žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Jā, protams, protams. Tomēr man vēl nepieciešams mazliet laika, lai pierastu, ka arī sievietes strādā algotu darbu. Redziet, manā ģimenē sievietes nekad nav strādājušas, – Virdžīnija noteica un ātri devās pie citiem viesiem, lai Meizija neko nepagūtu pateikt.

– Kas jūs esat? – vaicāja Sebastjans.

– Es esmu lēdija Virdžīnija Fenvika. Bet kas esi tu, jaunais cilvēk?

– Sebastjans Kliftons.

– Ak, jā. Vai tavam tēvam beidzot izdevās sameklēt skolu, kura būtu gatava tevi uzņemt?

– Septembrī es uzsākšu mācības Bīčkroftas abatijā, – attrauca Sebastjans.

– Tā nav slikta skola, – teica Virdžīnija, – tomēr nav no iecienītāko mācību iestāžu virknes. Mani trīs brāļi izglītojās Herovā, gluži kā visi pārējie Fenviki septiņās mūsu ģimenes paaudzēs.

– Un kur mācījāties jūs? – vaicāja Sebastjans, kad pie viņiem piesteidzās Džesika.

– Sebastjan, vai esi redzējis Konstabla darbus? – viņa taujāja. – Meitenīt, nepārtrauc mani, kad runāju, – aizrādīja Virdžīnija. – Tas ir šausmīgi nepieklājīgi.

– Atvainojiet, jaunkundz, – sacīja Džesika.

– Es neesmu nekāda jaunkundze! Kad vērsies pie manis, tev vienmēr jāsaka “lēdija Virdžīnija”.

– Lēdija Virdžīnija, vai jūs redzējāt Konstabla darbus?

– Jā, noteikti. Un šeit skatāmais neatpaliek no trijiem, kas ir manas ģimenes kolekcijā. Tomēr tas nav tik labs kā mūsu Tērners. Vai esi dzirdējusi par Tērneru?

– Jā, lēdija Virdžīnija, – atteica Džesika. – Džozefs Melords Viljams Tērners. Iespējams, sava laikmeta dižākais ainavists.

– Mana māsa ir māksliniece, – paskaidroja Sebastjans.

– Es domāju, ka viņa ir tikpat laba kā Tērners.

Džesika iesmējās. – Atvainojiet viņu, lēdija Virdžīnija! Mamma vienmēr atgādina, ka viņam ir tieksme visu pārspīlēt.

– Noteikti, – sacīja Virdžīnija un devās uzmeklēt Džailsu, jo uzskatīja, ka pienācis laiks viesiem doties projām.

Džailss pavadīja mācītāju līdz durvīm, un pārējiem vēl palikušajiem bēru viesiem tas bija uzskatāms mājiens, ka arī viņiem jāiet. Aizvēris durvis aiz pēdējā aizgājušā viesa, viņš atviegloti nopūtās un atgriezās viesistabā pie ģimenes.

– Man liekas, ka viss bija tik labi, cik vien tas šādos apstākļos iespējams, – viņš sacīja.

– Lai gan bija arī daži tādi, kas piemiņas pasākumu vairāk uztvēra kā svinības, – piebilda Virdžīnija.

– Veco zēn, vai tev nebūtu iebildumu, – Džailss vērsās pie Harija, – ja mēs pārģērbtos vakariņām? Virdžīnija šādas lietas ievēro ļoti stingri.

– Mēs nevaram atļauties pārkāpt standartus, – sarunā iejaucās Virdžīnija.

– Mans tēvs gan tos pārkāpa, cik vien spēja, – sacīja Greisa, un Harijam nācās apslāpēt smieklus. – Vēlos brīdināt, lai ar mani nerēķināties. Jādodas atpakaļ uz Kembridžu, jāgatavojas pārbaudei. Jebkurā gadījumā, – viņa piebilda, – es esmu ģērbusies piemēroti bērēm, bet ne viesībām. Nepūlieties mani pavadīt, es pati atradīšu ceļu.

Kad Harijs un Emma nokāpa lejā uz vakariņām, Džailss viņus gaidīja viesistabā.

Mārsdens ielēja visiem pa glāzei sausā šerija, bet pēc tam izgāja no istabas, lai pārliecinātos, ka viss norit nevainojami un ēdiens tiks pasniegts laikus.

– Tik skumjš notikums, – ierunājās Harijs. – Iedzersim šo glāzi, pieminot lielisko lēdiju!

