– Vai atceries pirmo reizi, kad jūs ar Dīkinsu viesojāties manās mājās?

– Kā gan es to varētu aizmirst? Tā bija tava divpadsmitā dzimšanas diena, un tavs tēvs nevēlējās man paspiest roku.

– Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, kālab viņš tā rīkojās?

– Domāju, ka šodien mēs iemeslu esam uzzinājuši, – es atteicu, pūlēdamies, lai sacītais neizklausītos pārāk neiejūtīgi.

– Nē, mēs neko neuzzinājām, – klusi iebilda Džailss. – Mums tika pateikts vienīgi tas, ka varbūt Emma ir tava pusmāsa. Tagad es atskārtu, ka mans tēvs gadiem ilgi slēpa to, ka bijis iesaistīts dēkā ar tavu māti, jo daudz vairāk raizējās par to, lai tu neuzzinātu, ka esi viņa dēls.

– Nesaprotu, kāda gan atšķirība, – es iebildu, cieši skatīdamies uz viņu.

– Tad tev svarīgi būtu atcerēties jautājumu, kuru todien tev uzdeva mans tēvs.

– Viņš vaicāja, kad ir mana dzimšanas diena.

– Un, atklājis, ka esi dažas nedēļas vecāks par mani, viņš izgāja no istabas. Un vēlāk, kad braucām atpakaļ uz skolu, viņš neiznāca no sava kabineta, lai atvadītos, lai gan tā bija mana dzimšanas diena. Tikai šodien es sapratu, cik nozīmīgi tas viss bijis.

– Kā gan tam mazsvarīgajam starpgadījumam varētu būt liela nozīme pēc visiem šiem gadiem? – es vaicāju.

– Jo tajā brīdī mans tēvs atskārta, ka tu varētu būt viņa pirmdzimtais dēls. Un pēc viņa nāves tu, nevis es, mantosi ģimenes titulu, biznesu un visu pasaulīgo mantu, kas mums pieder.

– Esi drošs, ka tavs tēvs savu īpašumu varēs atstāt mantojumā, kam vien pats vēlēsies. Un tas noteikti nebūšu es.

– Kaut tas būtu tik vienkārši! – sacīja Džailss. – Taču, kā mans vecaistēvs regulāri man atgādina, viņa tēvs… sers Džošua Beringtons, kuru karaliene Viktorija tūkstoš astoņi simti septiņdesmit septītajā gadā par nopelniem kuģniecības nozarē iecēla bruņinieku kārtā, savā testamentā ir norādījis, ka visi viņa tituli un laicīgā manta pāriet pirmdzimtā izdzīvojušā dēla īpašumā.

– Bet man nav ne mazākā nodoma pieprasīt to, kas pilnīgi skaidri man nepienākas! – es centos draugu nomierināt.

– Nemaz nešaubos, ka tā ir, – atteica Džailss, – bet var gadīties, ka tev nebūs iespējas izvēlēties, jo atbilstoši likuma burtam tev nāksies kļūt par Beringtonu ģimenes galvu.

Pēc pusnakts Džailss atstāja mani vienu un aizbrauca uz Glosteršīru. Viņš apsolīja uzzināt, vai Emma vēlēsies mani satikt, jo mēs bijām šķīrušies bez neviena atvadu vārda. Džailss sacīja, ka atgriezīsies Oksfordā, tiklīdz viņam būs kādi jaunumi.

Tonakt es neaizmigu. Tik daudz domu jaucās manā prātā! Kādu mirkli, tikai vienu īsu mirkli, es pat apsvēru pašnāvības iespēju. Taču man nebija vajadzīgs Vecā Džeka atgādinājums, ka tā būtu gļēvuļa cienīga izeja no situācijas.

No savām istabām es neizgāju nākamās trīs dienas. Neatvēru, kad pie durvīm kāds klusi klaudzināja. Necēlu telefona klausuli, kad mani kāds mēģināja sazvanīt. Neatplēsu vēstules, kuras tika iebīdītas manā istabā pa durvju apakšu. Droši vien tādējādi es izrādīju nevērību pret tiem, kuri vēlējās paust man savu atbalstu, tomēr reizēm līdzjūtības pārpilnība ir grūtāk paciešama par pilnīgu vientulību.

