Kliftones kundze iesmējās, taču Emmai bija skaidrs, ka arī viņa vēlas dzirdēt atbildi.

– Es esmu viņa mīļotā meitene! – Emma lepni atteica.

Kliftones kundzes māte atkal plati uzsmaidīja, atklājot skatienam visus savus zobus, bet Meizijas seja palika nopietna.

– Tas taču labi, vai ne? – Harija vecmāmiņa uzslavēja un tad piebilda: – Es te nevaru pļāpāt visu dienu, man vēl jāgatavo vakariņas. – Viņa jau pagāja projām, bet tad pagriezās un vaicāja: – Vai tu gribētu mums pievienoties uz vakariņām, jaunā dāma?

Tieši uz tādu jautājumu Harijs bija cerējis, un atbilde jau bija sagatavota. – Tas ir patiešām laipns piedāvājums, – Emma teica, – tomēr mani gaida vecāki.

– Pareizi, pareizi, – vecā kundze piekrita. – Tev vienmēr jāievēro savu vecāku vēlmes. Meizij, tiksimies vēlāk.

– Vai varu iet kopā ar jums, Kliftones kundze? – Emma vaicāja, kad abas bija izgājušas no baznīcas.

– Jā, protams, dārgā.

– Harijs lūdza, lai atnāku jūs satikt, jo bija pārliecināts, ka vēlēsieties uzzināt par viņam piešķirto mācību vietu Oksfordā.

– Ak! Tie taču ir brīnišķīgi jaunumi! – izsaucās Meizija un apskāva Emmu. Tad viņa piepeši palaida meiteni vaļā un vaicāja: – Kāpēc viņš pats neieradās un man to nepavēstīja?

Sekoja kārtējā iestudētā atbilde. – Diemžēl viņš ir atstāts pēc stundām. Pārraksta Šellija darbu fragmentus. Baidos, ka tajā vainojams mans brālis. Saprotiet… izdzirdējis labos jaunumus, viņš skolā slepus ienesa šampanieša pudeli, un viņi šovakar tika pieķerti darbistabā svinam.

– Vai tad tas ir tik ļauni? – Meizija vaicāja un pasmaidīja.

– Doktors Pedžets tā domā. Harijs briesmīgi nožēlo.

Meizija iesmējās tik skaļi un jautri, ka Emmai neradās ne mazākās šaubas par to, ka iepriekšējā vakarā viņa nav Hariju redzējusi klubā. Emma būtu vēlējusies pavaicāt vēl kaut ko, taču Harijs bija cieši iebildis: – Ja mana māte negrib, lai zinu, kā nomira mans tēvs, lai tā arī būtu.

– Man žēl, ka nevari pievienoties mums uz maltīti, – Meizija sacīja. – Es labprāt vēlētos tev kaut ko pastāstīt. Nu… varbūt kādu citu reizi.

Četrdesmit sestā nodaļa

Nākamo nedēļu Harijs gaidīja, kad pienāks kārtējā satriecošā ziņa. Kad tas notika, viņš skaļi uzgavilēja.

Džailss telegrammu saņēma mācību semestra pēdējā dienā. Tajā bija sacīts, ka viņam tiek piedāvāta vieta Breiznouzas koledžā Oksfordā. Vēstures nodaļā.

– Kā caur adatas aci, – viņa klases audzinātājs sacīja, kad Džailss viņam pavēstīja labos jaunumus.

Pēc diviem mēnešiem viens stipendiāts, viens pabalsta saņēmējs un viens gluži parasts students ieradās senajā universitātes pilsētā. Katrs ar mazliet atšķirīgām izjūtām gaidīja turpmākos trīs tur pavadāmos gadus.

Harijs pierakstījās teātra biedrībā un virsnieku sagatavošanas kursos. Džailss izvēlējās “Diskusiju apvienību” un kriketa klubu. Dīkinss reģistrējās Bodlija bibliotēkā un tikpat kā nerādījās sabiedrībā – gluži kā kurmis, kas reti izlien zemes virspusē. Un nav jau nekāds brīnums, jo viņš bija nolēmis, ka Oksforda ir vieta, kur viņš grasās pavadīt visu savu atlikušo dzīvi.

