žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Bet tagad, kad esat pārņēmis vadību, akciju cenas atkal ir nonākušas iepriekšējā līmenī.

– Tā ir, – apstiprināja valdes priekšsēdētājs, – tomēr nedomāju, ka mana darbība bija galvenais iemesls cenu augšanai. Es sāku prātot, vai varētu būt vēl kāds izskaidrojums tik nesaprotamai akciju cenas noslīdēšanai uzreiz pēc sera Viljama nāves. Jo īpaši tas likās interesanti pēc tam, kad Rejs pievērsa manu uzmanību faktam, ka šis nebūt nav vienīgais tāds gadījums.

– Tieši tā, valdes priekšsēdētāj, – apstiprināja Komptons. – Tikpat negaidīti akciju cenas nokritās pēc tam, kad mēs paziņojām, ka grasāmies pievērsties pasažieru pārvadāšanas biznesam.

– Ja pareizi atceros, tās gluži tāpat kā tagad atkal sasniedza augstu rādītāju.

– Patiesi, – noteica Bjūkenans. – Tomēr līdz brīdim, kad tās pilnībā bija atguvušas agrāko cenu, pagāja vairāki mēneši. Un kompānijas reputācijai tas nenāca par labu. Kad šāda novirze notiek vienu reizi, vēl ir iespējams pieņemt to par negadījumu, bet otrajā reizē jāsāk domāt, vai te nav runa par sistēmu. Man nav tik daudz laika, lai pastāvīgi skatītos pār plecu un bažītos, vai kaut kas līdzīgs notiks atkal. – Bjūkenans izlaida pirkstus caur saviem biezajiem smilšu krāsas matiem. – Es vadu publisku kapitālsabiedrību, nevis kazino.

– Un tagad jūs grasāties man paziņot, ka abi šie starpgadījumi notika pēc tam, kad Alekss Fišers kļuva par valdes locekli.

– Jūs pazīstat majoru Fišeru?

– Tas ir pārāk sarežģīts stāsts, lai tagad dalītos tajā ar jums. Uz tikšanos ar doku strādniekiem es vēlos ierasties agrāk par pusnakti.

– Viss norāda uz Fišeru, – sacīja Bjūkenans. – Abos gadījumos tika pārdoti divsimt tūkstoši akciju, kas ir apmēram septiņi ar pusi procenti, un tieši tik pieder viņa pārstāvētajai kompānijai. Pirmā pārdošana notika tikai dažas stundas pirms tam, kad gadskārtējā pārskata sapulcē tika paziņots par plānoto biznesa virziena maiņu, bet otra uzreiz pēc sera Viljama pāragrās nāves.

– Tas vairs nepavisam neizskatās pēc vienkāršas sagadīšanās, – secināja Emma.

– Un tas vēl nav viss, – turpināja Bjūkenans. – Abos minētajos gadījumos trīs nedēļu laikā cenu spējā krituma brokeris, kurš akcijas pārdeva, atkal iegādājas precīzi to pašu skaitu. Un viņa klients tādējādi iegūst ievērojamu peļņu.

– Jūs domājat, ka tas klients ir Fišers? – vaicāja Emma.

– Nē, viņam tas ir pārāk liels darījums, – iebilda Džailss. – Esmu pārliecināts, ka jums ir taisnība, – piekrita Bjūkenans. – Viņš noteikti darbojas kāda cita interesēs.

– Lēdijas Virdžīnijas Beringtones interesēs. Tāds būtu mans minējums, – teica Džailss.

– Arī man tas ienāca prātā, – atzinās Bjūkenans. – Un es varu pierādīt, ka aiz šiem darījumiem slēpjas Fišers.

– Kā?

– Es esmu pārbaudījis biržas dokumentu izrakstus par abiem šiem gadījumiem trīs nedēļu periodā, – teica Komptons. – Abi darījumi notikuši Honkongā. Dīlera vārds ir Benijs Driskols. Nebija nemaz tik ļoti jānopūlas, lai atrastu informāciju par to, ka ne pārāk senā pagātnē šis Benijs Driskols steigā pameta Dublinu tikai dažas stundas pirms tam, kad pēc viņa ieradās policija. Ir skaidrs, ka viņš tuvākajā nākotnē noteikti nevēlēsies atgriezties Smaragdzaļajā salā.

