Piektdienas vakarā, kad visi pārējie studēja latīņu valodas grāmatu, pildot mājas darbus, Harijs ignorēja gan Cēzaru, gan arī gallus. Viņš gudroja plānu, kas ļautu droši panākt, ka Fišers viņu vairs nekad neapgrūtina. Vakarā, kad Fišers bija pamanījis ceptu kartupeļu turzu pie Harija gultas un atkal iekaustījis zēnu, plāns bija pilnībā gatavs. Harijs palika nomodā vēl ilgi pēc tam, kad gaisma bija nodzēsta. Viņš nekustējās no vietas, līdz nebija pilnībā pārliecināts, ka visi pārējie zēni ir aizmiguši.

Beidzot Harijs izslīdēja no gultas. Nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis. Viņš, nesaceļot ne mazāko troksnīti, apģērbās un klusi lavījās starp gultām, līdz nokļuva telpas tālākajā galā. Harijs atvēra logu, aukstā gaisa plūsma skāra zēnu tuvākajā gultā un viņš pagriezās uz otra sāna. Harijs izrāpās pa logu un uzkāpa uz ugunsdzēsēju kāpnēm, tad uzmanīgi pievēra logu un lēnām devās lejup. Viņš šķērsoja zālāja malu, turēdamies ēnā un izvairīdamies no tiešiem mēness stariem, kas spīdēja tik spoži kā prožektors.

Hariju pārņēma šausmas, kad viņš atklāja, ka skolas vārti ir slēgti. Viņš lavījās uz priekšu gar sienu un meklēja kaut mazāko plaisu vai ierobījumu tajā, lai varētu uzrāpties augšup un pēc tam nokļūt brīvībā. Beidzot viņam izdevās atrast vietu, kur bija izkritis ķieģelis. Zēns tagad varēja pakāpties un pēc tam arī jāteniski apsēsties uz sētas. Viņš pārrāpās otrā pusē, pieturējās pie sienas, noskaitīja klusu lūgšanu, tad atlaidās un diezgan neveikli nogāzās zemē, tomēr visi locekļi likās veseli, nekas lauzts nebija.

Atguvies viņš sāka skriet. Iesākumā lēni, bet tad aizvien ātrāk un ātrāk Viņš apstājās vienīgi tad, kad bija sasniedzis dokus. Nakts maiņas strādnieki tikko sāka darbu, un Harijs atviegloti pamanīja, ka viņa tēvoča tur nav.

Kad visi dokeri bija izzuduši skatienam, Harijs sāka iet pa molu, garām pietauvotajiem kuģiem, kuri rindojās tik garā līnijā, ka nevarēja ne galu saredzēt. Harijs pamanīja uz viena no dūmeņiem lepni uzrakstītu burtu “B” un iedomājās par savu draugu, kurš jau noteikti bija mierīgi aizmidzis. “Vai vēl kādreiz…” Prātojumi pārtrūka, kad viņš apstājās pie Vecā Džeka dzelzceļa vagona.

“Interesanti, vai vecais vīrs arī jau ir aizmidzis?” Un tūlīt pat Harijs saņēma atbildi uz savu jautājumu, kad atskanēja balss, kura sacīja: – Harij! Nestāvi tur, nāc iekšā, kamēr neesi pārsalis līdz nāvei! – Harijs atvēra durvis un ieraudzīja Veco Džeku, kurš pūlējās uzraut sērkociņu un iedegt sveci. Harijs smagi atkrita sēdeklī viņam iepretim.

– Vai tu aizbēgi? – Vecais Džeks vaicāja.

Šis tiešais jautājums Hariju tik ļoti pārsteidza, ka viņš uzreiz pat neatbildēja. – Jā, aizbēgu gan, – viņš beidzot pateica.

– Un bez šaubām tu ieradies pie manis, lai pastāstītu, kāpēc pieņēmi šo nozīmīgo lēmumu.

– Es neko neizlēmu, – Harijs izlaboja. – To manā vietā izdarīja kāds cits.

– Kurš?

– Viņu sauc Fišers.

– Pasniedzējs vai kāds zēns?

– Grupas vecākais un guļamtelpas uzraugs, – paskaidroja Harijs un saviebās. Pēc tam viņš Vecajam Džekam izstāstīja visu, ko piedzīvojis Svētā Bedas skolā savā pirmajā mācību nedēļā.

Un jau atkal vecais vīrs sagādāja Harijam pārsteigumu, jo sacīja: – Jūtos vainīgs.

