žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Viņa ir ļoti pievilcīga, – atzina Emma. – Tu taču nedomā, ka…

– Augstā debess! Nē, taču. Kas tad viņiem var būt kopējs!

Emma pasmaidīja un tad vaicāja: – Vai atdevi Džailsam savus vienpadsmit procentus no kompānijas akcijām?

– Jā, – atbildēja Greisa, – un tāpat savas tiesības uz vecātēva māju Smitskvērā, kā biju vienojusies ar mammu. Tiklīdz biju pārliecināta, ka tas muļķa puika ir atbrīvojies no Virdžīnijas.

Kādu mirkli Emma klusēja. – Tātad tu visu laiku zināji mammas jaunā testamenta noteikumus?

– Un arī to, kas atrodas aploksnē, – gluži ikdienišķi atteica Greisa. – Un tieši tālab es nevarēju ierasties tiesā.

– Cik gan labi mamma tevi pazina!

– Cik labi viņa pazina mūs visus trīs! – papildināja Greisa un pāri istabai paraudzījās uz brāli.

– Vai varat to visu nokārtot? – vaicāja Džailss.

– Jā, kungs. Atstājiet to manā ziņā.

– Es gribētu pielikt punktu, cik ātri vien iespējams.

– Protams, ser.

– Tik derdzīga lieta! Kaut jel būtu kāds civilizētāks veids, kā to visu atrisināt.

– Jāmaina likums, ser Džails. Un tas, godīgi sakot, vairāk ir jūsu ziņā. Ne manējā.

Džailss zināja, ka tā ir taisnība, un neapšaubāmi pienāks tāds laiks, kad likums tiks mainīts, taču Virdžīnija bija visu pateikusi ļoti skaidri. Viņa negaidīs. Pēc daudziem mēnešiem, kas bija aizritējuši, pilnībā ignorējot Džailsa eksistenci, viņa piepeši uzradās kā no zila gaisa, lai pavēstītu, kālab vēlas šķirties. Viņai pat nebija vajadzības paskaidrot, kas tiek gaidīts no Džailsa.

– Paldies, Trusīt. Es zināju, ka uz tevi var paļauties, – viņa bija sacījusi un tad nolikusi klausuli.

– Kad jūs kaut ko varēsiet pavēstīt? – Džailss vaicāja.

– Ap nedēļas beigām, – vīrietis atbildēja un iztukšoja savu pinti alus. Viņš piecēlās kājās, mazliet paklanījās un aizkliboja projām.

Džailsa žaketes pogcaurumā bija iesprausts liels sarkans neļķes zieds, lai nekādā ziņā nebūtu iespējams, ka viņa Džailsu nepamana. Viņš skatījās uz visām sievietēm, kurām bija mazāk par trīsdesmit gadiem un kuras tuvojās viņam. Ilgi neviena neveltīja Džailsam pat paviršu mirkli, tomēr beidzot kautrīga jauna sieviete apstājās viņam tieši blakus.

– Brauna kungs? – viņa vaicāja.

– Jā, – Džailss atbildēja.

– Es esmu Holtas jaunkundze. No aģentūras.

Vairāk neteikusi ne vārda, viņa ielika roku Džailsa elkonī un pa peronu veda viņu uz priekšu līdz pirmās klases vagonam. Kad viņi bija ieņēmuši vietas pretī viens otram, Džailss vairs īsti nezināja, kas būtu darāms tālāk. Bija piektdienas vakars, un visas pārējās sēdvietas bija aizņemtas jau ilgi pirms tam, kad vilciens izbrauca no stacijas. Holtas jaunkundze visu ceļu klusēja.

Tiklīdz vilciens ieripoja Braitonā, viņa bija viena no pirmajiem, kas cēlās kājās. Džailss kontrolierim pie barjeras atdeva abas biļetes un sekoja viņai uz taksometru stāvvietu. Bija skaidrs, ka Holtas jaunkundze ir to darījusi arī iepriekš un ne reizi vien. Kad viņi bija apsēdušies taksometra aizmugures sēdeklī, viņa beidzot atkal ierunājās, tomēr nevērsās pie Džailsa.

– Grand Hotel.

Viesnīcā Džailss reģistrēja abus kā Brauna kungu un kundzi.

