– Lēdija Virdžīnija vēl nav nākusi lejā, – sacīja virssulainis. – Ja jūs pagaidītu viesistabā, es jums atnestu tasi kafijas un rīta laikrakstus.

– Paldies, Meison, – Džailss pateicās virssulainim, kurš reiz privātā sarunā bija atzinies, ka ir balsojis par leiboristiem.

Džailss iekārtojās ērtā krēslā, un viņam tika piedāvāts izvēlēties Express vai Telegraph. Viņš izlēma par labu Telegraph, jo viņa uzmanību piesaistīja kāds virsraksts pirmajā lappusē. Eizenhauers bija paziņojis, ka atbalstīs prezidentu. Šāds lēmums Džailsu nepārsteidza, lai gan viņam labāk būtu paticis uzzināt, ka ģenerālis paudīs atbalstu republikāņiem. Vēl pavisam nesen nevienam nebija īsti skaidrs, kuras partijas atbalstītājs viņš ir. Gan demokrāti, gan arī republikāņi bija ieinteresēti viņu piesaistīt.

Ik pa brīdim Džailss skatījās pulkstenī, tomēr no Virdžīnijas nebija ne miņas. Kad pulkstenis uz kamīna malas vēstīja, ka pagājusi jau pusstunda, viņš sāka lasīt rakstu septītajā lappusē. Tajā bija teikts, ka Lielbritānija apsverot iespēju izbūvēt savu pirmo automaģistrāli. Lappusēs, kurās tika atspoguļotas norises parlamentā, bija raksts par Korejas karu, kas nonācis strupceļā. Bija publicēta arī Džailsa runa, kurā viņš aicināja ieviest četrdesmit astoņu stundu darba nedēļu un katru stundu, kas pārsniegtu šo limitu, uzskatīt par virsstundu un attiecīgi maksāt par to. Tur bija arī Džailsam neglaimojošs redakcijas komentārs par šo tematu. Viņš pasmaidīja. Galu galā, ko gan citu varēja gaidīt no Telegraph. Brīdī, kad Džailss lasīja par princesi Elizabeti, kura posās janvārī doties jūras ceļojumā uz Āfriku, istabā iesteidzās Virdžīnija.

– Piedod, dārgais, ka liku tev gaidīt! Es nekādi nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā.

Viņš piecēlās un noskūpstīja līgavu uz abiem vaigiem, pakāpās soli atpakaļ un kārtējo reizi nodomāja, ka viņam ir ļoti palaimējies, jo šī skaistā sieviete dāvājusi viņam uzmanību.

– Tu izskaties pasakaini, – viņš uzslavēja, apbrīnodams dzelteno kleitu, kura izcēla sievietes slaido, graciozo augumu. Šo tērpu viņš vēl nebija redzējis ne reizi.

– Uz testamenta atvēršanu varbūt mazliet riskanti ierasties šādā tērpā? – vaicāja Virdžīnija un apgriezās, lai apģērbu labāk varētu novērtēt.

– Nekādā ziņā, – teica Džailss. – Kad tu ienāksi, neviens vairs nespēs domāt par kaut ko citu.

– Cerēsim, ka tā, – sacīja Virdžīnija un ieskatījās savā pulkstenī. – Dievs! Vai tiešām jau ir tik vēls? Laikam būs pareizāk brokastis aizmirst, ja vien vēlamies ierasties laikus. Lai arī mēs jau zinām, kas sacīts tavas mātes testamentā, tomēr būs jārada iespaids, ka tā nepavisam nav.

Pa ceļam uz Bristoli Virdžīnija stāstīja par gatavošanos kāzām un pēdējiem ar to saistītajiem jaunumiem. Džailss jutās nedaudz vīlies, ka līgava neko nejautāja par viņa iepriekšējās dienas runu parlamentā. Bet – ko gan varēja gaidīt, ja tenku slejas autors nebija piedalījies šajā sēdē… Kad viņi bija nokļuvuši uz Lielās Rietumu šosejas, Virdžīnija pateica ko tādu, kas pilnībā piesaistīja Džailsa uzmanību.

– Kad testaments būs nolasīts, mēs vispirms sameklēsim kādu, kurš nomainīs Mārsdenu.

– Bet viņš mūsu ģimenē kalpo jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, – atgādināja Džailss. – Es pat nespēju atcerēties laiku, kad viņa tur nebija.

