žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Lordkanclers atkal paraudzījās uz galeriju un mirkli svārstījās. Viņa acis bija pievērstas trim jaunajiem cilvēkiem, kuri cieši raudzījās uz viņu un ne pie kā nebija vainīgi. Lordkanclers prātā izlūdzās sev Zālamana gudrību un tad piebilda: – Es esmu apsvēris visus man zināmos faktus un nosliecos par labu… Džailsam Beringtonam.

Spēji uzvilnīja balsu troksnis. Žurnālisti steigšus aiztraucās projām no preses pārstāvjiem ierādītajām vietām galerijā, lai informētu nepacietīgi gaidošos redaktorus, ka mantošanas principi paliek nemainīgi un Harijam Kliftonam tagad ir iespēja likumīgi apprecēties ar Emmu Beringtoni. Galerijā sēdošie pārliecās pār margām, lai labāk saskatītu, kā lordi reaģēs uz šādu paziņojumu. Tomēr šis nebija futbola mačs un viņš nebija šķīrējtiesnesis. Nebija nekādas vajadzības skaļi svilpt, jo katrs Lordu palātas loceklis zina, ka jāpieņem un jāpaklausa lordkanclera lēmumam bez šķelšanās vai pretēju nometņu veidošanas. Gaidīdams, lai kņada norimst, lordkanclers atkal paraudzījās uz trijotni, kuru šis lēmums ietekmējis vistiešāk. Kāda gan būs viņu reakcija? Harijs, Emma un Džailss joprojām neizteiksmīgi vērās lejup uz lordkancleru. Likās, tikko pasludinātā lēmuma nozīmīgumu viņi vēl nav paguvuši aptvert.

Pēc mēnešiem ilgušās nedrošības Džailss jutās atvieglots, lai gan mīļotā vectēva nāve bija aizēnojusi visu uzvaras prieku.

Harijs cieši satvēra Emmas roku. Viņam prātā bija tikai viena vienīga doma. Tagad viņš drīkst apprecēt sievieti, kuru mīl.

Emma nespēja īsti aprakstīt savas izjūtas. Lordkanclera lēmums viņiem bija radījis virkni jaunu problēmu, kuru risināšanā viņam vairs nebūs jāiesaistās.

Lordkanclers ieskatījās dienaskārtībā. Nākamais jautājums – debates par nacionālās veselības aprūpes jautājumiem. Vairāki lordi aizlavījās projām no zāles. Viss pamazām atgriezās ierastajās sliedēs.

Pat vistuvākajām uzticības personām lordkanclers nebūtu gatavs atzīties, ka domas ir mainījis pašā pēdējā brīdī.

“Ja kādam ir zināmi iemesli, kālab šie divi cilvēki nedrīkstētu tikt vienoti svētajām laulības saitēm, lai saka to tagad, vai pēc tam klusē mūžīgi.”

Harijs Kliftons nekad neaizmirsīs pirmo reizi, kad klausījās šajos vārdos – tikai pēc dažiem mirkļiem visa viņa dzīve sagriezās kājām gaisā. Vecais Džeks, kurš gluži tāpat kā Džordžs Vašingtons nekad nemeloja, sakristejā bija sarīkojis ārkārtas apspriedi un paskaidrojis, ka Emma Beringtone – Harija iemīļotā un dievinātā topošā sieva – varētu būt viņa pusmāsa.

Elles vārti Harija priekšā atvērās, kad viņa māte publiski atzina, ka patiešām vienu reizi ir stājusies seksuālās attiecībās ar Emmas tēvu Hugo Beringtonu. Tādējādi patiešām pastāvēja iespēja, ka Harijs un Emma ir viena tēva pēcnācēji.

Bet vienlaikus Harija māte satikās arī ar Arturu Kliftonu – ostas krāvēju, kurš strādāja Beringtonu kuģniecībā. Par spīti faktam, ka Meizija drīz pēc tam apprecējās ar jau minēto Arturu Kliftonu, mācītājs atteicās turpināt laulību ceremoniju, jo uzskatīja, ka tas būtu pretrunā ar gadsimtus seniem baznīcas likumiem asinsradniecības jautājumā.

