žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Pat pirms tam, kad Lengborna kungs bija aizvēris sava kabineta durvis, Emma juta, ka ziņas nebūs labas.

– Es vēlētos, kaut būtu iespējams to pavēstīt jums kaut kā saudzīgāk, – mediķis sacīja, kad viņi bija apsēdušies. – Diemžēl tā nav. Doktors Reibērns, kurš jau gadiem ilgi ir bijis jūsu mātes ģimenes ārsts, veica parastās pārbaudes un pēc analīžu rezultātu saņemšanas norīkoja jūsu māti pie manis, lai es veiktu sīkāku izmeklēšanu.

Emma sažņaudza pirkstus dūrēs. Tā viņa mēdza darīt jau skolas laikā, kad bija satraukta vai nobijusies.

– Vakar, – ārsts turpināja, – man no klīnikas laboratorijas atsūtīja analīžu rezultātus. Doktora Reibērna aizdomas pilnībā ir apstiprinājušās. Jūsu mātei ir krūts vēzis.

– Vai to var ārstēt? – Emma nekavējoties vaicāja.

– Pagaidām mēs nespējam izārstēt šādus pacientus viņas vecumā, – atbildēja Lengborns. – Kaut kad nākotnē zinātnieki cer uz progresīvu virzību šajā jautājumā, tomēr baidos, ka jūsu mātes gadījumā viss būs par vēlu.

– Vai ir kas tāds, ko mēs varam darīt? – vaicāja Greisa.

Emma pieliecās pie māsas un saņēma viņas roku.

– Šajā laikā viņai būs vajadzīga visa mīlestība un atbalsts, kādu vien jūs, ģimene, spējat sniegt. Elizabete ir izcila sieviete un pēc visa, ko viņai nācies pārciest, ir pelnījusi pašu labāko. Viņa nesūdzas, tas nav viņas dabā. Viņa ir īsta Hārvija.

– Cik ilgi viņa vēl būs kopā ar mums? – vaicāja Emma.

– Diemžēl, – sacīja Lengborns, – runa varētu būt drīzāk par nedēļām, nevis mēnešiem.

– Tad mans pienākums ir viņai kaut ko pateikt, – ierunājās Džailss, kurš visu laiku bija klusējis.

Par incidentu grāmatu veikalā kļuva zināms arī Svētā Bedas skolā, un Sebastjans no savrupnieka kļuva par varoni. Tagad zēni, kuri agrāk nepievērsa viņam uzmanību, aicināja pievienoties viņu grupējumiem. Harijs jau sāka cerēt, ka šis būs pavērsiena punkts. Diemžēl zēns atkal ierāvās sevī, tiklīdz uzzināja, ka vecmāmiņai atlikušas vien dažas nedēļas dzīves.

Džesika pirmo semestri mācījās Redmeidas skolā. Viņa bija daudz centīgāka nekā Sebastjans, tomēr nevienā priekšmetā nesasniedza izcilus rezultātus un nebija labāko audzēkņu vidū. Skolas direktore izteica nožēlu par to, ka gleznošana netiek atzīta par mācību priekšmetu, jo Džesika savos astoņos gados ir daudz talantīgāka, nekā Emma bijusi pēdējā koledžas semestrī.

Emma nolēma šo sarunu neatstāstīt Džesikai, bet ļaut, lai meitene pati laika gaitā apzinās savas spējas. Sebastjans nemitējās atkārtot, cik viņa ir ģeniāla, bet – vai tad viņš to varēja zināt? Viņš jau arī Stenliju Metjūsu uzskatīja par ģēniju.

Pēc mēneša Sebastjans nenokārtoja trīs izmēģinājuma eksāmenus, un tas notika vien dažas nedēļas pirms cerētās iestāšanās Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Ne Emma, ne arī Harijs nejutās spējīgi dēlu piespiest laikā, kad viņš bija tik ļoti nomākts vecmāmiņas veselības stāvokļa dēļ. Katru pēcpusdienu, kad Emma bija sagaidījusi dēlu pēc skolas, viņi abi kopā devās uz slimnīcu. Zēns apsēdās uz vecmāmiņas gultas un lasīja priekšā viņas iemīļotākās grāmatas, līdz viņa ieslīga miegā.

Džesika katru rītu pirms skolas aiznesa vecmāmiņai uz slimnīcu jaunu zīmējumu. Ap semestra beigām uz palātas sienām bija vairs tikai dažas brīvas vietas.

