– Tika panākta vienošanās, ka pavasara svinības šogad tiks organizētas Kāslkūmā, jo godātā miertiesnese HārtlijaBūta mums dāsni devusi atļauju. Pēc tam sekoja diskusija par loterijas biļešu cenām, tad notika balsošana un tika pieņemts lēmums, ka vienas loterijas biļetes cena būs seši pensi. Divi ar pusi šiliņi par sešām. Pēc tam mūsu kasieris Meinarda kungs ziņoja par to, ka partijas bankas kontā ir četrdesmit septiņas mārciņas un divpadsmit šiliņi un biedriem, kuri nav veikuši noteiktās iemaksas, viņš nosūtījis atgādinājuma vēstuli. Vairāk jautājumu dienaskārtībā nebija, un sapulce beidzās divpadsmit minūtes pāri desmitiem.

– Paldies, major, – sacīja priekšsēdētājs. – Tagad pāriesim pie otrā jautājuma jeb, konkrēti, pie Centrālā biroja ieteikto kandidātu saraksta. Jums visiem bija vairākas dienas laika apsvērt un lemt par piemērotākajiem kandidātiem. Tāpēc sāksim apspriešanu, lai varam izvēlēties tos cilvēkus, ko aicināsim uz pārrunām.

Fišers jau bija kandidātu sarakstu parādījis lēdijai Virdžīnijai, un viņi bija izlēmuši, kāds cilvēks viņiem ilgtermiņā būtu visnoderīgākais. Fišers sēdēja un uzmanīgi klausījās, kā viņa biedri pauž savu viedokli, apcerot katra kandidāta nopelnus un pieminot vājās vietas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka viņa izvēle nesakritīs ar pārējo favorītiem, taču, par laimi, neviens nebija tieši nostājies pret šo kandidātu.

– Vai vēlaties piedāvāt arī savu viedokli, major? – Hokinss vaicāja.

– Paldies, priekšsēdētāja kungs. Es piekrītu kolēģiem, kuri uzskata, ka Simpsona kungs pagājušajās vēlēšanās sevi parādīja no labākās puses un ir pelnījis aicinājumu uz pārrunām, tomēr, manuprāt, mums vajadzētu padomāt arī par Daneta kunga kandidatūru. Viņa sieva ir vietējā un tādējādi dod vērā ņemamas priekšrocības, jo īpaši tad, ja ņemam vērā sera Džailsa Beringtona pašreizējās laulības peripetijas.

Vairāki pie galda sēdošie pauda savu atbalstu.

Pēc četrdesmit minūtēm Gregorijs Danets jau bija iekļauts uz pārrunām aicināmo sarakstā kopā ar Simpsona kungu, kādu vietējo advokātu (bezcerīgs gadījums), kādu vecpuisi pēc četrdesmit (bezcerīgs gadījums) un vienu sievieti, kā tas pēc likuma pienācās (pilnīgi bezcerīgs gadījums). Tagad Fišeram atlika vien izdomāt kādu pieņemamu iemeslu, lai pārējie piekristu neizvirzīt Simpsonu.

Kad sapulce tuvojās beigām, priekšsēdētājs aicināja pāriet pie dienaskārtības sadaļas “Dažādi jautājumi”.

– Man ir kaut kas ziņojams, – sacīja Fišers, uzskrūvēdams pildspalvas uzgali. – Tomēr, manuprāt, būtu gudrāk to neierakstīt sapulces protokolā.

– Esmu pārliecināts, major, ka jūs šajā ziņā esat viskompetentākais spriedējs, – sacīja priekšsēdētājs un paraudzījās uz visiem pie galda sēdošajiem, lai pārliecinātos, ka arī viņi piekrīt.

– Pagājušajā nedēļā es biju savā klubā Londonā, – stāstīja Fišers, – un no kāda uzticama avota uzzināju satraucošas vēstis par Džailsu Beringtonu. – Visi sapulces dalībnieki ļoti uzmanīgi klausījās viņā. – Kā jau jums zināms, Džailsam Beringtonam tuvākajā laikā ir gaidāma laulības šķiršana, jo viņa un sievas savienība diemžēl izrādījās diezgan neveiksmīga.