– Par lielisko lēdiju, – piebalsoja Džailss un Emma, paceldami glāzes. Istabā līganā gaitā ienāca Virdžīnija.

– Vai jūs runājāt par mani? – viņa vaicāja bez mazākās ironijas.

Džailss iesmējās, bet Emma ar apbrīnu noraudzījās uz Virdžīnijas lielisko tērpu, kas bija šūts no brīnišķīga zīda tafta un aizslaucīja jebkādas atmiņas par viņas valkātajām sēru drānām. Virdžīnija pieskārās savai briljantu un rubīnu kaklarotai, lai būtu pilnīgi droša, ka Emma to ir pamanījusi.

– Cik brīnišķīgs juveliermākslas paraugs, – uzslavēja Emma, uztvērusi mājienu, bet Džailss pasniedza Virdžīnijai džinu ar toniku.

– Paldies! – atteica Virdžīnija. – Tā reiz piederēja manai vecvecmāmiņai atraitnei grāfienei no Vestmorlendas, kura savā testamentā to novēlēja man. – Mārsden, – viņa sacīja, vērsdamās pie virssulaiņa, kurš bija tikko atgriezies viesistabā, – ziedi manā istabā ir sākuši vīst. Jūs varētu tos nomainīt, pirms es šovakar došos pie miera.

– Protams, milēdij. Ser Džails, ja vien esat gatavi, ēdiens ir galdā.

– Nezinu, kā jūs, – teica Virdžīnija, – bet es esmu izsalkusi. Vai varam doties pie galda? – Nesagaidījusi atbildi, viņa pieķērās Džailsam pie rokas un vedināja visus ārā no viesistabas.

Maltītes laikā Virdžīnija mieloja visus ar stāstiem par saviem senčiem, un pēc viņas vārdiem varēja secināt, ka tieši viņi bijuši Britu impērijas mugurkauls. Ģenerāļi, bīskapi, ministri… protams, arī dažas melnās avis – to viņa atzina – kurā ģimenē gan tādu nav? Līdz brīdim, kad deserts bija gandrīz galā, viņai īsti neatlika laika ne elpu atvilkt no runāšanas. Un tad Džailss paziņoja satriecošus jaunumus. Viņš ar karoti pieskandināja pie savas vīna glāzes, lai būtu drošs, ka visi uzmanīgi klausās.

– Man ir dažas brīnišķīgas ziņas, un es vēlos dalīties ar jums, – viņš pavēstīja. – Virdžīnija ir izrādījusi man lielu godu un piekritusi kļūt par manu dzīvesbiedri.

Telpā iestājās neveikls klusums. Beidzot Harijs saņēmās un sacīja: – No sirds apsveicu. – Emmai kaut kā izdevās izmocīt vārgu smaidu. Kamēr Mārsdens atkorķēja šampanieti un piepildīja glāzes, Harijs nevilšus iedomājās par to, ka ir aizritējušas vien dažas stundas, kopš Elizabete guldīta zemes klēpī, bet Virdžīnija jau rīkojas tieši tā, kā aizgājēja bija paredzējusi.

– Protams, kad mēs būsim apprecējušies, – ierunājās Virdžīnija un maigi pieskārās Džailsa vaigam, – šeit notiks zināmas izmaiņas. Tomēr es nespēju iedomāties, ka jums šī vēsts nāk kā pārsteigums, – viņa turpināja un silti uzsmaidīja Emmai.

Izskatījās, ka Džailss gluži kā apburts klausās katrā viņas vārdā un ik teikuma beigās tikai atzinīgi pamāj ar galvu.

– Džailss un es, – Virdžīnija klāstīja, – mēs esam ieplānojuši pavisam drīz pēc laulībām pārcelties uz Beringtonholu, bet priekšā vēl ir vispārējās vēlēšanas, tādēļ kāzas uz dažiem mēnešiem nāksies atlikt. Tātad jums laika būs vairāk nekā pietiekami, lai atrastu citu vietu dzīvošanai.

Emma nolika savu šampanieša glāzi un paraudzījās uz brāli, kurš izvairījās no viņas skatiena.

– Esmu pārliecināts, Emma, ka tu sapratīsi, – viņš sacīja, – mēs gribam sākt mūsu laulības dzīvi ar to, ka Virdžīnija kļūst par pilntiesīgu saimnieci Beringtonholā.

