Dažas minūtes pēc tam, kad bija noskanējis septītais zvans, Harijs ieradās uz kapteiņa tiltiņa, lai Bredšova kungs varētu pievienoties kapteinim pusdienās.
Ar katru reizi Harijam atbildība tika uzticēta aizvien ilgāku laiku, taču viņš nekad nežēlojās. Viņam patika ilūzija, ka vismaz stundu dienā tieši viņš vada kuģi.
Viņš pārbaudīja kompasa bultiņu un ieturēja kapteiņa noteikto kursu. Viņam tika atļauts pat kuģa žurnālā atzīmēt viņu atrašanās vietu.
Harijs stāvēja uz kapteiņa tiltiņa, debesīs spīdēja pilns mēness, priekšā pletās tūkstošiem jūdžu lieli okeāna plašumi, ūdens klajs bija pavisam mierīgs, un viņa domas aizklīda atpakaļ uz Angliju. “Ko gan Emma pašlaik dara?”
Bet Emma tobrīd sēdēja savā istabā Samervilas koledžā un pūlējās precīzāk noregulēt radio, lai labāk dzirdētu Nevila Čemberlena paziņojumu tautai.
– Šī ir BBC radiostacija. Tūdaļ mēs pārraidīsim valsts premjerministra paziņojumu.
– Es vēršos pie jums no Ministru kabineta telpām Dauningstrītā. Šorīt Lielbritānijas vēstnieks Berlīnē iesniedzis Vācijas valdībai pēdējo notu. Ja līdz pulksten vienpadsmitiem mēs nesaņemsim ziņas, ka viņu karaspēks ir atstājis Polijas teritoriju, starp mūsu valstīm tiek pasludināts karš. Es pavēstu jums, ka mēs neesam šādu pazi ņojumu saņēmuši, bet tas nozīmē, ka mūsu valsts ir iesaistījusies karā pret Vāciju.
Tā kā “Devonieša” radio nespēja uztvert BBC raidītāja signālus, visi komandas locekļi tā arī gāja savās ikdienas gaitās, nenojaušot, ka noticis kaut kas tik svarīgs.
Harijs joprojām domāja par Emmu, kad pirmais šāviņš gandrīz trāpīja kuģa priekšgalu. Jauneklis nebija pārliecināts par to, kas tagad būtu darāms. Viņam nebija vēlēšanās traucēt kapteini vakariņās un saņemt rājienu par tukšu viņa laika tērēšanu. Harijs bija pilnīgi koncentrējies un modrs, kad ieraudzīja otru. Un šajā reizē viņš skaidri zināja, kas noticis. Harijs vēroja, kā garens, slaiks, mirdzošs objekts slīd zem ūdens kuģa priekšgala virzienā, un instinktīvi pagrieza stūres ratu pa labi, tomēr kuģis pavirzījās uz kreiso pusi. Nebija izdevies gluži kā iecerēts, tomēr šī kļūme viņam deva laiku, lai saceltu trauksmi, jo šis objekts pašāvās garām kuģa priekšgalam tikai dažu jardu attālumā.
Šajā reizē viņš nesvārstījās un saspieda klaksonu. Nekavējoties atskanēja skaļš troksnis. Jau pēc dažām minūtēm uz klāja parādījās Bredšova kungs un skriešus metās uz kapteiņa tiltiņa pusi. Viņam cieši pa pēdām sekoja kuģa kapteinis, vilkdams mugurā formastērpa žaketi. Cits pēc cita uzradās arī pārējie komandas biedri un devās taisnā ceļā katrs uz savu posteni, jo bija nosprieduši, ka ir pasludināta neplānota mācību ugunsgrēka trauksme.
– Kas atgadījies, Klifton? – kapteinis Heivenss rāmi vaicāja, kad bija uzkāpis uz tiltiņa.
– Kungs, es domāju, ka redzēju torpēdu. Taču iepriekš nekad torpēdu nebiju redzējis un tagad nevaru droši apgalvot, ka pamanīju tieši ko tādu.
– Varbūt tie bija delfīni, kas mielojās ar mūsu ēdiena paliekām? – vaicāja kapteinis.
– Nē, kungs, tie noteikti nebija delfīni.
– Arī es nekad neesmu torpēdu redzējis, – atzina Heivenss, kad bija pārņēmis stūri savā pārziņā. – No kuras puses tā virzījās?
– No ziemeļiem, ziemeļaustrumiem.