Pēc īsa mirkļa Emmas tēvs Hugo Beringtons izlavījās no baznīcas pa dienesta izeju gluži kā gļēvulis, kas aizbēg no kaujas lauka. Emma kopā ar māti aizbrauca uz Skotiju, bet

Harijs, pagalam sagrauts, palika koledžā Oksfordā. Viņš nezināja, ko iesākt. Un viņa vietā visu izlēma Ādolfs Hitlers.

Jau pēc dažām dienām Harijs savu studenta ietērpu nomainīja pret vienkāršu jūrnieka formu, tomēr jūrnieka gaitas turpinājās nepilnas divas nedēļas. Vācu raidīta torpēda nogremdēja viņu kuģi, un Harija Kliftona vārds iekļuva bojāgājušo sarakstā.

“Vai tu ņem šo sievieti par likumīgi laulātu sievu un apsolies viņu godāt un mīlēt, līdz nāve jūs šķirs?” – “Jā.”

Tikai pašās kara beigās, ievainots atgriezies dzimtenē, Harijs uzzināja, ka Emma dzemdējusi viņam dēlu – Sebastjanu Arturu Kliftonu. Tikai tad, kad Harijs bija pilnībā atlabis, viņam pavēstīja, ka Hugo Beringtons ir nonāvēts visai briesmīgos apstākļos. Ģimenei tas nozīmēja atkal jaunu problēmu, kas Harijam bija ne mazāk postoša kā aizliegums precēt mīļoto sievieti.

Harijs nekad nebija pievērsis īpašu uzmanību tam, ka ir dažas nedēļas vecāks par savu labāko draugu Džailsu Beringtonu, Emmas brāli, taču tad uzzināja, ka tieši viņš – Harijs – varētu būt tiešākais titula un īpašuma mantinieks. Harijs nekavējoties pavēstīja, ka nav ieinteresēts mantot Beringtonu titulu un mantu, tādējādi atsakoties par labu Džailsam Beringtonam. Likās, ka Heraldikas palātas vadītājs varētu apmierināt šo prasību un viss būtu izvērties labi, ja vien neiejauktos liktenis Leiboristu partijas pārstāvja lorda Prestona personā, kurš, pat nekonsultējies ar pašu Hariju, nolieca svaru kausus par labu viņam.

– Tas ir principa jautājums, – lords Prestons paskaidroja laikrakstu korespondentiem, kuri viņu iztaujāja.

“Vai tu ņem šo vīrieti par savu likumīgu laulātu vīru, lai dzīvotu kopā ar viņu, kā Dievs noteicis, svētajā laulības institūcijā?” – “Jā.”

Visu šo laiku Harijs un Džailss palika nešķirami draugi, par spīti tam, ka pilnīgi oficiāli bija pretnostatīti viens otram gan Valsts Augstākajā tiesā, gan nacionālo preses izdevumu pirmajās lappusēs.

Par lordkanclera lēmumu Harijs un Džailss būtu līksmojuši, ja Emmas un Džailsa vecaistēvs lords Hārvijs joprojām atrastos savā vietā pirmajā solu rindā, lai kopā ar visiem noklausītos pasludināto spriedumu. Diemžēl viņam tā arī nebija lemts izbaudīt šo triumfa mirkli. Nācija palika sašķelta divās nometnēs, bet divām ģimenēm bija jāsavienojas.

Lordkanclera lēmumam bija vēl kādas sekas, kurām žurnālisti ātri vien pievērsa savu alkatīgo lasītāju uzmanību. Valsts Augstākās tiesas lēmums noteica arī to, ka Harijs un Emma nav asinsradinieki. Bet tas nozīmēja, ka viņš drīkst lūgt, lai Emma kļūtu par viņa likumīgu sievu.

“Es dāvāju tev šo gredzenu un apliecinu…”

Un tomēr gan Harijs, gan Emma zināja, ka lordkanclera pieņemtais lēmums nenozīmē arī pierādījumu, ka Hugo Beringtons nav Harija tēvs. Abi jaunie cilvēki bija kristieši un raizējās, ka varētu pārkāpt Dieva noliktos baušļus.

Visas pārciestās nedienas nebija mazinājušas viņu savstarpējo mīlestību. Gluži pretēji, tā bija kļuvusi tikai stiprāka. Savas mātes Elizabetes un Harija mātes Meizijas svētības iedrošināta, Emma pieņēma Harija bildinājumu. Viņu skumdināja vien tas, ka abu viņas vecmāmiņu dzīves ceļš bija aprāvies ātrāk un viņām nebija iespējams piedalīties mazmeitas laulību ceremonijā.

