žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

Mācītājam Staileram nācās pacelt balsi, lai viņš tiktu sadzirdēts arvien pieaugošajā troksnī. – Lūdzu, vai džentlmenis, kurš iebilda pret šīm laulībām, varētu stādīties priekšā? No pēdējās solu rindas paslējās garš, slaids stāvs. Visu skatieni bija pievērsti kapteinim Tārentam, kad viņš soļoja uz altāra pusi un apstājās mācītāja priekšā. Emma cieši pieķērās Harijam, bīdamās, ka mīļotais tūdaļ tiks aizvilkts projām no viņas.

– Ja es pareizi sapratu, kungs, – sacīja mācītājs, – jūs uzskatāt, ka laulības ceremoniju nedrīkst turpināt.

– Tieši tā, mācītāja kungs, – Džeks klusi apstiprināja.

– Tad lūdzu jūs, līgavu, līgavaini un viņu tuvākos ģimenes locekļus doties man līdzi uz sakristeju. – Pacēlis balsi, mācītājs vēl piebilda: – Pārējie tiek lūgti palikt savās vietās, līdz būšu apsvēris, cik būtiski ir šā cilvēka paustie argumenti, un būšu pieņēmis lēmumu, un jums to paziņojis.

Uzaicinātie devās pakaļ kapelānam uz sakristeju. Viņiem sekoja Harijs un Emma. Neviens no viņiem neteica ne vārda, lai gan apkārtējie skaļi sačukstējās cits ar citu.

Kad abas ģimenes bija iegājušas nelielajā sakristejas telpā, mācītājs Stailers aizvēra durvis.

– Kapteini Tārent, – viņš iesāka, – es esmu vienīgais, kuram dotas likumīgas tiesības izlemt, vai šī laulība ir iespējama vai ne. Protams, es nevaru neko izlemt, kamēr neesmu uzklausījis jūsu iebildumus.

Vienīgais cilvēks, kurš palika pilnīgi mierīgs šajā cilvēku pārpilnajā telpā, bija Vecais Džeks. – Paldies, kapelān, – viņš teica. – Vispirms jau es jums visiem atvainojos, visvairāk tieši Emmai un Harijam par to, ka esmu iejaucies. Dažas pēdējās nedēļas es esmu pavadījis pastāvīgā cīņā ar savu sirdsapziņu, lai galu galā nonāktu pie šā skumjā lēmuma. Es varēju no tā izvairīties, izdomāt kādu vienkāršu atrunu un neierasties uz kāzām. Es turpināju klusēt, jo cerēju, ka visas iebildes kļūs neatbilstīgas un liekas. Lai cik skumji tas arī būtu, tā nenotika. Emmas un Harija mīlestība šo gadu laikā tikai auga un plauka, nevis iznīka, un tāpēc mana klusēšana vairs nav iespējama.

Visi aizgrābti klausījās kapteiņa Tārenta vārdos, un tikai Elizabete pamanīja, ka viņas vīrs klusām izslīd pa sakristejas otrām durvīm.

– Paldies, kapteini Tārent! – sacīja mācītājs Stailers. – Es pieņemu jūsu skaidrojumu par nepieciešamību iejaukties, taču nu ir pienācis laiks uzklausīt konkrētās apsūdzības, ko piedēvējat šiem jaunajiem cilvēkiem.

– Nav nekā, par ko apsūdzēt Hariju vai Emmu, jo abus mīlu un apbrīnoju. Ticu, ka viņi, gluži tāpat kā pārējie, ir maldījušies neziņas tumsā. Nē, mana apsūdzība vēršas pret Hugo Beringtonu, kurš visus šos gadus zināja par varbūtību, ka ir abu šo bērnu tēvs.

Telpā atskanēja izbrīna pilnas nopūtas un izsaucieni. Visi pūlējās aptvert šā neaptveramā paziņojuma jēgu. Kapelāns neteica ne vārda, līdz bija pārliecināts, ka atkal izdevies pievērst apkārtējo uzmanību. – Vai šeit atrodas kāds, kurš var apstiprināt vai arī noliegt kapteiņa Tārenta apgalvojumu?

– Tā taču nevar būt taisnība, – sacīja Emma, joprojām cieši piespiedusies pie Harija. – Droši vien gadījusies kāda kļūda. Skaidrs, ka mans tēvs nevarēja…

Tajā brīdī visi pamanīja, ka līgavas tēvs ir nozudis. Kapelāns pievērsās Kliftones kundzei, kura klusītēm šņukstēja.