Par saviem turpmākās dzīves plāniem Harijs gan nebija tik pārliecināts. Valsts premjerministrs bieži braukāja uz Vāciju un atpakaļ un beidzot, atkal ieradies Hestonas lidostā, ar smaidu sejā vicināja gaisā kādu dokumentu, bet pēc tam pavēstīja tautai tieši to, ko tā vēlējās dzirdēt. Harijs bija pilnīgi drošs, ka Lielbritānija stāv uz kara sliekšņa. Kad Emma pavaicāja, kā gan viņš var būt tik pārliecināts, viņš atteica: – Vai esi pamanījusi, ka Herr Hitler ne reizi neierodas vizītē Lielbritānijā? Uzmācīgie prasītāji allaž esam mēs. Un galu galā mūs vienalga atraidīs. – Emma ignorēja Harija uzskatus šajā jautājumā, taču viņa jau arī, līdzīgi Čemberlena kungam, nevēlējās ticēt, ka puisim varētu būt taisnība.

Kad Harijs Ziemassvētku brīvdienās atbrauca uz Bristoli, viņi kopā ar Emmu pavadīja tik daudz laika, cik vien bija iespējams, tomēr Harijs vienmēr pūlējās negadīties Beringtona kungam acīs.

Emma neizmantoja iespēju brīvdienas pavadīt kopā ar ģimeni Toskānā un nemaz neslēpa to, ka labprātāk būs līdzās Harijam.

Kad Emmas iestājeksāmeni jau bija pavisam tuvu, viņa bibliotēkā sāka pavadīt tik daudz stundu, ka pat Dīkinss būtu pārsteigts. Harijs secināja, ka Emma noteikti pārsteigs arī eksaminācijas komisiju, gluži tāpat kā viņa vientuļnieks draugs to bija izdarījis pirms gada. Kad Harijs par to ieminējās Emmai, viņa atgādināja, ka uz katru studenti Oksfordā ir divdesmit studentu.

– Tu taču vienmēr vari iet uz Kembridžu, – Harijs mazliet muļķīgi aizrādīja.

– Tur taču gaisotne ir vēl aizvēsturiskāka, – Emma atteica. – Viņi joprojām nepiedāvā iespēju sievietēm iegūt zinātnisko grādu.

Lielākās bailes Emmai nebija par to, ka viņai varētu nepiedāvāt mācību vietu Oksfordā. Viņa visvairāk bažījās par to, ka tiks pasludināts karš un Harijam vajadzēs pieteikties armijā un doties uz kādu svešu valsti. Visu dzīvi Emma bija sastapusies ar atgādinājumiem par Pirmo pasaules karu, jo daudzas sievietes tā arī nepārstāja dienu no dienas valkāt melnās sēru drānas, pieminot savus vīrus, mīļotos, brāļus un dēlus, kuri nepārnāca no kaujas laukiem. Šo karu vairs neviens nesauca par karu, kas pieliks punktu visiem pārējiem kariem.

Viņa bija lūgusi, lai Harijs nepiesakās brīvprātīgi, ja karš tiešām tiks pieteikts, un vismaz nogaida oficiālu pavēsti par iesaukšanu aktīvajā dienestā. Kad Hitlera karaspēks iemaršēja Čehoslovākijā un anektēja Sudetiju, Harijs jau vairs ne mazākajā mērā nešaubījās, ka neizbēgami sāksies karš ar Vāciju un jau nākamajā dienā pēc tā pieteikšanas viņam mugurā būs armijas forma.

Kad Harijs uzaicināja Emmu uz mācību gada noslēguma balli, viņa nolēma sarunās karu nepieminēt. Un viņa bija pieņēmusi vēl kādu lēmumu.

Balles dienas rītā Emma devās uz Oksfordu un reģistrējās viesnīcā Randolph. Pa dienu Harijs viņai izrādīja apkārtni, jo bija pārliecināts, ka jau pēc dažiem mēnešiem Emma arī būs kļuvusi par studenti.

Emma atgriezās viesnīcā, un viņai bija daudz laika sagatavoties ballei. Harijs bija apsolījis astoņos ierasties pēc viņas.

Dažas minūtes pirms norunātā laika viņš iesoļoja pa viesnīcas durvīm – modernā tumši zilā smokingā, ko māte viņam bija uzdāvinājusi deviņpadsmitajā dzimšanas dienā. No viesnīcas administratora telefona viņš piezvanīja uz Emmas numuru un pavēstīja, ka gaida vestibilā.

– Es tūdaļ nākšu, – viņa apsolīja.

