Lai gan Harijs veikaliņā iegriezās pavisam reti, uz viņa galda katru otrdienas un ceturtdienas vakaru parādījās Fry’s Five Boys šokolādes tāfelīte. Skolā bija noteikts, ka viens zēns veikaliņā nedēļas laikā drīkst iztērēt ne vairāk par sešiem pensiem, tomēr Džailss arī uz Dīkinsa galda atstāja pa veltei – lakricas konfekšu asorti iepakojumu. Turklāt viņš bija draugiem nepārprotami paskaidrojis, ka viņiem tāpēc nav jājūtas kā parādniekiem.
Otrdien, kad Harijs iegāja veikalā, tur jau bija gara zēnu rinda, kas gaidīja, kad viņus apkalpos. Harijs pievienojās viņiem. Viņa mute pildījās siekalām no raudzīšanās uz glīti sakārtotajām šokolādes tāfelītēm, krējumkonfektēm, želejkonfektēm, lakricām un pēdējo jaunumu – “Smita kartupeļu kraukšķiem”. Harijs iedomājās, ka vajadzētu nopirkt paciņu šī kāruma arī sev, bet pēc nesenās iepazīšanās ar Vilkinsu Mikobera kungu zēnam vairs nebija ne mazāko šaubu par sešu pensu vērtību.
Harijs ilgpilni apbrīnoja “Iepirkšanās centra” dārgumus un piepeši saklausīja Džailsa balsi un secināja, ka draugs stāv rindā viņam priekšā un starp abiem ir vairāki zēni. Harijs jau grasījās Džailsam uzsaukt, kad pamanīja, kā zēns no plaukta paņem šokolādes tāfelīti un ieslidina sev kabatā. Pēc dažiem mirkļiem tai sekoja arī košļājamās gumijas paciņa. Kad Džailss nonāca pie letes, viņš uz tās uzlika divus iepakojumus lakricas asorti un vienu kartupeļu kraukšķu iesaiņojumu, veikaliņa īpašnieks Svivalsa kungs preces rūpīgi pierakstīja īpašā grāmatā iepretī Beringtona uzvārdam. Lietas, ko Džailss bija iebāzis sev kabatā, mierīgi palika tur. Nepieskaitītas.
Šausmu pārņemts, Harijs izmetās ārā no veikala, jo nevēlējās, lai Džailss viņu pamana. Harijs lēnām staigāja pa skolas teritoriju un prātoja, kālab gan Džailsam vajadzēja zagt, ja ir pilnīgi skaidrs, ka viņš to visu var nopirkt. Viņš nosprieda, ka noteikti jābūt kādam pavisam vienkāršam izskaidrojumam, lai gan nekādi nespēja izdomāt, kāds tas būtu.
Īsi pirms mājas darbu gatavošanai atvēlētā laika Harijs iegāja mācību telpā un uz sava galda ieraudzīja no veikala nočiepto šokolādes tāfelīti. Dīkinss mielojās ar lakricas asorti. Harijam bija grūti koncentrēties un lasīt par industriālās revolūcijas cēloņiem. Viņam daudz vairāk rūpēja atbilde uz citu jautājumu. Proti, kas būtu darāms saistībā ar neseno atklājumu. Un – vai vispār vajadzētu kaut ko darīt?
Kad mājas darbiem atvēlētais laiks jau tuvojās beigām, Harijs bija izlēmis. Neatvērto šokolādes tāfelīti viņš ielika sava rakstāmgalda augšējā atvilktnē un nosprieda, ka ceturtdienā aiznesīs atpakaļ uz veikalu, bet Džailsam neko nesacīs.
Naktī Harijs nespēja ne acu aizvērt. Pēc brokastīm viņš paaicināja Dīkinsu sāņus un paskaidroja, kālab nav pasniedzis viņam dzimšanas dāvanu. Dīkinss pat neslēpa pārsteigumu.
– Mana tēta veikalā arī mēdz būt līdzīgas problēmas, – teica Dīkinss. – Tās tiek sauktas par veikalu zādzībām. Daily Mail apgalvo, ka vainojama Depresija.
– Man vis nešķiet, ka Džailsa ģimeni depresija būtu īpaši ietekmējusi, – Harijs izjusti iebilda.
Dīkinss domīgi pašūpoja galvu. – Varbūt tev pieklātos pateikt Frobišeram?
– Nosūdzēt savu labāko draugu? – pārvaicāja Harijs. – Nemūžam!
