– Skatos, ka tava māte ir daudz iejūtīgāka nekā manējā, – viņš sacīja, kad bija nokodis kumosu. – Noskanēja kārtējais zvans. – Starp citu, mani sauc Džailss Beringtons. Un tevi?

– Kliftons. Harijs Kliftons.

Nogulēja Harijs vien dažas minūtes. Un ne jau tāpēc, ka gulta bija ļoti ērta. “Vai iespējams, ka Džailss būtu rados ar vienu no tiem vīriešiem, kuri zina patiesību par mana tēva nāvi? Un kam viņš pēc dabas vairāk līdzinās? Tēvam vai vectēvam?”

Gluži negaidot Harijs sajutās ļoti vientuļš. Viņš atskrūvēja Džailsa iedotās zobu pastas tūbiņu un sūkāja to, kamēr beidzot iemiga.

Zvans nu jau ierasti noskanēja sešos trīsdesmit no rīta. Harijs izrāpās no gultas. Viņš jutās slikti. Kopā ar Dīkinsu viņš devās uz mazgāšanās telpu, kur Džailss izmēģināja, kāds ir ūdens. – Kā jums liekas, vai šeit kāds ir kaut ko dzirdējis par karsto ūdeni? – viņš vaicāja.

Tikko Harijs grasījās kaut ko atbildēt, bet grupas vecākais uzrēca: – Mazgājamā telpā lai nebūtu nekādas pļāpāšanas!

– Trakāks nekā prūšu ģenerālis, – noteica Beringtons un pēc militārā parauga sasita kopā papēžus. Harijs iesmējās.

– Kurš tas bija? – noprasīja Fišers un cieši paraudzījās uz abiem zēniem.

– Es, – nekavējoties atbildēja Harijs.

– Vārds?

– Kliftons.

– Vēl reizi atvērsi muti, Klifton, un tev labi neklāsies.

Harijam nebija ne jausmas, kā tieši tas izpaudīsies, tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka nekas patīkams tas noteikti nevarētu būt. Viņš iztīrīja zobus un aši atgriezās guļamtelpā, vairs neteicis ne vārda. Apsējis kaklasaiti – kārtējais uzdevums, ar kuru viņš īsti netika galā, – viņš panāca Dīkinsu un Beringtonu, kuri jau devās uz ēdamtelpu.

Neviens pat nemēģināja runāt, jo nezināja, vai uz kāpnēm tas ir atļauts. Pie galda Harijs apsēdās starp abiem jauniegūtajiem draugiem un vēroja, kā visiem priekšā tiek noliktas bļodiņas ar biezputru. Zēns pamanīja, ka šoreiz katram ir tikai viena karote. Tas bija liels atvieglojums un nozīmēja, ka nekādas kļūdīšanās nebūs.

Savu porciju Harijs notiesāja tik ātri, it kā baidītos, ka tūdaļ ieradīsies tēvocis Stens un viņam ēdienu atņems. Kamēr citi vēl ieturējās, Harijs nolika karoti uz galda un, ne mirkli nekavējoties, ķērās pie bļodas izlaizīšanas. Vairāki zēni neticīgi skatījās uz šo priekšnesumu, daži norādīja uz viņu, vēl citi – ķiķināja. Harijs koši piesarka un nolika bļodu uz galda. Viņš būtu izplūdis asarās, ja vien Beringtons nepaņemtu savu bļodu un arī nesāktu to laizīt.

Piektā nodaļa

Cienīgtēvs Semjuels Okšots stāvēja skatuves centrā un laipni raudzījās uz savu draudzi, jo tieši tā Svētā Bedas skolas direktors uztvēra šos cilvēkus.

Harijs sēdēja pirmajā rindā un bijīgi raudzījās uz draudīgo stāvu. Doktors Okšots bija krietnas sešas pēdas garš. Viņam bija sirmi mati un kupla gara vaigubārda, kas padarīja viņu vēl biedējošāku. Viņa zilās acis it kā skatījās cilvēkam cauri, un likās, ka viņš ne reizi nemirkšķināja. Grumbu tīkls pierē norādīja, ka viņam piemīt izcils viedums. Viņš atklepojās un tad sāka uzrunu.

