– Tad jūs varat uzaicināt savu pirmo liecinieku, Toda kungs, – atvēlēja tiesnesis.

– Paldies, milord. Es izsaucu Kenetu Lengbornu.

Šis cilvēks bija pilnīgs pretstats Pima kungam. Augumā nepadevies, turklāt viņa vestei trūka pāris pogu, kas lika domāt, ka viņš nesen pieņēmies svarā vai arī ir vecpuisis. Un pat tās dažas matu šķipsnas, kuras vēl bija palikušas uz viņa galvas, izskatījās tik nekoptas, it kā nekad nebūtu pazinušas ķemmes pieskārienus.

– Nosauciet, lūdzu, savu vārdu un nodarbošanos!

– Mani sauc Kenets Lengborns, un es esmu Bristoles Karaliskās slimnīcas galvenais ķirurgs.

– Cik ilgi jūs tur strādājat, Lengborna kungs?

– Deviņus gadus.

– Vai jūs bijāt lēdijas Beringtones ārsts, kamēr viņa atradās Bristoles Karaliskajā slimnīcā?

– Jā. Pie manis viņu nosūtīja doktors Reibērns, viņas ģimenes ārsts.

– Vai man ir taisnība, kad saku, ka jūs pēc vairāku analīžu rezultātu saņemšanas apstiprinājāt lēdijas Beringtones ģimenes ārsta noteikto diagnozi, proti, krūts vēzis? Kā arī informējāt pacienti, ka viņas dzīve ilgs vairs tikai dažas nedēļas?

– Jā, pacientu informēšana par prognozēm ir viens no ķirurga darba neapskaužamajiem uzdevumiem. Vēl grūtāk ir tad, ja šāds pacients ir arī sens draugs.

– Vai jūs varat pastāstīt viņa godībai, kā lēdija Beringtone uzņēma šīs ziņas?

– Stoiski. Tas būtu vārds, kādu es izvēlētos, lai raksturotu viņas reakciju. Pieņēmusi savu likteni, viņa nolēma, ka vēl ir paveicams kaut kas svarīgs un nedrīkst zaudēt ne mirkli laika.

– Lengborna kungs, viņai taču noteikti vajadzēja būt nepārejošo sāpju nomocītai un arī miegainai saņemto medicīnisko preparātu iespaidā.

– Jā, viņa ilgstoši atradās miegā, taču, kad bija nomodā, viņa lieliski spēja lasīt The Times. Kad pie viņas ieradās apmeklētāji, tieši viņi aizgāja noguruši.

– Kā jūs to skaidrojat, Lengborna kungs?

– Es to nevaru izskaidrot. Vienīgi varu sacīt, ka ir patiešām apbrīnojama cilvēku reakcija pēc tam, kad viņi uzzinājuši letālu diagnozi un samierinājušies ar to.

– Tā kā lieliski pārzināt lēdijas Beringtones slimības vēsturi, vai varat sacīt, ka lēdija Beringtone bija pilnīgi rīcībspējīga un viņas spriestspējas atbilda tādām, lai varētu iedziļināties komplicēta juridiska dokumenta… konkrēti runājot, testamenta finesēs un, esot pie pilnas apziņas, to parakstīt?

– Neredzu ne mazāko iemeslu, kālab tā nevarētu būt. Slimnīcā pavadītajā laikā viņa uzrakstīja vairākas vēstules un aicināja mani būt par liecinieku, kad viņa advokāta klātbūtnē parakstīja savu testamentu.

– Vai šādus uzdevumus jums nākas uzņemties regulāri?

– Es to daru tikai tādos gadījumos, kad esmu pilnībā pārliecināts, ka pacients ir pie skaidras apziņas un nešaubīgi saprot, kādu dokumentu paraksta. Citādi es no šāda uzdevuma atteiktos.

– Un šajā konkrētajā gadījumā jūs bijāt pilnībā apmierināts ar lēdijas Beringtones garīgo stabilitāti un redzējāt, ka viņa skaidri un nepārprotami apzinās, ko dara?

– Jā, tieši tā.

– Milord, man vairs nav jautājumu šim lieciniekam.

– Ser Katbert, vai vēlaties iztaujāt šo liecinieku?

