“Devonietis” varbūt arī bija vecs kuģis, taču Harijam drīz kļuva skaidrs, cik prasmīgi kapteinis Heivenss un viņa komanda prot ar to apieties.

– Pārņemiet vadību, Bredšova kungs, – nokomandēja kapteinis, kad uz tiltiņa parādījās vēl viens cilvēks, kurš rokās nesa divas krūzes karstas tējas. – Šā brauciena laikā uz tiltiņa būs trīs virsnieki, Lū. Tad nu parūpējies, lai Kliftona kungs arī tiek pie tējas. – Ķīnietis pamāja ar galvu un pazuda skatienam.

Kad ostas ugunis pazuda aiz apvāršņa, viļņi kļuva aizvien lielāki un kuģis sāka šūpoties no sāna uz sānu. Heivenss un Bredšovs stāvēja, kājas iepletuši, un likās gluži vai pielīmēti klājam. Harijam toties nepārtraukti nācās pie kaut kā pieturēties, lai nenogāztos. Kad ķīnietis beidzot atnesa trešo tējas krūzi, Harijs nolēma neaizrādīt, ka tā ir jau auksta un viņa māte parasti mēdz tējai pievienot arī cukuru.

Mazliet iejuties, Harijs jau sāka izbaudīt jauno pieredzi. Kapteinis sacīja: – Šonakt tu, Klifton, neko daudz vairāk nevari izdarīt. Ej vien lejā un pamēģini pagulēt. Uz tiltiņa tev jāatgriežas septiņos divdesmit, lai pārņemtu rīta sardzi. – Harijs jau grasījās iebilst, bet pamanīja, ka Bredšova sejā pirmo reizi pavīd smaids.

– Arlabunakti, kungs, – Harijs sacīja un tad devās uz apakšējo klāju. Viņš lēnām gāja uz savu kajīti un juta, ka viņu vēro aizvien vairāk acu pāru. Kāds diezgan skaļi sacīja: – Viņš laikam ir pasažieris.

– Nē, viņš ir virsnieks, – otrs apstrīdēja.

– Un kāda tad tur starpība? – Vairāki vīri iesmējās.

Atgriezies kajītē, Harijs izģērbās un apgūlās šaurajā kojā. Viņš pūlējās iekārtoties ērtāk, lai neaizripotu pie sienas vai nenogāztos uz grīdas, kuģim šūpojoties. Nebija ne izlietnes, ne arī iluminatora. “Ko iesākt, ja man kļūs slikti?”

Domas aizsteidzās pie Emmas. Harijs prātoja, vai viņa joprojām ir Skotijā, vai arī atgriezusies mājās. “Iespējams, ka viņa jau iekārtojusies Oksfordā. Vai Džailss brīnās, kur gan esmu palicis? Vai sers Volters viņam pateicis, ka esmu devies jūrā un pēc atgriešanās kāpšu uz “Rezolūcijas” klāja? Vai mana māte bažījas par manu pazušanu? Droši vien tomēr vajadzēja pārkāpt mātes zelta likumu un iztraucēt viņu darbā.” Harijs iedomājās par Veco Džeku un piepeši sajutās vainīgs, ka nevarēs piedalīties viņa bērēs, jo tad vēl nebūs atgriezies. Harijs nezināja vien to, ka viņa paša bēres pienāks ātrāk nekā diena, kad tiks apglabāts Vecais Džeks.

Piecdesmit otrā nodaļa

Pamodināja Hariju zvans, kas nodimdēja četras reizes. Viņš pielēca sēdus un sasita galvu pret griestiem, ātri saģērbās, izspraucās gaitenī, uzskrēja pa kāpnēm un aizsteidzās uz kapteiņa tiltiņu.

– Atvainojiet, kungs! Es laikam aizgulējos.

– Nesauc mani par kungu, kad esam divi vien, – sacīja Bredšovs. – Mans vārds ir Toms. Un, patiesību sakot, tu esi ieradies stundu par agru. Kapteinis laikam aizmirsa tev pateikt, ka par brokastu sardzi vēsta septiņi zvana signāli. Četri zvani sauc uz sardzi, kas sākas sešos. Taču, ja reiz esi te, tu varētu pārņemt stūres uzraudzību, kamēr es aiziešu uz tualeti. – Hariju ķēra īsts satricinājums, kad viņš saprata, ka Bredšovs nejoko. – Visu laiku uzmani, lai bultiņa kompasā rāda apmēram pa vidu starp dienvidiem un dienvidrietumiem, tad neko pārāk aplamu nebūsi izdarījis, – viņš piebilda, un amerikāņu akcents balsī izpaudās manāmāk.