Gandrīz visi mēs izjutām zināmu līdzcietību, kad viņš izlēma “iet Beringtonu ceļu”, jo īpaši pēc tam, kad paziņoja… manā skatījumā gan visai netaktiski… ka viņš tā rīkojas, lai pasargātu savas sievas reputāciju. Mēs esam pieauguši cilvēki un saprotam, ka šķiršanās likumi patiešām ir reformējami, tomēr tagad es noskaidroju, ka atklātībai nodota tikai stāsta viena puse. Kā izskatās, seram Džailsam ir dēka ar kādu jaunu Kembridžas universitātes studenti, kaut gan viņa sieva nopūlas, lai meklētu ceļu uz samierināšanos un saglābtu laulību.

– Augstais Dievs! Tas cilvēks nu gan ir nekauņa! – iesaucās Bills Hokinss. – Viņam pieklātos atkāpties no amata!

– Pilnībā esmu ar jums vienisprātis, priekšsēdētāja kungs. Ja viņš būtu Konservatīvo partijas kandidāts viņam vispār vairs nebūtu nekādu izredžu. – Telpā atskanēja klusinātu balsu murdoņa, un priekšsēdētājs vairākas reizes uzsita ar āmuriņu pa galdu, lai dalībniekiem atgādinātu par kārtību. Fišers turpināja: – Gribu paust cerību, ka tas, ko tikko sacīju, nekļūs zināms nevienam ārpus šīm sienām. Domāju, ka varu uz jums paļauties.

– Protams, protams, – novilka priekšsēdētājs. – Tas taču ir pats par sevi saprotams.

Fišers atslīga krēslā, būdams pilnīgi pārliecināts, ka jau pēc dažām stundām stāsts nonāks ausīs vairākiem Leiboristu partijas pārstāvjiem augstos amatos. Un tas savukārt droši garantēja to, ka līdz nedēļas beigām par Džailsa Beringtona dēku būs uzzinājusi vismaz puse viņa vēlētāju.

Kad priekšsēdētājs bija pasludinājis sapulci par slēgtu un lielākā daļa tās dalībnieku mēroja ceļu uz ielas otrā pusē esošo vietējo krogu, komitejas kasieris Pīters Meinards piegāja pie Fišera un vaicāja, vai viņi varētu klusi pārmīt kādu vārdu.

– Protams, veco zēn! Kā varu būt noderīgs? – vaicāja Alekss.

– Kā jau tev zināms, mūsu priekšsēdētājs vairākkārt minēja, ka vēlētos atkāpties no amata vēl pirms nākamajām vispārējām vēlēšanām.

– Jā, esmu par to dzirdējis.

– Mēs te daži uzskatām, ka tas ir darbs gados jaunākam cilvēkam, un es esmu deleģēts tev pavaicāt, vai tu būtu ar mieru kandidēt uz šo amatu.

– Pīter, tas ir patiešām laipni no tavas puses. Ja reiz lielākā daļa manu kolēģu uzskata, ka es būtu piemērots kandidāts, tad, protams, es apsvēršu iespēju uzņemties šo smago darbu. Tomēr, ja komitejas pārējie biedri nebūtu ar jums vienisprātis, tad, saprotams, es to nedrīkstu uzņemties. Tu taču to sapratīsi.

Saņēmis pirmo čeku par savu pienākumu pildīšanu Beringtonu kompānijas valdē, Alekss slēdza savu rēķinu Midlendas bankā un devās pāri ielai uz Bārklija banku – tā pārvaldīja Beringtonu kompānijas kontus, kā arī Konservatīvo partijas komitejas kontu. Turklāt pārvaldnieks deva Fišeram iespēju izmantot arī īstermiņa kredītu, kas pārsniedz bankas kontā esošo summu.

Nākamajā dienā Fišers devās uz Londonu un drēbnieku firmā Gieves & Hawkes pasūtīja trīs jaunus uzvalkus, smokingu un mēteli. Visam bija jābūt melnā krāsā. Pēc pusdienām Army & Navy viņš veikalā Hilditch & Key izvēlējās pusduci kreklu, divas pidžamas, rītasvārkus un zīda kaklasaišu izlasi. Parakstījis čeku, viņš devās uz apavu darbnīcu John Lobb, un tur viņam vajadzēja pavadīt zināmu laiku, jo tika noņemti mēri, lai pagatavotu divus pārus kurpju no nemītas ādas. Vienu pāri melnas, bet otru – brūnas.

– Būs gatavas apmēram pēc trijiem mēnešiem, major, – viņam sacīja.