– Man ir tikai viens jautājums, milord, – atteica sers Katberts. – Lengborna kungs, cik ilgi lēdija Beringtone nodzīvoja pēc tam, kad bijāt apliecinājis viņas parakstu testamentā?

– Viņa nomira tās pašas dienas naktī.

– Tās paša dienas naktī, – atkārtoja sers Katberts. – Tātad runa bija par stundām?

– Jā.

– Vairāk jautājumu nav, milord.

– Vai aicināsiet jūsu nākamo liecinieku, Toda kungs?

– Jā, milord. Dezmonds Sidonss.

Advokāts ienāca zālē tik pārliecināti, it kā būtu izgājis uz sava nama lieveņa, un zvērestu nodeva tik droši, it kā būtu šajā lietā īsts profesionālis.

– Lūdzu, vai nosauksiet savu vārdu un nodarbošanos?

– Mani sauc Dezmonds Sidonss. Es esmu advokātu firmas “Māršals, Beikers un Sidonss” vecākais partneris. Beringtonu ģimenes advokāts es esmu jau divdesmit trīs gadus.

– Sākšu ar to, Sidonsa kungs, ka vaicāšu jums, vai jūs noformējāt lēdijas Beringtones iepriekšējo testamentu, kurš, kā apgalvo sers Džailss, ir īstais un vienīgais lēdijas Beringtones testaments.

– Jā, to noformēju es.

– Pirms cik ilga laika tas notika?

– Mazliet vairāk nekā gadu pirms lēdijas Beringtones nāves.

– Un vēlāk lēdija Beringtone sazinājās ar jums, lai pavēstītu, ka grasās rakstīt citu novēlējumu?

– Jā, ser, tā patiešām bija. Tikai dažas dienas pirms viņas nāves.

– Un kā šis jaunais testaments, kurš tagad ir strīda objekts, atšķīrās no tā, ko bijāt noformējis pirms gada?

– Visi novēlējumi labdarībai, apkalpojošajam personālam, mazbērniem un viņas draugiem palika nemainīgi. Jāteic, ka testamentā parādījās tikai viena būtiska atšķirība.

– Un tā būtu, Sidonsa kungs?

– Hārviju īpašuma lielākā daļa vairs netika novēlēta seram Džailsam, lēdijas Beringtones dēlam, bet gan viņas abām meitām Emmai, Harija Kliftona laulātajai draudzenei, un Greisai Beringtones jaunkundzei.

– Pilnīgas skaidrības labad es vaicāju, – sacīja Toda kungs, – vai, izņemot šo vienu atšķirību, patiešām būtisko atšķirību, iepriekš noformētais dokuments palicis nemainīts?

– Tieši tā, advokāta kungs.

– Kā jūs raksturotu lēdijas Beringtones gara spējas brīdī, kad viņa lūdza, lai maināt šo testamenta punktu?

– Milord, es iebilstu! – iesaucās sers Katberts un pielēca kājās. – Kā gan Sidonsa kungs var dot vērtējumu par lēdijas Beringtones gara spējām? Viņš taču ir advokāts, nevis psihiatrs!

– Piekrītu, – sacīja tiesnesis, – taču Sidonsa kungs lēdiju Beringtoni pazina divdesmit trīs gadus, tādēļ man būtu interesanti uzzināt viņa viedokli.

– Viņa bija ļoti nogurusi, – sacīja Sidonss, – un, lai izteiktos, viņai bija nepieciešams daudz vairāk laika nekā iepriekš. Taču viņa pilnīgi skaidri pauda vēlēšanos, lai ātri tiktu sastādīts jauns testaments.

– Ātri? Tas ir jūsu izvēlēts vārds? Vai arī tā sacīja viņa?

– Tā sacīja viņa, milord. Viņa bieži man aizrādīja, ka pietiktu ar vienu teikumu, kur es rakstīju veselu rindkopu.

– Tātad jūs ātri sagatavojāt jauno testamentu?

– Protams. Jo apzinājos, ka laiks nav mūsu sabiedrotais.

– Vai jūs bijāt klāt, kad liecinieki apstiprināja testamenta īstumu?

– Jā, es biju tur klāt. Liecinieki bija Lengborna kungs un nodaļas pārzine Ramboldas jaunkundze.