– Es nevaru noliegt kapteiņa Tārenta vārdus, – viņa sacīja, rimusi elsot. Kādu brīdi klusējusi, viņa turpināja: – Es atzīstos, ka man ar Beringtona kungu bija zināms sakars. Vienu reizi. – Viņa atkal apklusa. – Tā patiešām bija tikai viena reize, taču sagadījās tā, ka viss notika tikai dažas nedēļas pirms manām kāzām ar Kliftona kungu. – Viņa lēnām pacēla galvu. – Tā nu ir iznācis, ka es precīzi nezinu, kurš ir Harija tēvs.

– Uzskatu par savu pienākumu uzsvērt, – sacīja Vecais Džeks, – ka Hugo Beringtons vairākkārt ir piedraudējis Kliftones kundzei, lai viņa nevienam šo noslēpumu neuzdrīkstas atklāt.

– Kliftones kundze, vai drīkstu jums uzdot kādu jautājumu? – klusi vaicāja sers Volters. Joprojām turēdama galvu noliektu, Meizija pamāja. – Vai jūsu vīrs bija daltoniķis?

– Nē. Cik man zināms, tad ne, – Meizija atbildēja tik klusi, ka vārdi teju nebija saklausāmi.

Sers Volters pievērsās Harijam. – Bet tev, manu zēn, tas piemīt?

– Jā, kungs, – Harijs nevilcinādamies atbildēja. – Un kālab tas ir tik svarīgi?

– Jo arī man piemīt krāsu aklums, – atteica sers Volters. – Tieši tāpat kā manam dēlam un mazdēlam. Šī liga mākusi mūsu ģimeni jau vairākās paaudzēs.

Harijs apskāva Emmu. – Mana dārgā, es zvēru, ka man par to visu nebija ne jausmas!

– Protams, ka tu to nezināji, – pirmo reizi šās sarunas laikā ieteicās Elizabete Beringtone. – Vienīgais cilvēks, kurš to zināja, ir mans vīrs, bet viņam nepietika drosmes, lai to atzītu. Ja viņš to būtu izdarījis, mēs izvairītos no daudzām problēmām. Tēvs, – viņa sacīja lordam Hārvijam. – Vai varu lūgt, lai tu izskaidro mūsu viesiem, kālab nebūs iespējams turpināt kāzu ceremoniju?

Lords Hārvijs pamāja ar galvu, tādējādi apliecinot piekrišanu. – Atstāj to manā ziņā, – viņš sacīja un maigi pieskārās meitas rokai. – Ko tu tagad darīsi?

– Vedīšu savu meitu projām. Tik tālu no šās vietas, cik vien iespējams.

– Es negribu doties prom, – iebilda Emma. – Ja nu vienīgi kopā ar Hariju.

– Baidos, ka tavs tēvs mums nav atstājis izvēles iespēju, – sacīja Elizabete un maigi saņēma meitu aiz rokas, tomēr Emma joprojām cieši turējās pie Harija.

Viņš nočukstēja: – Diemžēl tavai mātei laikam ir taisnība, mana mīļā. Vienu gan tavs tēvs nekad nespēs. Nebūs viņa spēkos izbeigt manu mīlestību pret tevi. Pat tad, ja tas prasītu visu manu atlikušo mūžu, es centīšos pierādīt, ka viņš nav mans tēvs.

– Beringtones kundze, jūs droši vien dosiet priekšroku rezerves izejai? – pajautāja kapelāns. Emma negribīgi palaida Hariju vaļā un sekoja mātei.

Kapelāns veda abas sievietes ārā no sakristejas un pa šauru gaiteni tālāk līdz nelielām durvīm, kuras, par izbrīnu viņam, bija atslēgtas. – Lai Dievs ir ar jums, mani bērni, – viņš noteica un izlaida abas pa durvīm ārā.

Elizabete vadīja meitu apkārt baznīcai pie Rolls-Royce. Viņa izlikās nemanām viesus, kuri bija iznākuši ieelpot svaigu gaisu un pat nepūlējās slēpt ziņkāri, kad pamanīja, ka abas sievietes iekāpj limuzīna aizmugurē.