Kad bija pagājušas jau desmit minūtes, Harijs sāka soļot pa vestibilu un prātot, ko gan Emma īsti bija domājusi ar vārdiem “tūdaļ nākšu”. Džailss gan viņam bieži bija sacījis, ka māsa dažādus laika apzīmējumus iemācījusies no mātes.

Un tad viņš ieraudzīja Emmu kāpņu augšgalā. Viņš nekustīgi stāvēja un skatījās, kā viņa lēni kāpj lejup, un tirkīzzilā zīda kleita bez lencītēm lieliski izceļ viņas jaunavīgā auguma daili. Likās, ka ikviens cits jauneklis, kurš tobrīd atradās vestibilā, būtu gatavs mainīties ar Hariju vietām.

– Oho! – viņš sacīja, kad Emma sasniedza apakšējo pakāpienu. – Kuru gan interesē Vivjena Lī? Starp citu, man ļoti patīk tavas kurpes.

Emma juta, ka viņas plāna pirmā daļa ir izdevusies.

Viņi izgāja no viesnīcas un roku rokā devās uz Redklifas laukumu. Kad viņi bija sasnieguši Harija koledžas vārtus, saule jau pamazām slīdēja aiz Bodlija bibliotēkas torņiem. Neviens no tiem, kuri tajā vakarā iegāja pa Breiznouzas durvīm, nezināja, ka jau pēc dažām nedēļām Lielbritānija tiks ierauta karā, un puse jauno cilvēku, kuri ļāvās dejas priekam tajā naktī, nekad tā arī neabsolvēs šo mācību iestādi.

Tobrīd gan jaunekļu prātus šādas domas nenomāca. Jaunieši dejoja, klausījās mūziku un vakara burvību. Vairāki simti studentu un viņu viesu baudīja šampanieti un milzu daudzumā piedāvāto kūpināto lasi. Harijs tikpat kā neizlaida Emmu no acīm, jo baidījās, ka viņu kāds ne pārāk galants puisis varētu aizvest projām.

Džailss dzēra pārāk daudz šampanieša un apēda pārāk daudz austeru un vakara laikā ne ar vienu meiteni nedejoja divas reizes pēc kārtas.

Divos naktī Billija Kotona deju grupa nospēlēja pēdējo valsi. Harijs un Emma, cieši piekļāvušies viens otram, šūpojās mūzikas ritmā.

Kad diriģents visbeidzot pacēla zizli, lai vadītu valsts himnas atskaņošanu, Emma pamanīja, ka pilnīgi visi puiši nostājas miera stājā un dzied “Dievs, sargi karali”.

Harijs un Emma gāja atpakaļ uz viesnīcu Randolph, pļāpājot par šo un to. Viņiem negribējās, lai šis vakars beidzas.

– Nu, vismaz pēc divām nedēļām tu atkal būsi te, lai noliktu iestājeksāmenu, – Harijs teica, kad abi devās augšup pa viesnīcas kāpnēm. – Tā kā nepaies nemaz tik ilgs laiks, un mēs atkal redzēsimies.

– Taisnība, – piekrita Emma, – tomēr nebūs ne mirkļa laika atslābināties, kamēr nebūšu uzrakstījusi eksāmena darbu. Kad tas būs nodots, tad gan varēsim kopā pavadīt visu atlikušo nedēļas nogali. – Harijs jau grasījās Emmu uz atvadām noskūpstīt, kad viņa nočukstēja: – Vai tu vēlētos ienākt pie manis numuriņā? Esmu sagatavojusi tev kādu dāvanu. Man negribētos, lai tu nodomā, ka esmu aizmirsusi par tavu dzimšanas dienu.

Puisis izskatījās tikpat pārsteigts kā portjē, kad noskatījās, kā abi jaunieši roku rokā uziet pa kāpnēm augšup. Kad viņi bija sasnieguši Emmas numuriņu, meitene nervozi meklēja atslēgu, beidzot to atrada un atdarīja durvis.

– Tikai vienu īsu mirklīti, – viņa pateica un nozuda vannas istabā.

Harijs apsēdās uz vienīgā krēsla telpā un mēģināja iedomāties, ko gan viņš visvairāk vēlētos saņemt dzimšanas dienā. Atvērās vannas istabas durvis. Emmas augumu ieskāva maiga puskrēsla. Elegantā kleita bez lencītēm bija pazudusi, tagad tās vietā bija viesnīcas dvielis.

