Harijs nolēma, ka ir jau aizgājis pietiekami tālu, lai varētu izlikties viņu nesadzirdam. Pie Pikadili loka viņš iekāpa divstāvu autobusā, kurš bija pārpilns ar kareivjiem. Tas brauca pa Vaitholas ielu, kur bija redzami neskaitāmi daudzi virsnieki, tad virzījās cauri Parlamenta laukumam, kur novērotāju pūlis gaidīja kaut niecīgāko ziņu drisku no Parlamenta apakšpalātas, un turpināja ceļu pāri Lambetas tiltam. Kad autobuss sasniedza Alberta krastmalu, Harijs izkāpa.

Avīžzēns skaļi klaigāja: “Lielbritānija gaida Hitlera atbildi!” Viņš arī paskaidroja Harijam, ka vispirms otrajā ielā viņam jāpagriežas pa kreisi, bet pēc tam trešajā pa labi, un tad vēl piebilda: – Man likās, ka visi zina, kur atrodas Lambetas gatve.

Harijs aizskrēja gluži kā vajāts cilvēks un neapstājās, līdz nebija nonācis pie daudzdzīvokļu ēku bloka. Visas mājas bija tik bēdīgā stāvoklī, ka viņam bija grūti izlemt, kura no tām varētu būt nosaukta prinča Edvarda vārdā. Viņš pagrūda vienas durvis, kuru eņģes turējās pavisam vārgi, tādēļ bija skaidrs, ka tās ilgi vairs nekalpos, un devās augšup pa kāpnēm, manīgi izvairīdamies no drazām, kas, kā likās, bija krājušās tur jau dienām ilgi.

Sasniedzis otro stāvu, viņš nostājās pie divdesmit trešā dzīvokļa durvīm un droši pieklaudzināja. Nekā. Viņš pieklaudzināja atkārtoti, šoreiz jau skaļāk. Un atkal nekādas atbildes nebija. Harijs steidzās lejup pa kāpnēm, vēlēdamies sameklēt kādu, ka šajā ēkā strādā. Pagrabā viņš ieraudzīja vecu vīru, kurš bija iekārtojies teju aizvēsturiskā krēslā, smēķēja paštītu cigareti un lasīja Daily Mirror.

– Vai pēdējā laikā esat redzējis kapteini Tārentu? – Harijs asi vaicāja.

– Pēdējās pāris nedēļās, nē, kungs, – vecais vīrs atbildēja un gandrīz pielēca kājās un nostājās miera stājā, kad bija izdzirdējis Harija akcentu.

– Vai jums ir rezerves atslēga, ar kuru varētu atvērt viņa dzīvokli? – taujāja Harijs.

– Jā, kungs! Man atļauts to lietot vienīgi ārkārtas gadījumos.

– Varu jums apliecināt, ka šis ir ārkārtas gadījums, – attrauca Harijs, kurš jau bija pagriezies un devās augšup pa kāpnēm, negaidīdams atbildi.

Vecais vīrs samērā veicīgi viņam sekoja un atslēdza dzīvokli. Harijs ātri izstaigāja istabu pēc istabas, tomēr tur nebija ne miņas no Vecā Džeka. Pēdējās durvis, pie kurām viņš piegāja, bija aizvērtas. Harijs klusi pieklaudzināja, baidīdamies no ļaunākā. Neviens neatbildēja, tādēļ viņš uzmanīgi atvēra durvis un piesardzīgi iegāja. Telpā bija tikai rūpīgi saklāta gulta, bet nebija nevienas dzīvas dvēseles. “Viņš joprojām ir pie sera Voltera,” Harijs nosprieda.

Viņš pateicās vecajam vīram, nokāpa lejā un izgāja uz ielas, pūlēdamies sakopot domas. Tad viņš apturēja garāmbraucošu taksometru, jo nevēlējās šķērdēt laiku autobusos šajā pilsētā, kas viņam bija sveša.

– Uz Pedingtonas staciju. Es steidzos, – viņš sacīja.

– Ir tāda sajūta, ka šajās dienās steidzas itin visi, – atteica taksometra vadītājs.

Pēc divdesmit minūtēm Harijs jau stāvēja uz sestā perona, taču bija jāgaida vēl piecdesmit līdz vilciena atiešanai uz Templmīdsu. Harijs izmantoja laiku, lai nopirktu tasi tējas un sviestmaizi. – Mums ir tikai ar sieru, kungs!

