žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Bet man paredzēta ļoti aizņemta diena, – iebilda Harijs.

– Protams, – neatlaidās Emma. – Tad paskatīsimies. Tev no rīta jāaizved Džesika uz skolu un… ak jā, pēcpusdienā jāaizbrauc viņai pakaļ un jāatved uz mājām.

– Labi, labi. Es tev pievienošos, Džails, – padevās Harijs. – Taču tikai kā novērotājs. Tev tas ir jāsaprot.

– Labdien, kungs! Mani sauc Džailss Beringtons. Ceru, ka divdesmit piektā oktobra vēlēšanās varu rēķināties ar jūsu atbalstu, – viņš sacīja, kad bija apstājies, lai aprunātos ar kādu potenciālo vēlētāju.

– Pavisam noteikti jūs to varat, Beringtona kungs. Es vienmēr balsoju par torijiem.

– Paldies, – tencināja Džailss un veicīgi pārmetās pie cita potenciālā vēlētāja.

– Bet tu taču esi leiboristu kandidāts! – Harijs atgādināja sievas brālim.

– Vēlēšanu biļetenā nekas nav minēts par piederību partijām, – atteica Džailss, – tur ir tikai kandidātu saraksts. Kāpēc lai es būtu sagrāvis viņa ilūzijas? Labdien, mani sauc Džailss Beringtons un es ceru, ka…

– Turpini vien cerēt, jo es netaisos balsot par sapuvušo sabiedrības krējumu!

– Bet es taču esmu leiboristu kandidāts! – protestēja Džailss.

– Tas tev netraucē būt tādam pašam kā citi! Tu gluži vienkārši esi savas šķiras nodevējs!

Harijs pūlējās nesmieties, kad neapmierinātais cilvēks devās projām.

– Labdien, kundze! Mani sauc Džailss Beringtons.

– Cik patīkami ar jums iepazīties, ser Džails! Esmu jūs apbrīnojusi jau kopš jūsu varonīgās rīcības Tobrukā. – Džailss zemu paklanījās. – Lai gan parasti es balsoju par liberāļiem, šajā gadījumā jūs varat rēķināties ar manu balsi.

– Paldies, kundze! – Džailss tencināja.

Sieviete pagriezās pret Hariju, kurš pacēla cepuri un uzsmaidīja viņai. – Un manā priekšā jums nav jāpaceļ cepure, Kliftona kungs. Es zinu, ka esat dzimis Stilhausleinā, bet apkaunojošā kārtā balsojat par torijiem. Jūs esat savas šķiras nodevējs, – viņa piebilda un aizsoļoja projām.

Nu bija pienākusi Džailsa kārta smieties.

– Es laikam neesmu radīts politikai, – noteica Harijs.

– Labdien, kungs! Mani sauc…

– Džailss Beringtons. Jā, es zinu, – vīrietis atteica un izvairījās paspiest Džailsa pastiepto roku. – Jūs jau pirms pusstundas ar mani sasveicinājāties. Beringtona kungs, es jums jau sacīju, ka par jums balsošu. Tikai tagad vairs par to neesmu tik drošs.

– Vai vienmēr ir tik ļauni? – vaicāja Harijs.

– Ak, var būt pat ļaunāk. Ja reiz esi izlicis savu galvu vairāksolīšanā, nebrīnies, ja kāds sadomās tev iemest ar sapuvušu tomātu.

– Es nekad nevarētu kļūt par politiķi, – teica Harijs, – jo visu uztveru pārāk personiski.

– Tad jau tu droši vien nokļūsi Lordu palātā, – minēja Džailss un apstājās pie kroga. – Domāju, ka mums noderētu kāda pinte alus, pirms atkal atgriežamies kaujas laukā.

– Manuprāt, es šajā krogā vēl nekad neesmu bijis, – sacīja Harijs, skatīdamies uz izkārtni, uz kuras attēlotais brīvprātīgais aicināja viņus iekšā.

– Es arī ne. Bet līdz vēlēšanu dienai man nāksies izstaigāt visus krodziņus, kas atrodas manā vēlēšanu apgabalā. Šādu iestāžu īpašniekiem vienmēr patīk paust savu viedokli.

– Kuram gan gribas kļūt par parlamenta locekli?