Nākamo četru nedēļu laikā viņš katru komitejas biedru pa kārtai aicināja uz kopīgām vakariņām vai pusdienām. Viņš maksāja ar Virdžīnijas dotu naudu un šā perioda beigās jau jutās pietiekami pārliecināts, ka visi komitejas locekļi atbalstīs Gregoriju Danetu kā tuvējo vēlēšanu kandidātu no Konservatīvo partijas. Dažiem viņš bija otrais vēlamākais, bet dažiem pat favorīts.

Pēc pusdienām malkojot brendiju kopā ar partijas komitejas kasieri Pīteru Meinardu, Fišers uzzināja par kolēģa īslaicīgajām finansiālajām grūtībām. Fišers aizbrauca uz Londonu, un pēc diskrētas sarunas ar lēdiju Virdžīniju šīs problēmas kļuva par pagātni. Un viens no komitejas locekļiem bija Fišera parādnieks.

Astoņpadsmitā nodaļa

Bija pagājuši vien daži mēneši kopš iekļūšanas Beringtonu kompānijas valdē, kad Alekss pamanīja iespēju, kura lēdijai Virdžīnijai varētu šķist pievilcīga.

Šajā laikā viņš centīgi bija apmeklējis katru valdes sēdi, izlasījis katru atskaiti un balsojot vienmēr pieslējies vairākumam, tādējādi nevienam neradās ne mazākās aizdomas par viņa patiesajiem nodomiem.

Virdžīnija nešaubījās, ka Džailss kļūs aizdomīgs, kad par valdes locekli tiks nominēts Fišers. Viņa pat iedomājās par to, vai Džailss mēģinās noskaidrot, kuram īsti pieder šie septiņi ar pus procenti akciju un kura intereses Alekss pārstāv. Ja viņš to mēģinātu, viņam neizdotos iegūt pārāk daudz informācijas. Tomēr Džailss nebija ne akls, ne arī dumjš, tātad viņam nenāktos grūti aptvert patiesību.

Lai arī valdes priekšsēdētājs mēģināja pārliecināt Džailsu, ka Fišers šķiet gluži pieņemams cilvēks, reti kaut ko saka valdes sēdēs un nekādā ziņā nesagādā problēmas, Džailss nejutās tik drošs. Viņš neticēja, ka Fišers būtu spējīgs mainīt savus tikumus. Tomēr, ņemot vērā toriju lieliskās izredzes uz būtiskiem panākumiem vēlēšanās un noslēpumaino Virdžīnijas kavēšanos parakstīt laulības šķiršanas dokumentus, kaut gan tieši viņa bija uzstājusi sagādāt pamatu procesa likumīgai ierosināšanai, Fišers bija mazākā no viņa problēmām.

– Džentlmeņi, – Beringtonu kompānijas valdes priekšsēdētājs sacīja, – diez vai būtu pārspīlēti uzskatīt, ka tas, ko šodien grasos ierosināt, varētu izvērsties par pagrieziena punktu kompānijas vēsturē. Mūsu rīkotājdirektora Komptona kunga izteiktais priekšlikums ir kaut kas pilnīgi jauns un vēl nebijis. Un es to pilnībā atbalstu. Es lūgšu arī valdi balsot par ieceri mūsu kompānijai uzbūvēt pirmo pasažieru kuģi kopš kara laikiem, lai līdzvērtīgi konkurētu ar mūsu nopietnajiem sāncenšiem, Kunerda kompāniju un P&O. Man gribētos ticēt, ka mūsu kompānijas dibinātājs Džošua Beringtons aplaudētu par godu šādai iniciatīvai.

Alekss uzmanīgi klausījās. Viņš bija sācis cienīt seru Viljamu Traversu, Hugo Beringtona pēcteci – tiesa, bijušo priekšsēdētāju nemēdza sarunās pieminēt. Viņš bija vērīgs un gudrs vadītājs, turklāt viņu novērtēja gan kolēģi, kas strādāja tajā pašā jomā, gan arī Sitijā, Londonas finanšu un darījumu centrā, jo uzskatīja par drošu un uzticamu partneri.

– Kapitāla ieguldīšana neapšaubāmi patukšos mūsu rezerves, – turpināja sers Viljams, – tomēr mūsu baņķieri ir gatavi sniegt mums atbalstu. Skaitļi rāda, ka mēs atpelnīsim savus ieguldījumus piecu gadu laikā pat tādā gadījumā, ja spēsim pārdot tikai četrdesmit procentus vietu jaunajā kuģī. Tagad es ar prieku atbildēšu uz visiem valdes locekļu jautājumiem.