– Un jūs joprojām bijāt pārliecināts, ka lēdija Beringtone skaidri apzinās savu rīcību un saprot, kādu dokumentu paraksta?

– Vairāk nekā pārliecināts, – Sidonss strikti apstiprināja. – Pretējā gadījumā es nemaz nebūtu tiesīgs šo procedūru virzīt.

– Taisnība. Vairāk man jautājumu nav, milord, – sacīja Toda kungs.

– Liecinieks ir jūsu rīcībā, ser Katbert.

– Paldies, milord. Sidonsa kungs, jūs sacījāt tiesai, ka izjutāt manāmu spiedienu, jo jaunajam testamentam bija jātop sagatavotam un parakstītam steidzamā kārtā. Un šā iemesla pēc jūs to noformējāt “ātri”, lietojot jūsu paša izmantoto vārdu.

– Jā, Lenghorna kungs mani informēja, ka lēdijai Beringtonei vairs daudz laika nav atlicis.

– Tātad ir pašsaprotami pieņemt, ka darījāt visu, kas ir jūsu spēkos, lai paātrinātu testamenta pārrakstīšanas procesu.

– Man nebija lielas izvēles.

– Par to es nešaubos, Sidonsa kungs. Vai drīkstu vaicāt, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai noformētu iepriekšējo testamentu? To, kuru mans klients uzskata par vienīgo vērā ņemamo lēdijas Beringtones testamentu?

Sidonss mirkli svārstījās, bet tad sacīja: – Trīs, iespējams pat četri mēneši.

– Un to laikā jūs, neapšaubāmi, regulāri konsultējāties ar lēdiju Beringtoni?

– Jā, viņa bija cilvēks, kas detaļām pievērš ļoti lielu uzmanību.

– Tā noteikti bija, esmu par to pilnīgi pārliecināts. Tomēr pēdējā testamenta detaļu apdomāšanai viņai nebija daudz laika. Piecas dienas, ja runājam precīzi.

– Jā, tomēr neaizmirsīsim, ka…

– Un pēdējā dienā viņa vien parakstīja šo testamentu. Tas bija pavisam īss laika sprīdis. Vai tā?

– Jā, domāju, ka tā var sacīt.

Sers Katberts pagriezās pret tiesas ierēdni. – Esiet tik laipns un pasniedziet Sidonsa kungam abus lēdijas Beringtones testamentus!

Advokāts nogaidīja, līdz abi dokumenti bija iedoti lieciniekam, un tad turpināja iztaujāšanu.

– Vai piekritīsiet man, ja sacīšu, ka lēdijas Beringtones paraksts uz pirmā testamenta ir daudz skaidrāk salasāms un drošākas rokas rakstīts, nekā “īsajā laika sprīdī” uzvilktais? Patiesībā ir pat grūti noticēt, ka abi paraksti tapuši ar vienas un tās pašas personas roku.

– Vai jūs, ser Katbert, vēlaties norādīt, ka otro testamentu nemaz nav parakstījusi lēdija Beringtone?

– Nekādā ziņā, milord! Es vienīgi vēlos norādīt, ka viņai nav bijis ne jausmas par to, kādu dokumentu viņa paraksta.

– Sidonsa kungs, – sers Katberts turpināja, pievērsies advokātam, kurš nu jau ar abām rokām bija pieķēries pie liecinieka nodalījuma malas, – kad bijāt pabeidzis sasteigtā testamenta noformēšanu, vai jūs iepazīstinājāt lēdiju Beringtoni ar visām tā klauzulām, ar citu pēc citas?

– Nē, to es nedarīju. Galu galā testamentā bija tikai viena vienīga būtiska atšķirība, kas nesakrita ar iepriekšējā testamenta tekstu.

– Ja jūs lēdiju Beringtoni neiepazīstinājāt ar visām klauzulām, ļaujot izlasīt citu pēc citas, tad, Sidonsa kungs, mums atliek vien paļauties uz jūsu vārdiem.

– Milord, tas nu ir patiešām ārkārtējs apgalvojums! – iejaucās advokāts Tods, kurš bija pielēcis kājās. – Sidonsa kungam bijusi gara un nevainojama profesionālā karjera. Viņš nav pelnījis šādu apkaunojošu attieksmi.

