Ilgajās gultā pavadītajās stundās Harijs uzmanīgi klausījās doktora Vollesa izrunu un, kad bija viens, mēģināja iedzīvināt viņa akcentu savā runā. Viņš bija dzirdējis, ka Kristīna ārsta runas īpatnības dēvē kā Austrumkrasta iedzīvotājiem raksturīgas. Harijs bija priecīgs un pateicīgs par daudzajām stundām, ko pavadījis doktora Pedžeta sabiedrībā un mācījies prasmi atdarināt dažādas balsis un runas veidus. Tiesa, tolaik viņš domāja, ka šī prasme noderēs tikai uz skatuves. Diemžēl viņam joprojām sagādāja grūtības Kristīnas nevainīgā ziņkāre, kad viņa vaicāja par Harija bērnību un ģimeni, kurā viņš audzis.
Palātā viņam bija pieejamas tikai divas grāmatas. Horācija Eldžera un Torntona Vaildera romāni. Izmantojot tos, Harijs sacerēja stāstu par izdomātu ģimeni no Bridžportas Konektikutā. Šajā ģimenē bija tēvs, nelielas pilsētas bankas menedžeris, māte, priekšzīmīga saimniece, kādreizējā pilsētas skaistuma karaliene, un vecākā māsa Sallija, kura laimīgi precējusies ar Džeiku, kurš vada vietējo metālizstrādājumu veikalu. Harijs pasmaidīja, atcerējies doktora Pedžeta vārdus, ka ar tādu iztēli kā viņam Harijs drīzāk kļūs par rakstnieku, nevis aktieri.
Uzmanīgi pielicis pēdas pie zemes, Harijs ar Kristīnas palīdzību lēnām uzslējās kājās. Uzģērbis rītasvārkus, viņš pieķērās žēlsirdīgās māsas rokai un nedrošā gaitā devās pie durvīm, pievārēja kāpnes un nonāca uz klāja.
– Cik ilgi jau neesat bijis mājās? – vaicāja Kristīna, kad viņi lēnām virzījās pa klāju uz priekšu.
Harijs vienmēr centās izmantot tās niecīgās zināšanas, kādas viņam bija par īsto Tomu Bredšovu, un tad pievienoja izgudrotajam stāstam. – Vairāk nekā trīs gadus, – viņš sacīja. – Mana ģimene nežēlojas, jo zina, ka jūra mani vilinājusi jau kopš bērnības.
– Un kā sagadījies, ka jūs kalpojāt uz Lielbritānijas kuģa? “Sasodīti labs jautājums!” nodomāja Harijs. “Kaut es zinātu atbildi!” Viņš sagrīļojās un paklupa, lai iegūtu mazliet vairāk laika izdomāt kaut ko pārliecinošu. Kristīna pieliecās palīdzēt.
– Viss ir kārtībā, – viņš noteica, kad bija atkal pieķēries Kristīnas rokai, un piepeši sāka šķaudīt.
– Vai tikai nav pienācis laiks vest jūs atpakaļ uz palātu, – noteica Kristīna. – Nedrīkst pieļaut, ka jūs saaukstējaties. Rīt mēs noteikti varam atkal izmēģināt veiksmi.
– Kā sacīsiet, – piekrita Harijs un nopriecājās, ka viņa vairs neuzdod jautājumus.
Pēc tam, kad Kristīna gluži kā rūpīga māte bija nolikusi viņu gulēt, Harijs ātri ieslīga dziļā miegā.
Dienu pirms “Kanzasas zvaigznes” atgriešanās Ņujorkas ostā Harijs jau spēja pieveikt vienpadsmit apļus pa klāju. Lai gan viņš nevienam to neteica, iespēja pirmo reizi nokļūt Amerikā likās fascinējoša.
– Vai jūs uzreiz dosieties uz Bridžportu, kad būsim piestājuši ostā? – pēdējā klāja apļa laikā vaicāja Kristīna. – Vai arī plānojat palikt Ņujorkā?
– Neesmu par to daudz domājis, – atteica Harijs, kurš patiesībā bija par to domājis pat milzīgi daudz. – Laikam jau tas būs atkarīgs no tā, cikos mēs pietauvosimies ostā, – viņš piebilda, pūlēdamies uzminēt viņas nākamo jautājumu.
– Ja jūs vēlētos pārlaist nakti Ričarda dzīvoklī, tas būtu lieliski.
– Ak, man negribētos sagādāt viņam liekas problēmas.