– Trīsdesmit pirmais numurs, ser, – teica reģistratūras darbinieks. Izskatījās, ka viņš vēlas piemiegt ar aci, tomēr vienīgi novēlēja: – Lai jums laba nakts, kungs!

Portjē nogādāja viņu somas trešajā stāvā. Tikai tad, kad portjē bija saņēmis dzeramnaudu un devies projām, viņa apsēdās gultas galā, izslējās taisni ierunājās atkal: – Mans vārds ir Andžela Holta.

Džailss palika stāvam un skatījās uz sievieti, kura nebūt nelīdzinājās tādai, ar kuru viņš vēlētos pavadīt neķītru nedēļas nogali Braitonā. – Vai izstāstīsiet man, kāda ir visa procedūra? – viņš vaicāja.

– Noteikti, ser Džails, – Holtas jaunkundze atbildēja tik lietišķi, it kā viņš būtu lūdzis, lai viņa kaut ko pieraksta. – Pulksten astoņos mēs nokāpsim lejā uz vakariņām. Es esmu rezervējusi mums galdiņu telpas centrā un ceru, ka jūs kāds varētu pazīt. Pēc vakariņām mēs atgriezīsimies guļamistabā. Es visu laiku palikšu apģērbusies, bet jūs, ja vien pats to vēlēsieties, varēsiet ieiet vannas istabā un uzvilkt gan pidžamu, gan rītasvārkus. Pulksten desmitos es likšos gultā, bet jūs iekārtosieties uz dīvāna. Pulksten divos naktī jūs piezvanīsiet apkalpotājam un lūgsiet, lai uz numuru atnes labu šampanieti, puspinti Guinness alus un sviestmaizes ar šķiņķi. Kad pasūtījums tiks piegādāts, jūs iebildīsiet, ka pasūtījāt sviestmaizes ar Marmite pastu un tomātiem, un liksiet viņam nekavējoties piegādāt to, ko esat pasūtījis. Kad viņš atgriezīsies, jūs pateiksities viņam un iedosiet piecas mārciņas.

– Kāpēc tad tik lielu dzeramnaudu?

– Jo gadījumā, ja viss nonāks līdz tiesai, nakts portjē noteikti tiks izsaukts liecināt, un mums jābūt pārliecinātiem, ka viņš jūs atcerēsies.

– Sapratu.

– No rīta mēs kopā brokastosim. Kad maksāsiet, izrakstiet čeku, jo visam jābūt viegli izsekojamam. Kad dosimies projām no viesnīcas, jūs mani vairākkārt apskausiet un noskūpstīsiet. Pēc tam jūs iekāpsiet taksometrā un pamāsiet man ardievas.

– Kāpēc vairākas reizes?

– Mums jābūt drošiem, ka jūsu sievas privātdetektīvs pagūst uzņemt labus kadrus, kuros mēs skaidri esam redzami kopā. Vai jums ir vēl kādi jautājumi, ser Džails, pirms dodamies vakariņās?

– Jā, Holtas jaunkundz. Vai drīkstu vaicāt, cik bieži jūs darāt ko līdzīgu?

– Šajā nedēļā jūs esat mans trešais džentlmenis, un aģentūra mani pierakstījusi arī pāris reizēm nākamajā nedēļā.

– Kaut kāds vājprāts. Mūsu likumi attiecībā uz laulības šķiršanu ir gluži vienkārši barbariski. Valdībai steigšus kaut kas jādara lietas labā! Ir nepieciešami jauni likumi.

– Es gan ceru, ka tā nenotiks, – atteica Holtas jaunkundze. – Ja tiks pieņemti jauni likumi, es palikšu bez darba.

– Es vienkārši vēlos viņu iznīcināt, – viņa sacīja. – Ne ar ko mazāku es nebūšu mierā.

– Varu jums apliecināt, lēdija Virdžīnija, ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu.

– Ir labi to apzināties, major. Ja reiz mēs strādāsim kopā, mums būs nepieciešama savstarpēja uzticēšanās. Nekādu noslēpumu. Diemžēl man joprojām pietrūkst īstas pārliecības, ka esat tieši tas cilvēks, kurš man nepieciešams šim darbam. Pastāstiet, kālab esat tik drošs, ka jūsu kvalifikācija atbilst šīm vajadzībām!