– Bedas skolas brālība! – viņš teica. – Mēs esam sapulcējušies, lai uzsāktu jauno mācību gadu, un es nešaubos, ka esam gatavi tikt galā ar jebkuriem izaicinājumiem, kādus nāksies sastapt. Vecākajiem zēniem… – Viņš pievērsās skolēniem, kas sēdēja zāles pēdējās rindās. – …vairs nav ne mirkļa laika, ko izšķiest velti, ja cerat saņemt darba vietas piedāvājumu skolā. Nekad nesamierinieties ar otro labāko izvēli! Vidējai vecuma grupai… – Viņa skatiens pievērsās zāles centrālajai daļai. – …ir pienācis laiks saprast, vai esat radīti augstāku mērķu sasniegšanai. Kad nākamgad atgriezīsieties skolā, vai jūs būsiet grupu vecākie, ēkas dežuranti vai sporta komandas kapteiņi? Vai joprojām būsiet parasti skolēni? – Daži zēni nolieca galvu. – Nākamais pienākums ir jaunpienācēju uzņemšana mūsu rindās. Mums jādara viss, ko spējam, lai viņi šeit justos kā mājās. Viņi šajā dzīvē pirmo reizi ir saņēmuši starta nūjiņu un uzsākuši skrējienu mūža garumā. Šis ceļš varbūt prasīs pārāk daudz spēku. Kāds no jums varbūt nokritīs ceļa malā, – viņš brīdināja, skatīdamies uz pirmajām trijām skolēnu rindām. – Svētā Bedas mācību iestāde nav domāta mazdūšīgajiem. Nekad neaizmirstiet slavenā Sesila Roda vārdus: “Ja jums ir paveicies un esat piedzimis par angli, varat uzskatīt, ka esat ieguvuši lielāko balvu dzīves loterijā!”

Zālē atskanēja aplausi, direktors nokāpa no skatuves, viņam sekoja pāros sastājušies pasniedzēji. Viņš tos izveda pa zāles centrālo eju ārā, rīta saules gaismā.

Harijs bija apņēmības pilns un pārliecināts, ka nesagādās direktoram vilšanos. Aiz vecākajiem zēniem viņš soļoja ārā no zāles, bet, nonākot pagalmā, viņa entuziasms saplaka. Pulciņš lielāko zēnu nostājās vienā stūrī un sabāza rokas kabatās, ar to norādot, ka viņi ir grupu vecākie.

– Re, kur viņš! – viens noteica un norādīja uz Hariju.

– Tad šādi izskatās tas klaidonis, – otrs piebalsoja.

Trešais bija Fišers, grupas vecākais, kurš dežurēja iepriekšējā dienā. – Viņš ir vienkārši dzīvnieks. Un mūsu pienākums ir pieraudzīt, lai viņš atgriežas savā dabiskajā vidē, cik vien ātri iespējams.

Džailss Beringtons skrēja pakaļ Harijam. – Ja izliksies viņus nemanām, šiem ātri vien kļūs garlaicīgi, un viņi sameklēs sev kādu citu apcelšanas objektu. – Harijs vis nejutās par to tik pārliecināts un aizsteidzās uz klases telpu, kur sagaidīja Džailsu un Dīkinsu.

Mirkli vēlāk klasē iegāja Frobišera kungs. “Vai arī viņš uzskata, ka esmu klaidonis, kurš nemaz nav pelnījis mācīties Svētā Bedas skolā?” Harijs nodomāja.

– Labrīt, zēni! – sveicināja Frobišera kungs.

– Labrīt, kungs! – atbildēja zēni.

Klases audzinātājs nostājās pie tāfeles. – Šārīta pirmā stunda, – viņš turpināja, – būs vēsture. Degu nepacietībā jūs labāk iepazīt, tālab sāksim ar nelielu pārbaudi, lai noskaidrotu, cik daudz jau esat apguvuši. Vai varbūt arī to, cik niecīgas ir jūsu zināšanas. Cik sievu bija Henrijam Astotajam?

Uz augšu pašāvās vairākas rokas. – Ebot! – klases audzinātājs sacīja, ieskatījies sarakstā, un norādīja uz zēnu pirmajā solu rindā.

– Sešas, kungs, – nekavējoties atskanēja atbilde.

– Labi. Vai kāds var nosaukt arī viņu vārdus? – Pacelto roku skaits vairs nebija tik kupls. – Klifton!

– Aragonas Katrīna, Anna Boleina, Džeina Seimūra, tad, manuprāt, bija vēl viena Anna… – viņš sacīja un tad apklusa.

– Klēves Anna. Vai kāds var nosaukt atlikušās divas? – Gaisā bija paslējusies vairs tikai viena roka. – Dīkins! – aicināja Frobišers, kad bija ieskatījies sarakstā.

– Ketrīna Hovarda un Ketrīna Parra. Klēves Anna un Ketrīna Parra nodzīvoja ilgāk par karali.