– Tikai pateicoties jūsu māsai, mēs spējām aizrakties līdz lietas būtībai, – sacīja Bjūkenans, un Džailss pārsteigti paraudzījās uz Emmu. – Viņa ieteica, lai nolīgstam Dereku Mičelu, kurš jau agrāk bija viņai palīdzējis. Pēc mūsu lūguma Mičels aizlidoja uz Honkongu. Kad viņš bija atradis bāru, kurā pārdod Guinness alu, bija nepieciešama vien nedēļa un vairākas iztukšotas alus kastes, lai uzzinātu Benija Driskola lielākā klienta vārdu.

– Tad jau beidzot mēs varēsim Fišeru dabūt ārā no valdes, – minēja Džailss.

– Es vēlētos, kaut tas būtu tik vienkārši, – sacīja Bjūkenans. – Viņam ir tiesības uz vietu valdē, kamēr vien viņš pārstāv kādu, kam pieder šie septiņi ar pusi procenti kompānijas akciju. Turklāt vienīgais pierādījums pret viņu mums ir Honkongā dzīvojoša piedzēruša brokera liecība.

– Vai tas nozīmē, ka mēs neko nevaram iesākt?

– Tik ļauni nav, nepavisam, – atbildēja Bjūkenans. – Tieši tālab es vēlējos nekavējoties sastapt gan jūs, gan Kliftones kundzi. Domāju, ka tagad ir pienācis laiks likt majoram Fišeram paspēlēt paša izdomāto spēlīti.

– Es piedalos.

– Pirms izlemju, es vēlētos uzzināt, kas jums padomā, – sacīja Emma.

– Protams, – Bjūkenans atvēra mapi, kas bija nolikta viņam priekšā. – Jums abiem kopā pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju. Tādējādi ir saprotams, ka jūs esat daudz ietekmīgāki akcionāri, un es nevirzīšu nekādus plānus, neapspriedies ar jums.

– Mēs nešaubāmies, – ierunājās Rejs Komptons, – ka lēdijas Virdžīnijas ilgtermiņa plānā ietilpst kaitēšana kompānijai ar regulāriem uzbrukumiem mūsu akciju pozīcijām, līdz zudīs uzticība mūsu kompānijas stabilitātei.

– Un jūs domājat, ka viņa tā rīkojas vien tāpēc, lai man atriebtos? – vaicāja Džailss.

– Tik ilgi, kamēr viņai ir savs cilvēks kompānijā, viņa skaidri zina, kur un kā izdarāms trieciens, – teica Bjūkenans, izvairīdamies atbildēt uz Džailsa jautājumu.

– Vai tad viņa, izmantojot šādu taktiku, neriskē pazaudēt lielas naudas summas? – vaicāja Emma.

– Tas Virdžīnijai nerūp ne mazākajā mērā, – noteica Džailss. – Ja viņai būs iespēja iznīcināt kompāniju un mani kopā ar to, viņa būs tikai apmierināta. Mana māte to bija sapratusi vēl ilgi pirms manis.

– Ļaunākais ir tas, – paskaidroja valdes priekšsēdētājs, – ka iepriekšējie uzbrukumi akciju tirgum ir nesuši viņai septiņdesmit tūkstošus mārciņu lielu peļņu. Tieši tas liek mums rīkoties, iekams viņa paguvusi izdarīt nākamo gājienu.

– Kāds ir jūsu plāns? – Emma vaicāja.

– Pieņemsim, – ierunājās Komptons, – ka Fišers tikai gaida brīdi, kad atkal varēs uzzināt kādus bēdīgus jaunumus, kurus tūdaļ atreferēt tālāk, lai pēc tam atkārtotu visu shēmu no jauna.

– Un ja mēs viņam tos piegādātu… – ierosināja Bjūkenans.

– Kā tas varētu palīdzēt mums? – vaicāja Emma.

– Šī būtu mūsu kārta rīkoties kā informētiem biržas mākleriem, – paskaidroja Komptons.

– Kad Driskols lēdijas Virdžīnijas septiņus ar pusi procentus laidīs tirgū, mēs tos nekavējoties nopirksim. Un akciju cena kāps, nevis kritīs.

– Tas taču var maksāt veselu bagātību! – iebilda Emma.

– Ne tādā gadījumā, ja iebarosim Fišeram nepatiesu informāciju, – atteica Bjūkenans. – Ar jūsu svētību es mēģināšu viņu pārliecināt, ka mūsu kompānija ir nonākusi finanšu krīzes situācijā, turklāt tik smagā, ka ir apdraudēta uzņēmuma eksistence. Es pastāstīšu viņam, ka šajā gadā “Bakingemas” izmaksu dēļ mēs nevarēsim ziņot par peļņu. Jau tagad ir pārtērēti divdesmit procenti budžeta, un akciju turētājiem mēs šogad nevarēsim izmaksāt dividendes.