– Domāju, ka drīz jūs atzīsiet manu kvalifikāciju par īpaši augstu, milēdij, – sacīja Fišers. – Manām attiecībām ar Beringtonu ir sena vēsture.

– Tad sāciet no paša sākuma un izstāstiet visu sīkumos, lai cik nenozīmīgi tie arī liktos.

– Viss sākās, kad mēs mācījāmies Svētā Bedas skolā un Beringtons sadraudzējās ar doku strādnieka dēlu.

– Hariju Kliftonu. – Virdžīnija teju izspļāva šos vārdus.

– Beringtonam draudēja izslēgšana no Svētā Bedas skolas.

– Kāpēc? – vaicāja Virdžīnija.

– Viņš tika pieķerts zogam no skolas veikaliņa, tomēr izspruka cauri sveikā.

– Kā viņam tas izdevās?

– Viņa tēvs, Hugo Beringtons, tāds pats noziedznieks, izrakstīja čeku par tūkstoš mārciņām, tādējādi nodrošinot iespēju skolai uzcelt jaunu kriketa laukuma tribīni. Tāpēc direktors pievēra acis uz pārkāpumu un Beringtonam ceļš uz Oksfordu bija vaļā.

– Vai arī jūs mācījāties Oksfordā?

– Nē, es iestājos armijā. Tomēr mūsu ceļi krustojās kara laikā, kad abi dienējām vienā pulkā Tobrukā.

– Tur viņš ieguva slavu, saņēma Militāro Krustu un vēlāk aizbēga no karagūstekņu nometnes?

– Tam vajadzēja būt manam Militārajam Krustam, – teica Fišers, piemiedzis acis. – Es biju viņa komandieris un biju atbildīgs par uzbrukuma vadību. Pēc tam, kad biju sagūstījis ienaidniekus, pulkvedis mani ieteica apbalvošanai ar Militāro Krustu, bet kaprālis Beitss… Beringtona draugs… atteicās apstiprināt manu notikumu izklāstu, es tiku pazemināts amatā, un manu apbalvojumu saņēma Beringtons.

Džailss par šo dienu stāstīja pilnīgi kaut ko citu, tomēr Virdžīnijai bija skaidrs, kuram viņa vēlēsies ticēt. – Vai pēc tam vēl esat tikušies?

– Nē. Es paliku dienestā, bet vēlāk, kad sapratu, ka viņš ir izpostījis manas cerības uz jebkādiem paaugstinājumiem, izmantoju priekšlaicīgas demobilizēšanās iespēju.

– Ar ko jūs nodarbojaties pašlaik, major?

– Esmu biržas brokeris un Bristoles klasiskās ģimnāzijas valdes loceklis. Tāpat esmu iesaistījies arī vietējā Konservatīvo partijas komitejā. Iestājos partijā, lai arī es varētu pielikt roku un panākt, ka nākamajās vēlēšanās Beringtons netiek ievēlēts.

– Tas būtu lieliski, – sacīja Virdžīnija. – Jo tam cilvēkam ļoti rūp savas vietas saglabāšana parlamentā. Viņš ir cieši pārliecināts, ka Etlijs viņam piedāvās vietu Ministru kabinetā, ja leiboristi nākamajās vēlēšanās uzvarēs.

– Tikai pār manu līķi.

– Nedomāju, ka būs nepieciešami tik galēji līdzekļi. Beigu beigās, ja viņš nākamo vēlēšanu rezultātā zaudēs savu vietu parlamentā, maz ticams, ka viņam pēc tam vēl būs iespēja atgriezties, un tas savukārt nozīmēs viņa politiskās karjeras krahu.

– Āmen! – noteica Fišers. – Tomēr atgādinu, ka viņš joprojām savā vēlēšanu apgabalā ir visnotaļ populārs, lai arī ievēlēts ar nelielu balsu pārsvaru.

– Paskatīsimies, cik populārs viņš būs, kad tiesā nonāks lieta par laulības pārkāpšanu.

– Tam viņš jau gatavojas pilnā sparā. Visiem stāsta, kā Braitonā sarīkojis šarādi, lai saudzētu jūsu reputāciju. Viņš pat ir uzsācis kampaņu, lai tiktu mainīti laulības šķiršanas likumi.

– Bet kā viņa vēlētāji reaģēs, kad uzzinās, ka pēdējā gada laikā viņam ir bijusi dēka ar Kembridžas studenti?