Harijs cieši satvēra stūres ratu un piekala skatienu mazajai melnajai kompasa bultiņai, pūlēdamies vadīt kuģi pareizā virzienā. Kad viņš atskatījās, glītā, taisnā līnija, ko bija atstājis kuģis Bredšova vadībā, bija pārvērtusies par līkumiem, kas vairāk līdzinājās Mejas Vestas auguma aprisēm. Lai gan Bredšovs bija projām tikai dažas minūtes, Harijs neatcerējās reizi, kad vēl būtu tik ļoti priecājies par kāda ierašanos. Bredšovs pārņēma vadību un nepārtrauktā taisnā līnija nekavējoties atjaunojās, turklāt viņš stūri turēja tikai ar vienu roku.

– Atceries, ka pret kuģi jāizturas kā pret dāmu. Nepieķeries viņai ar visu spēku, bet tikai maigi vadi uz priekšu. Ja tev tas izdosies, kuģa gaita būs līdzena. Un tagad pamēģini vēlreiz, bet es septiņas reizes noskandēšu zvanu kā paredzēts grafikā.

Kad pēc divdesmit piecām minūtēm zvans noskanēja vienu reizi un uz tiltiņa parādījās kapteinis, lai nomainītu Bredšovu, Harija vadītā kuģa sliede varbūt arī nebija ideāli taisna, tomēr vairs neizskatījās arī tā, ka “Devonieti” stūrētu piedzēries jūrnieks.

Brokastu laikā Hariju iepazīstināja ar cilvēku, kurš varēja būt vienīgi kuģa inženieris.

Džims Petersons bija ļoti bāls, un tas lika domāt, ka lielāko savas dzīves daļu viņš pavada kuģa iekštelpās, bet viņa apaļais vēders ļāva nojaust, ka atlikušo laiku viņš velta ēšanai. Atšķirībā no Bredšova, viņš nemitīgi pļāpāja, un Harijam ātri vien kļuva skaidrs, ka viņi ar kapteini ir seni draugi.

Parādījās ķīnietis, nesdams trīs šķīvjus, kuri noteikti varēja būt arī tīrāki. Harijs neēda taukainās bekona šķēles un ceptos tomātus, bet deva priekšroku pārgrauzdētai maizes šķēlei un ābolam.

– Atlikušo rīta daļu tu varētu pavadīt, iepazīstoties ar kuģi, Klifton, – ieteica kapteinis pēc tam, kad šķīvji bija aiznesti. – Tu varētu arī pievienoties Petersona kungam mašīntelpā un paskatīties, cik ilgi spēsi tur izturēt. – Petersons sāka smieties, paķēra vēl pēdējās divas grauzdētās maizes šķēles un sacīja: – Ja tev liekas, ka šīs ir pārceptas, pagaidi, kad būsi dažas minūtes pavadījis kopā ar mani!

Gluži kā jaunā mājā viens pats atstāts kaķis Harijs pūlējās iepazīt savu jauno karaļvalsti. Viņš zināja, ka “Devonietis” ir četri simti septiņdesmit piecas pēdas garš un piecdesmit sešas pēdas plats un lielākais ātrums, ko tas spēj sasniegt, ir piecpadsmit mezgli stundā, taču viņam iepriekš nebija ne jausmas, ka uz tā ir vēl milzums dažnedažādu stūrīšu un spraugu, kas pavisam noteikti kalpoja kādam mērķim, un to viņam nāksies uzzināt. Harijs pamanīja arī to, ka uz klāja nav tādas vietas, kuru kapteinis nespētu pārskatīt no tiltiņa, tādējādi slinkākam jūrniekam neradās ne mazākā iespēja izvairīties no savu pienākumu pildīšanas.

Harijs pa kāpnēm devās uz vidējo klāju. Kuģa pakaļgalā tur bija virsnieku kajītes, vidus daļā atradās kambīze. Tālāk stiepās plašs laukums ar guļamtīkliem. Kā gan kāds tajos vispār spēja pagulēt, Harijam nebija saprotams. Tad viņš pamanīja apmēram duci jūrnieku, kuri noteikti bija atgriezušies no savas maiņas un, tīkliem šūpojoties, apmierināti baudīja atpūtu.