– Ļoti labi, Dīkins! Un tagad pagriezīsim laiku pāris gadsimtus uz priekšu. Kurš vadīja mūsu valsts floti Trafalgaras kaujā? – Visas rokas pašāvās augšup. – Metjūs! – pasniedzējs sacīja un norādīja uz zēnu, kurš visneatlaidīgāk stiepa roku augšā.

– Tas bija Nelsons, kungs!

– Pareizi. Un kurš tolaik bija mūsu valsts premjerministrs?

– Velingtonas hercogs, kungs! – atbildēja Metjūss, tomēr balsī vairs neskanēja iepriekšējā pārliecība.

– Nē, – Frobišera kungs bilda, – Lai gan Velingtons bija Nelsona laikabiedrs. – Pasniedzēja skatiens pārslīdēja klasei. Tagad paceltas bija tikai Kliftona un Dīkinsa rokas. – Dīkins!

– Pits Jaunākais. No tūkstoš septiņi simti astoņdesmit trešā gada līdz tūkstoš astoņi simti pirmajam un vēl no tūkstoš astoņi simti ceturtā līdz tūkstoš astoņi simti sestajam gadam.

– Pareizi, Dīkins! Un kad premjerministra amatā bija Dzelzs hercogs?

– No tūkstoš astoņi simti divdesmit astotā līdz tūkstoš astoņi simti trīsdesmitajam gadam, – sacīja Dīkinss.

– Un… vai kāds var pateikt, kāda bija viņa visievērojamākā uzvara?

Pirmo reizi gaisā paslējās arī Beringtona roka. – Vaterlo, kungs! – zēns iekliedzās, pirms Frobišera kungs bija paguvis norādīt uz kādu citu.

– Jā, Berington! Un pret ko Vaterlo kaujā nācās cīnīties Velingtonam?

– Pret Napoleonu, – nočukstēja Harijs.

– Pret Napoleonu, kungs, – Beringtons ar pilnu pārliecību atbildēja.

– Pareizi, Klifton, – klases audzinātājs sacīja un pasmaidīja. – Vai Napoleons arī bija hercogs?

– Nē, kungs, – atskanēja Dīkinsa balss, jo neviens cits nepieteicās atbildēt uz šo jautājumu. – Viņš nodibināja pirmo Francijas impēriju un pasludināja sevi par imperatoru.

Frobišera kungs nebija īpaši izbrīnīts par Dīkinsa zināšanām, taču Kliftons viņu patīkami pārsteidza. Galu galā viņš bija tikai kora klases audzēknis. Gadu gaitā klases audzinātājam bija radusies pārliecība, ka talantīgu dziedātāju vai, piemēram, sportistu intereses reti sniedzas pāri viņu jomas ietvariem. Kliftons tikko bija pierādījis, ka arī šajā ziņā tomēr ir izņēmumi. Frobišera kungs nodomāja, ka labprāt uzzinātu, kurš mācījis šo zēnu.

Zvans vēstīja, ka stunda beigusies, un Frobišera kungs paziņoja: – Jūsu nākamā stunda būs ģeogrāfija pie Hendersona kunga, un viņam nepatīk, ja kāds kavējas un ir jāgaida. Es jums iesaku jau starpbrīdī sameklēt pareizo klases telpu un laikus apsēsties savās vietās.

Harijs turējās kopā ar Džailsu, jo izskatījās, ka viņš diezgan labi zina, kur kas atrodams. Kad abi gāja pār pagalmu, Harijs pamanīja, ka viņu tuvumā daži zēni pieklusina balsi un vairāki pat nolūkojas uz Hariju.

Pateicoties daudzajiem sestdienu rītiem, kas pavadīti kopā ar Veco Džeku, Harijs ģeogrāfijas stundā jutās pārliecināts par sevi. Taču matemātikā, tā rīta pēdējā mācību stundā, neviens nespēja turēties līdzi Dīkinsam, un pat pasniedzējs nevarēja atslābināties.

Kad trīs zēni apsēdās pie pusdienu galda, Harijs juta, ka tiek novērots pat vēl uzkrītošāk. Tika pētīta katra viņa kustība. Viņš izlikās neko nemanām un vienkārši centās darīt visu tāpat kā Džailss. – Ir patīkami apzināties, ka ir kaut kas tāds, ko varu tev iemācīt, – Džailss sacīja, mizodams ābolu.

Pēcpusdienā bija ķīmijas stunda, un Harijam tā patika, jo īpaši tad, kad pasniedzējs atļāva viņam pielikt uguni laboratorijas deglim. Taču dabaszinībās, kas todien bija pēdējā stunda, Harijam nebija iespējams izcelties ar zināšanām, jo viņam vienīgajam no visiem skolēniem klasē mājās nebija dārza.