– Protams, – atteica Emma. – Godīgi sakot, es būšu pat ļoti laimīga atkal atgriezties Menorhausā, kur bērnībā esmu pavadījusi tik daudzas laimīgas stundas.

Virdžīnija nikni palūkojās uz savu līgavaini.

– Ak… – Džailss beidzot izstomīja. – Es biju nodomājis Menorhausu pasniegt Virdžīnijai kā dāvanu par godu mūsu kāzām.

Emma un Harijs raudzījās viens uz otru, bet neviens no viņiem nepaguva kaut ko sacīt, jo ierunājās Virdžīnija. – Man ir divas padzīvojušas krustmātes. Abas gluži nesen kļuvušas par atraitnēm. Viņām tā būtu ārkārtīgi piemērota vieta.

– Džails, vai tu kaut reizi padomāji par to, kas būtu piemēroti man un Harijam? – vaicāja Emma un cieši skatījās uz savu brāli.

– Varbūt jūs varētu pārcelties uz kādu no kotedžām, kas atrodas īpašuma teritorijā? – ierosināja Džailss.

– Manuprāt, tas nebūtu pieņemami, dārgais, – iebilda Virdžīnija un saņēma Džailsu aiz rokas. – Mēs nedrīkstam aizmirst, ka es esmu ieplānojusi plašu saimniecību. Tādu, kas atbilstu manam statusam. Es taču esmu grāfa meita!

– Man nav nekādas vēlēšanās dzīvot kotedžā, – sacīja Emma, teju vai izspļaudama šos vārdus. – Mēs paši varam atļauties nopirkt sev māju dzīvošanai. Paldies.

– Nešaubos, ka jūs to varat, dārgā, – piekrita Virdžīnija. – Galu galā, Džailss man ir sacījis, ka Harijs ir visai veiksmīgs rakstnieks.

Emma izlikās nedzirdam viņas piezīmi, bet pagriezās pret savu brāli un teica: – Kā gan tu vari būt tik ļoti pārliecināts, ka varēsi Menorhausu dāvināt? Kāpēc esi tik drošs, ka tā ir tava?

– Jo pirms kāda laika mamma parādīja man savu testamentu un es to izlasīju teikumu pa teikumam. Es labprāt izstāstīšu, kas tajā rakstīts, ja vien jūs ar Hariju to vēlaties un tas jums palīdzētu nākotnes plānošanā.

– Patiešām nedomāju, ka mammas bēru diena ir pats labākais laiks viņas testamenta noteikumu apspriešanai.

– Dārgais, es nevēlos izskatīties neiejūtīga, – iejaucās Virdžīnija, – tomēr vēlos atgādināt, ka rīt no rīta es atgriežos Londonā, bet pēc tam gandrīz viss mans laiks būs vajadzīgs, lai sagatavotos kāzām, tāpēc, manuprāt, šo jautājumu apspriešana būtu ļoti nepieciešama tieši tagad, kad esam visi kopā. – Viņa pagriezās pret Džailsu un viņam mīļi uzsmaidīja.

– Es piekrītu Virdžīnijai, – viņš teica. – Tagad ir īstais laiks. Varu apliecināt, Emma, ka māte ir paredzējusi ļoti adekvātu daļu gan tev, gan Greisai. Katrai ir atstāti desmit tūkstoši mārciņu un katrai vienāda daļa viņas dārglietu. Sebastjanam viņa ir atstājusi piecus tūkstošus, kurus viņš mantos, kad būs sasniedzis atbilstīgu vecumu.

– Šim bērnam patiešām paveicies! – Virdžīnija noteica. – Džesikai viņa ir novēlējusi savu Tērnera gleznu. Tomēr tā paliks ģimenē, līdz meitene būs sasniegusi divdesmit viena gada vecumu. – Ar šo teikumu Virdžīnija pilnībā atklāja to, ka Džailss ir viņai visos sīkumos izstāstījis mātes testamentā minēto vēl ilgi pirms tam, kad grasījās par to stāstīt māsām. – Patiešām dāsni, – Virdžīnija nerimās. – Turklāt jāatceras, ka Džesika pat nav šās ģimenes piederīgā.

– Mēs uz Džesiku raugāmies kā uz meitu, – asi iebilda Harijs. – Un tieši tā pret viņu arī izturamies.