Kristīna iesmējās. – Ziniet, Tom, ir brīži, kad jūs daudz vairāk līdzināties anglim nekā amerikānim.
– Laikam jau pēc gadiem, kas nokalpoti angļu flotē, kļūsti tāds pats kā angļu jūrnieki.
– Vai tas ir arī iemesls, kālab nespējat dalīties savās raizēs ar mums? – medmāsa jautāja. Harijs piepeši apstājās. Viņš apzinājās, ka šajā reizē viņu nepaglābs ne paklupšana, ne šķaudīšana. – Ja jūs būtu bijis mazliet atklātāks, mēs labprāt palīdzētu atrisināt jūsu problēmas. Tomēr, ņemot vērā apstākļus, mums neatlika nekas cits, kā informēt kapteini Pārkeru un paļauties, ka viņš pieņem lēmumu.
Harijs atspiedās pret tuvākajiem reliņiem, taču Kristīna nesteidzās palīgā, un viņš saprata, ka ir zaudējis. – Viss ir daudz sarežģītāk, nekā jūs spējat iedomāties, – viņš iesāka, – tomēr es varu paskaidrot, kālab nevēlos, lai tiek iesaistīts vēl kāds cits.
– Tas nav nepieciešams, – Kristīna sacīja. – Kapteinis jau ir nācis mums talkā. Tomēr viņš vēlējās vaicāt, kā jūs grasāties tikt galā ar pašu lielāko problēmu.
– Esmu gatavs atbildēt uz visiem jautājumiem, kādus kapteinis vēlēsies uzdot, – Harijs sacīja, noliecis galvu, un jutās gandrīz atvieglots, ka galu galā ir pieķerts.
– Gluži tāpat kā mēs visi, viņš vēlētos zināt, kā jūs tiksiet nost no kuģa, ja jums nav ne drēbju, ne arī naudas.
– Un man likās, ka Ņujorkas iedzīvotājiem “Kanzasas zvaigznes” rītasvārki varētu likties gana moderni. – Harijs pasmaidīja.
– Godīgi sakot, retais ņujorkietis pamanīs, ja jūs pastaigāsieties pa Piekto avēniju rītasvārkos, – Kristīna sacīja. – Un tie, kas ievēros, noteikti nodomās, ka tāds ir pēdējās modes untums. Ja nu viņi tomēr pievērstu uzmanību, Ričards jums gatavs piedāvāt pāris baltu kreklu un sporta jaku. Diemžēl viņš ir daudz garāks par jums, citādi piedāvātu arī kādas piemērotas bikses. Vollesa kungs jums ir gatavs iedot pāri brūnu kurpju, zeķes un kaklasaiti. Un tomēr paliek jautājums par biksēm. Kapteinim ir kādas īsbikses, kuras viņam kļuvušas par mazu. – Harijs iesmējās. – Mēs ceram, ka nejutīsieties aizskarts, Tom, – Kristīna sacīja. – Bet komanda ir savākusi nelielu ziedojumu. – Viņa pasniedza Harijam biezu aploksni. – Domāju, ka tur ir vairāk nekā pietiekami, lai nokļūtu uz Konektikutu.
– Kā gan lai jums pateicos? – Harijs sacīja.
– Nevajag, Tom. Mēs visi ļoti priecājamies, ka esat izdzīvojis. Kaut mēs būtu spējuši izglābt arī jūsu draugu Hariju Kliftonu! Jums būs patīkami uzzināt, ka mūsu kapteinis licis doktoram Vollesam personīgi nogādāt jūsu vēstuli viņa mātei.
Piecdesmit sestā nodaļa
Harijs bija viens no pirmajiem, kuri tajā rītā apmēram divas stundas pirms “Kanzasas zvaigznes” ieiešanas Ņujorkas ostā uzkāpa uz klāja. Drīz vien viņam pievienojās arī saule, un līdz tam brīdim viņš bija izlēmis, kā pavadīs savu pirmo dienu Amerikā.
Viņš jau bija atvadījies no doktora Vollesa, vispirms ilgi un, viņaprāt, nepietiekami pateicies par visu, ko ārsts viņa labā izdarījis. Doktors Volless apliecināja, ka iemetīs pastkastē vēstuli Meizijai Kliftonei personīgi, tiklīdz būs nokļuvis Bristolē. Ārsts diezgan negribīgi piekrita Harijam, ka nebūtu prātīgi personīgi ierasties pie Kliftones kundzes, jo viņa varētu būt ļoti satraukta.