– Ja Džailsu pieķers, viņš tiks izslēgts no skolas! – sacīja Dīkinss – Tad vismaz brīdini viņu, ka zini par viņa slepeno aizraušanos.
– Es par to padomāšu, – Harijs solījās. – Pagaidām es aiznesīšu atpakaļ uz veikalu visu, ko man iedeva Džailss, un viņam neko par to nestāstīšu.
– Vai tu varētu aiznest arī to, ko viņš iedeva man? – Dīkinss čukstēja, paliecies tuvāk draugam. – Es uz to veikalu vispār nekad neeju. Nezināšu, ko tur iesākt.
Harijs piekrita. Pēc šās sarunas viņš divas reizes nedēļā gāja uz veikaliņu un lika nevēlamās Džailsa dāvanas atpakaļ plauktos. Harijs bija secinājis, ka Dīkinsam ir taisnība un Džailss jābrīdina par iespējamo pieķeršanu. Tomēr viņš nolēma, ka šo smago sarunu atliks līdz semestra beigām.
– Labs metiens! – uzslavēja Frobišera kungs, kad bumba šķērsoja sarkano līniju. Laukuma malās atskanēja aplausi. – Direktor, pieminiet manus vārdus! Beringtons reiz Ītonas komandā spēlēs pret Herovas skolas komandu Lorda kriketa laukumā Londonā.
– Tā nenotiks, ja Džailsam būs kaut mazākā teikšana, – Harijs pačukstēja Dīkinsam.
– Harij, ko tu darīsi vasaras brīvdienās? – Dīkinss vaicāja, un izskatījās, ka viņš īsti nemana neko, kas norisinās apkārt.
– Nu… uz Toskānu braukt neesmu ieplānojis. Ja vaicāji par to, – Harijs smaidot atbildēja.
– Domāju, ka arī Džailss nemaz tā īsti negrib turp doties, – sacīja Dīkinss. – Galu galā itālieši nekad nav izpratuši kriketu.
– Es pat ļoti labprāt mainītos ar Džailsu vietām, – atzinās Harijs. – Mani ne mazākajā mērā netraucē fakts, ka Mikelandželo, da Vinči un Karavadžo nekad nav dzirdējuši par kriketa smalkumiem. Un neaizmirsīsim arī par makaronu kalniem, ko Džailsam nāksies pievārēt.
– Kurp tad tu īsti brauc? – vaicāja Dīkinss.
– Nedēļu dzīvošu Rietumu Rivjērā, – Harijs braši atteica. – Mans vectēvs Vestonsjūpermērā ir liels ceptu zivju un kartupeļu cienītājs. Varbūt gribēsi man pievienoties?
– Neiznāks tam atlicināt laiku, – sacīja Dīkinss, un bija skaidri noprotams, ka viņš Harija vārdus uztvēris pilnīgi nopietni.
– Kāpēc tad tā? – tincināja Harijs, pieskaņodamies drauga tonim.
– Pārāk daudz darba.
– Tu skolas brīvlaikā grasies strādāt? – Harijs neticīgi pārvaicāja.
– Darbs man nozīmē brīvdienas, – paskaidroja Dīkinss. – Es izbaudu katru mirkli, gluži kā Džailss priecājas par kriketu, bet tu esi sajūsmā par dziedāšanu.
– Kur tu strādāsi?
– Municipalitātes bibliotēkā. Viņiem ir viss, kas man nepieciešams.
– Vai drīkstu tev pievienoties? – vaicāja Harijs, un izklausījās, ka viņš to saka gluži nopietni. – Man nepieciešama visa palīdzība, kāda vien pieejama, ja vēlos tikt pie Bristoles klasiskās ģimnāzijas stipendijas.
– Tikai tādā gadījumā, ja apsolīsies būt pavisam kluss, – teica Dīkinss. Harijam nāca smiekli, taču viņš zināja, ka draugs darbu neuzskata par jautrības objektu.
– Man izmisīgi vajadzīga palīdzība latīņu valodas gramatikas apguvē, – skaidroja Harijs. – Es vēl joprojām daudz ko tajā nesaprotu.
– Es tev labprāt palīdzēšu, – sacīja Dīkinss, – ja vien tu man izdarīsi kādu pakalpojumu.
– Tikai pasaki, kādu! – attrauca Harijs – Neticu, ka ceri uz solo partiju šā gada korāļu dziedājumā.
– Labs sitiens, Berington! – atkal uzslavēja Frobišera kungs, un Harijs pievienojās pārējiem aplaudētājiem. – Tas ir jau trešais Beringtona punktu guvums šajā sezonā, direktor!