Ceturtajā dienā Džailss atgriezās Oksfordā. Viņam pat nebija nekas jāsaka, jo es sapratu, ka viņa atvestās ziņas man nepalīdzēs. Izrādījās, ka viss ir daudz ļaunāk, nekā biju baidījies. Emma kopā ar māti bija aizbraukušas uz Malgelrijas pili, kur mums vajadzēja pavadīt medusmēnesi. Nevienam no tuvajiem cilvēkiem nebija ļauts viņām sekot. Beringtones kundze ierosināja šķiršanās prāvu, tomēr viņas advokātiem nekādi nav izdevies noformēt nepieciešamos dokumentus, jo kopš brīža, kad Beringtona kungs aizlavījās no baznīcas sakristejas, neviens viņu vairs nav redzējis vaigā. Lords Hārvijs un Vecais Džeks atteikušies no piedalīšanās Beringtonu firmas valdē, tomēr, cienot seru Volteru, publiski nav ziņojuši par savas rīcības iemesliem. Tas gan neaizkavēja baumas. Mana māte aizgāja no Edija naktskluba un sāka strādāt par viesmīli Grand Hotel.

– Un Emma? – es sacīju. – Vai tu viņai pavaicāji…

– Man nebija iespējas ar viņu parunāt, – atteica Džailss. – Kad ierados, viņas jau bija aizbraukušas uz Skotiju. Taču viņa bija atstājusi tev vēstuli. – Es jutu, kā mana sirds iepukstas straujāk, kad viņš pasniedza man aploksni, uz kuras redzēju tik pazīstamo rokrakstu. – Ja vēlāk tev būs noskaņojums doties pusdienās… Es būšu savā istabā.

– Paldies! – es atteicu kaut kā gluži nepiemēroti.

Es apsēdos krēslā pie loga un īsti nevēlējos atvērt vēstuli, jo zināju, ka tā man nedos gaidīto cerības staru. Galu galā es tomēr atplēsu aploksni un izņēmu trīs lapas, ko klāja Emmas glītais rokraksts. Bija jāpaiet vēl kādam brīdim, līdz es uzdrīkstējos ķerties pie lasīšanas.

Menorhausa

Čūveli

Glosteršīra

1939. gada 29. jūlijs

Manu dārgo Harij!

Ir pusnakts, un es sēžu savā istabā, rakstīdama vienīgajam vīrietim, kuru mūžam mīlēšu.

Dziļais naids pret manu tēvu, kuram es nekad nepiedošu, tagad ir pārvērties par piepešu mieru, ko steigšu izmantot, kamēr vēl rūgtums sirdī nav atgādinājis, ko šis drausmīgais cilvēks nodarījis mums abiem.

Kaut mums vismaz būtu bijusi iespēja atvadīties kā mīlētājiem, nevis kā svešiniekiem citu cilvēku pārpilnā telpā! Liktenis bija lēmis, ka mēs tā arī nepateicām vārdus: “Līdz nāve mūs šķirs…” Es tomēr esmu pārliecināta, ka līdz savai pēdējai stundai mīlēšu tikai vienu vienīgo vīrieti.

Man nekad nebūs gana tikai ar atmiņām par Tavu mīlestību, kamēr ir kaut niecīgākā cerība, ka Tavs tēvs tomēr bijis Arturs Kliftons. Esi drošs, mans mīļais, manas jūtas paliks nemainīgas!

Mamma ir pārliecināta, ka ir vajadzīgs tikai pietiekami daudz laika, lai atmiņas par Tevi, gluži kā saules gaisma vakarā, pamazām izbālētu. Vai gan viņa vairs neatceras, ka mūsu kāzu rītā man teica šādus vārdus: “Jūsu mīlestība ir tik tīra, tik īsta un neparasta, ka, neapšaubāmi, izturēs laika pārbaudi.” Mamma pat atzinās, ka var vienīgi apskaust šādas jūtas, jo pati tādas nekad nav piedzīvojusi.

Bet līdz brīdim, kad varēšu būt Tava sieva, mums nāksies dzīvot šķirti. Ja vien pienāks laiks, kad varēsim likumīgi savienoties laulības saitēm. Tavu vietu nespēs ieņemt neviens cits vīrietis. Un, ja būs nepieciešams, es labāk pavadīšu dzīvi viena, nekā pacietīšu kaut ko neīstu.