Tā nenotika Oksfordā, kā bija paredzēts iepriekš, un tādējādi izpalika ar to saistītā greznība, kā arī nenovēršamā skaļā publicitāte. Ceremonija notika reģistrācijas birojā Bristolē, kurā piedalījās vien tuvākie ģimenes piederīgie un daži senākie draugi.

Iespējams, abu laulāto skumjākais lēmums bija tāds, ka Sebastjans Arturs Kliftons būs viņu vienīgais bērns.

Harijs un Emma aizbrauca uz Skotiju, lai medusmēnesi pavadītu Malgelrijas pilī, Emmas vecvecāku lorda un lēdijas Hārviju senču namā. Mazais Sebastjans tika atstāts Elizabetes uzticamajās rokās.

Pils atsauca atmiņā daudzos laimīgos brīžus, ko viņi tur bija pavadījuši brīvdienās pirms Harija došanās uz Oksfordu. Viņi devās garās pastaigās kalnos un parasti atgriezās pilī vien tad, kad saule bija pazudusi aiz augstākās virsotnes. Paēduši vakariņas un uzklausījuši pavāra atmiņas par to, ka Kliftona kungam pirmajā apciemojuma reizē ļoti gājusi pie sirds kalniešu gaumē gatavotā vira un viņš notiesājis pat trīs porcijas citu pēc citas, viņi sēdēja pie kamīna, kurā rūcošas uguns liesmas glāstīja lielas malkas pagales, un lasīja Īvlina Vo, Greiema Grīna un Harija iemīļotākā rakstnieka Pelema Grenvila Vudhausa darbus.

Pēc divām nedēļām, kuru laikā viņiem vairāk gadījās sastapties ar govīm, vēršiem un aitām, kas ganījās leknajā zālē, nekā ieraudzīt kādu cilvēku, abi visai negribīgi posās atpakaļ garajā ceļā uz Bristoli. Viņi atgriezās Menorhausā un cerēja tur vadīt mājas miera pārpilnas dienas. Tomēr tam nebija lemts piepildīties.

Elizabete atzinās, ka ar nepacietību gaidījusi brīdi, kad varēs Sebastjanu atkal atdot vecāku gādībā. Zēns esot pārāk bieži niķojies pirms gulētiešanas, un viņai bijis grūti apklusināt raudāšanu. Viņas kaķene, siāmiete Kleopatra, ielēca saimniecei klēpī un tūdaļ aizmiga. – Godīgi sakot, jūs ieradāties tieši laikā, – Emmas māte piebilda. – Šo divu nedēļu garumā es pat neesmu paguvusi aizpildīt The Times krustvārdu mīklu.

Harijs pateicās sievasmātei par sapratni, pēc tam abi paņēma savu pārmēru aktīvo piecgadīgo dēlu un devās uz Beringtonholu.

Vēl pirms Harija un Emmas kāzām Džailss uzstāja, ka viņiem Beringtonhola jāuzskata par savām mājām, jo pats viņš vairāk laika pavadīja Londonā, kā jau Leiboristu partijas pārstāvim parlamentā tas piedien.

Desmit tūkstošu vienību liela bibliotēka, plašs parks un ietilpīgi staļļi – tā bija ideāla vieta viņiem. Harijs mierīgi varēja rakstīt detektīvromānus par Viljamu Voriku, bet Emma katru dienu devās izjādēs, toties Sebastjans rotaļājās plašajā teritorijā un regulāri veda mājās dažādus dzīvniekus, lai tie pievienotos viņam tējas dzeršanā.

Džailss uz Bristoli parasti brauca piektdienas vakarā, un viņi kopīgi baudīja maltīti. Sestdienu rītos viņš mēdza tikties ar saviem vēlētājiem, bet pēc tam devās uz ostas strādnieku klubu, lai iemalkotu pāris pinšu kopā ar savu aģentu Grifu Haskinsu. Pēcpusdienā viņš kopā ar Grifu pievienojās desmit tūkstošiem savu vēlētāju Īstvilas stadionā, lai noraudzītos, kā Bristol Rovers komanda zaudē daudz vairāk reižu, nekā svin uzvaru. Džailss nebūtu atzinies pat savam aģentam, ka daudz labprātāk sestdienas pēcpusdienā skatītos, kā Bristoles komanda spēlē regbiju. Tiesa, ja viņš tā darītu, Grifs viņam atgādinātu, ka skatītāju skaits Piemiņas sporta laukumā reti pārsniedza divus tūkstošus, turklāt vairums no viņiem balsoja par Konservatīvo partiju.