– Tieši tā arī ir daļa no problēmas. Tu neraizējies, dār-

gais, es esmu pārliecināta, ka pati atradīšu viņam ideālu aizvietotāju.

– Bet…

– Ja reiz tev tik ļoti žēl Mārsdena, viņš vienmēr var dabūt vietu Menorhausā pie manām krustmātēm.

– Bet…

– Un, runājot par aizstāšanu, – Virdžīnija turpināja, – ir īstā reize atcerēties par Džekiju.

– Manu privātsekretāri?

– Pēc manām domām, viņa ir pārāk “privāta”. Es nespēju izlikties, ka man šķiet pieņemama šī modernā tendence, kad padotie sauc priekšnieku kristītajā vārdā. Bez šaubām, tā ir daļa no Leiboristu partijas vienlīdzības teorijas. Man allaž viņai ir jāatgādina, lai sauc mani par lēdiju Virdžīniju.

– Man žēl, – sacīja Džailss. – Viņa vienmēr ir ļoti pieklājīga.

– Ar tevi varbūt, bet vakar, kad es piezvanīju, viņa man lika uzgaidīt. Man! Es neesmu pieradusi to darīt.

– Es viņai pateikšu.

– Ak… lūdzu, nepūlies, – par atvieglojumu Džailsam teica Virdžīnija. – Es negrasos vairs zvanīt uz tavu biroju, kamēr tur būs viņa.

– Vai tas nav mazliet pārspīlēti? Viņa ir augstākās klases darbiniece, un man būs gandrīz neiespējami atrast viņai aizvietotāju.

Virdžīnija pieliecās un noskūpstīja Džailsu uz vaiga. – Ceru, dārgais, ka tieši es būšu tā, kuru ir gandrīz neiespējami aizstāt.

Sidonsa kungs iegāja kabinetā un nejutās pārsteigts, ieraugot, ka visi, kam viņš bija nosūtījis vēstules, ir ieradušies. Viņš apsēdās un pavērās uz cerību pilnajām sejām.

Pirmajā rindā atradās sers Džailss un viņa līgava lēdija Virdžīnija Fenvika, kura dzīvē izskatījās vēl uzkrītošāk nekā fotogrāfijā, ko bija publicējis žurnāls Country Life īsi pēc tam, kad bija izsludināta ziņa par šī pāra saderināšanos. Sidonsa kungs gaidīja brīdi, kad tiks iepazīstināts ar šo lēdiju.

Otrajā rindā tieši aiz viņiem sēdēja Harijs Kliftona kungs un viņa sieva Emma, bet viņai blakus bija māsa Greisa. Advokātam šķita uzjautrinoši, ka Beringtones jaunkundzei kājās bija zilas zeķes.

Holkoma kungs ar kundzi sēdēja trešajā rindā, līdzās mācītājam Donaldsonam un kādai dāmai, kas bija ģērbusies internāta pārzines formastērpā. Pēdējā rindā bija iekārtojušies kalpotāji, kuri Beringtonu ģimenē strādājuši daudzus gadus. Sēdvietu izvēle norādīja uz viņu statusu.

Sidonsa kungs uzbīdīja pusmēness formas brilles uz degungala un atklepojās, tādējādi norādīdams, ka grasās sākt procedūru.

Pāri brillēm viņš paraudzījās uz visiem sanākušajiem un grasījās sacīt ievadvārdus. Nekādas piezīmes viņš nebija sagatavojis, jo šādas procedūras ietilpa viņa ikdienas darbā.