– Bredšova kungs, – sacīja kapteinis. – Izsludiniet trauksmi un lieciet sagatavot nolaišanai glābšanas laivas!
– Tieši tā, kungs! – atbildēja Bredšovs, noslidinājās lejup pa kāpņu reliņiem un nekavējoties ķērās pie komandas izrīkošanas.
– Klifton, turpini uzmanīgi vērot un ziņo man, tiklīdz būsi kaut ko pamanījis!
Harijs paķēra tālskati un lēnām pārskatīja okeāna klaju. Kapteinis pa skaļruni komandēja: – Ieslēdziet atpakaļgaitu, Petersona kungs, un gaidiet turpmākos rīkojumus!
– Tieši tā, kungs! – atbildēja pārsteigtais inženieris, kurš tādu pavēli nebija dzirdējis kopš tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitā gada.
– Vēl viena, – paziņoja Harijs. – No ziemeļiem, ziemeļaustrumiem. Tieši mūsu virzienā.
– Redzu, – kapteinis atteica. Viņš spēji pagrieza stūri pa kreisi, un torpēda aiztraucās garām tikai dažu pēdu attālumā. Viņš zināja, ka diezin vai otrreiz izdosies šādu manevru atkārtot.
– Tev bija taisnība, Klifton. Tas nebija delfīns, – kapteinis lietišķi noteica. Un gandrīz čukstus piebilda: – Mēs noteikti esam ierauti karā. Ienaidniekiem ir torpēdas, bet man tikai simt četrdesmit četri Raleigh velosipēdi, daži maisi kartupeļu un dažas kokvilnas kleitas. – Harijs turpināja vērot ūdens klaju.
Kapteinis izturējās tik mierīgi, ka Harijs gandrīz nemanīja briesmu sajūtu. – Mums tuvojas ceturtā, kungs! – viņš pavēstīja. – Atkal jau no ziemeļiem, ziemeļaustrumiem.
Heivenss mēģināja atkārtot veiksmīgo manevru, tomēr kuģis bija vecs un nespēja tik strauji reaģēt un torpēda ieurbās kuģa priekšgalā. Pēc dažām minūtēm Petersona kungs ziņoja, ka uguns ielauzusies mašīntelpā un viņa vīri ar tik primitīvām un vecām dzēšanas iekārtām nav spējīgi liesmas savaldīt. Kapteinim nebija jāatgādina, ka tas bija bezcerīgs uzdevums.
– Bredšova kungs, gatavojieties kuģa pamešanai! Nostādiet visu komandu pie glābšanas laivām un gaidiet turpmākos rīkojumus!
– Tieši tā! – atsaucās Bredšovs no klāja.
Heivenss pa skaļruni kliedza: – Petersona kungs, nekavējoties pamest telpas, visiem! Un es atkārtoju… nekavējoties! Ierodieties pie glābšanās laivām!
– Jau esam ceļā, kaptein!
– Pamest kuģi! Pamest kuģi! – kapteinis vairākkārt atkārtoja pavēli un pēc tam pievērsās Harijam, kurš joprojām ar tālskati vēroja ūdens klaju.
– Tūlīt dodies uz tuvāko glābšanas laivu un veicīgi! Vairs nav jēgas kādam atrasties uz komandtiltiņa.
– Tieši tā, kungs!
– Kaptein! – kāds uzsauca no mašīntelpas. – Ceturtais nodalījums ir bojāts, es un pieci mani vīri esam iesprostoti zem klāja.
– Petersona kungs, mēs jau esam ceļā pie jums! Visīsākajā laikā jūs atbrīvosim! Plāni mainījušies, Klifton! Nāc man līdzi! – Kapteinis traucās lejup pa kāpnēm, un viņa pēdas gandrīz nepieskārās pakāpieniem. Harijs sekoja cieši aiz viņa. – Bredšova kungs! – uzsauca kapteinis, izvairīdamies no liesmām, kurām izplūdusī degviela deva lielāku spēku un kas jau bija sasniegušas augšējo klāju. – Ātri sasēdiniet cilvēkus glābšanās laivās un pametiet kuģi!
– Tieši tā! – atsaucās Bredšovs, kurš turējās pie kuģa reliņiem.
– Man nepieciešams airis, un parūpējieties, lai viena glābšanas laiva tiek atstāta Petersona kungam un viņa vīriem no mašīntelpas.
