaga naivais doktors Pedžets pat nespēja noticēt tādai veiksmei. Mēģinājumi nozīmēja ne vien to, ka trīs pēcpusdienas nedēļā mums tika dāvāta iespēja pavadīt abiem kopā; mums arī tika atļauts spēlēt jauno mīlētāju lomas. Līdz brīdim, kad priekškars pacēlās pirmizrādes vakarā, mēs jau vairs netēlojām mīlniekus.

Pirmizrāde aizritēja tik lieliski, ka nespēju vien sagaidīt noslēguma izrādi, kad zālē sēdēs arī mani vecāki. Tēvam gan nebiju pateikusi, ka spēlēju Džuljetu. Vēlējos, lai tas būtu pārsteigums. Neilgi pēc mana pirmā uznāciena manu uzmanību novērsa kāds cilvēks, kurš trokšņaini pameta zāli. Doktors Pedžets bija mums mācījis, ka nevajag lūkoties zālē, jo tā varot salauzt burvību, tādēļ es paliku pilnīgā neziņā par notikumiem skatītāju rindās. Es klusībā lūdzu Dievu, kaut nekārtību cēlājs nebūtu bijis mans tēvs, tomēr pēc izrādes, kad viņš neatnāca uz aizkulisēm, sapratu, ka manas lūgšanas nav uzklausītas. Vēl ļaunāk – es biju pārliecināta, ka viņa neapvaldītais dusmu izvirdums ir vērsts pret Hariju. Tiesa, es joprojām nezināju, kālab tēvs tā izturas.

Vakarā atgriezušies mājās, mēs ar Džailsu apsēdāmies uz augšējā pakāpiena un noklausījāmies kārtējo vecāku strīdu. Taču tajā reizē bija vēl ļaunāk nekā citkārt. Nekad agrāk vēl nebiju dzirdējusi, ka tēvs tik rupji runātu ar manu mammu. Kad es to vairs nespēju izturēt, devos uz savu istabu un ieslēdzos tur.

Es gulēju gultā un domāju par Hariju, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Atvērusi durvis, es ieraudzīju mammu, kura pat necentās slēpt, ka ir raudājusi. Viņa man sacīja, lai ātri sakravāju nelielu ceļasomu, jo mēs jau pēc īsa brīža dodamies projām. Taksometrs mūs aizveda uz staciju tieši laikā, lai mēs pagūtu uz Londonas vilcienu. Pa ceļam es uzrakstīju Harijam vēstuli, kurā paskaidroju, kas ir noticis un kā viņš var ar mani sazināties. Vēstuli es iemetu pastkastītē Kingskrosas stacijā, pirms iekāpšanas Edinburgas vilcienā.

Iztēlojieties, cik liels bija mans pārsteigums, kad nākamajā vakarā tieši uz maltītes laiku Malgelrijas pilī ieradās Harijs kopā ar manu brāli! Mēs Skotijā pavadījām deviņas pasakainas dienas, un man nemaz negribējās atgriezties mājās, lai gan tēvs bija zvanījis un kaismīgi atvainojies par savu nepiedodami rupjo izturēšanos noslēguma izrādes vakarā.

Tomēr es zināju, ka pienāks diena, kad mums vajadzēs atgriezties. Kādā no mūsu garajām rīta pastaigām es apsolīju Harijam, ka izdibināšu iemeslu, kādēļ mans tēvs attieksmē pret viņu ir tik noraidošs un ļauns.

Kad atgriezāmies mājās, tēvs tā nožēloja savu soli, ka vairāk pat nebija iedomājams. Viņš pūlējās izskaidrot, kālab šo gadu laikā pret Hariju izturējies tik briesmīgi. Mana mamma un Džailss, kā likās, šos paskaidrojumus pieņēma kā patiesību. Es gan nejutos pārliecināta, ka viņš mums ir izstāstījis visu.