Šauras kāpnes veda uz apakšējo klāju, kur koka kastēs bija izvietoti simt četrdesmit četri Raleigh velosipēdi, tūkstoš kokvilnas kleitu un divas tonnas kartupeļu, kas tur drošībā gaidīja, kad tos izkraus Kubā.

Beidzot Harijs sasniedza pavisam šauras kāpnītes, kuras veda uz mašīntelpu jeb Petersona kunga valstību. Harijs uzmanīgi nospieda rokturi un iegāja svelmainajā telpā. Viņš noskatījās, kā apmēram pusducis muskuļotu vīru melniem sodrējiem notrieptās vestēs, sviedriem pilot pār pieri, lāpsto ogles un ber tās divās alkatīgās krāsns mutēs, kurām nepieciešams daudz vairāk nekā tikai četras ēdienreizes dienā.

Kā jau kapteinis Heivenss bija paredzējis, Harijs izturēja tikai dažas minūtes, bet pēc tam izspruka gaitenī. Viņš bija pilnīgi nosvīdis un centās atgūt elpu. Pagāja zināms laiciņš, kamēr viņš bija kaut cik atguvies un devās atpakaļ uz klāju, kur nometās uz ceļgaliem un kāriem malkiem kampa svaigo gaisu. Viņš varēja tikai brīnīties, kā šie vīri spēj izturēt un divu stundu garajā maiņā veikt savus pienākumus. Un tā septiņas dienas nedēļā.

Pilnībā attapies, Harijs devās uz kapteiņa tiltiņu, bruņojies ar daudziem un dažādiem jautājumiem. Par Polārzvaigzni, par to, cik jūdžu dienā kuģis spēj pieveikt, cik tonnu ogļu neieciešams, lai…

Kapteinis labprāt atbildēja uz visiem, ne reizi neizrādīdams aizkaitinājumu par ceturtā palīga neremdināmo zinātkāri. Kad Harijam bija ļauts paņemt pārtraukumu, kapteinis Heivenss pat ieminējās Bredšovam, ka ir patīkami pārsteigts, jo puisis ne reizi nav uzdevis vienu un to pašu jautājumu atkārtoti.

Dažu nākamo dienu laikā Harijs iemācījās apieties ar kompasu un uzzināja, kā, vērojot kaijas, var noteikt vēja virzienu un kā izvadīt kuģi pa lieliem viļņiem, joprojām ieturot pareizu kursu. Pirmās nedēļas beigās viņam jau tika uzticēts stūres rats ik reizi, kad virsnieks devās ieturēt maltīti. Naktī kapteinis iemācīja viņam zvaigžņu nosaukumus un parādīja, kur debesjumā tās atrodas un kā pēc tām, tikpat droši kā pēc kompasa, var noteikt virzienu. Kapteinis gan piebilda, ka viņa zināšanas šajā jomā nav pilnīgas, jo visus divdesmit sešus gadus viņš kuģojis pa ziemeļu puslodi un nekad nav šķērsojis ekvatoru.

Pēc desmit jūrā pavadītām dienām kapteinis jau ilgojās pēc vētras. Ne tikai tādēļ, lai izbeigtu nebeidzamo jautājumu straumi, bet arī tādēļ, lai pārliecinātos, vai atradīsies kas tāds, kas liks šim puisim novirzīties no uzsāktā. Petersons bija jau brīdinājis kapteini, ka tajā rītā Kliftons mašīntelpā izturējis veselu stundu un līdz iebraukšanai Kubā ir apņēmies izturēt arī pilnu maiņu.

– Vismaz tev viņš neuzdot nebeidzamos jautājumus, – atgādināja kapteinis.

– Šajā nedēļā, – atbildēja vecākais inženieris.

Kapteinis Heivenss iedomājās, vai reiz pienāks laiks, kad viņa ceturtais palīgs pastāstīs viņam kaut ko interesantu. Tas notika divpadsmitajā reisa dienā, kad Harijs tikko bija atgriezies pēc savas pirmās divu stundu maiņas mašīntelpā.

– Vai jūs zinājāt, ka Petersona kungs kolekcionē markas? – Harijs vaicāja.

– Jā, zināju gan, – pārliecināti atbildēja kapteinis.

– Un arī to, ka viņa kolekcijā tagad jau ir vairāk nekā četri tūkstoši marku, ieskaitot pat dažas ļoti reti sastopamas?