Nezinu, vai pienāks kāda diena, kad nestiepšu roku, cerēdama, ka esi man blakus, vai kādreiz spēšu aizmigt, nečukstējusi Tavu vārdu. Es ar prieku ziedotu visu savu mūžu, ja vien varētu saņemt vēl vienu tikpat laimīgu gadu, kādu esmu aizvadījusi kopā ar Tevi. Un nekādi likumi, ne Dieva, ne cilvēku radīti, to nespēs mainīt. Joprojām lūdzu Dievu, lai pienāktu diena, kad atkal būsim kopā un vienosimies Viņa priekšā, visu liecinieku klātbūtnē. Līdz tai dienai, mans dārgais, es joprojām palieku Tava mīlošā sieva kaut vai vārda pēc.

Emma

Četrdesmit devītā nodaļa

Beidzot saņēmies un sācis lasīt visas tās vēstules, kuras bija sakrājušās uz grīdas pie durvīm, Harijs uzdūrās vienai, ko bija rakstījusi Vecā Džeka sekretāre no Londonas biroja.

Soho laukums

Londona

1939. gada 2. augusts. Trešdiena

Dārgais Kliftona kungs!

Jūs šo vēstuli saņemsiet tikai tad, kad būsiet atgriezies no sava medusmēneša Skotijā. Interesanti, vai kapteinis Tārents ir palicis Oksfordā? Pirmdienas rītā viņš neieradās darbā, un kopš tā laika mēs neesam viņu redzējuši. Varbūt Jums ir zināms, kur viņš meklējams.

Gaidīšu Jūsu atbildi!Ar sirsnīgiem sveicieniemFilisa Votsone

Bija skaidrs, ka Vecais Džeks aizmirsis pavēstīt Votsones jaunkundzei par savu nodomu dažas dienas pavadīt Bristolē kopā ar seru Volteru, lai pierādītu, ka joprojām ir tuvs viņa draugs, lai gan devis iemeslu kāzu izjukšanai, kā arī atteicies no vietas Beringtonu firmas valdē. Tā kā otras vēstules no Votsones jaunkundzes nebija, Harijs pieņēma, ka Vecais Džeks ir atgriezies darbā.

Visu rītu Harijs pavadīja, atbildot uz vēstulēm, kuras iepriekš bija atstājis neatplēstas. Tik daudzi jauki cilvēki izteica viņam līdzjūtību! Un tā jau nebija viņu vaina, ka šie labi domātie vārdi atkal un atkal atgādina par to, cik nelaimīgs viņš jūtas. Piepeši Harijs nolēma, ka jātiek projām no Oksfordas. Tik tālu, cik vien iespējams. Viņš pacēla klausuli un centrāles operatorei sacīja, ka vēlas tālsarunu ar Londonu. Pēc pusstundas operatore viņam piezvanīja un sacīja, ka savienojums nav iespējams, jo līnija nepārtraukti bijusi aizņemta. Pēc tam viņš mēģināja piezvanīt seram Volteram uz Beringtonholu, taču neviens necēla klausuli. Vīlies par to, ka neizdevās sazvanīt nevienu no abiem, Harijs nolēma rīkoties tā, kā bieži bija sacījis Vecais Džeks. “Celies augšā un izdari kaut ko pozitīvu.”

Viņš paķēra savu ceļasomu, ko bija sakārtojis medusmēneša braucienam uz Skotiju, pateica portjē, ka dodas uz Londonu un neatgriezīsies ātrāk kā nākamā semestra pirmajā dienā. – Ja Džailss Beringtons vaicās, kur esmu, – viņš piebilda, – lūdzu, pasakiet, ka devos pastrādāt Vecā Džeka labā.

– Vecais Džeks, – atkārtoja portjē un pierakstīja vārdu uz papīra strēmeles.

Kamēr vilciens ripoja uz Pedingtonas staciju, Harijs izlasīja The Times rakstu par Britu Ārlietu ministrijas un vācu Reihsministrijas komunikē. Viņam sāka likties, ka Čemberlena kungs ir vienīgais, kurš vēl joprojām tic, ka būs iespējams saglabāt mieru. The Times paredzēja, ka Lielbritānija jau tuvākajās dienās tiks ierauta karā un ka premjerministrs nespēs saglabāt posteni, ja vācu puse ignorēs viņa ultimātu un Hitlera karaspēks iemaršēs Polijā.