– Jūsuprāt, šāda rīcība, – sacīja Emma, – liks viņam mudināt lēdiju Virdžīniju pārdot akcijas un cerēt, ka tās trīs nedēļu laikā atkal varēs atpirkt atpakaļ par ļoti zemu cenu.

– Tieši tā. Bet, ja šo trīs nedēļu laikā akciju cena kāps, – turpināja Rejs, – iespējams, ka lēdija Virdžīnija vairs tik labprāt neatpirks savas akcijas. Un tādā gadījumā Fišers zaudēs savu vietu valdē, un mēs būsim tikuši vaļā no abiem.

– Cik daudz naudas jums vajadzēs, lai to realizētu? – vaicāja Džailss.

– Esmu pārliecināts, – teica Bjūkenans, – ka pietiktu ar pusmiljonu mārciņu, un mēs varēsim turēt viņus pa gabalu.

– Un laiks?

– Sliktās ziņas es vēstīšu nākamajā valdes sēdē un uzsvēršu, ka ir nepieciešams sasaukt kopsapulci, lai informētu akcionārus.

– Kad paredzēta šī sapulce?

– Šajā ziņā man vajadzīgs jūsu padoms, ser Džails. Vai jums ir zināms, kad tiks izziņotas vispārējās vēlēšanas?

– Būtu gatavs saderēt, ka divdesmit sestajā maijā. Tas pavisam noteikti ir datums, ar kuru es rēķinos.

– Kad tas būs zināms pilnīgi skaidri? – vaicāja Bjūkenans. – Mēnesi pirms parlamenta atlaišanas tiek izziņots brīdinājums.

– Labi. Tātad valdes sēdi es sasaukšu… – valdes priekšsēdētājs pāršķīra dažas lappuses plānotājā, – …astoņpadsmitajā aprīlī un ieplānošu kopsapulci piektajā maijā.

– Kālab kopsapulcei būtu jānotiek pirmsvēlēšanu kampaņas laikā? – vaicāja Emma.

– Tas ir laiks, kad vēlēšanu apgabala priekšsēdētājs nevarēs ierasties.

– Priekšsēdētājs? – pārvaicāja Džailss jau daudz ieinteresētāk.

– Ir skaidri redzams, ka jūs neesat lasījis vakara laikrakstu, – teica Rejs Komptons un pasniedza Džailsam Bristol Evening Post eksemplāru.

Džailss izlasīja virsrakstu: “Bijušais Tobrukas varonis, Bristoles Konservatīvo partijas komitejas priekšsēdētājs majors Alekss Fišers vienbalsīgi ievēlēts…”

– Kas gan tam cilvēkam padomā? – viņš norūca.

– Viņš pieņem, ka jūs vēlēšanās zaudēsiet, un vēlas būt par priekšsēdētāju, kad…

– Ja tā būtu taisnība, viņš būtu atbalstījis Nevilu Simpsonu, nevis Gregu Danetu kā Konservatīvo partijas kandidātu. Simpsons ir daudz nopietnāks un grūtāk pieveicams oponents par Danetu. Viņš ir kaut ko ieplānojis.

– Ko jūs gribētu, lai mēs darām, Bjūkenana kungs? – vaicāja Emma, atcerējusies iemeslu, kālab viņa un Džailss uzaicināti uz tikšanos pie valdes priekšsēdētāja.

– Man nepieciešams jūsu akcepts, lai iegādātos pilnīgi visas mūsu uzņēmuma akcijas, kuras piektajā maijā nonāks tirgū, un turpinātu pirkšanu vēl nākamās trīs nedēļas pēc tam.

– Cik lieli varētu būt mūsu iespējamie zaudējumi?

– Baidos, ka divdesmit vai pat trīsdesmit tūkstoši mārciņu. Taču šajā reizē mēs būsim izvēlējušies gan cīņas dienu, gan arī kaujas lauku, tāpēc varēsim pārciest arī ļaunāko. Un ir iespējams, ka arī gūt zināmu labumu.

– Ja tas nozīmē Fišera pazušanu no valdes, – noteica Džailss, – turklāt vēl arī iespēju izsist Virdžīnijai no rokām ieročus… trīsdesmit tūkstoši mārciņu vēl ir uzskatāma par zemu cenu.

– Ja reiz runājam par valdi bez Fišera, tad viņa vietā…

– Ar mani nevar rēķināties, – iebilda Džailss, – pat gadījumā, ja es zaudēju vietu parlamentā.