– Kāpēc? – Harijs nesaprata. – Jūs man esat tik daudz palīdzējis! Jūs neko vairāk nemaz nevarējāt izdarīt.

– Un tomēr varēju, – Vecais Džeks palika pie sava. – Es varēju tevi sagatavot, lai tu zinātu, ka gaidāma šķirošana pēc izcelsmes un tamlīdzīgi snobiski gājieni, ar kādiem neviena cita šīs pasaules nācija nevar sacensties. Man daudz vairāk laika vajadzēja veltīt sensenajām skolas paražām un mazāk pievērsties ģeogrāfijai vai vēsturei. Cerēju, ka pēc kara viss varētu būt mainījies, ka visi cīniņi ir beigušies. Acīmredzot Svētā Bedas skolā tā nav noticis. – Viņš iegrima domās un pēc laika vaicāja: – Un ko tu grasies darīt tālāk, manu zēn?

– Bēgšu jūrā. Derēs jebkurš kuģis, kur būs gatavi mani uzņemt, – atbildēja Harijs, pūlēdamies, lai vārdos netrūktu entuziasma.

– Īsti varena iecere, – noteica Vecais Džeks. – Kāpēc tad ne uzreiz Fišeram rokās?

– Kā to saprast?

– Nekas tik ļoti neiepriecinās Fišeru, kā iespēja paziņot draugiem, ka klaidonim gluži vienkārši nepietika dūšas. Ak, jā… ko gan var gaidīt no dokera dēla, turklāt vēl no tāda, kam māte strādā viesnīcā?

– Bet Fišeram taču ir taisnība! Es neesmu no viņa aprindām.

– Nē, Harij. Patiesībā Fišers jau ir attapies un sapratis, ka tieši viņš nav tevis vērts un nekad arī nebūs.

– Vai jūs sakāt, ka man jāatgriežas tajā baisajā vietā? – Harijs vaicāja.

– Tikai tu pats vari pieņemt šo lēmumu, – Vecais Džeks noteica, – bet… ja katru reizi, kad sastapsies ar šīs zemes fišeriem, tu bēgsi projām, tad nonāksi turpat, kur esmu es.

– Bet jūs esat lielisks cilvēks, – Harijs sacīja.

– Es varēju tāds kļūt, – Vecais Džeks iebilda, – ja nebūtu bēdzis, kad saskāros pats ar savu Fišeru. Taču es izraudzījos vieglāko ceļu un domāju tikai pats par sevi.

– Par ko tad vēl jādomā?

– Vispirms jau par tavu māti, – sacīja Vecais Džeks. – Neaizmirsti par to, cik viņa daudz ziedojusi, lai nodrošinātu tev dzīvē labāku sākumu. Arī par Holkoma kungu. Uzzinot, ka esi aizbēdzis, viņš noteikti vainos sevi. Un neaizmirsti arī Mandejas jaunkundzi, kura meklēja palīdzību, ieguldīja darbu, neskaitāmas stundas upurējot tam, lai tu varētu iegūt to mācību pabalstu. Un, ja tu rūpīgi izsvērsi visus “par” un “pret”, Harij, vienā svaru kausā iztēlojies Fišeru, bet otrā Beringtonu un Dīkinsu. Es nojaušu, ka Fišers ātri vien zaudēs jebkādu nozīmi, turpretī Beringtons un Dīkinss kļūs par taviem draugiem uz visu atlikušo mūžu. Ja tu aizbēgsi, viņiem nāksies nemitīgi uzklausīt Fišera atgādinājumus, ka tu vis nebiji tas, par ko viņi tevi uzskatīja.

Kādu laiku Harijs klusēja, tad lēnām slējās kājās. – Paldies, kungs, – viņš pateicās un, vairs nesacījis ne vārda, atvēra vagoniņa durvis un devās projām.

Harijs lēnām soļoja pa molu un atkal skatījās uz milzīgajiem kravas kuģiem, kuri jau pavisam drīz dosies uz tālām ostām. Tā viņš soļoja līdz doku vārtiem, bet pēc tam metās skriešus uz pilsētas pusi. Kad Harijs sasniedza skolas vārtus, tie bija jau atvērti un pulkstenis grasījās zvanīt astoto rīta stundu.