– Ja tev jāuzdod šāds jautājums, – atzina Džailss, kad abi iegāja pa durvīm, – tu nekad nesapratīsi, cik aizraujošas trīsas rada pirmsvēlēšanu cīņa, pašas vēlēšanas, pēc tam vietas ieņemšana parlamentā un nozīmīgas lomas spēlēšana neatkarīgi no tā, cik mazu apgabalu pārstāvi. Tas gandrīz līdzinās karošanai. Tikai bez lodēm.

Harijs ieņēma vietu klusā alkovā kroga dziļumā, bet Džailss izvēlējās bāru. Viņš pļāpāja ar bārmeni, kad Harijs bija nolēmis atgriezties, un pievienojās viņam.

– Atvaino, veco zēn! Es nedrīkstu slapstīties pa kaktiem. Man jābūt redzamam visu laiku. Pat tad, ja nolemju mazliet atpūsties.

– Bet es biju cerējis ar tevi pārrunāt dažas konfidenciālas lietas, – sacīja Harijs.

– Tad tev nāksies vienkārši runāt klusākā balsī. Bārmen, divas puspintes rūgtā, lūdzu! – pasūtīja Džailss un tad pievērsās Harijam, lai uzklausītu, kas viņam sakāms.

Laiku pa laikam kāds papliķēja Džailsam pa muguru – ne visi no viņiem bija skaidrā – un ieteica, kā vadīt valsti. Viņš tika uzrunāts visdažādākajos vārdos, sākot ar “ser” un beidzot ar “tu, draņķi”.

– Nu, kā manam māsasdēlam klājas jaunajā skolā? – vaicāja Džailss, kad bija iztukšojis savu glāzi.

– Neizskatās, ka Bīčkrofta viņam patiktu labāk par Svētā Bedas skolu. Es runāju ar direktoru, un viņš pateica tikai to, ka Sebastjans ir ļoti gudrs un viņam gandrīz droši tiks piedāvāta vieta Oksfordā. Puikam joprojām sagādā grūtības atrast draugus.

– Man žēl, ka tā, – sacīja Džailss. – Varbūt viņš gluži vienkārši ir kautrīgs. Kad tu pirmo reizi ieradies Svētā Bedas skolā, arī tevi neviens nemīlēja. – Viņš atkal pievērsās bārmenim: – Vēl divas puspintes, lūdzu.

– Tūdaļ, ser!

– Un kā klājas manai labākajai draudzenei? – vaicāja Džailss.

– Ja tu runā par Džesiku, – teica Harijs, – tev nāksies stāties garā cienītāju rindā. Šo mazo meitenīti mīl pilnīgi visi, sākot no Kleopatras un beidzot ar pastnieku. Tomēr viņa mīl tikai savu tēti.

– Kad tu viņai pateiksi, kurš ir viņas īstais tēvs? – Džailss vaicāja, pieklusinājis balsi.

– Es nemitīgi vaicāju sev to pašu. Un nemaz nevajag atgādināt, ka es tikai radu nākotnes problēmas. Man neviens brīdis neliekas īsti piemērots.

– Tāda īstā brīža nemaz nebūs, – aizrādīja Džailss. – Tikai neatliec to pārāk ilgi, jo vari būt drošs, ka Emma viņai nekad neko neteiks. Un par Sebastjanu varu sacīt, ka viņš noteikti pats ir visu sapratis.

– Kāpēc tu tā saki?

– To mēs šeit nevaram apspriest, – Džailss noteica, kad jau kārtējais potenciālais vēlētājs uzsita viņam pa muguru.

Bārmenis uzlika uz letes divas puspintes. – Deviņi pensi, ser.

Tā kā Harijs bija maksājis par pirmajiem dzērieniem, tad pieņēma, ka tagad būtu kārta maku atdarīt Džailsam.

– Piedod, – teica Džailss, – bet man nav atļauts maksāt.

– Nav atļauts maksāt?

– Nav. Pirmsvēlēšanu kampaņas laikā neviens kandidāts nedrīkst pirkt alkoholiskos dzērienus.

– Ak tā, – bilda Harijs. – Nu es redzu, kāpēc kļūšana par mūsu parlamenta locekli varētu likties kārdinoša.

– Kāds vēl nodomātu, ka es vēlos nopirkt tavu balsi. Tas ir iegājies no vēlēšanu apgabalu reformas laikiem.