– Vai cilvēku atmiņā joprojām nav saglabājušās bailes, kas saistītas ar “Titānika” likteni un varētu traucēt vēlmei ceļot ar jauno kuģi? – vaicāja Fišers.

– Prātīgs iebildums, major, – atbildēja sers Viljams. – Tomēr Kjūnārda nesenais lēmums pievienot viņu flotei vēl vienu kuģi varētu liecināt par to, ka tagadējā ceļotāju paaudze ir pamanījusi uzlabojumus, proti, kopš tūkstoš deviņi simti divpadsmitā gada briesmīgās nelaimes nav notikusi neviena milzīga kuģu katastrofa.

– Cik ilgs laiks mums būs nepieciešams, lai šādu kuģi uzbūvētu?

– Ja valde akceptēs šo lēmumu, mēs nekavējoties varēsim uzsākt darbus un slēgt līgumus. Cerēsim, ka uz gada beigām mums izdosies piesaistīt kādu no labākajiem kuģu projektēšanas speciālistiem. Tādējādi triju gadu laikā mēs varētu jauno kuģi pabeigt.

Alekss gaidīja, līdz kāds cits no valdes locekļiem uzdos jautājumu, kuru viņš nevēlējās uzdot pats.

– Un kādas ir paredzamās izmaksas?

– Precīzu skaitli nosaukt ir grūti, – atzina sers Viljams, – bet mūsu budžets atļauj rēķināties ar trim miljoniem mārciņu. Tomēr domāju, ka tik daudz nemaz nebūs nepieciešams.

– Cerēsim, ka tā, – noteica kāds cits valdes loceklis.

– Mums par savu ieceri būs jāinformē visi daļu turētāji.

– Piekrītu, – sers Viljams sacīja, – es to izdarīšu ikgadējā pārskata sapulcē, kas paredzēta nākamajā mēnesī. Tās laikā es arī uzsvēršu, ka mūsu peļņas apjoms ir iedrošinošs un šā iemesla pēc nav pamata daļu turētājiem neizmaksāt tikpat lielas dividendes kā pagājušajā gadā. Tomēr mums jāpatur prātā, ka daži daļu turētāji varētu satraukties par kompānijas darbības virziena maiņu, nemaz jau nerunājot par tik pamatīgiem kapitālieguldījumiem. Tas varētu novest pie mūsu akciju cenu krišanās. Taču, tiklīdz Sitijā kļūs skaidrs, ka mums pietiek resursu, lai tiktu galā ar īslaicīgām grūtībām, jau drīz vien mūsu akciju cena atkal pacelsies iepriekšējā līmenī. Šajā gadījumā runa ir tikai par laiku. Vai būs vēl kādi jautājumi?

– Vai ir domāts par kompānijas jaunās pasažieru kuģu līnijas nosaukumu un vārdu pirmajam kuģim? – vaicāja Fišers.

– Jauno nodaļu mēs plānojam saukt par “Pils līniju” un mūsu pirmo laineri nodēvēt par “Bakingemu”, tādējādi norādot uz kompānijas saistību ar jauno Elizabetes ēru.

Šajā jautājumā valde bija vienisprātis.

– Paskaidrojiet vēlreiz, – sacīja Virdžīnija.

– Gada pārskata sapulcē, kas notiks nākamajā ceturtdienā, sers Viljams paziņos par Beringtonu kompānijas ieceri būvēt luksusa klases pasažieru kuģi, lai pilnībā varētu konkurēt ar Kjūnārda un P&O kompānijām, kuras jau ir uzsākušas tādu politiku. Plānotās projekta izmaksas ir trīs miljoni mārciņu.

– Man tas izklausās pēc drošas un radošas pieejas.

– Tomēr dažiem tas liekas riskants solis, jo lielākā daļa investoru nav apveltīti ne ar drosmi, ne radošumu. Viņi satrauksies, kad darba procesā augs projekta izmaksas vai vēlāk nebūs iespējams pārdot kuģa biļetes tik izdevīgi, lai atpelnītu kapitālieguldījumus. Tomēr, ja viņi rūpīgi papētītu Beringtonu kompānijas finanses, tad pamanītu, ka tai ir visas iespējas tikt galā ar īstermiņa zudumiem.