– Neaušojies, Harij! – noteica Dīkinss. – Saproti… manam tēvam nepieciešams kāds, kurš no rīta izvadā laikrakstus vasaras brīvdienu laikā. Es ieteicu tevi. Viņi maksā šiliņu par nedēļu. Kamēr vien ik rītu sešos ieradīsies п. сВХПХЗПР34АББР. РН56 veikalā, tas darbs būs tavējais.
– Sešos no rīta? – Harijs nicīgi pārvaicāja. – Ja tev ir tēvocis, kurš uzmodina visus mājiniekus jau piecos, tad seši no rīta gan liekas mazākā no visām problēmām.
– Tātad tu būtu gatavs uzņemties to darbu?
– Jā, protams, – atbildēja Harijs. – Bet… kāpēc tu pats to negribi? Šiliņš nedēļā nav nekāds nieks.
– Neber sāli uz brūcēm, – Dīkinss teica. – Diemžēl es nemāku braukt ar divriteni.
– Sasodīts! – attapās Harijs. – Man taču vispār nav divriteņa.
– Es neteicu, ka man nav divriteņa, – nopūtās Dīkinss. – Es sacīju, ka neprotu ar to braukt.
– Klifton, – Frobišera kungs uzrunāja Hariju, kad kriketa spēlētāji pameta laukumu, lai dotos uz tēju. – Kad būsi izmācījies rītdienai, ienāc manā kabinetā!
Harijam vienmēr bija paticis Frobišera kungs, kurš pret Hariju izturējās kā pret līdzīgu. Likās arī, ka viņam skolēnu vidū nav kāda īpaša mīluļa. Protams, bija pasniedzēji, kuri augstprātīgi ļāva noprast savu uzskatu, ka dokera dēls nekādā gadījumā nedrīkst spert kāju šās skolas svētajos gaiteņos, lai cik izcila arī būtu viņa balss.
Kad zvans vēstīja gatavošanās laika beigas, Harijs nolika spalvu un pāri gaitenim devās uz Frobišera kunga kabinetu. Zēnam nebija ne jausmas, ko internāta vadītājs vēls viņam sacīt, un patiesībā viņš pārāk nelauzīja galvu par to.кшппщкееп0щ0епшепб2э шк4уш8у9шущк0а98акащ57е854-щгз8шшхшллхлзолшрлбзнг
Harijs pieklaudzināja pie kabiи15neta durvīm.т7 г\\г
– Iekšā! – Tāda balss liecināja, ka cilv т0ш\7ēks ar vārdiem lieki nemētājas. Harijs atvēra durvis un pārsteigts pamanīja, ka Frobišera kungs viņu nesagaida ar smaidu sejā, kā paradis. Frobišera kungs cieši vērās Harijā, kurš ienāca telpā un nostājās pie rakstāmgalda. – Klifton, manā uzmanības lokā nonācis fakts, ka tu zodz no skolas veikala.
Piepeši Harija prāts likās gluži kā izslaucīts. Viņš nekādi nespēja sagudrot atbildi, kas neskartu Džailsu.
– Tu esi manīts ņemam lietas no plauktiem, – Frobišera kungs turpināja tonī, kas necieš ierunas, – bet pēc tam izslīdam pa veikala durvīm, nesagaidījis savu kārtu pie letes.
Harijam gribējās sacīt, ka viņš nevis ņem no plauktiem, bet gan noliek atpakaļ, taču skaļi viņš pateica: – Kungs, es nekad neesmu neko slepus ņēmis no veikala. – Lai gan viņš sacīja tīru patiesību, vaigi kaisa kauna sarkanumā.
– Un kā tu izskaidrosi to, ka divas reizes nedēļā ej uz veikalu, bet Svivelsa kunga grāmatā pie tava uzvārda nav neviena ieraksta?
Frobišera kungs pacietīgi gaidīja atbildi, bet Harijs bija pārliecināts – ja atklās patiesību, Džailsu tūdaļ pat izslēgs no skolas.
– Ko tu teiksi par šo lakricas konfekšu izlasi un šokolādes tāfelīti, ko atradām tava galda augšējā atvilktnē neilgi pēc veikala slēgšanas? – Harijs skatījās uz saldumiem un joprojām klusēja, tādēļ Frobišera kungs turpināja: – Es gaidu paskaidrojumu, Klifton! – Pēc kārtējā ieilgušā klusuma brīža audzinātājs piebilda: – Protams, man ir zināms, ka tava kabatas nauda ir daudzkārt mazāka nekā pārējiem zēniem, taču tas nekādā ziņā neattaisno zagšanu.