Diemžēl tēvs lika apsolīt, ka es Harijam neatklāšu to, ko viņš stāstīja mums, jo Kliftones kundze esot vēlējusies, lai patiesība par Harija tēva nāvi paliek noslēpumā. Man bija aizdomas, ka Kliftones kundze zina īsto iemeslu, kālab mans tēvs tik ļoti neatbalsta manas attiecības ar Hariju. Man gribējās viņiem abiem pateikt, ka nekas un neviens nespētu mūs šķirt. Lai kā arī būtu, viss beidzās tā, kā neviens nebūtu varējis paredzēt.

Tieši tikpat dedzīgi kā pats Harijs, arī es gaidīju vēsti par to, vai viņš ticis pie mācību vietas Oksfordā. Bijām norunājuši, ka satiksimies pie bibliotēkas rītā, kad Harijs būs saņēmis telegrammu ar rezultātiem.

Piektdienas rītā es dažas minūtes nokavēju un, atsteigusies pie bibliotēkas, ieraudzīju Hariju sēžam uz augšējā pakāpiena, galvu rokās saņēmušu. Es sapratu, ka viņam nav paveicies.

Četrdesmit piektā nodaļa

Ieraudzījis Emmu, Harijs pielēca kājās un cieši apskāva meiteni. Viņš ilgi nelaida Emmu vaļā – kaut ko tādu publiskās vietās viņš parasti neatļāvās. Emmai bija skaidrs, ka ziņas ir sliktas.

Viņš klusēdams paņēma meiteni aiz rokas un ieveda bibliotēkas ēkā, tālāk lejup pa koka vītņu kāpnēm un pa šauru gaiteni ar ķieģeļu sienām, līdz nonāca pie durvīm, uz kurām bija uzraksts “Antīkā pasaule”. Viņš uzmanīgi palūkojās iekšā, lai būtu drošs, ka neviens nav atklājis abu slepeno vietu.

Jaunieši apsēdās viens otram pretī pie maza galdiņa, kur pagājušā gada laikā mācoties bija aizvadījuši daudzas stundas. Harijs drebēja pie visām miesām un ne jau tāpēc, ka bezlogu telpā būtu auksti. Gar visām tās sienām bija plaukti, kuros glabājās ādas vākos iesietas, ar putekļu kārtu pārklātas grāmatas. Dažas, kā likās, nebija atvērtas pat gadiem ilgi.

Pagāja laiks, kamēr Harijs ierunājās:

– Kā tev liekas, vai ir kaut kas tāds, ko es varētu pateikt vai izdarīt un piepeši zaudēt tavu mīlestību?

– Nē, mans dārgais, – atbildēja Emma. – Nekā tāda nav. – Es esmu uzzinājis, kālab tavs tēvs tik apņēmīgi pūlas mūs turēt pa gabalu vienu no otra.

– Man šis iemesls jau ir zināms, – Emma atzinās un mazliet nolieca galvu. – Varu tev apliecināt, ka tas mūsu attiecībās neko nemainīs.

– Kā gan tu varēji to uzzināt? – vaicāja Harijs.

– Dienā, kad atgriezāmies no Skotijas, to mums pastāstīja mans tēvs. Tikai lika zvērēt, ka glabāsim to noslēpumā.

– Vai viņš jums izstāstīja, ka mana māte ir prostitūta?

Emma bija satriekta. Tikai pēc krietna laika sprīža viņa saņēmās tiktāl, lai atkal spētu parunāt. – Nē, to viņš nesacīja, – viņa kaismīgi pavēstīja. – Kā gan tu spēj apgalvot kaut ko tik nežēlīgu?

– Tāpēc, ka tā ir patiesība, – Harijs teica. – Pretēji tam, kā biju domājis, mana māte Royal viesnīcā nestrādā jau pēdējos divus gadus. Viņa strādā Edija naktsklubā.

– Tas vēl nepadara viņu par prostitūtu, – Emma iebilda.