Kad meitene lēnām tuvojās viņam, Harijs skaidri saklausīja pats savus sirdspukstus.

– Manuprāt, tu esi mazliet par daudz apģērbies, – viņa sacīja un noslidināja smokingu Harijam no pleciem, ļaudama tam nokrist uz grīdas. Pēc tam viņa attaisīja tauriņu un atpogāja kreklu. Gan viens, gan otrs pievienojās smokingam uz grīdas. Divas zeķes, divas kurpes… un tikai pēc tam viņa lēni novilka Harijam bikses. Viņa grasījās atbrīvoties no pēdējā šķēršļa, bet jauneklis pacēla viņu rokās un aiznesa pāri guļamistabai.

Kad Harijs bez liekām ceremonijām ielika Emmu gultā, dvielis atraisījās un noslīdēja zemē. Kopš atgriešanās no Romas Emma bieži bija domājusi par to, kā tas varētu notikt, un pieņēmusi, ka pirmie mēģinājumi mīlēties būs neveikli un sagādās neērtus brīžus. Tomēr Harijs izturējās maigi un taktiski, lai gan skaidri bija redzams, ka viņš nervozē tikpat stipri kā Emma. Pēc mīlēšanās Emma gulēja Harija rokās un nevēlējās aizmigt.

– Vai tev patika tava dzimšanas dienas dāvana? – viņa vaicāja.

– Jā, – atbildēja Harijs. – Tomēr ceru, ka man nenāksies gaidīt līdz nākamajam gadam, lai varētu izsaiņot nākamo. Un tas man kaut ko atsauca atmiņā. Arī es esmu sagatavojis dāvanu.

– Man taču tagad nav dzimšanas diena.

– Un tā nemaz nav dāvana dzimšanas dienā. – Viņš izlēca no gultas, pacēla bikses no grīdas un kaut ko meklēja kabatās. Pēc mirkļa viņš izņēma nelielu ādas kārbiņu, atgriezās pie gultas, nometās uz viena ceļgala un sacīja: – Dārgā Emma, vai kļūsi mana sieva?

– Tu šādi izskaties visai smieklīgi, – atteica Emma, mazliet saraukusi pieri. – Nāc atpakaļ gultā, kamēr neesi pārsalis līdz nāvei.

– Nākšu tikai tad, kad tu būsi atbildējusi uz manu jautājumu.

– Nemuļķojies, Harij! To, ka kļūšu tava sieva, es izlēmu jau tajā dienā, kad tu ieradies manās mājās, lai nosvinētu Džailsa divpadsmito dzimšanas dienu.

Harijs iesmējās un uzvilka gredzenu Emmas kreisās rokas trešajā pirkstā.

– Atvaino, ka briljants ir tik sīks, – viņš teica.

– Tas ir tik liels kā viesnīca Ritz, – Emma sacīja, kad viņš atkal nogūlās blakus. – Un, ja reiz viss ir tik labi noorganizēts, – meitene ķircinājās, – kādu datumu tu esi izvēlējies mūsu kāzām?

– Sestdiena, divdesmit devītais jūlijs, pulksten trijos.

– Kāpēc tieši tad?

– Tā ir semestra pēdējā diena. Pēc tam vairs nebūs iespējams sarunāt ceremoniju universitātes baznīcā.

Emma apsēdās, paķēra no naktsgaldiņa pildspalvu un bloknotu un sāka rakstīt.

– Ko tu tur tagad dari? – Harijs vaicāja.

– Sāku domāt par viesu sarakstu, ja reiz mums ir tikai septiņas nedēļas laika…

– Tas var pagaidīt, – atteica Harijs. – Es jūtu, ka tuvojas vēl viena dzimšanas diena.

– Viņa ir pārāk jauna, lai domātu par precēšanos, – paziņoja Emmas tēvs, it kā pašas meitenes istabā nemaz nebūtu.

– Viņai ir tieši tikpat gadu, cik bija man, kad tu mani bildināji, – atgādināja Elizabete.

– Tomēr tev nebija jāliek mūžā svarīgākais eksāmens tikai dažas nedēļas pirms kāzām.

– Tieši tālab es esmu pārņēmusi savā ziņā visus sagatavošanās darbus, – Elizabete pavēstīja. – Tieši tālab līdz eksāmeniem Emmai nevajadzēs darīt neko tādu, kas novērstu uzmanību no mācībām.