– Kad jūsu laulība būs šķirta, nevienam tas ne nieka nerūpēs.

– Bet pagaidām tā vēl nav šķirta. Ja es pavēstīšu, ka izmisīgi pūlos panākt saprašanos un glābt mūsu laulību…

– Tas pilnībā mainītu situāciju, – atteica Fišers. – Varat paļauties uz mani. Esiet droša, ka stāsts par jūsu skumjo situāciju nonāks dzirdīgās ausīs.

– Lieliski. Mūsu plāniem ilgtermiņā noteikti nāktu par labu tas, ka jūs kļūtu par Bristoles doku apgabala Konservatīvo partijas komitejas priekšsēdētāju.

– Nav nekā, ko es vēlētos vēl vairāk. Vienīgā problēma ir tā, ka politiskajām aktivitātēm nevaru veltīt tik daudz laika, cik nepieciešams, jo man jāpelna iztika, – Fišers atteica, cenzdamies, lai šie vārdi neizskanētu pārāk mulsinoši.

– Kad būsiet iekļuvis Beringtonu kuģniecības valdē, jums par to vairs nebūs jāraizējas.

– Tas ir maz ticams, jo, izdzirdējis piedāvājumā manu uzvārdu, Beringtons tūdaļ izmantos savas veto tiesības.

– Tā kā man pieder septiņi ar pusi procenti kompānijas akciju, viņam nav iespējas tādas tiesības izmantot.

– Neesmu drošs, ka sapratu.

– Es jums paskaidrošu, major. Pēdējos sešos mēnešos es inkognito uzpērku Beringtonu kompānijas akcijas. Tagad man pieder septiņi ar pusi procenti akciju. Ja palasīsiet viņu noteikumus, tad redzēsiet, ka man tagad ir tiesības ieteikt valdes locekļa amata kandidātu. Un es, major, nespēju pat iedomāties nevienu, kurš manas intereses tur pārstāvētu labāk.

– Kā lai sāku jums pateikties?

– Viss ir ļoti vienkārši. Īsā laikā jūs izmantosiet jums pieejamās iespējas un kļūsiet par Bristoles doku apgabala Konservatīvo partijas komitejas priekšsēdētāju. Kad būsiet to panācis, jūsu vienīgais mērķis būs parūpēties par to, lai Bristoles doku apgabala vēlētāji nākamajās vēlēšanās vairs nebalso par savu kandidātu, tādējādi liedzot Beringtonam iespēju atgriezties parlamentā.

– Un ilgtermiņā?

– Man ir kāda laba ideja, kas jums noteikti patiks. Tomēr, pirms neesat kļuvis par komitejas priekšsēdētāju, mēs to nevaram apsvērt.

– Tad jau būs labāk, ja atgriezīšos Bristolē un nekavējoties ķeršos pie darba. Tomēr vispirms vēl gribu jums ko pavaicāt.

– Jā, protams, – Virdžīnija atvēlēja, – jautājiet droši.

– Kālab šim darbam jūs izraudzījāties tieši mani?

– Major, tas ir pavisam vienkārši. Reiz Džailss man atzinās, ka jūs esot bijis vienīgais cilvēks, kuru viņš ienīdis.

– Džentlmeņi, – sacīja Bills Hokinss, Konservatīvo partijas komitejas priekšsēdētājs un ar āmuriņu uzsita pa galdu, – aicinu ievērot kārtību! Sāksim ar to, ka lūgsim mūsu godājamo sekretāru majoru Fišeru īsi atgādināt mums, kas rakstīts iepriekšējās sanāksmes protokolā.

– Paldies, priekšsēdētāja kungs! Mūsu iepriekšējā sanāksmē, kas notika tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtā gada četrpadsmitajā jūnijā, komitejas vārdā man tika uzticēts uzrakstīt un nosūtīt uz Londonas Centrālo biroju vēstuli ar lūgumu mums atsūtīt kandidātu sarakstu, kas šajā apgabalā pārstāvēs partiju nākamajās vispārējās vēlēšanās. Pēc dažām dienām tika saņemts oficiālais kandidātu saraksts. Es to iedevu izskatīšanai mūsu biedriem, lai šāvakara sapulcē mēs varētu apspriest kandidātus.