– Man nu gan vajadzētu vairāk nekā tikai puspinti, lai es balsotu par tevi! – paziņoja Harijs.

– Runā klusāk, – aizrādīja Džailss. – Ja pat manas māsas vīrs negrasās balsot par mani, tad presei ir pilnas tiesības vaicāt, kāpēc lai vispār kāds to vēlētos darīt.

– Šis noteikti nav piemērots brīdis, lai apspriestu ģimenes lietas. Vai pievienosies mums ar Emmu svētdienas vakariņās?

– Nav ne mazāko cerību. Man svētdien jāierodas uz trim dievkalpojumiem. Un neaizmirsti, ka tā ir pēdējā svētdiena pirms vēlēšanām!

– Ak Dievs! – noteica Harijs. – Vai vēlēšanas ir jau nākamajā ceturtdienā?

– Sasodīts! – izgrūda Džailss. – Ir tāds zelta likums, ka torijam nekad nedrīkst atgādināt par vēlēšanu datumu. Tagad man jāpaļaujas uz Dieva žēlastību, un es joprojām nezinu, kura pusē viņš ir nostājies. Man nāksies svētdien krist ceļos un kaismīgi lūgties, lai vēlēšanu iznākums būtu man labvēlīgs.

– Vai tev patiešām tas viss jādara, lai iegūtu vien dažas papildu balsis?

– Protams, ka jādara, ja tu pārstāvi marginālu vēlēšanu apgabalu. Un neaizmirsti, ka baznīcu apmeklē daudzkārt vairāk cilvēku, nekā jebkad ierodas uz manām politiskajām sanāksmēm.

– Un man likās, ka baznīcai jāpaliek neitrālai.

– Tā tiešām vajadzētu būt. Mācītāji allaž apgalvo, ka par politiku vispār neinteresējas, tomēr līdz nelabumam nopūlas paziņot savai draudzei, par kādu partiju viņi balsos.

– Vai vēlies vēl puspinti? Ja reiz es maksāju…

– Nē. Es nedrīkstu tērēt vēl vairāk laika pļāpāšanai ar tevi. Tu pat neesi no šā vēlēšanu apgabala. Un pat ja būtu, vienalga par mani nebalsotu. – Džailss piecēlās no krēsla, paspieda roku bārmenim un izsteidzās uz ielas. Tur viņš uzsmaidīja jau pirmajam sastaptajam cilvēkam. – Labdien, kungs! Mani sauc Džailss Beringtons, un es ceru, ka nākamās ceturtdienas vēlēšanās varēšu rēķināties ar jūsu atbalstu.

– Es nedzīvoju šajā vēlēšanu apgabalā. Uz vienu dienu esmu ieradies no Birmingemas.

Vēlēšanu dienā Džailsa aģents Grifs Haskinss viņam sacīja, ka ir pārliecināts par vēlētājiem no Bristoles doku apgabala. Viņi cīnīsies par savu kandidātu, jo vēlēsies panākt, lai viņš atkal atgriežas Pārstāvju palātā. Pat tad, ja balsu pārsvars nebūs tik liels. Tomēr viņš nebija pārliecināts, ka Leiboristu partija saņems varas grožus.

Grifam izrādījās taisnība. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit pirmā gada divdesmit septītajā oktobrī trijos naktī tika pasludināts, ka pēc trīskārtējas balsu pārskaitīšanas sers Džailss Beringtons ar četrsimt četrpadsmit balsīm ir ievēlēts parlamentā, kur pārstāvēs Bristoles doku apgabalu.

Kad visi rezultāti bija apkopoti, izrādījās, ka lielu balsu pārsvaru un līdz ar to septiņpadsmit vietas parlamentā ir ieguvusi Konservatīvā parija un Vinstons Čērčils kā šās partijas līderis atkal ieņems premjerministra amatu.

Nākamajā pirmdienā Džailss atgriezās Londonā un ieņēma savu vietu parlamenta Pārstāvju palātā. Varas gaiteņos sačukstējās, ka torijiem nepavisam nav gājis tik veiksmīgi kā cerēts un droši vien nenāksies gaidīt ilgi līdz jaunām vēlēšanām.

Džailss zināja, ka ar tik mazu balsu skaitu, kādu bija ieguvis viņš, vajadzēs ļoti cīnīties par savu politisko nākotni. Ja viņam neizdosies uzvarēt, tas varētu nozīmēt arī to, ka pienākušas beigas viņa darbam parlamentā.