Džailss neieradās uz vairākām parlamenta sēdēm, Greisa atcēla neskaitāmas privātstundas, Harijs nebeidzami mainīja grāmatas nodošanas termiņus, un Emma reizēm neatbildēja uz Sairusa Feldmena iknedēļas vēstulēm. Tomēr visvairāk Elizabete gaidīja tikšanos ar Sebastjanu. Harijs nejutās īsti pārliecināts, kurš ir lielāks ieguvējs – viņa dēls vai sievasmāte.

Kā jau Svētā Bedas skolas direktors bija paredzējis, Sebastjana rezultāti iestājeksāmenos Bristoles klasiskajā ģimnāzijā bija dažādi. Latīņu, franču, angļu valodā un matemātikā zēna sekmes bija tādas, ka droši varēja pretendēt uz stipendiju, savukārt vēsturē viņš tik tikko ieguva apmierinošu vērtējumu, ģeogrāfijā pārbaudījumu nenokārtoja, bet dabas zinībās atbildēja tikai uz deviņiem procentiem jautājumu.

Īsu brīdi pēc tam, kad pārbaudījumu rezultātu lapa bija piesprausta pie Svētā Bedas skolas paziņojumu dēļa, doktors Hedlijs piezvanīja Harijam uz Beringtonholu.

– Man bija privāta saruna ar Džonu Geretu no Bristoles klasiskās ģimnāzijas. Es viņam atgādināju, ka Sebastjanam ir simt procenti latīņu valodā un matemātikā. Un to, ka, manuprāt, īstajā laikā viņš varēs pretendēt pat uz stipendiju universitātē.

– Jums vajadzēja viņam atgādināt arī to, – sacīja Harijs, – ka Sebastjana tēvocis un arī tēvs ir pabeiguši šo mācību iestādi, turklāt viņa vecaistēvs sers Volters Beringtons reiz bija šās ģimnāzijas valdes priekšsēdētājs.

– Nedomāju, ka viņam bija nepieciešams tāds atgādinājums, – noteica Hedlijs, – taču es uzsvēru faktu, ka Sebastjanam eksāmeni bija jākārto laikā, kad viņa vecmāmiņa atradās slimnīcā. Mums atliek vienīgi cerēt, ka viņš manu vērtējumu ņems vērā.

Tā arī notika. Doktors Hedlijs piezvanīja Harijam nedēļas beigās un pavēstīja, ka Bristoles klasiskās ģimnāzijas direktors ieteicis valdei piedāvāt Sebastjanam vietu pirmā akadēmiskā gada pirmajam semestrim, lai gan viņš nav nokārtojis divus obligātos pārbaudījumus.

– Pateicos, – tencināja Harijs. – Šī ir pirmā labā ziņa, ko esmu uzklausījis vairāku nedēļu laikā.

– Bet, – Hedlijs piebilda, – Gerets man tomēr atgādināja, ka par uzņemšanu vēl lems valde.

Tovakar Harijs bija pēdējais Elizabetes apmeklētājs. Viņš jau grasījās doties projām, kad sievasmāte nočukstēja: – Vai vari uzkavēties vēl dažas minūtes, dārgais? Man ar tevi kaut kas jāpārrunā.

– Jā, protams, – atteica Harijs un atkal apsēdās uz gultas malas.

– Šo rītu es pavadīju kopā ar Dezmondu Sidonsu, mūsu ģimenes advokātu, – Elizabete sacīja, ar grūtībām izrunājot vārdus. – Un es vēlos, lai tu zinātu, ka esmu likusi uzrakstīt jaunu testamentu, jo nespēju paciest domu, ka tā briesmīgā sieviete Virdžīnija Fenvika varētu sildīt rokas pie tā, kas reiz piederējis man.

– Manuprāt, tagad tā vairs nav uzskatāma par problēmu.

Mēs jau nedēļām ilgi neesam nedz ko dzirdējuši par šo Virdžīniju, nedz arī viņu sastapuši, tāpēc es pieņemu, ka tur viss ir beidzies.

– Iemesls tam, kālab jūs neesat par viņu dzirdējuši un neesat viņu sastapuši, ir tāds, ka viņa vēlas, lai man rastos iespaids par šo attiecību galu. Ne jau sagadīšanās pēc viņa pazuda no skatuves īsi pēc tam, kad Džailss uzzināja, ka manas dienas ir skaitītas.