Kad noskanēja zvans, vēstīdams par mācību beigām, pārējie zēni aizsteidzās uz sporta nodarbībām, bet Harijs devās uz savu pirmo kora mēģinājumu šajā skolā. Viņš atkal pamanīja, ka visi uz viņu skatās, taču šoreiz iemesli bija pieņemami.

Nākot ārā no kapelas, Harijs atkal izdzirdēja tos pašus zēnus, kas jau iepriekš viņam bija sacījuši aizskarošus vārdus. – Vai tik tas nav mūsu klaidonis? – vaicāja viens.

– Žēl gan, viņam pat zobu sukas nav… – otrs neatpalika.

– Esmu dzirdējis, ka šis naktis pārlaiž dokos, – trešais papildināja.

Ne Dīkinss, ne Beringtons tuvumā nebija manāmi, un Harijs steidzās uz savas grupas ēku, ceļā pūlēdamies izvairīties no zēnu pulciņiem.

Vakariņu laikā pētīgie skatieni bija mazāk manāmi, bet tikai tāpēc, ka Džailss, visiem dzirdot, bija nosaucis Hariju par draugu. Taču, kad visi pēc gatavošanās nākamās dienas stundām devās augšā uz guļamtelpām, Džailss vairs nevarēja neko līdzēt. Pie durvīm bija nostājies Fišers un nepārprotami gaidīja tieši Hariju.

Kad zēni sāka izģērbties, Fišers skaļā balsī sacīja: – Džentlmeņi, atvainojiet par smaku, bet viens no jūsu klasesbiedriem nāk no mājas, kurā nav vannas. – Daži zēni ieķiķinājās, tādējādi cerēdami pielabināties Fišeram. Harijs nelikās viņu manām. – Tam graustu iemītniekam ne tikai nav vannas mājās, bet viņam nav pat tēva!

– Mans tēvs bija krietns cilvēks. Viņš krita karā, aizstāvot savu valsti! – Harijs ar lepnumu paziņoja.

– Un kāpēc tu domā, ka es runāju par tevi, Klifton? – vaicāja Fišers. – Protams, tu laikam esi tas puika, kura māte strādā… – viņš mazliet paklusēja. – Par viesnīcas oficianti.

– Viesnīcā par oficianti, – Harijs izlaboja.

Fišers pagrāba rītakurpi. – Nekad nerunā man pretī, Klifton! – viņš nikni noskaldīja. – Pieliecies un pieķeries pie savas gultas gala. – Harijs paklausīja, un Fišers sešas reizes iesita viņam ar tādu niknumu, ka Džailsam pat nācās novērsties. Harijs cieši ieķērās gultas galā un visiem spēkiem valdīja asaras.

Pirms gaismas izdzēšanas Fišers piebilda: – Ļoti gaidīšu rītdienu, kad turpināšu vakara pasaciņu par Kliftonu no Stilhausleinas. Pagaidiet vien, kad uzzināsiet par tēvoci Stenu! Nākamajā vakarā Harijs uzzināja, ka viņa tēvocis Stens pavadījis apcietinājumā astoņpadsmit mēnešus par ielaušanos un zādzību. Šī atklāsme bija ļaunāka par miesassodu. Viņš ieritinājās gultā un prātoja par to, vai tēvs joprojām ir dzīvs, bet ieslodzīts cietumā. “Varbūt tas bija īstais iemesls, kālab mājās ar mani par tēvu neviens nemēdza runāt.”

Trešajā naktī Harijs gandrīz neaizvēra acu. Nelīdzēja ne labās sekmes mācībās, ne arī apbrīna, kas viņam tika veltīta kapelā kora nodarbībās. Viņš nespēja nedomāt par to, ka nenovēršami tuvojās nākamā tikšanās ar Fišeru. Katrs niecīgākais iegansts – ūdens lāse, kas nopilējusi mazgāšanās istabā uz grīdas, spilvens, kas nav nolikts taisni, zeķe, kas noslīdējusi līdz potītei, – nozīmēja vien to, ka Harijs var sagaidīt sodu no grupas vecākā. Turklāt to paciest nācās visu pārējo istabas biedru acu priekšā un, protams, neiztrūka kārtējais stāsts no “Kliftona hronikas”. Piektajā vakarā Harijs vairs nespēja izturēt. Viņu mierināt nebija arī Džailsa un Dīkinsa spēkos.