Frobišera kungs apzinājās, ka vajadzēs doties pie skolas direktora un ziņot par viena zēna pazušanu, jo tobrīd Frobišers paskatījās pa kabineta logu un pamanīja Hariju, kurš skrēja caur koku audzi, piesardzīgi turpinot ceļu uz savas grupas ēku. Harijs vilcinādamies pavēra durvis. Pulkstenis jau bija astoņi, un viņam tieši pretī stāvēja Frobišera kungs.

– Labāk pasteidzies, Klifton! – viņš sacīja. – Citādi nokavēsi brokastis.

– Jā, kungs! – Harijs atbildēja un aizskrēja projām pa gaiteni. Viņš paguva nokļūt līdz ēdamistabas durvīm, iekams tās tika aizvērtas, un ieslīdēja savā vietā starp Beringtonu un Dīkinsu.

– Kādu brīdi jau domāju, ka šorīt būšu vienīgais bļodas laizītājs, – sacīja Beringtons, un Harijs iesmējās.

Tajā dienā viņš Fišeru nesastapa un bija izbrīnīts, kad vakarā guļamtelpā bija cits dežurants. Pirmo reizi tajā nedēļā Harijs aizmiga.

Sestā nodaļa

Rolls-Royce ieripoja pa muižas ēkas vārtiem. Garā piebraucamā ceļa malās kā sargi slējās slaidi ozoli. Līdz brīdim, kad Harija skatiens pievērsās ēkai, viņš bija paguvis saskaitīt sešus dārzniekus.

Mācoties Svētā Bedas skolā, Harijs mazliet bija uzzinājis par Džailsa dzīvi mājās, kurp viņš devās brīvlaikos. Un tomēr kaut ko tādu Harijs nebija gatavojies piedzīvot. Kad viņš pirmo reizi ieraudzīja ēku, viņam no brīnumiem pavērās mute, un kādu laiku viņš to arī neaizvēra.

– Domāju, ka astoņpadsmitā gadsimta sākums, – sacīja Dīkinss.

– Nav slikti, – uzslavēja Džailss. – Tūkstoš septiņi simti divdesmit otrais. Džona Venbru darbs. Bet par dārzu… Saderam, ka nevarēsi pateikt, kas to veidojis. Mazliet pateikšu priekšā. Tas tapis vēlāk nekā māja.

– Esmu dzirdējis tikai par vienu ainavu arhitektu, – ierunājās Harijs, joprojām nespēdams ne acu novērst no ēkas, – Lānslotu Braunu.

– Tieši tas arī bija iemesls, kālab viņu izraudzījāmies, – teica Džailss. – Vienkārši tālab, lai mani draugi pēc divsimt gadiem dzirdētu viņa vārdu.

Harijs un Dīkinss iesmējās. Automašīna apstājās pie trīsstāvu savrupnama, kas bija celts no zeltainiem Kotsvoldas akmeņiem. Džailss izlēca no limuzīna, iekams vadītājs bija paguvis atvērt viņam durvis. Zēns traucās augšup pa kāpnēm, un abi draugi sekoja – gan ne tik pārliecinātā gaitā.

Parādes durvis atvērās jau krietnu brīdi pirms tam, kad Džailss paguva nokļūt līdz augšējam pakāpienam. Slaids vīrietis elegantās drēbēs – garā melnā žaketē, smalki svītrotās biksēs un melnā kaklasaitē – viegli palocījās, kad jaunais saimnieks gāja viņam garām. – Daudz laimes dzimšanas dienā, Džailsa kungs! – vīrietis novēlēja.

– Paldies, Dženkins! Nāciet, puiši! – uzsauca Džailss un nozuda mājā. Virssulainis plašāk pavēra durvis, lai Harijs un Dīkinss varētu doties viņam līdzi. Tiklīdz Harijs spēra soli plašajā hallē, viņu it kā caururba gleznā attēlota veca vīra skatiens. Likās, ka šis cilvēks raugās tieši uz Hariju. Džailss bija mantojis šā vīra knābim līdzīgo degunu, zilās acis un kvēlo skatienu, stūraino zodu. Harijs paraudzījās uz otru portretu, kas greznoja halles sienu. Vienīgās eļļas gleznas, ko Harijs bija redzējis iepriekš, bija “Mona Liza”, “Smejošais kavalieris” un “Naktssardze”, turklāt reprodukcijas grāmatās. Tagad viņš skatījās uz Džona Konstabla otas radītu ainavu. Tajā brīdī hallē ienāca dāma, kas bija ģērbusies kleitā, ko Harijs spēja nodēvēt tikai par balles tērpu.