– Es esmu pārliecināts, ka tu pārspīlē, Elizabet. Nespēju noticēt, ka Virdžīnija varētu būt tik zemiska.

– Mans dārgais Harij, tu allaž visos centies saskatīt to labāko, jo tev pašam piemīt tik dāsna dvēsele. Tā bija Emmas veiksmes diena, kad viņa iepazinās ar tevi.

– Jauki, Elizabet, ka tu tā saki, tomēr esmu pārliecināts, ka pēc laika…

– Un tieši laika man vairs nav.

– Varbūt mums jālūdz, lai Virdžīnija atbrauc tevi apciemot?

– Es Džailsam esmu vairākkārt devusi mājienus, ka labprāt sastaptos ar Virdžīniju, tomēr ik reizi viņš atrunājās ar visdažādākajiem ieganstiem. Un tie kļūst aizvien muļķīgāki un neticamāki. Kā tu domā, kāpēc tā? Nemaz nepūlies atbildēt, Harij. Jo tu būsi pēdējais, kurš izsecinās Virdžīnijas patiesos rīcības iemeslus. Vari būt pārliecināts, ka viņa savu gājienu izdarīs tikai tad, kad es jau būšu zemes klēpī. – Smaida atblāzma pazibēja Elizabetes sejā, un viņa vēl piebilda: – Tomēr man piedurknē joprojām ir viena kārts un to es izspēlēšu tikai tad, kad būšu jau apbedīta, bet mans gars atgriezīsies kā atriebes eņģelis. – Elizabete sakopoja atlikušos spēkus un sadabūja aploksni, ko bija glabājusi zem spilvena. – Tagad klausies uzmanīgi, Harij, – viņa teica, – tev noteikti jāizpilda mani norādījumi, kas attiecas uz šo vēstuli. – Viņa satvēra Harija roku. – Ja Džailss vēlētos apstrīdēt manu pēdējo gribu…

– Kālab lai tā būtu?

– Viņš ir Beringtons, un Beringtoni vienmēr bijuši vāji, kad runa ir par sievietēm. Tātad, ja viņš vēlētos apstrīdēt manu pēdējo gribu, – Elizabete atkārtoja, – tev šī vēstule jānodod tiesnesim, kurš izlems, kam jāmanto mans īpašums.

– Un… ja viņš neko nepūlēsies apstrīdēt? – Harijs vaicāja. – Tev šī vēstule jāiznīcina, – atbildēja Elizabete. Viņas elpa kļuva seklāka ar katru brīdi. – Tu nedrīksti to atvērt un nedrīksti Emmai vai Džailsam stāstīt par tās eksistenci. – Viņa ciešāk saspieda Harija roku un jau teju nesaklausāmi nočukstēja: – Tagad apsoli, Harij Klifton, ka izpildīsi manu lūgumu! Es zinu, ka Vecais Džeks tev iemācīja apzināties godavārda cenu. Ja tu dosi man vārdu, ar to būs pietiekami.

– Es apsolu, – Harijs apliecināja un ielika vēstuli žaketes iekšējā kabatā.

Elizabete atslābināja tvērienu un atslīga uz spilvena. Viņa smaidīja. Drīz pēc šās sarunas viņa aizmiga mūža miegā.

Brokastu laikā Harijs atvēra vēstuli.

Bristoles klasiskā ģimnāzija

Universitātes ceļš

Bristole

1951. gada 27. jūlijā

Dārgais Kliftona kungs!

Diemžēl esmu spiests paziņot, ka Jūsu dēls Sebastjans nav…

Harijs spēji piecēlās no krēsla un aizsteidzās pie telefona. Viņš zvanīja uz vēstules beigās norādīto telefona numuru.

– Direktora kabinets, – kāds atbildēja.

– Vai varu runāt ar Gereta kungu?

– Kas, lūdzu, zvana?

– Harijs Kliftons.

– Es savienošu, kungs.

– Labrīt, direktor! Mani sauc Harijs Kliftons.

– Labrīt, Kliftona kungs! Es jau gaidīju, ka piezvanīsiet.

– Nespēju aptvert, kā valde varēja pieņemt tik aplamu lēmumu.