– Jā.

– Un to, ka viņa kolekcija tagad ir vairāk vērta nekā viņa māja Meibltorpā?

– Sasodīts, tā taču ir tikai neliela mājiņa, – atteica kapteinis, mēģinādams nepadoties. Iekams Harijs bija paguvis pajautāt ko citu, viņš piebilda: – Man būtu daudz interesantāk, ja tu tikpat daudz būtu uzzinājis par Tomu Bredšovu! Godīgi sakot, man ir daudz vairāk zināms par tevi pēc divpadsmit dienu kuģošanas, nekā par manu trešo palīgu, ar kuru kopā esmu strādājis jau trīs gadus. Līdz šim nekad nebiju domājis, ka amerikāņi ir tik rezervēta nācija.

Jo vairāk Harijs domāja par kapteiņa vārdiem, jo vairāk atskārta, ka arī viņam par Tomu ir zināms pavisam nedaudz, lai gan abi kopā uz kapteiņa tiltiņa ir pavadījuši daudzas stundas. Harijam nebija zināms, vai Tomam ir brāļi un māsas, kā viņa tēvs pelna iztiku, kur viņa vecāki dzīvo, vai Tomam ir mīļotā meitene. Un tikai akcents vēstīja par to, ka Toms ir amerikānis, jo Harijs nezināja, no kādas pilsētas viņš ieradies un no kura štata aizbraucis.

Septiņas reizes noskanēja zvans. – Vai pārņemsi stūri, Klifton? – vaicāja kapteinis. – Es pievienošos Bredšova kungam un Petersona kungam pie pusdienu galda. Ja kaut ko pamani, nekavējoties man ziņo! – viņš piebilda, kad jau devās projām. – Jo īpaši, ja tas ir lielāks nekā mūsu kuģis.

– Tieši tā, ser! – Harijs atteica, nopriecājies, ka viņam uzticēta vadība, kaut arī tikai uz četrdesmit minūtēm. Tiesa, šis laiks ar katru reizi palielinājās.

Kad Harijs pavaicāja, cik dienu viņiem vēl atlicis kuģot līdz Kubai, kapteinis Heivenss saprata, ka pārgudrais puisis ir nogarlaikojies. Viņam pat kļuva mazliet žēl “Rezolūcijas” kapteiņa, kurš nezināja, ar ko viņam būs darīšana.

Pēc pusdienām Harijs bija stājies pie stūres rata, lai dotu iespēju pārējiem virsniekiem mazliet atpūsties, iebaudīt kādu stiprāku malku un vēlāk atkal atgriezties uz tiltiņa. Un tagad ik reizi, kad ķīnietis atnesa krūzi tējas Harijam, tā allaž bija kūpoši karsta un ar vienu cukura graudu.

Petersona kungs bija izteicies, ka nezinātu īsti, kurā pusē nostāties, ja Kliftons nolemtu pārņemt kuģa vadību pirms atpakaļceļa uz Bristoli.

– Džim, vai tu domā rīkot dumpi? – vaicāja Heivenss, kad bija ielējis savam inženierim kārtējo ruma porciju.

– Nē, tikai vēlējos tevi brīdināt, ka jaunulis jau ir reorganizējis maiņas mašīntelpā. Un es nemaz nezinu, kurā pusē nostāsies mani puiši.

– Tad jau mums jānosūta brīdinājums “Rezolūcijas” kapteinim, lai viņš zinātu, ar ko viņam būs darīšana, – sacīja kapteinis Heivenss un ielēja rumu arī sev. – Tas ir mazākais, ko spējam darīt. Jāuzdod atbildīgajam virsniekam.

– Mums nav šāda atbildīgā virsnieka, – atgādināja Petersons.

– Tad mums atliek vienīgi iekalt to puisi dzelžos, – noteica kapteinis.

– Laba iecere, kaptein! Žēl tikai, ka mums nav tādu dzelžu.

– Pat vairāk nekā žēl. Atgādini, lai paņemam, kad būsim atkal Bristolē.

– Tu laikam esi aizmirsis, ka Kliftons mūs pametīs uzreiz pēc tam, kad būsim atgriezušies dokos, un dosies uz “Rezolūciju,” – atgādināja Petersons.

Kapteinis norija malku ruma un sacīja: – Un tas jau ir pavisam skumji.

Piecdesmit trešā nodaļa