– Dāmas un kungi! – viņš sāka. – Mani sauc Dezmonds Sidonss. Man ir bijusi tā privilēģija pēdējos divdesmit trīs gadus būt par Beringtonu ģimenes advokātu, lai gan sava tēva praksi pārņēmu jau agrāk, bet viņš sadarbojās ar seru Volteru un seru Hugo Beringtoniem… Liekas, esmu novirzījies no temata… – Sidonsa kungs nodomāja, ka lēdijas Virdžīnijas sejas izteiksme liecina par pilnīgu piekrišanu. – Pie manis glabājas lēdijas Elizabetes Beringtones pēdējā griba un testaments, kuru es sagatavoju pēc viņas pieprasījuma un kurš parakstīts divu neatkarīgu liecinieku klātbūtnē. Tālab šis dokuments, – viņš turpināja, turēdams testamentu visiem saskatāmā augstumā, – padara par spēkā neesošiem visus iepriekšējos. Es nekavēšu jūsu laiku ar juridiskajiem terminiem, bet pievērsīšos konkrētiem lēdijas paustiem novēlējumiem. Ja kāds no klātesošajiem vēlāk gribētu detalizēti iepazīties ar pilnu testamenta tekstu, tiekat laipni aicināti. – Sidonsa kungs paraudzījās lejup, pāršķīra lappusi un sakārtoja brilles. Pēc tam viņš turpināja: – Testamentā iekļauti novēlējumi dažiem aizgājējas sirdij tuviem saņēmējiem. Svētā Endrū baznīca, Doktora Barnardo bāreņu nams un slimnīca, kuras mecenāte lēdija Beringtone savā līdzcietībā bija vairāk nekā piecus gadus, līdz pat savai aiziešanai aizsaulē. Minētajām iestādēm tiek piešķirta summa piecu simtu mārciņu apmērā. – Sidonsa kungs atkal sakārtoja brilles. – Tagad pievērsīšos cilvēkiem, kuri daudzu gadu laikā strādājuši Beringtonu ģimenē. Katrs kalpotājs, kura dienesta laiks pārsniedz piecus gadus, saņems summu, kas līdzvērtīga viena gada algai. Virssulainis un saimniecības pārzine, kuri turpina darbu ģimenes īpašumā, saņem piecsimt mārciņas katrs.

Mārsdens nolieca galvu un bez skaņas pateica: – Paldies, milēdij.

– Tagad es pievērsīšos Holkomas kundzei, agrākajai Kliftones kundzei. Viņai tiek novēlēta Viktorijas laikmeta piespraude, kuru lēdija Elizabete valkāja savas meitas kāzu dienā. Un… citēju testamenta tekstu: “Ceru, ka tā viņai atgādinās par daudzajām laimīgajām kopā pavadītajām stundām.”

Meizija pasmaidīja, bet nespēja iedomāties pasākumu, uz kuru varētu ierasties, rotājusies ar tik lielisku juveliermākslas paraugu.

Sidonsa kungs pāršķīra nākamo lappusi un pabīdīja brilles tālāk uz degungala. – “Džesikai Kliftonei, dzimušai Petrovskai, novēlu mana vecātēva iemīļoto Tērnera gleznu. Ticu, ka tā viņai sniegs iedvesmu un palīdzēs noticēt savam talantam un ļaus tam uzplaukt visā pilnībā.”

Džailss pamāja ar galvu. Viņš labi atcerējās šos savas mātes vārdus un paskaidrojumu, kālab viņa vēlas, lai Džesika mantotu Tērnera gleznu.

– “Manam mazdēlam Sebastjanam Arturam Kliftonam,” – Sidonsa kungs turpināja lasīšanu, – “es novēlu piecus tūkstošus mārciņu, kurus viņš saņems, kad būs sasniedzis pilngadību. Tūkstoš deviņi simti sešdesmit pirmā gada devītajā martā.”

Džailss atkal pamāja ar galvu. “Nekādu pārsteigumu,” viņš nodomāja.

– “Manu atlikušo īpašumu, ieskaitot divdesmit divus procentus Beringtonu kuģniecības akciju, kā arī Menorhausu”… – Sidonsa kungs nenoturējās un paraudzījās uz lēdiju Virdžīniju Fenviku, kura jau bija apsēdusies uz pašas krēsla maliņas, – …”novēlu savām mīļajām meitām Emmai un Greisai, lai viņas rīkojas ar to, kā uzskata par piemērotu. Manu Siāmas kaķeni Kleopatru es novēlu lēdijai Virdžīnijai Fenvikai, jo viņām abām ir ļoti daudz kopīga. Abas ir skaistas, labi koptas, uzpūtīgas, viltīgas un manipulatīvas plēsoņas, kuras uzskata, ka visi pārējie uz šās zemes atrodas vienīgi tāpēc, lai viņām kalpotu (ieskaitot arī manu apmāto dēlu). Varu vienīgi cerēt, ka viņš atbrīvosies no šiem burvju valgiem, kamēr vēl nebūs par vēlu.”