– Es ne reizi savā dzīvē vēl neko neesmu nozadzis! – protestēja Harijs.
Nu bija pienākusi Frobišera kunga kārta izskatīties samulsušam. Viņš piecēlās no galda. – Ja tā patiešām ir, Klifton… un man ļoti gribas tev ticēt… tad pēc kora nodarbības tu atgriezīsies pie manis un visu paskaidrosi. Izstāstīsi, kādā veidā pie tevis nonākušas mantas, par kurām tu neesi maksājis. Ja tava atbilde man neliksies apmierinoša, mēs abi dosimies pie skolas direktora. Un man nav ne mazāko šaubu, kā viņš ieteiks rīkoties.
Harijs izgāja no kabineta, un jau nākamajā brīdī viņam kļuva slikti. Viņš devās atpakaļ uz mācību telpu un cerēja, ka Džailsa tur nebūs. Iegājis telpā, Harijs atkal ieraudzīja, ka uz viņa rakstāmgalda nolikta šokolādes tāfelīte.
Džailss paskatījās uz draugu. – Vai tu nejūties labi? – viņš vaicāja, pamanījis Harija piesārtušo seju. Harijs neatbildēja, ielika šokolādi rakstāmgalda atvilktnē un devās uz kora mēģinājumu, ne vārda nesacījis saviem draugiem. Džailss nolūkojās viņam nopakaļ, tad pievērsās Dīkinsam un gluži ikdienišķi vaicāja: – Kas par lietu? – Dīkinss turpināja rakstīt, it kā vispār nebūtu jautājumu dzirdējis. – Vai nesaklausīji, ko teicu, biezausi? – iesaucās Džailss. – Kas Harijam lēcies, ka viņš tāds saskābis?
– Es zinu tikai to, ka viņu bija izsaucis Frobišers.
– Kāpēc? – vaicāja Džailss. Likās, ka viņš ieinteresējies.
– Man nav ne jausmas, – attrauca Dīkinss, nepārtraucot rakstīšanu.
Džailss piecēlās, pārgāja pāri telpai un nostājās blakus Dīkinsam. – Ko tu īsti man nesaki? – viņš uzstājīgi noprasīja un sagrāba drauga ausi pirkstos.
Dīkinss nosvieda rakstāmspalvu, nervozi pabīdīja brilles augstāk uz deguna un beidzot izdvesa. – Viņam ir nepatikšanas.
– Kas par nepatikšanām? – taujāja Džailss un sāpīgi pagrieza drauga ausi.
– Domāju, ka viņu pat varētu izslēgt no skolas, – žēlīgā balsī pateica Dīkinss.
Džailss palaida vaļā viņa ausi un iesmējās. – Hariju? Izslēgs? – viņš nievīgi noteica. – Tad jau drīzāk pāvestam atņems sutanu! – Džailss jau grasījās atgriezties pie sava rakstāmgalda, bet tad pamanīja, ka uz Dīkinsa pieres izspiedušās sviedru lāses. – Par ko viņu varētu izslēgt? – Džailss jau klusāk pavaicāja.
– Frobišers domā, ka Harijs zog no skolas veikala, – atbildēja Dīkinss.
Ja Dīkinss tobrīd būtu paraudzījies augšup, tad pamanītu, ka draugs kļuvis gluži bāls. Pēc mirkļa noklaudzēja durvis. Dīkinss atkal paņēma rakstāmspalvu un mēģināja atsākt darbu, tomēr pirmo reizi mūžā viņa mājasdarbs tā arī palika nepabeigts.
Nākdams no kora mēģinājuma, Harijs pamanīja Fišeru, kurš bija atspiedies pret sienu un pat necentās maskēt smīnu. Tajā brīdī Harijs atskārta, kurš viņu nosūdzējis. Viņš izlikās Fišeru nemanām un soļoja atpakaļ uz savu internāta korpusu tik mierīgi, it kā nekas uz šīs pasaules viņam nespētu sagādāt raizes. Patiesībā viņš jutās kā cilvēks, kurš kāpj uz karātavām un zina, ka soda izpildi nav iespējams atcelt. Ja vien viņš nebūs gatavs nodot savu labāko draugu. Harijs brīdi vilcinājās pie internāta vadītāja kabineta durvīm un tad pieklaudzināja.
"Atbildi zina tikai laiks" отзывы
Отзывы читателей о книге "Atbildi zina tikai laiks". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Atbildi zina tikai laiks" друзьям в соцсетях.