Bredšovs no tuvākās glābšanas laivas sadabūja airi un ar kāda cita jūrnieka palīdzību pasniedza to kapteinim. Kapteinis airi saņēma pie viena gala, bet Harijs pie otra, un abi virzījās uz ceturtā nodalījuma pusi. Harijs nekādi neattapa, kāda gan jēga no aira, ja nepieciešams atvairīt torpēdas, taču šis nebija īstais laiks uzdot jautājumus.
Kapteinis steidzās uz priekšu un pagāja garām ķīnietim, kurš bija nometies ceļos un lūdza kādu savu Dievu.
– Muļķa radījums, kāp glābšanās laivā! – viņam uzsauca Heivenss. Lū kungs grīļīgi pieslējās kājās, tomēr nekustējās ne no vietas. Kad Harijs ļodzīgā gaitā gāja garām, viņš ķīnietim norādīja virzienu, kur atrodams trešais kapteiņa palīgs. Lū sasvērās uz priekšu un gandrīz iegāzās Bredšovam rokās.
Sasniedzis ceturtā nodalījuma aizvērtni, kapteinis aira tievāko galu iebāza izliektajā āķī, palēcās un ar visu savu svaru uzgūla airim. Harijs ātri saprata, kas darāms, un pievienojās kapteinim. Pa abiem viņiem izdevās pacelt masīvo metāla plāksni tik daudz, lai rastos apmēram pēdu liela sprauga.
– Velc vīrus ārā, bet es centīšos nepieļaut, lai aizvērtnis aizkrīt ciet, – sacīja kapteinis, kad pie spraugas parādījās divas rokas.
Harijs palaida airi vaļā, nometās tupus tuvāk spraugai un satvēra jūrnieku aiz pleciem, bet tajā brīdī viņiem pāri pārslīdēja vilnis. Harijs palīdzēja vīrietim izrāpties un uzsauca, lai steidzas uz glābšanas laivu. Nākamais bija žiglāks un pats izrāpās ārā bez Harijs palīdzības. Trešo bija pilnīgi pārņēmusi panika, un viņš nezināja, ko dara. Nākamie divi tika ārā visai veicīgi un klupšus rāpus steidzās uz pēdējo palikušo glābšanās laivu. Harijs gaidīja, kad parādīsies vecākais inženieris, taču no viņa nebija ne miņas. Kuģis svērās uz priekšgalu, un Harijam vajadzēja turēties, lai ar galvu neiegāztos atverē. Viņš ieskatījās melnajā tumsā un pamanīja pastieptu roku, tad iebāza galvu spraugā tik tālu, lai neiekristu pats, tomēr īsti nevarēja aizsniegt kapteiņa otrā palīga pirkstus. Petersona kungs mēģināja palēkties, bet ik reizi aizvien vairāk ūdens plūda viņam pāri no cauruma bortā. Kapteinis Heivenss redzēja, kādas grūtības radušās, tomēr nevarēja nākt talkā. Ja viņš palaistu airi vaļā, smagā metāla plāksne uzgāztos virsū Harijam.
Petersons, kurš nu jau stāvēja līdz ceļgaliem ūdenī, uzsauca: – Dieva dēļ, jūs abi dodieties uz glābšanas laivām, kamēr vēl nav par vēlu!
– Nekādā gadījumā! – atbildēja kapteinis. – Klifton, dodies lejā un pacel to zelli augstāk. Pēc tam lien ārā.
Harijs nevilcinājās. Viņš pagriezās uz muguras, nolaidās zemē, vispirms iebāza atverē pēdas un stūmās tālāk, ar pirkstiem pieturēdamies pie malas. Pēc tam viņš atlaidās un ielēca tumsā. Eļļainais ūdens viļņojās un traucēja saglabāt līdzsvaru. Kad Harijam izdevās nostāties stabili, viņš ieliecās ūdenī un sacīja: – Kāpiet uz maniem pleciem, tad varēsiet aizsniegt spraugu.
Inženieris paklausīja kapteiņa ceturtajam palīgam un izslējās, taču joprojām pietrūka dažu collu, lai aizsniegtos līdz klājam. Harijs sakopoja visus spēkus un cēla inženieri augšup. Beidzot Petersons varēja ar pirkstu galiem pieķerties spraugas malai. Ūdens ieplūda aizvien straujāk, un kuģis sasvērās aizvien spēcīgāk. Harijs palika rokas zem Petersona kunga pēcpuses un stūma vīrieti uz augšu. Inženiera galva parādījās ārā no spraugas.