– Piekrītu jums, Toda kungs, – sacīja tiesnesis. – Ser Katbert, jūs šo paziņojumu anulēsiet.

– Es atvainojos, milord, – teica sers Katberts un viegli paklanījās tiesnesim, bet pēc tam atkal pievērsās lieciniekam. – Sidonsa kungs, kurš ierosināja pirmā testamenta visās trīsdesmit sešās lappusēs atzīmēt iniciāļus “E. B.”?

– Domāju, ka tas bija mans ierosinājums, – atbildēja Sidonss, mazliet uztraucies.

– Tomēr jūs neuzstājāt, lai šī stingrā procedūra tiktu ievērota otrajā gadījumā, kad testaments tika noformēts steidzamā kārtā?

– Man nelikās, ka tas ir nepieciešams. Kā jau sacīju, tekstā bija ieviesta tikai viena būtiska atšķirība.

– Un kurā lappusē mēs varam skatīt šo būtisko atšķirību, Sidonsa kungs?

Sidonss pāršķirstīja testamentu un pasmaidīja. – Divdesmit pirmajā lappusē, septītajā klauzulā.

– Jā gan. Tā ir man tepat acu priekšā, – noteica sers Katberts. – Tomēr es nekur neredzu iniciāļus “E. B.”. To nav ne lappuses apakšā, ne arī pie jau pieminētās klauzulas. Varbūt, ka lēdija Beringtone bija pārāk novārgusi un viņai pietrūka spēka diviem parakstiem vienā dienā?

Izskatījās, ka Sidonss vēlas iebilst, tomēr viņš neko neteica.

– Sakiet, Sidonsa kungs, cik daudzas reizes savas garās un ievērojamās advokāta karjeras laikā jūs neesat ieteicis saviem klientiem uz katras testamenta lappuses uzrakstīt iniciāļus?

Tā kā Sidonss neatbildēja, sers Katberts vispirms paraudzījās uz advokātu Todu, tad uz tiesnesi un pēc tam viņa skatiens atgriezās pie liecinieka. – Ser, es joprojām gaidu.

Pagalam izmisis, Sidonss paraudzījās augšup un ātri izgrūda: – Jūsu godība, ja jūs izlasītu vēstuli, kuru lēdija Beringtone ir adresējusi jums, tad varbūt jums būtu vieglāk izspriest, vai viņa patiešām apzinājās savu rīcību.

– Vēstuli? – pārvaicāja tiesnesis. Izskatījās, ka viņš īsti nesaprot, par ko ir runa. – Par šādu vēstuli man nekas nav zināms. Šās lietas dokumentos, kas man pieejami, tās noteikti nav. Vai jums ir zināms par šādas vēstules eksistenci, ser Katbert?

– Šī ir pirmā reize, kad par tādu dzirdu, milord. Esmu tikpat lielā neziņā kā jūs.

– Tas ir tādēļ, – Sidonss turpināja, – ka man to iedeva tikai šajā rītā un man nebija laika pat brīdināt Toda kungu par šādas vēstules esamību.

– Par ko jūs tagad runājat, kungs? – jautāja tiesnesis.

Visu klātesošo acis bija pievērstas Sidonsam. Viņš izņēma vēstuli no žaketes iekškabatas un turēja to paceltu gaisā, it kā aploksni grasītos aprīt liesmas. – Lūk, aploksne, kas man tika iedota šajā rītā, milord.

– Kurš jums to iedeva, Sidons? – tiesnesis bargi vaicāja.

– Harijs Kliftona kungs. Viņš man pastāstīja, ka lēdija Beringtone viņam to iedeva vien dažas stundas pirms nāves.

– Vai esat aploksni atvēris, Sidonsa kungs?

– Nē, es to neesmu atvēris. Tā ir adresēta jums. Tiesnesim, kurš izskata lietu.

– Saprotu, – noteica tiesnesis. – Toda kungs un ser Katbert, esiet tik laipni un sekojiet man uz kabinetu!

– Šī ir savāda lieta, kungi, – atzina tiesnesis, kad bija nolicis aploksni uz sava galda iepretī abiem advokātiem. – Ņemot vērā apstākļus, es atzīstos, ka nezinu, kāds būtu pareizākais rīcības virziens.