Pēc satriektajām sejas izteiksmēm un sačukstēšanās Sidonsa kungam bija pilnīgi skaidrs, ka neviens neko tādu nav gaidījis. Viņš pamanīja, ka vienīgi Kliftona kungs palicis nesatricināmi mierīgs. Toties vārdu “mierīga” nekādi nevarēja attiecināt uz lēdiju Virdžīniju Fenviku, kura kaut ko kaismīgi čukstēja Džailsam ausī.

– Ar šo tiek noslēgta testamenta nolasīšanas procedūra, – sacīja Sidonsa kungs. – Ja jums ir kādi jautājumi, es labprāt atbildēšu.

– Man ir tikai viens jautājums, – ierunājās Džailss. – Cik daudz laika man ir, lai apstrīdētu testamentu?

– Jūs varat iesniegt prasību Augstākajā tiesā nākamo divdesmit astoņu dienu laikā, ser Džails, – paskaidroja Sidonsa kungs, kurš jau bija gaidījis šādu jautājumu tieši no šī cilvēka.

Ja arī kāds uzdeva vēl jautājumus, ne lēdija Virdžīnija, ne Džailss tos nedzirdēja, jo bez neviena vārda izbrāzās no kabineta.

Divpadsmitā nodaļa

– Es darīšu visu, mana dārgā, – viņš sacīja, – tikai, lūdzu, neatsauc mūsu saderināšanos!

– Kā lai es tagad skatos pasaulei acīs? Pēc tā pazemojuma, ko man sagādāja tava māte tavas ģimenes, draugu un pat kalpotāju klātbūtnē?

– Es saprotu, – teica Džailss, – protams, ka saprotu. Taču māte pavisam noteikti nav bijusi pie skaidras saprašanas. Viņa neapjēdza, ko pati dara.

– Tu teici, ka darīsi pilnīgi visu? – pārvaicāja Virdžīnija, spēlēdamās ar savu saderināšanās gredzenu.

– Jebko, mana dārgā.

– Pirmkārt, tev jāatlaiž no darba tava sekretāre. Un viņas vietā pieņemsi kādu, kas būs man pa prātam.

– Uzskati, ka tas jau ir izdarīts, – Džailss pakļāvīgi noteica.

– Un rīt tu norunāsi tikšanos vadošajā advokātu firmā, lai vienotos par testamenta apstrīdēšanu. Ar zobiem un nagiem tu cīnīsies, lai uzvarētu. Lai ko tas arī prasītu un kādas tam būtu sekas.

– Es jau esmu konsultējies ar seru Katbertu Meikinsu.

– Ar zobiem un nagiem, – atkārtoja Virdžīnija.

– Ar zobiem un nagiem, – noteica arī Džailss. – Vai vēl kas?

– Jā. Kad nākamnedēļ sūtīsim ielūgumus kāzu viesiem, tikai es, uzsveru… es viena pati apstiprināšu uzaicināmo personu sarakstu.

– Bet tas nozīmē, ka…

– Jā, nozīmē gan. Es vēlos, lai visi, kas atradās tajā telpā, saprot, ko nozīmē būt atraidītam! – Džailss nolieca galvu. – Ak tā… Nu man kļūst skaidrs, – noteica Virdžīnija un noņēma savu saderināšanās gredzenu. – Kad teici, ka darīsi jebko, tu to nemaz nedomāji nopietni.

– Dārgā, es to sacīju patiešām nopietni. Es piekrītu, ka tu vienpersoniski izlemsi, kurš nāks uz mūsu kāzām.

– Un visbeidzot, – turpināja Virdžīnija, – tu Sidonsa kungam dosi rīkojumu sagādāt tiesas lēmumu, kas nosaka visu Kliftonu ģimenes locekļu izlikšanu no Beringtonholas.

– Kur tad viņi dzīvos?

– Nolādēts, mani ne mazākajā mērā neinteresē, kur viņi dzīvos! – atcirta Virdžīnija. – Beidzot ir pienācis laiks izlemt, vai atlikušo dzīvi tu vēlies pavadīt kopā ar mani vai kopā ar viņiem!

– Es vēlos pavadīt savu atlikušo dzīvi kopā ar tevi, – atbildēja Džailss.

– Tātad tas nu būtu nokārtots, Trusīt, – noteica Virdžīnija, uzlika saderināšanās gredzenu atpakaļ pirkstā un sāka pogāt vaļā kleitu.

Harijs lasīja The Times, un Emma – Telegraph, kad iezvanījās telefons. Atvērās durvis, un brokastu telpā ienāca Denbijs.