Svētdienu rītos Džailsu varēja redzēt uz ceļiem nometušos Svētās Marijas Redklifas baznīcā, un turpat viņam blakus bija arī Harijs un Emma. Harijs gan uzskatīja, ka Džailsam šī ir tikai kārtējā iespēja izrādīties saviem vēlētājiem, jo skolas laikā draugs bija vienmēr izmantojis katru iemeslu, lai izvairītos no baznīcas apmeklējuma. Un patiešām, nebija noliedzams, ka Džailss ātri vien iegūst apzinīga un strādīga parlamenta locekļa slavu.

Un tad, gluži negaidot, Džailsa braucieni nedēļas nogalēs kļuva aizvien retāki un neregulārāki. Kad vien Emma brālim vaicāja par to, viņš kaut ko neskaidri atrunājās par pienākumiem parlamentā. Hariju tas nepārliecināja, un viņš cerēja, ka šāda nevērība pret vēlētājiem sievas brālim sāpīgi neatspēlēsies nākamajās vēlēšanās.

Un tad kādā piektdienas vakarā viņi uzzināja iemeslu ne pārāk biežajiem apmeklējumiem.

Viņš piezvanīja Emmai un brīdināja, ka nedēļas beigās ieradīsies Bristolē un pievienosies viņiem piektdienas vakariņās. Tiesa, viņš nepateica, ka nebūs viens.

Parasti Emmai patika brāļa draudzenes. Viņas gandrīz vienmēr bija glītas vaigā, bieži vien arī ne pārāk gudras, turklāt visas kā viena dievināja Džailsu, lai gan šīs attiecības nekad neturpinājās tik ilgi, lai viņas varētu iepazīt labāk. Taču šajā reizē bija citādi.

Kad piektdienas vakarā Džailss iepazīstināja Virdžīniju ar Emmu, bija grūti saprast, ko gan brālis šajā sievietē tādu saskatījis. Skaista un labi veidota – to Emma nebūtu noliegusi, tomēr… Viņi vēl nebija paguvuši apsēsties pie galda, bet Virdžīnija jau paspēja pavēstīt visiem vairāk nekā vienu reizi, ka tūkstoš deviņi simti trīsdesmit ceturtajā ir bijusi “Gada debitante”, un trīs reizes uzsvēra, ka viņa ir Fenvikas grāfa meita.

Emma būtu to visu uzskatījusi par nervozitātes izpausmi, ja maltītes laikā Virdžīnija nebūtu uzsvērti dzenājusi ēdienu pa šķīvi un čukstējusi ausī Džailsam – tā, lai tas būtu dzirdams arī visiem pārējiem, – cik grūti Glosteršīrā atrast piemērotus mājkalpotājus. Emmai par lielu pārsteigumu Džailss tikai smaidīja un ne reizi viņai neiebilda. Daudz netrūka, lai Emma pateiktu kaut ko tādu, kas vēlāk būtu jānožēlo, bet Virdžīnija piepeši paziņoja, ka ir pārgurusi pēc tik garas dienas un grib atpūsties.

Kad viešņa bija piecēlusies un devusies ārā no ēdamistabas, bet kopā ar viņu arī Džailss, Emma iegāja viesistabā, ielēja sev lielu glāzi viskija un apsēdās tuvākajā krēslā.

– Dievs vien zina, ko mana māte teiks par lēdiju Virdžīniju.

Harijs pasmaidīja. – Elizabetes domas nebūs pārāk svarīgas, jo man ir tāda sajūta, ka Virdžīnija nenoturēsies ilgāk par citām Džailsa draudzenēm.

– Es par to vis nebūtu tik pārliecināta, – iebilda Emma. – Mani interesē kas cits. Kālab viņai ir vajadzīgs Džailss, jo skaidri ir redzams, ka viņa manu brāli nemīl?