Atvērusi pirmā Rolls-Royce durvis, Elizabete palīdzēja iekāpt meitai. Izrādījās, ka vadītājs cieši lūkojas uz lielajām durvīm un nav gaidījis līgavu un līgavaini parādāmies ātrāk kā pēc pusstundas, kad baznīcas zvani vēstītu pasaulei, ka laulības ir notikušas. Izdzirdējis, ka noklaudz limuzīna durvis, šoferis nodzēsa cigareti un nekavējoties ieņēma savu vietu pie stūres.

– Ved mūs atpakaļ uz viesnīcu, – sacīja Elizabete.

Līdz brīdim, kad abas jau atradās viesnīcas istabas drošajā patvērumā, neviena nebilda ne vārda. Emma raudādama iekrita gultā, bet Elizabete sēdēja blakus un glāstīja viņai matus, gluži tāpat kā bija to darījusi, kad meita vēl bija maza.

– Ko lai es tagad daru? – raudādama vaicāja Emma. – Es nespēju tā vienkārši vairs nemīlēt Hariju!

– Esmu pārliecināta, ka tas nekad nenotiks, – sacīja viņas māte, – tomēr liktenis ir lēmis, ka nevarat būt kopā, kamēr vien nebūs pierādīts, kurš ir Harija tēvs. – Viņa turpināja glāstīt meitas matus.

Likās, ka meita beidzot iemigusi, bet piepeši viņa klusi ierunājās: – Un ko es teikšu savam bērnam, kad viņš vaicās, kur ir viņa tēvs?

Man visvairāk palicis atmiņā tas, cik visi izskatījās mierīgi, kad Emma un viņas māte bija devušās projām no baznīcas. Nebija nekādas histērijas, neviens nebija noģībis, nebija pat paceltu balsu. Vienkāršam vērotājam nebūtu ne jausmas par to, cik daudziem dzīve ir sadragāta, jā, pat iznīcināta. Cik ļoti raksturīgi britiem! Neviens nebija gatavs atzīt, ka vienas stundas laikā viņu personiskā dzīve ir satriekta pīšļos. Nu ko, man gan ir jāteic, ka manējā tāda bija.

Es apstulbis klusēju, kamēr pārējie šās ainas dalībnieki spēlēja savas lomas. Vecais Džeks bija izdarījis tikai to, ko uzskatīja par savu pienākumu. Ne vairāk un ne mazāk. Tiesa, viņa bālā seja un dziļās grumbas liecināja par pretējo. Viņš taču noteikti varēja neierasties uz kāzām, iet šo vienkāršāko ceļu… Tomēr Viktorijas krusta kavalieri nemēdz apiet grūtības ar līkumu.

Elizabete Beringtone pierādīja, ka ir veidota no tikpat stipra materiāla kā jebkurš vīrietis.

Kad vēroju sakristejā esošos cilvēkus, man visvairāk žēl bija sera Voltera, kurš tikko bija vedis savu mazmeitu pie altāra un nevis kļuvis par mazdēlu bagātāks, bet zaudējis dēlu, kurš, kā Vecais Džeks man bija sacījis jau pirms daudziem gadiem, “ir pilnīgi citāds cilvēks”.

Mana nabaga māte pat baidījās man atbildēt, kad apskāvu viņu un apliecināju, ka mīlu viņu. Māte bija pilnīgi pārliecināta, ka visā, kas todien noticis, vainojama tikai viņa viena.

Un Džailss kļuva par vīru brīdī, kad viņa tēvs nemanāmi izlavījās no sakristejas, lai atbildību uzveltu citiem. Pamazām klātesošie sāka apjaust, ka tās dienas notikumi bija Džailsam tikpat postoši kā viņa māsai Emmai.

Un visbeidzot lords Hārvijs. Viņš bija piemērs, no kura mums visiem mācīties, kā jāizturas krīzes situācijās. Pēc tam, kad kapelāns mums bija izskaidrojis visus ar asinsradniecību saistītos jautājumus, mēs kopīgi nolēmām, ka lords Hārvijs abu ģimeņu vārdā nepieciešamo informāciju paziņos pārējiem viesiem.