Kad Harijs izkāpa Pedingtonas stacijā, viņu gluži kā viļņi no visām pusēm ieskāva dažādu krāsu formastērpos ģērbušies kareivji. Viņš jau bija izlēmis, kādā dienestā pieteiksies, kad būs oficiāli pasludināts kara sākums. Jau autobusā pa ceļam uz Pikadili loku viņam prātā iešāvās savāda doma. Ja viņu karā nogalinātu, tad tas atrisinātu visas Beringtonu ģimenes problēmas. Izņemot vienu.

Pikadili laukumā Harijs izlēca no autobusa un devās tālāk cauri klaunu pulciņam, kas sniedza priekšnesumus, garām teātrim, smalkiem restorāniem un pārmēru dārgiem naktsklubiem, kuri, kā likās, vispār neņēma vērā tuvā kara draudus. Rinda pie ēkas, kur tika sniegta palīdzība bēgļiem, šķita pat vēl garāka nekā pirmajā reizē, kad Harijs bija atbraucis pie Vecā Džeka. Kārtējo reizi, kad Harijs kāpa augšup, vairāki rindā gaidītāji pavirzījās malā, jo pieņēma, ka viņš ir kāda oficiāla amatpersona. Viņš cerēja, ka apmēram pēc stundas tā arī būs.

Nonācis trešajā stāvā, viņš taisnā ceļā devās uz Votsones jaunkundzes kabinetu. Viņa aizpildīja dažādas veidlapas, izrakstīja braukšanas dokumentus, vienojās par naktsmītnēm un izmisušajiem cilvēkiem izsniedza nelielas naudas summas. Kad viņa ieraudzīja Hariju, viņas sejā atmirdzēja prieks. – Saki man, ka ar tevi kopā ir arī kapteinis Tārents! – Tādi bija viņas pirmie vārdi.

– Nē, nav, – Harijs atbildēja. – Es nospriedu, ka viņš ir atgriezies Londonā, un tieši tālab atbraucu. Man ienāca prātā, ka jums varbūt noderētu papildu darbaspēks.

– Tas ir ļoti laipns piedāvājums, Harij, – viņa sacīja. – Tomēr pašlaik tu man palīdzētu visvairāk, ja sameklētu kapteini Tārentu. Kā redzi, bez viņa viss ir vienkārši pārpildīts.

– Pēdējais, ko zinu, ir tas, ka viņš gatavojās dažas dienas apmesties pie sera Voltera Beringtona viņa mājā Glosterā, – sacīja Harijs. – Taču tas bija jau vismaz pirms divām nedēļām.

– Mēs viņu neesam redzējuši kopš dienas, kad viņš devās uz Oksfordu uz tavām kāzām, – noteica Votsones jaunkundze un vienlaikus pūlējās nomierināt divus ieceļotājus, kas ne vārda nesaprata angliski.

– Vai kāds ir zvanījis uz viņa dzīvokli? Varbūt viņš ir tur? – vaicāja Harijs.

– Viņam tur nav telefona, – atbildēja Votsones jaunkundze. – Un pēdējo divu nedēļu laikā es pat savās mājās gandrīz neesmu bijusi. – Viņa ar galvas mājienu norādīja uz garo rindu, kas stiepās tik tālu, ka gals tai nebija saskatāms.

– Kā būtu, ja es sāktu tieši no turienes un pēc tam jums paziņotu par rezultātiem?

– Tu būtu ar mieru? – Votsones jaunkundze vaicāja, bet tad sāka šņukstēt divas mazas meitenes. – Neraudiet, neraudiet, viss būs labi, – viņa mierināja bērnus, kad bija pietupusies un abus apskāvusi.

– Kur viņš dzīvo? – jautāja Harijs.

– Prinča Edvarda namā Lambetas gatvē, divdesmit trešais dzīvoklis. Ar vienpadsmito autobusu aizbrauc līdz Lambetai, un pēc tam tev nāksies pavaicāt virzienu. Paldies, Harij!

Viņš pagriezās un devās uz kāpņu pusi. “Kaut kas nav labi,” viņš nodomāja. “Vecais Džeks nemūžam tā nepamestu savu posteni, nepaskaidrojis Votsas jaunkundzei tādas rīcības iemeslus.”

– Aizmirsu pavaicāt, – Harijam aiz muguras skaļi uzsauca Votsones jaunkundze. – Kā pagāja medusmēnesis?