– Es nebiju domājis jūs, ser Džails. Es cerēju, ka Kliftones kundze varētu pievienoties mums valdē.

“Premjerministrs sers Entonijs Īdens šajā pēcpusdienā pulksten četros apmeklēja Bakingemas pili un tikās ar Viņas Majestāti karalieni. Sers Entonijs Īdens lūdza Viņas Augstībai atļauju atlaist parlamentu, lai divdesmit sestajā maijā varētu notikt vispārējās vēlēšanas. Viņas Majestāte šādu atļauju viņam laipni deva.”

– Tieši tā, kā jūs paredzējāt, – noteica Virdžīnija un izslēdza radio. – Kad jūs grasāties nabaga neveiksminiekam Daneta kungam pavēstīt, ko esat viņam iecerējis?

– Pareiza laika izvēle nosaka visu, – atbildēja Fišers. – Domāju, ka pagaidīšu līdz svētdienas pēcpusdienai un tad lūgšu, lai viņš ierodas pie manis.

– Kāpēc tieši svētdienas pēcpusdienā?

– Negribu, lai klāt būtu vēl arī citi komitejas locekļi.

– Makjavelli būtu lepns, ja jūs būtu viņa organizētas komitejas priekšsēdētājs, – uzslavēja Virdžīnija.

– Makjavelli komitejām neuzticējās.

Virdžīnija iesmējās. – Un kad jūs grasāties zvanīt mūsu draugam Honkongā?

– Es Benijam piezvanīšu naktī pirms pārskata sapulces. Ir svarīgi, lai viņš sāk pārdošanu jau brīdī, kad Bjūkenans vērsīsies pie sanāksmes dalībniekiem.

Izņēmusi Passing Cloud cigareti no kārbiņas, Virdžīnija pagaidīja, lai Fišers uzšķiļ sērkociņu. Viņa pāris reižu ievilka dūmu un pēc tam sacīja: – Vai jums, major, tā izskatās pēc sagadīšanās, ka viss tik veiksmīgi sakrīt tieši vienā dienā?

– Danet, paldies, ka ieradāties tik ātri. Ņemot vērā, ka ir svētdienas pēcpusdiena…

– Darīju to ar prieku, priekšsēdētāja kungs. Zinu, jums būs patīkami dzirdēt par to, cik veiksmīgi norit mūsu priekšvēlēšanu kampaņa. Provizoriskie dati liecina, ka mēs iegūsim kāroto vietu ar apmēram tūkstoš balsu pārsvaru.

– Cerēsim, ka jums taisnība, Danet, partijas interešu vārdā. Jo diemžēl manas ziņas nav tik labas. Varbūt apsēdieties.

Priecīgais smaids kandidāta sejā pagaisa, un to aizstāja neizpratnes pilna izteiksme. – Kas atgadījies, priekšsēdētāja kungs? – viņš vaicāja, kad bija apsēdies pretī Fišeram.

– Manuprāt, jūs pat ļoti labi zināt, kāda ir problēma. – Danets skatījās uz komitejas priekšsēdētāju un kodīja apakšlūpu. – Piesakoties šai kampaņai un komitejai iesniedzot savu dzīves un darba aprakstu, – turpināja Fišers, – jūs nebijāt pilnībā atklāts pret mums, un tagad tas ir nācis gaismā. – Tikai vēl vienu reizi mūžā Fišers bija redzējis, kā cilvēks kļūst tik ārkārtīgi bāls, un tas bija kaujas laukā. – Jūs noteikti neesat aizmirsis, ka tikāt lūgts pastāstīt par savu ieguldījumu karā. – Fišers paņēma Daneta iesniegto dzīves un darba aprakstu un sāka lasīt balsī: – “Regbija spēles laikā gūtas traumas dēļ man nebija citas izvēles, kā tikai pievienošanās Karaliskajam Medicīnas korpusam.” – Danets saguma krēslā, gluži kā marionete, kad pārgrieztas aukliņas, ar kurām tā vadīta. – Pavisam nesen es uzzināju, ka šis jūsu paziņojums vērtējams kā lielākie meli un divkosība, – Fišers turpināja, un Danets aizvēra acis. – Patiesība ir tāda, ka jūs atteicāties dienēt armijā un tālab sešus mēnešus pavadījāt ieslodzījumā. Tikai pēc tam, kad bijāt no turienes atbrīvots, jūs pievienojāties Medicīnas korpusam.