– Godīgi sakot, arī es to nespēju, Kliftona kungs. Jo īpaši tāpēc, ka biju par jūsu dēlu izteicis īpašu lūgumu.

– Kādu atraidījuma iemeslu viņi minēja?

– Viņi nevar pieļaut izņēmumus kāda iepriekšējā izlaiduma audzēkņa dēla labā, ja šis zēns nav nokārtojis eksāmenu divos obligātajos priekšmetos.

– Un tas bija vienīgais iemesls?

– Nē, – atteica direktors. – Kāds no valdes locekļiem pieminēja reizi, kad jūsu dēlu aizturēja policija par zādzību veikalā.

– Šim starpgadījumam taču ir pavisam nevainīgs izskaidrojums, – sacīja Harijs, pūlēdamies nezaudēt savaldību.

– Es par to nemaz nešaubos, – noteica Gerets, – tomēr mūsu jauno valdes priekšsēdētāju tas nekādi neietekmētu.

– Tad es viņam piezvanīšu, kad būsim beiguši šo sarunu.

Kāds ir viņa vārds?

– Majors Alekss Fišers.

Džailss jutās iepriecināts, tomēr nebija pārsteigts par faktu, ka Svētā Endrū baznīca, kur Elizabete Hārvija reiz tika laulāta un kur kristīti un gājuši iesvētībā viņas bērni, bija cilvēku pilna. Ģimene, draugi, ikviens, kurš vēlējies izrādīt godu.

Mācītājs Donaldsons cienīgi atgādināja klātesošajiem par to, cik daudz Elizabete Beringtone dzīves laikā ir darījusi vietējās sabiedrības labā. Viņš piebilda, ka bez Elizabetes dāsnajiem ziedojumiem baznīcas torņa atjaunošana vispār nebūtu iespējama un ka neskaitāmi daudziem cilvēkiem Elizabete ir palīdzējusi, būdama vietējās slimnīcas mecenāte. Tāpat viņš neaizmirsa atgādināt to, cik liela nozīme Elizabetei bijusi ģimenē, jo īpaši pēc lorda Hārvija nāves. Džailss un daudzi citi klātesošie jutās atviegloti, ka mācītājs savā runā nebija iekļāvis Hugo Beringtona vārdu.

Savu runu Mācītājs Donaldsons beidza ar vārdiem: – Elizabetes dzīve spēji aprāvās piecdesmit viena gada vecumā, bet nav mūsu ziņā apspriest Visaugstākā lēmumus.

Pēc tam gan Džailss, gan Sebastjans nolasīja pa nodaļai no Lūkas evaņģēlija. Emma un Greisa nolasīja rindas no mātes iemīļotāko dzejnieku darbiem. Emma bija izvēlējusies Šellija, bet Greisa – Kītsa vārsmas.

Pēc piemiņas dievkalpojuma ļaudis pamazām plūda ārā no baznīcas, un vairāki apvaicājās, kas ir tā pievilcīgā sieviete blakus Džailsam. Harijs nespēja nedomāt par to, ka Elizabetes pareģojums jau sāk piepildīties. Virdžīnija bija ģērbusies melnā tērpā un stāvēja Džailsam labajā pusē, kad Elizabetes zārks tika guldīts zemes klēpī. Harijs atcerējās savas sievasmātes vārdus par kārti, kas joprojām paslēpta viņas piedurknē.

Kad bēru ceremonija bija galā, ģimene un daži tuvākie draugi tika aicināti pievienoties Emmai, Džailsam un Greisai Beringtonholā, lai kopīgi pieminētu aizgājēju. Virdžīnija gāja no viena viesa pie nākamā un stādījās priekšā gluži kā pilntiesīga mājas saimniece. Izskatījās, ka Džailss to pat nemana vai, ja tomēr mana, nekādā ziņā nav neapmierināts.

– Labdien, esmu lēdija Virdžīnija Fenvika, – viņa sacīja, kad pirmo reizi sastapās ar Harija māti. – Un jūs būtu?

– Es esmu Holkoma kundze, – atbildēja Meizija. – Harijs ir mans dēls.

– Ak, jā. Protams, – atteica Virdžīnija. – Jūs laikam esat viesmīle vai kaut kas tamlīdzīgs?

– Pareizāk būtu sacīt, ka es esmu Grand Hotel menedžere, – Meizija paskaidroja tonī, kādā tika galā ar apnicīgiem apmeklētājiem.