Harijs paguva arī piezvanīt Votsones jaunkundzei, lai pavēstītu, ka Džeka dzīvoklī nebija. Sekretāre izklausījās pārgurusi. – Tagad es esmu ceļā uz Bristoli, – viņš sacīja. – Piezvanīšu jums, tiklīdz būšu viņu sastapis.

Vilciens izbrauca no valsts galvaspilsētas, atstājot aiz muguras smoga pārpilnās ielas un tuvojās laukiem, kur gaiss ir tīrs. Harijs nosprieda, ka viņam nav citas izvēles un taisnā ceļā jādodas uz sera Voltera biroju dokos, lai arī tas nozīmētu tikšanos ar Hugo Beringtonu. Ja izdotos atrast Veco Džeku, tas kompensētu visu pārējo.

Kad vilciens ieripoja Templmīdsas stacijā, Harijs zināja, kādi divi autobusi viņam nepieciešami, un tālab nemaz nevajadzēja vaicāt avīžzēnam, kurš stāvēja uz ielas stūra un, gandrīz izkliedzis balsi, sauca: – Lielbritānija gaida Hitlera atbildi! – Tas pats virsraksts, tikai ar Bristoles iedzīvotāja akcentu. Pēc trīsdesmit minūtēm Harijs jau bija pie doku vārtiem.

– Kā varu pakalpot? – vaicāja vārtu sargs, kurš Hariju nepazina.

– Man norunāta tikšanās ar seru Volteru, – puisis paziņoja, cerēdams, ka šis apgalvojums netiks apšaubīts.

– Protams, kungs. Vai jūs zināt, kur atrodas viņa kabinets?

– Jā, paldies, – atbildēja Harijs un lēnā gaitā devās uz biroju ēkas pusi. Viņš tajā vēl nekad nebija savu kāju spēris un iedomājās par to, kā rīkosies, ja negaidīti saskriesies ar Hugo Beringtonu.

Harijs ar atvieglojumu pamanīja sera Voltera Rolls-Royce un ar vēl lielāku atvieglojumu saprata, ka no Hugo Beringtona Bugatti nav ne miņas. Viņš jau grasījās ieiet ēkā, kad paskatījās uz tālumā redzamo vilciena vagoniņu. “Vai tas būtu iespējams?” Viņš mainīja virzienu un devās turp.

Nonācis pie vagoniņa, Harijs uzmanīgi pieklaudzināja pie stikla rūts, it kā būtu ieradies kādā diženā ēkā. Virssulainis neparādījās, tāpēc Harijs pats atvēra durvis un iegāja iekšā. Un tur jau Vecais Džeks sēdēja savā ierastajā vietā.

Šī bija pirmā reize, kad Harijs redzēja Viktorijas krustu viņam pie apģērba.

Harijs apsēdās pretī savam senajam draugam un atcerējās senās dienas, kad viņam bija apmēram pieci gadi un kājas pat nesniedzās līdz grīdai. Nakti, kad bija aizbēdzis no Svētā Bedas skolas un šis vecais kungs bija pierunājis viņu atgriezties mācību iestādē uz brokastu laiku. Dienu, kad Vecais Džeks bija gājis uz baznīcu, lai dzirdētu viņa solo. Dienu, kad notika viņa balss lūzums. Vecais Džeks bija atvairījis viņa bažas par šo faktu kā par nenozīmīgu šķērsli. Tad pienāca diena, kad Harijs uzzināja, ka nav saņēmis stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Tā bija pamatīga problēma. Par spīti tam, Vecais Džeks viņam uzdāvināja Ingersoll firmas pulksteni, ko Harijs nēsāja joprojām. Tas droši vien bija prasījis visus viņa ietaupījumus. Kad Harijs mācījās pēdējā ģimnāzijas klasē, Vecais Džeks brauca no Londonas, lai redzētu viņu spēlējam Romeo, un tad Harijs pirmo reizi iepazīstināja viņu ar Emmu. Un Harijs nemūžam neaizmirsīs dienu, kad Vecais Džeks sēdēja uz skatuves kā viņa agrākās skolas pārvaldnieks un vēroja balvas piešķiršanu Harijam par izcilām sekmēm angļu valodā un literatūrā.

Būtu grūti pienācīgā kārtā pateikties par visu, ko Vecais Džeks viņa labā darījis, par to draudzību, ko sniedzis šo gadu laikā. Tā bija neatmaksājama bagātība. Harijs skatījās uz cilvēku, kuru mīlēja un par kuru bija domājis, ka viņš nekad neaizies mūžībā. Tagad, abiem tā sēžot pirmās klases kupejā, Harija dzīvē norietēja saule.