– Vīrietis sēdēja viņai blakus uz bāra krēsla. Vienā rokā viņam bija viskija glāze, bet otru viņš bija uzlicis uz manas mātes gurna. Un ne jau tāpēc, lai saruna ritētu raitāk.

Emma paliecās pāri galdam un maigi pieskārās Harija vaigam. – Man patiešām žēl, mīļais, – viņa teica. – Un tomēr tas nekādi neietekmē manas jūtas pret tevi. Un nekad arī neietekmēs.

Harijs vārgi pasmaidīja, bet Emma klusēja. Viņa zināja, ka jau pēc dažiem mirkļiem viņš uzdos neizbēgamo jautājumu.

– Varbūt tu man varētu pateikt… – Harijs jau atkal bija kļuvis pavisam nopietns. – Ko tavs tēvs jums atklāja?

Tagad bija Emmas kārta saņemt galvu rokās, jo viņa juta, ka vairs nebūs izvēles un nāksies Harijam atklāt patiesību. Gluži tāpat kā māte, arī viņa neprata izlikties.

– Ko viņš jums izstāstīja? – Harijs atkāroja jautājumu jau uzsvērtāk.

It kā vēlēdamās justies stabilāk, Emma ieķērās galda malā. Beidzot viņa saņēma visus spēkus un paraudzījās uz Hariju. Lai gan viņš atradās tikai dažas pēdas atstatu, likās, ka viņš bija neticami tālu. – Man jāvaicā tas pats, ko tu vaicāji man, – sacīja Emma. – Vai ir kaut kas tāds, ko es varētu pateikt vai izdarīt un piepeši zaudēt tavu mīlestību?

Harijs paliecās pāri galdam un paņēma Emmas delnu savējā. – Protams, ka ne! – viņš apgalvoja.

– Tavs tēvs netika nogalināts karā, – meitene klusi stāstīja, – un mans tēvs, iespējams, ir atbildīgs par viņa nāvi. – Emma ciešāk saspieda Harija delnu un tad atklāja visu, ko tēvs viņiem pavēstīja, kad viņi atgriezās no Skotijas.

Kad stāsts bija galā, Harijs izskatījās satriekts un kādu laiku nespēja parunāt. Viņš mēģināja piecelties kājās, tomēr kājas neklausīja un viņš atkal atkrita krēslā.

– Jau kādu laiku es zinu, ka mans tēvs nav kritis karā, – Harijs klusi teica. – Es tikai nesaprotu vienu… kālab māte man neatklāja patiesību.

– Un tagad tu zini šo patiesību, – Emma sacīja, pūlēdamās aizkavēt asaras. – Es sapratīšu, ja tu vēlēsies izbeigt mūsu attiecības tagad, kad zini, ko mans tēvs licis izciest tavai ģimenei.

– Tā nav tava vaina, – Harijs iebilda, – tomēr viņam es to nekad nepiedošu. – Viņš brīdi klusēja un tad piebilda: – Un es nespēšu ieskatīties viņam acīs, kad viņš būs uzzinājis patiesību par manu māti.

– Viņam tas nemaz nav jāuzzina, – Emma mierināja un atkal saņēma Harija roku savējā. – Tas vienmēr paliks mūsu noslēpums.

– Tas nebūs iespējams, – iebilda Harijs.

– Kāpēc ne?

– Jo Džailss redzēja, ka vīrs, kurš mums sekoja Edinburgā, slēpās durvju ailā pretī Edija naktsklubam.

– Tad jau mans tēvs ir tas, kurš nodarbojas ar zemiskām lietām, – secināja Emma. – Viņš ne tikai mums atkal meloja, bet nav turējis arī solījumu.

– Kādu?

– Viņš apsolīja Džailsam, ka tas vīrs brāli nekad vairs neizsekos.

– Tas vīrietis neinteresējas par Džailsu, – Harijs sacīja. – Es domāju, ka viņš izseko manu māti.