– Pusmāsa. Laikam jau tas būtu precīzāks apzīmējums, – paziņoja Virdžīnija. – Mēs nedrīkstam aizmirst, ka viņa ir no Barnardo bāreņu nama, turklāt vēl arī ebrejiete. Es esmu no Jorkšīras, un laikam jau tāpēc man patīk visu saukt īstajos vārdos.

– Bet es esmu no Glosteršīras, un laikam tāpēc man ir tieksme, – atcirta Emma, – viltīgas draņķes dēvēt par viltīgām draņķēm.

Emma piecēlās un noteiktā solī izgāja no istabas. Pirmo reizi tā vakara laikā Džailss izskatījās apmulsis. Tagad Harijs bija pilnīgi pārliecināts – ne Džailss, ne arī Virdžīnija nezina par Elizabetes jauno testamentu. Viņš rūpīgi apdomāja vārdus un tad sacīja: – Emma pēc bērēm ir pārāk uzbudināta. Esmu pārliecināts, ka rīt viņa jutīsies jau labāk.

Viņš salocīja salveti, novēlēja viņiem labu nakti un aizgāja, vairs ne vārda nesacīdams.

Virdžīnija paraudzījās uz savu līgavaini. – Tu biji lielisks, Trusīt. Man tomēr jāteic, ka tavā ģimenē gan visi ir viegli aizvainojami. Bet laikam jau pēc visa, ko viņiem nācies piedzīvot, tas nav nekas neparasts. Lai nu kā, tomēr es paredzu, ka nākotnei tas neko labu nesola.

“Raida BBC. Šīs ir ziņas, un tās lasa Alvars Lidels. Šorīt pulksten desmitos premjerministrs Etlija kungs audiencē pie karaļa lūdza atļauju Viņa Majestātei atlaist parlamentu un izsludināt vispārējās vēlēšanas valstī. Etlija kungs atgriezās valdības ēkā un paziņoja, ka vēlēšanas notiks ceturtdien, divdesmit piektajā oktobrī.”

Nākamajā dienā seši simti divdesmit divi parlamenta locekļi sakravāja somas, atvadījās no kolēģiem un atgriezās savos vēlēšanu apgabalos, lai sagatavotos cīņai. Viņu vidū bija arī sers Džailss Beringtons, Leiboristu partijas kandidāts, Bristoles doku strādnieku pārstāvis.

Kādā rītā pie brokastīm Džailss pateica Harijam un Emmai, ka Virdžīnija viņam nepievienosies pirmsvēlēšanu kampaņā. Emma pat necentās slēpt savu atvieglojumu.

– Virdžīnijai liekas, ka viņas klātbūtnes dēļ es pat varētu zaudēt kādu vēlētāju balsis, – atzinās Džailss. – Galu galā neviens no viņas ģimenes nekad nav balsojis par leiboristiem. Viens vai divi, iespējams, atbalstījuši liberāļus, taču leiboristus nekad.

Harijs iesmējās. – Vismaz kaut kas kopīgs mums ir.

– Ja leiboristi vēlēšanās uzvarēs, – sacīja Emma, – kā tev šķiet, vai Etlija kungs varētu uzaicināt tevi pievienoties Ministru kabinetam?

– Dievam vien zināms. Tas cilvēks savas kārtis tur tik cieši piespiestas sev pie krūtīm, ka arī pats tās saskata tikai ar grūtībām. Lai nu kā, bet vēlēšanas jau ir pavisam tuvu, un nav nekādas nozīmes prātot par to, kas būs. Jāgaida rezultāti.

– Man jau liekas, – sacīja Harijs, – ka šajā reizē atgriezīsies Čērčils. Tikai briti ir spējīgi izslēgt no spēles premjerministru pēc tam, kad viņš tikko izvedis tautu no kara.

Džailss ieskatījās pulkstenī. – Es nevaru atļauties te sēdēt un pļāpāt, – viņš teica. – Mani gaida Kronēšanas ielā.

Vai pievienosies man, Harij? – viņš smaidot vaicāja.

– Vai tu joko? Es nespēju iztēloties sevi aicinām cilvēkus, lai viņi balso par tevi. Es aizbiedēšu vairāk cilvēku nekā Virdžīnija.

– Kāpēc tad tā? – jautāja Emma. – Tu tikko esi izdevējam iesniedzis savu jauno manuskriptu. Un allaž apgalvo, ka personiskā pieredze ir daudz vairāk vērta, nekā sēdēšana bibliotēkā, lai nebeidzami pārbaudītu faktus.