Piecdesmitā nodaļa

Harijs vēroja, kā nestuves tiek ievietotas neatliekamās palīdzības automašīnā. Tā bijusi sirdstrieka, pirms aizbraukšanas pavēstīja ārsts.

Lai paziņotu par Vecā Džeka nāvi, Harijam nevajadzēja doties pie sera Voltera, jo nākamajā rītā, kad Harijs pamodās, sers Volters sēdēja viņam blakus.

– Viņš man sacīja, ka viņam vairs neesot iemesla dzīvot, – iesāka sers Volters. – Mēs abi esam zaudējuši tuvu un dārgu draugu.

– Ko jūs darīsiet ar šo vagonu? – Harijs jautāja, pārsteigdams veco kungu.

– Kamēr vien esmu valdes priekšsēdētājs, nevienam te nebūs ļauts saimniekot, – sacīja sers Volters. – Šī vieta glabā pārāk daudz man nozīmīgu atmiņu.

– Man tāpat, – Harijs piebilda. – Bērnībā es šeit pavadīju daudz vairāk laika nekā paša mājās.

– Vai klasē, ja reiz par to runājam, – sers Volters atgādināja un vārgi pasmaidīja. – Es mēdzu toreiz vērot tevi pa sava kabineta logu un domāju, ka tam gan jābūt īpašam bērnam, ja reiz Vecais Džeks grib ar viņu pavadīt tik daudz laika.

Harijs pasmaidīja, atceroties, kā Vecais Džeks viņam sagādāja iemeslu, lai dotos atpakaļ uz skolu un iemācītos rakstīt un lasīt.

– Ko tu tagad darīsi, Harij? Atgriezīsies Oksfordā un turpināsi studijas?

– Nē, kungs. Baidos, ka mēs tiksim ierauti karā un…

– Es teiktu, ka tas notiks līdz šā mēneša beigām, – sers Volters sacīja.

– Tad es nekavējoties pametīšu Oksfordu un iestāšos jūras spēkos. Savam kuratoram koledžā Beinbridža kungam jau esmu paudis šo savu nodomu. Viņš sacīja, ka es varēšu atgriezties un turpināt studijas, tiklīdz karš būs beidzies.

– Tipiski Oksfordai, – sers Volters sacīja, – viņi allaž domā ar perspektīvu. Tātad tu dosies uz Dārtmutu un piedalīsies jūras virsnieka apmācībās?

– Nē, ser. Es visu dzīvi esmu pavadījis kuģu tuvumā. Vecais Džeks arī sāka savu militāro ceļu kā vienkāršs kareivis un pats saviem spēkiem tika pie pakāpēm. Kāpēc lai es to nevarētu?

– Jā, patiešām, kāpēc gan ne? – piekrita sers Volters. – Patiesībā tas bija viens no iemesliem, kālab viņš uzskatīja, ka ir pārāks par citiem, kas dienēja kopā ar viņu.

– Man nebija ne jausmas, ka esat dienējuši kopā.

– Jā gan, es dienēju kopā ar kapteini Tārentu Dienvidāfrikā, – sers Volters apstiprināja. – Es biju viens no tiem divdesmit četriem cilvēkiem, kuru dzīvību viņš izglāba dienā, kad tika ieteikts apbalvošanai ar Viktorijas krustu.

– Tas izskaidro tik daudz no visa, ko es nekad tā īsti nebiju sapratis! – iesaucās Harijs. Un pārsteidza seru Volteru otro reizi. – Vai es pazīstu arī pārējos, ser?

– Frobišers, – atbildēja sers Volters. – Tolaik viņš bija leitnants Frobišers. Kaprālis Holkoms. Holkoma kunga tēvs. Un jaunais kareivis Dīkinss.

– Dīkinsa tēvs?

– Jā. Sīkais, kā mēs viņu tolaik bijām iesaukuši. Labs jauns kareivis. Viņš nekad nerunāja daudz, tomēr izrādījās, ka viņam piemīt liela drosme. Tajā baisajā dienā viņš zaudēja roku.

Abi sēdēja, iegrimuši domās par Veco Džeku, un tad sers Volters vaicāja: – Ja reiz tu negrasies doties uz Dārtmutu, manu zēn, kā gan tu varēsi uzvarēt karā bez iepriekšējas sagatavošanās?