Virssulainis uz sudraba paplātes atnesa Džailsam pasta sūtījumus. Džailss visu ātri izskatīja, kā bija pieradis to darīt katru rītu. Garenās brūnās aploksnes viņš nolika vienā malā, bet baltās kvadrātveidīgās – otrā, lai uzreiz izlasītu. Tajā rītā viņa uzmanību piesaistīja kāda garena balta un plāna aploksne ar Bristoles marku uz tās. Džailss to atvēra.

Viņš izņēma vienu papīra lapu, kas bija adresēta “Visām iesaistītajām personām”. Vēstuli izlasījis, viņš pacēla galvu un uzsmaidīja Virdžīnijai, kura bija pievienojusies viņam pie brokastu galda.

– Jau nākamajā trešdienā viss būs nokārtots, – viņš pavēstīja.

Virdžīnija turpināja lasīt Daily Express un pat neparaudzījās uz Džailsu. Viņa allaž rītu iesāka ar melnas kafijas tasi un tenku sleju, lai zinātu, ko dara viņas draugi un kādas debitantes tajā gadā tiks pie aplidotājiem, bet kurām nav nekādu cerību.

– Kas būs nokārtots? – viņa vaicāja, nepārtraukdama lasīšanu.

– Mammas testamenta lieta.

Virdžīnija piepeši aizmirsa par debitantēm, salocīja laikrakstu un mīļi uzsmaidīja Džailsam. – Pastāsti, mīļais!

– Testamenta atvēršana un nolasīšana notiks Bristolē nā-

kamajā trešdienā. Mēs varam aizbraukt turp jau otrdienas vakarā, pārnakšņot Beringtonholā un nākamajā dienā doties uz nolasīšanu.

– Cikos tā paredzēta?

– Vienpadsmitos no rīta. “Māršala, Beikera un Sidonsa” birojā, – Džailss atbildēja, vēlreiz ieskatījies vēstulē.

– Trusīt, vai tev būtu milzīgi iebildumi, ja mēs brauktu agri trešdienas rītā? Nedomāju, ka spēšu paciest vēl vienu vakaru kopā ar tavu nešpetno māsu un izturēties jauki pret viņu.

Džailss jau grasījās kaut ko sacīt, tomēr pārdomāja. – Protams, mīļotā.

– Pārstāj mani saukt par “mīļoto”, Trusīt! Tas ir tik ļoti nodrāzts vārds.

– Ko esi ieplānojusi šai dienai, dārgā?

– Mana diena būs rosīga, kā jau parasti. Liekas, man tagad vairs nav ne mirkļa atelpas. Šorīt paredzēta kārtējā kleitas uzlaikošana, pēc tam pusdienas kopā ar līgavas māsām, bet vēlāk jātiekas ar ēdiena piegādātājiem. Viņi mani vai beidz nost ar jautājumiem par viesu skaitu!

– Un kādas ir pēdējās aplēses? – vaicāja Džailss.

– No manas puses vairāk par diviem simtiem, simt trīsdesmit no tavējās. Es gribētu nākamajā nedēļā nosūtīt ielūgumus.

– Man nekas nav iebilstams, – atteica Džailss. – Runājot par to… tikko atcerējos, – viņš piebilda. – Es saņēmu apsolījumu, ka drīkstēsim pieņemšanu rīkot apakšnama terasē. Laikam jau man jāuzaicina arī Pārstāvju palātas priekšsēdētājs.

– Protams, Trusīt. Viņš galu galā ir no Konservatīvo partijas.

– Un droši vien arī Etlija kungu, – Džailss piesardzīgi ieminējās.

– Neesmu gan īsti droša, kā tētis reaģēs, ja uz viņa vienīgās meitas kāzām ieradīsies Leiboristu partijas līderis. Man droši vien vajadzēs palūgt, lai viņš uzaicina Čērčila kungu.

Nākamajā trešdienā Džailss savā Jaguar brauca pa Kadagangārdenu un apturēja auto pie mājas, kurā atradās Virdžīnijas dzīvoklis. Viņš piezvanīja pie ārdurvīm un cerēja sagaidīt līgavas uzaicinājumu pievienoties viņai brokastīs.