– Priecājos tevi redzēt, Džim, – sacīja kapteinis, nepārtraucot ar visu svaru spiest airi uz leju.
– Man arī prieks redzēt tevi, Arnold, – inženieris atteica, lēnām spraukdamies pa spraugu ārā.
Tajā brīdī pēdējā torpēda trāpīja grimstošajam kuģim. Airis salūza, un dzelzs plāksne gāzās virsū Petersonam. Gluži kā viduslaikos soda izpildes vietā metāls nošķēla vīrietim galvu un nogāzās lejā, aizcērtot spraugu ciet. Petersona nedzīvais augums nokrita atpakaļ lejā un piezemējās ūdenī blakus Harijam.
Viņš pateicās Dievam, ka apkārt valdošajā tumsā nevar saredzēt Petersona līķi. Vismaz ūdens līmenis vairs necēlās, lai gan tas nozīmēja, ka izejas vairs nav nevienas.
Kad “Devonieša” ķīlis aizvien vairāk slējās gaisā, Harijs nosprieda, ka laikam jau arī kapteinis gājis bojā vai varbūt joprojām mēģina izdomāt, kā palīdzēt viņam izkļūt ārā. Slīdēdams ūdenī, Harijs sprieda, ka situācija ir pat ļoti ironiska. Arī viņš, gluži tāpat kā tēvs, savu kapu būs atradis kuģa tilpnē. Viņš vēl centās piemānīt nāvi un turējās, cik spēka, tomēr ūdens collu pa collai apsedza viņa plecus, kaklu un galvu. Seju miriāde aizzibēja acu priekšā. Kad cilvēks zina, ka viņam atlikušas vairs tikai dažas minūtes, ko dzīvot, prātā nāk visai dīvainas domas.
Viņa nāve vismaz atrisinās problēmas daudziem cilvēkiem, kurus viņš mīlējis. Emmai vairs nebūs jāpilda solījums aizraidīt visus pārējos pielūdzējus. Seram Volteram vairs nebūs jāraizējas par sava tēva testamentā rakstītajiem noteikumiem. Kad pienāks laiks, Džailss mantos tēva titulu un visu viņam piederošo pasaulīgo mantu. Pat Hugo Beringtons būs ticis cauri sveikā, jo vairs nenāksies nevienam pierādīt, ka viņš nav Harija tēvs. Vienīgi mīļā mamma…
Un tad piepeši nodārdēja milzīgs sprādziens. “Devonietis” salūza divās daļās, un jau pēc mirkļa abas slējās gaisā kā satrakojušies zirgi, kas ceļas pakaļkājās. Pēc tam abas daļas gluži vienkārši nogrima okeāna dzīlēs.
Zemūdenes kapteinis tālskatī vēroja, kā “Devonieti” aprij viļņi. Ūdens virspusē klājās neskaitāmas koši krāsainas kokvilnas kleitas, daudzi nedzīvi augumi, ko okeāns šūpoja augšup un lejup, un apkārt tam visam peldēja kartupeļi.
Piecdesmit ceturtā nodaļa
– Vai varat man pateikt, kā jūs sauc? – vaicāja žēlsirdīgā māsa. Harijs paskatījās uz viņu, taču nespēja pakustināt lūpas. – Vai jūs mani dzirdat? – sieviete vaicāja. Atkal jau amerikāņu akcents.
Harijs tikko jaušami pamāja ar galvu, un viņa pasmaidīja. Atvērās durvis. Šķita, ka telpā ienācis ietekmīgs cilvēks, jo žēlsirdīgā māsa nekavējoties devās viņam pretī. Harijs viņus neredzēja, taču dzirdēt varēja un tālab jutās gluži kā spiegs, kurš slepeni noklausās sarunu.
– Labvakar, māsa Kreivena, – sacīja vecāks vīrietis.
– Labvakar, doktor Volles, – medmāsa atbildēja.
– Viens izrāda nepārprotamas dzīvības zīmes. Otrs joprojām ir bezsamaņā.
“Tātad vismaz divi esam izdzīvojuši,” nodomāja Harijs. Viņš vēlējās priekā iesaukties, lūpas kustējās, tomēr vārdi pār tām nenāca.
"Atbildi zina tikai laiks" отзывы
Отзывы читателей о книге "Atbildi zina tikai laiks". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Atbildi zina tikai laiks" друзьям в соцсетях.