– Es vēlētos, lai Harijs stāv man labajā pusē, – lords Hārvijs sacīja. – Es vēlos, lai nevienam no klātesošajiem nerodas ne mazākās šaubas par to, ka uz viņa pleciem negulstas ne mazākā vainas nasta par šo gadījumu, kā precīzi norādīja mana meita. – Tad viņš vērsās pie manas mātes. – Kliftones kundze… ceru, ja jūs izrādīsiet laipnību un stāvēsiet man kreisajā pusē. Jūsu drosme šajā situācijā ir piemērs mums visiem, jo īpaši vienam konkrētam cilvēkam.

– Ceru, ka drosmīgais kapteinis Tārents nostāsies Harijam blakus. Tikai muļķis sodīs ziņnesi. Un Džailss ieņems vietu blakus viņam. Ser Volter, jūs droši vien stāsiet blakus Kliftones kundzei, bet pārējie ģimenes locekļi būs mums aiz muguras. Lai tas ir pilnīgi skaidrs, – viņš turpināja, – man šajā traģiskajā norisē ir tikai viens mērķis, proti, pārliecināt visus, kas šodien sapulcējušies baznīcā, ka esam vienoti.

Neteicis vairs ne vārda, viņš veda savu mazo pulku ārā no sakristejas.

Kad baznīcā sēdošie ieraudzīja mūs nākam, lordam Hārvijam nevajadzēja lūgt, lai tiek ievērots klusums. Mēs visi ieņēmām vietas uz altāra kāpnēm, it kā grasītos pozēt fotogrāfam, kurš gatavos attēlus kāzu albumam.

– Draugi! Ja drīkstu izteikties šādi, – savu uzrunu iesāka lords Hārvijs. – Abu mūsu ģimeņu vārdā man tika uzticēts jums paust skumjo patiesību, ka manas mazmeitas Emmas Beringtones laulība ar Hariju Kliftonu šodien netiks noslēgta. Un tas nenotiks arī kādā citā dienā. – Šie pēdējie vārdi likās stindzinoši man, kurš joprojām izmisīgi turējās pie cerības, ka reiz, kādu dienu, viss tomēr atrisināsies pozitīvi. – Atvainojos jums visiem, – viņš turpināja, – ja esam radījuši jums kādas neērtības, ticiet, tāds nebija mūsu nolūks. Ļaujiet jums visiem pateikties, ka ieradāties, un novēlēt drošu mājupceļu.

Es īsti nezināju, kas notiks tālāk. Daži piecēlās kājās un lēnām sāka virzīties uz durvju pusi. Drīz vien cilvēki jau straumē plūda uz izeju, un pēc īsa brīža mēs palikām vieni.

Lords Hārvijs pateicās kapelānam, draudzīgi paspieda man roku un tad pievienojās savai sievai, lai kopā ar viņu dotos ārā no baznīcas.

Mana māte pagriezās pret mani un mēģināja kaut ko sacīt, tomēr emocijas ņēma virsroku un vārdu nebija. Palīgā nāca Vecais Džeks, kurš uzmanīgi satvēra viņu aiz rokas un aizveda projām. Sers Volters uzņēmās gādību pār Greisu un viņas draudzeni Džesiku. Tādu dienu neviena meita vai māte nevēlētos mūžam atsaukt atmiņā.

Pēdējie aizgājām mēs ar Džailsu. Baznīcā viņš bija ieradies kā mans vedējs, un tagad viņam bija jādomā par to, vai viņš ir arī mans pusbrālis. Ļaunākajās dienās tikai daži cilvēki ir jums līdzās, pārējie ātri vien dodas projām. Tikai retais nāk klāt, un tādējādi jūsu draudzība kļūst vēl ciešāka.

Kad bijām atvadījušies no mācītāja Stailera, kuram bija grūti atrast vārdus, lai izteiktu savu nožēlu par notikušo, mēs ar Džailsu noguruši gājām pa bruģēto pagalmu atpakaļ uz koledžu. Ne vārds netika izteiks, kad devāmies augšup pa kāpnēm, iegājām manā istabā un apsēdāmies vecajos ādas krēslos. Mūs apņēma sērīgs klusums.

Tā mēs tur sēdējām, līdz dienu lēnām nomainīja vakars. Pa retam mēs pārmijām dažas nenozīmīgas frāzes, tukšus teikumus bez īpašas jēgas un loģikas. Telpā iestiepās garas ēnas, pirmās tumsas vēstneses un valodu raisītājas. Džailss man pavaicāja kaut ko tādu, par ko nebiju domājis jau gadiem ilgi.