Harijs bija aizkustināts, kad palātā ienāca pats kapteinis Pārkers un atnesa viņam īsbikses, kā arī novēlēja veiksmi. Kad kapteinis bija atgriezies uz tiltiņa, Kristīna strikti nokomandēja: – Tom, tagad ir laiks pagulēt. Jums būs vajadzīgi visi spēki, lai rīt aizbrauktu uz Konektikutu. – Toms Bredšovs noteikti būtu labprāt pavadījis kādu dienu Ņujorkā kopā ar Kristīnu un Ričardu, bet Harijs Kliftons nedrīkstēja tērēt laiku, ja Lielbritānija ir pieteikusi karu Vācijai. – Rīt, kad pamodīsieties, – turpināja Kristīna, – papūlieties nokļūtu uz klāja vēl pirms gaismas. Tad jums būs iespēja vērot saullēktu, kuģim ieejot Ņujorkas ostā. Zinu, ka esat to redzējis jau neskaitāmas reizes, taču mani šis skats joprojām aizrauj.
– Mani tāpat.
– Kad būsim pietauvojušies, jūs varētu pagaidīt, kamēr mēs ar Ričardu tiekam galā ar saviem pienākumiem, un tad kopīgi izkāpsim krastā.
Ietērpies Ričarda sporta jakā un kreklā, kas viņam bija mazliet par lielu, kapteiņa īsbiksēs, kuras viņam bija mazliet par garu, apāvis doktora kurpes un zeķes, kuras bija mazliet par ciešu, Harijs nespēja vien sagaidīt, kad nokļūs krastā.
Kuģa vecākais stjuarts jau bija ziņojis Ņujorkas Imigrācijas pārvaldei, ka uz klāja ir kāds sarakstā nereģistrēts pasažieris, Amerikas pilsonis Toms Bredšovs. No Ņujorkas Imigrācijas pārvaldes bija pienākusi atbilde, ka Tomam Bredšovam jāpiesakās pie pārvaldes ierēdņiem un viņi tad parūpēsies par pārējo.
Ar Ričarda palīdzību ticis līdz Centrālajai stacijai, Harijs kādu brīdi pastaigās pa staciju un pēc tam dosies atpakaļ uz dokiem, kur pieteiksies pie atbildīgā virsnieka, lai pēc iespējas ātrāk noskaidrotu, kurš kuģis pošas ceļā uz Lielbritāniju. Bija pilnīgi vienalga, kādā ostā tas piestās, ja vien tā nebūs Bristole.
Kad piemērots kuģis būs atrasts, Harijs varētu iestāties tur darbā, lai kādu amatu arī viņam piedāvātu. Viņam bija vienalga, vai jāstrādā būtu uz kapteiņa tiltiņa vai mašīntelpā, jāberž klājs vai jāmizo kartupeļi, ja vien tas palīdzētu atgriezties Anglijā. Ja izrādītos, ka brīvu darba vietu nav, viņš nopirks lētāko biļeti mājupceļam un kļūs par pasažieri. Viņš jau bija apskatījies biezajā aploksnē, ko viņam iedeva Kristīna, un secinājis, ka naudas ir pietiekami, lai nopirktu biļeti un mitinātos kajītē, kura nebūtu mazāka par slotu kambarim līdzīgo telpu, kādā viņš dzīvoja uz kuģa “Devonietis”.
Piepeši Harijs atskārta, ka dzimtenē, viņš nedrīkstēs sazināties ne ar vienu no saviem draugiem un vajadzēs uzmanīties pat tad, kad kontaktēsies ar savu māti. Tomēr pirmais uzdevums pēc izkāpšanas dzimtajos krastos būs pieteikšanās Viņa Majestātes Jūras spēkos un cīņa pret Lielbritānijas ienaidniekiem, lai gan viņš apzinājās, ka ik reizi, kad kuģis atgriezīsies Anglijas krastos, viņam nāksies palikt uz borta gluži kā vajātam noziedzniekam.
Harija domas pārtrūka. Viņš ar apbrīnu vēroja, kā viņam priekšā no rīta miglas iznirst Brīvības statuja. Viņš bija redzējis to fotogrāfijās, taču tās nespēja atspoguļot statujas patiesos izmērus un majestātiskumu, ar kādu tā slējās krietni augstāk par “Kanzasas zvaigzni”, aicinot viesus, imigrantus un tautiešus krastā.