– Daudz laimes dzimšanas dienā, mans mīļais! – sieviete sacīja.

– Paldies, māt, – atbildēja Džailss, kad sieviete noliecās, lai viņu noskūpstītu. Šī bija pirmā reize, kad Harijs redzēja draugu apmulsušu. – Šie ir mani labākie draugi, Harijs un Dīkinss. Harijs sarokojās ar dāmu, un viņa zēnam tik silti uzsmaidīja, ka viss satraukums pagaisa kā nebijis.

– Mēs visi tagad varētu iet uz viesistabu, – viņa mudināja, – un iedzert tēju. – Dāma veda zēnus pāri hallei uz plašu telpu ar skatu uz mauriņu mājas priekšā.

Iegājis viesistabā, Harijs vēlējās nevis sēdēt, bet aplūkot pie sienām pieliktās gleznas, tomēr Beringtones kundze vedināja viņu uz dīvāna pusi. Viņš apsēdās mīkstajos spilvenos, bet nespēja novērst skatienu no erkera loga, pa kuru bija redzams rūpīgi nopļautais mauriņš – tik liels, ka tur mierīgi varētu spēlēt kriketu. Tālāk vīdēja ezers, kur apmierinātas meža pīles bezmērķīgi peldēja apkārt, un bija skaidri redzams, ka viņas nenomāc raizes par to, no kurienes uzradīsies nākamā maltīte. Dīkinss apsēdās uz dīvāna blakus Harijam.

Neviens neteica ne vārda, kad telpā ienāca vēl kāds vīrietis, ģērbies īsā melnā žaketē, bet viņam sekoja jauna sieviete elegantā zilā formastērpā, kas līdzinājās tam, kādu Harija māte valkāja, strādājot viesnīcā. Kalponei rokās bija milzīga sudraba paplāte, un viņa to nolika uz ovāla galdiņa pretī Beringtones kundzei.

– Indijas vai Ķīnas? – Beringtones kundze vaicāja un paskatījās uz Hariju.

Harijs īsti nesaprata, par ko viņa vaicā.

– Mēs visi dzersim Indijas tēju. Paldies, māt! – teica Džailss. “Man jau šķita, ka Džailss ir iemācījis man visu par etiķeti un manierēm, kas noder smalkā sabiedrībā,” Harijs iedomājās, “taču Beringtones kundze gluži negaidīti pacēlusi latiņu vēl augstāk.”

Sulainis salēja tasītēs tēju un nolika tās zēniem priekšā, katrai blakus tika novietots arī šķīvītis. Harijs skatījās uz maizīšu kalnu un neuzdrīkstējās tām pieskarties. Džailss paņēma vienu un uzlika uz sava šķīvīša. Beringtones kundze izskatījās neapmierināta. – Džails, cik reižu tev jāatgādina? Vienmēr pagaidi, lai tavi viesi pirmie paņem sev kaut ko un tikai tad tu pats!

Harijs vēlējās paskaidrot, ka Džailss allaž uzņemas vadību, lai viņš zinātu, kā kurā reizē rīkoties, vai, vēl svarīgāk, nerīkoties. Dīkinss izvēlējās maizīti un arī uzlika uz sava šķīvīša. Harijs darīja tāpat. Džailss pacietīgi gaidīja, līdz Dīkinss paņem maizīti, un tikai tad nokoda kumosu no savējās.

– Ceru, ka jums garšo kūpināts lasis, – Beringtones kundze sacīja.

– Izsmalcināti, – bilda Džailss, lai nedotu draugiem iespēju pateikt, ka vēl nekad iepriekš lasi nav nogaršojuši.

– Mums skolā dod tikai maizītes ar zivju pastēti.

– Pastāstiet, kā jums visiem klājas skolā! – Beringtones kundze mudināja.

– Milzum daudz iespēju pilnveidoties. Vismaz Frobišers tā raksturo manus pūliņus, – sacīja Džailss. – Bet Dīkinss ir pārāks par visiem.

– Tikai ne angļu valodā, – Dīkinss ierunājās pirmo reizi. – Šajā priekšmetā Harijs mani pārspēj par pāris procentiem. – Un tu, Džails? Vai arī kādā priekšmetā esi pārāks? – viņa māte tincināja.

– Viņš ir otrais labākais matemātikā, Beringtones kundze, – Harijs nāca draugam palīgā. – Viņam ir iedzimts talants, ja runājam par skaitļiem.