– Kāpēc?

– Pierādījis, kā mana māte pelna iztiku, tavs tēvs varētu cerēt, ka pārliecinās tevi vairs ar mani nesatikties.

– Cik gan slikti viņš pazīst pats savu meitu! – noteica Emma. – Tagad es vēl vairāk esmu pārliecināta, ka nekas nespēs izjaukt mūsu attiecības. Un nebūs viņa spēkos mazināt manu apbrīnu pret tavu māti. Tā kļūs pat lielāka nekā iepriekš.

– Kā gan tu vari tā sacīt? – vaicāja Harijs.

– Viņa strādāja par viesmīli, lai uzturētu savu ģimeni, galu galā viņa pat kļuva par “Tillijas tējnīcas” īpašnieci. Kad tā nodega līdz pamatiem, viņa tika apsūdzēta ļaunprātīgā dedzināšanā, tomēr turēja galvu augstu paceltu, jo bija pārliecināta par to, ka nav vainīga šajā noziegumā. Viņa atrada sev citu darbu viesnīcā Royal un tomēr nepadevās, kad tika no turienes atlaista. Tad viņa saņēma čeku par sešiem simtiem mārciņu un nosprieda, ka problēmas beidzot ir atrisinātas, bet piepeši saprata, ka vienalga ir tāda pati tukšiniece kā bijusi un nauda ir vajadzīga, lai tu varētu turpināt mācības. Izmisuma mākta, viņa pievērsās…

– Bet es nebūtu gribējis, lai viņa…

– Viņa to noteikti zināja, Harij, un joprojām uzskata, ka ir vērts upurēties.

Atkal pār viņiem nogūla ilgs klusums.

– Mans Dievs! – beidzot ierunājās Harijs. – Kā gan es vispār varēju domāt sliktu par viņu! – Viņš paraudzījās uz Emmu. – Man vajadzēs, lai tu manā labā kaut ko izdari.

– Jebko.

– Vai varēsi aiziet pie manas mātes? Izdomā jebkādu aizbildinājumu. Pamēģini izdibināt, vai viņa vakar tajā briesmīgajā vietā ir mani pamanījusi.

– Kā gan es to varēšu, ja viņa nebūs gatava to atzīt?

– Gan jau tu zināsi, – Harijs klusi noteica.

– Ja mamma tevi tur redzēja, tad jau gribēs noskaidrot, ko tu tur darīji.

– Es viņu meklēju.

– Kālab?

– Gribēju pateikt, ka man piedāvā mācību vietu Oksfordā.

Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā Emma ieslīdēja pēdējā solā un gaidīja, līdz beigsies dievkalpojums. Viņa redzēja, ka Kliftones kundze sēž trešajā rindā blakus kādai vecai kundzei. Kad viņi atkal satikās tajā pašā rītā, tikai mazliet vēlāk, Harijs vairs nešķita tik ļoti saspringts. Viņš ļoti skaidri bija pateicis, ko vēlas uzzināt, un Emma bija apsolījusi palīdzēt. Vairākas reizes viņi izmēģināja visdažādākos iespējamos scenāriju variantus, un tagad viņa jutās gatava.

Kad padzīvojušais mācītājs beidza dievkalpojumu un svētīja draudzi, Emma izgāja ejā starp soliem, lai nepieļautu iespēju, ka Kliftone paiet viņai garām. Ieraudzījusi Emmu, Meizija nespēja apslēpt pārsteigumu, tomēr jau drīz to nomainīja silts smaids. Viņa ātri pagāja uz priekšu un iepazīstināja ar meiteni arī vecāko dāmu, kas bija kopā ar viņu. – Mammu, šī ir Emma Beringtone. Harija draudzene.

Vecā dāma plati uzsmaidīja Emmai. – Ir ļoti liela atšķirība, vai viņa ir Harija draudzene vai mīļotā meitene. Kā tad būtu pareizāk? – vecā kundze uzstāja.