– Kalpošu uz jebkura kuģa, kur mani pieņems, ja vien viņi būs gatavi izrēķināties ar Viņa Majestātes ienaidniekiem.

– Tad jau iespējams, ka es varēšu tev palīdzēt.

– Ļoti laipns piedāvājums, ser, taču es vēlos kalpot uz kara kuģa, nevis pasažieru vai kravas pārvadātāja.

Sers Volters atkal pasmaidīja. – Un tā arī būs, dārgo zēn. Neaizmirsti, ka esmu informēts par visiem kuģiem, kas iebrauc šajos dokos un izbrauc no tiem, un es pazīstu lielāko daļu šo kuģu kapteiņu. Kāpēc mēs nevarētu tagad aiziet uz manu kabinetu un paraudzīties, kādi kuģi tuvākajās dienās ierodas vai dodas projām no ostas? Un, kas vēl svarīgāk, kuri būtu gatavi tevi uzņemt.

– Tas ir ļoti piemērots variants, bet es vispirms vēlētos apciemot savu māti. Vai tā varēs? Ļoti iespējams, ka turpmāk kādu laiku man vairs nebūs iespējas viņu apciemot.

– Ļoti pareizi un atbilstīgi, manu zēn, – atteica sers Volters. – Kad būsi apciemojis māti, pēcpusdienā atnāc uz manu kabinetu. Man būs gana daudz laika pārbaudīt kuģu sarakstus.

– Paldies, ser. Tiklīdz būšu mātei izstāstījis par saviem plāniem, es atgriezīšos.

– Kad nāksi atpakaļ, pasaki vārtu sargam, ka tev sarunāta tikšanās ar valdes priekšsēdētāju. Tad apsardze tev nesagādās problēmas.

– Paldies, ser, – tencināja Harijs, slēpdams smaidu.

– Un nodod manus siltākos sveicienus savai mātei. Apbrīnojama sieviete.

Harijs saprata, kālab sers Volters bijis Vecā Džeka tuvākais draugs.

Viņš iegāja Grand Hotel, majestātiskā milzu ēkā pašā pilsētas centrā, un pavaicāja portjē, kur atrodas ēdamzāle. Pie zāles pārziņa galda viņš ieraudzīja nelielu rindu. Cilvēki gaidīja, līdz viņiem tiks ierādīts galdiņš. Viņš iestājās rindas galā, jo atcerējās, ka māte neatbalstīja viņa ierašanos “Tillijas tējnīcā” vai viesnīcā Royal, lai abi satiktos.

Gaidot savu kārtu, Harijs nopētīja ēdamzāli. Tā bija pilna ar cilvēkiem. Viņi pļāpāja cits ar citu un neizskatījās bažījamies par iespējamo pārtikas trūkumu tuvākajā nākotnē vai apsveram domu par pieteikšanos bruņotajos spēkos, ja valsts būs spiesta karot. Ēdienu pienesa pa virpuļdurvīm, un tas bija bagātīgi salikts uz sudraba paplātēm. Vīrietis šefpavāra formā stūma ratiņus no viena galdiņa atkal pie cita un, nogriezis liellopa gaļas šķēles, lika tās uz apmeklētāju šķīvjiem. Viņam sekoja otrs – ar mērces trauku.

Savu māti Harijs nekur nemanīja un jau sāka domāt, vai tikai Džailss nebija pateicis vienīgi to, ko draugs vēlējās dzirdēt. Piepeši viņa iesteidzās pa virpuļdurvīm, nesdama trīs šķīvjus, un tos tik izveicīgi nolika klientiem priekšā, ka viņi pat īsti nepamanīja apkalpotājas klātbūtni. Pēc tam māte atgriezās virtuvē, bet drīz atkal parādījās, nesdama trīs veģetāros ēdienus. “Jā, tieši māte ir dāvājusi man šo kūsājošo enerģiju, mūžīgo entuziasmu un garu, kurš neatzīst sakāvi. Kā gan es kādreiz vispār spēšu atdarīt šai īpašajai sievietei par visu to, ko viņa man sniegusi, par visu, ko manā labā ziedojusi…”

– Man ļoti žēl, kungs, ka jāliek jums gaidīt, – ierunājās zāles pārzinis. – Diemžēl nevaru jums piedāvāt brīvu galdiņu. Varbūt jūs atnāksiet pēc minūtēm divdesmit?