Kuģis turpināja kursu uz ostu, un Harijs pārliecās pāri reliņiem, lai palūkotos uz Manhetenu. Vilšanos radīja tas, ka debesskrāpji nebija dižāki par vienu otru ēku, ko viņš bija redzējis Bristolē. Tomēr ar katru mirkli tie auga un auga, līdz iestiepās teju vai debesīs, un viņam bija jāpieliek plauksta virs acīm, lai saules gaisma netraucētu tos aplūkot.
Ņujorkas ostas atbildīgās personas jau bija paziņojušas, ka šim kuģim jāpietauvojas septītajā dokā, un loči palīdzēja tam nokļūt paredzētajā vietā. Kad Harijs ieraudzīja priecīgos sagaidītāju pūļus, viņu pirmo reizi pārņēma bažas, lai gan jaunais vīrietis, kurš tagad ieceļoja Ņujorkas ostā, bija daudz vecāks nekā ceturtais kapteiņa palīgs, kurš no Bristoles bija izbraucis tikai pirms trīs nedēļām.
– Pasmaidiet, Tom!
Harijs pagriezās un ieraudzīja, ka Ričards piespiedis pie acs Kodak Brownie Box fotokameru. Viņš uzņēma kadru, kurā Toms bija redzams ar Manhetenas ēkām fonā.
– Jūs noteikti būsiet tāds pasažieris, kuru tik ātri neaizmirst, – sacīja Kristīna un pievienojās Harijam, lai Ričards varētu nofotografēt abus kopā. Žēlsirdīgās māsas formastērpu viņa bija nomainījusi ar punktotu kleitu, kurai aplikta balta jostiņa, un kājās viņai bija baltas kurpes.
– Es arī jūs neaizmirsīšu, – atteica Harijs, cerēdams, ka neviens no viņiem nenojauš, cik ļoti satraukts viņš patiesībā ir.
– Mums laiks izkāpt krastā, – noteica Ričards un aizvēra fotokameras vāciņu.
Visi trīs devās lejup pa platām kāpnēm. Daudzi pasažieri jau steidzās projām pa trapu, un viņus krastā sagaidīja atvieglojuma pārņemtie tuvinieki un priecīgie draugi. Harijs jutās pacilāts, jo daudzi no pasažieriem un komandas locekļiem vēlējās paspiest viņam roku, kā arī novēlēt veiksmi.
Izkāpuši krastā, Harijs, Kristīna un Ričards devās uz imigrācijas kontroles posteņa pusi un iestājās vienā no garajām gaidītāju rindām. Harija acis šaudījās uz visām pusēm. Viņš vēlējās uzdot daudzus jautājumus, taču ikviens no tiem uzreiz atklātu, ka Amerikā viņš nekad agrāk nav bijis.
Vispirms viņu pārsteidza amerikāņu dažādās sejas krāsas. Bristolē viņš bija redzējis tikai vienu cilvēku ar tumšu ādas krāsu un stāvējis, cieši uz viņu lūkodamies. Vecais Džeks bija paskaidrojis, ka tāda izturēšanās ir gan rupja, gan necienīga, un piebildis: – Kā gan tu pats justos, ja visi apkārtējie apstātos un nenovērstu acu no tevis tikai tālab, ka esi baltais?
Tomēr apkārt valdošās skaņas, nerimtīgā kņada un rosība novērsa Harija uzmanību, un Bristole atkal jau likās tāla un teju nesasniedzama.
Harijs jau sāka apsvērt, vai tomēr nevajadzētu pieņemt Ričarda uzaicinājumu un dažas dienas paviesoties viņa dzīvoklī, lai apskatītu pilsētu, kura, pat neizejot no ostas teritorijas, viņam jau likās tik interesanta un aizraujoša.
– Es iešu pirmais, – sacīja Ričards, kad viņi bija nonākuši rindas sākumā, – tad varēšu paņemt mašīnu un sagaidīšu jūs abus ārā pie termināļa.
– Laba doma, – viņu atbalstīja Kristīna.
– Nākamais! – Ričards devās uz priekšu un pasniedza savu pasi amatpersonai. Vīrietis ātri paraudzījās uz fotogrāfiju tajā un tad apzīmogoja dokumentu. – Laipni lūdzam mājās, leitnant Tibet!
– Nākamais!
Harijs paspēra soli uz priekšu. Apziņa, ka viņam nav ne pases, ne arī kāda cita personu apliecinoša dokumenta, turklāt viņš ir pieņēmis arī svešu vārdu, lika justies neomulīgi.
"Atbildi zina tikai laiks" отзывы
Отзывы читателей о книге "Atbildi zina tikai laiks". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Atbildi zina tikai laiks" друзьям в соцсетях.