– Necelies no galda, kamēr neesi paēdis, – aizrādīja Emma, izklausīdamās tieši kā viņu māte.
Džailss iesmējās. – Mammai nekad nebija jāizcīna uzvara vēlēšanās, – viņš atgādināja māsai.
– No viņas būtu iznākusi krietna parlamenta locekle, – sacīja Harijs.
– Te nu mēs visi laikam būsim vienisprātis, – noteica Džailss un izgāja no istabas, joprojām ar grauzdiņu rokā.
Īsi aprunājies ar Denbiju, Džailss izsteidzās no mājas un pamanīja, ka viņa Jaguar aizmugurē jau sēž Harijs un Emma.
– Ko jūs abi darāt? – viņš vaicāja, apsēdies pie stūres un ieslēdzis dzinēju.
– Mēs dodamies uz darbu, – paskaidroja Emma. – Mums nepieciešams, lai kāds mūs aizved, ja reiz būsim brīvprātīgie palīgi.
– Vai jūs apzināties, – teica Džailss, izbraucot uz galvenā ceļa, – ka tas ir astoņpadsmit stundu darbs, turklāt jums par to neviens nemaksās?
Pēc divdesmit minūtēm, kad Emma un Harijs sekoja Džailsam vēlēšanu apgabala biroja telpās, viņi bija pārsteigti, ieraudzījuši tik daudz dažādu vecumu, dzimumu, izmēru un apjomu brīvprātīgo palīgu, kuri aizņemti rosījās un steidzās savās gaitās. Džailss pavadīja Emmu un Hariju uz Grifa Haskinsa kabinetu un iepazīstināja viņus.
– Vēl divi brīvprātīgie, – viņš sacīja.
– Mums pievienojušies vairāki pilnīgi sveši ļaudis, kopš kļuva zināms, ka Alekss Fišers kandidē no torijiem. Laipni lūdzam uz klāja, Kliftona kungs un kundze! Vai kādreiz iepriekš jau esat nodarbojušies ar balsu vākšanu?
– Nē, nekad, – atzinās Harijs. – Pat torijiem ne.
– Tad nāciet man līdzi, – aicināja Grifs un veda abus atpakaļ uz galveno telpu. Viņš apstājās pie steķu galda, uz kura rindās bija saliktas planšetmapes. – Katra ir veltīta kādai vēlēšanu apgabala adresei, – viņš skaidroja un pasniedza abiem pa mapei, kā arī sarkanu, zaļu un zilu pildspalvu komplektu. – Šī ir jūsu laimīgā diena, – turpināja Grifs. – Jums tikusi Vudbaina muižas teritorija, kas uzskatāma par vienu no mūsu stiprākajiem balstiem. Paskaidrošu jums pamatnoteikumus. Kad klaudzināsiet pie durvīm šajā dienas laikā, visticamāk, jums atvērs sieva, jo viņas vīrs droši vien būs darbā. Ja durvis atvērs vīrietis, tātad varam pieņemt, ka viņam darba nav, un tas savukārt nozīmē, ka viņš drīzāk būs Leiboristu atbalstītājs. Tomēr, lai kas arī durvis atvērtu, jums jāsaka vienīgi: “Labrīt, esmu ieradusies vai ieradies, lai runātu Džailsa Beringtona vārdā.” Nekad nesakiet “sera Beringtona”! “Viņš ir Leiboristu partijas kandidāts vēlēšanās, kuras notiks ceturtdien, divdesmit sestajā maijā.” Un vienmēr uzsveriet datumu. Vēl sakiet: “Es ceru, ka jūs viņu atbalstīsiet.” Pēc tam būs pienācis laiks likt lietā prātu. Ja viņi saka: “Visu mūžu esmu atbalstījis leiboristus, varat uz mani paļauties”, jūs šā cilvēka vārdu atzīmējiet ar sarkanas krāsas pildspalvu. Ja cilvēki ir jau gados, pavaicājiet, vai viņiem vēlēšanu dienā būtu nepieciešama mašīna, kas nogādātu viņus līdz vēlēšanu iecirknim. Ja viņi atbild apstiprinoši, blakus uzvārdam pierakstiet arī vārdu “mašīna”. Ja viņi apgalvo, ka pagājušajā reizē balsoja par leiboristiem, taču tagad īsti nav pārliecināti, jūs uzvārdu pierakstiet ar zaļu. Šī krāsa apzīmē neizlēmušos. Vietējais mūsu partijas konsultants viņiem piezvanīs tuvākajās dienās. Ja viņi iebilst, ka nekad neielaižas diskusijās par politiku, vēlas padomāt vai nav vēl izlēmuši, tad jāsecina, ka tie ir toriju atbalstītāji. Pierakstiet viņus ar zilu tinti un vairs netērējiet laiku sarunām ar viņiem. Vai tik tālu viss ir skaidrs? – Abi pamāja ar galvu. – Šie pieraksti ir ārkārtīgi būtiski, – turpināja Grifs, – jo vēlēšanu dienā mēs visus “sarkanos” apmeklēsim atkārtoti, lai pārliecinātos, ka viņi ir nobalsojuši. Ja viņi to nebūs izdarījuši, mēs viņus pamudināsim doties uz vēlēšanu iecirkni. Ja par kādu potenciālo vēlētāju šaubāties, pierakstiet viņa vārdu ar zaļu, kā visus neizlēmušos. Mums nekādā ziņā nav nepieciešams atgādināt cilvēkiem par balsošanu un došanos uz vēlēšanu iecirkni, ja tie nav mūsu atbalstītāji.
Kāds jauns brīvprātīgais piecēlās kājās un pasniedza Grifam papīra lapu. – Ko man iesākt ar šo? – viņš vaicāja.
Grifs izlasīja un pamācīja: – Saki, lai liekas mierā. Viņš ir labi zināms toriju atbalstītājs un tikai cenšas izniekot tavu laiku. Starp citu, – viņš piebilda, pievērsdamies atkal Emmai un Harijam, – ja kāds jūs uz sliekšņa aizkavē vairāk nekā sešdesmit sekundes un stāsta, ka vēlētos, lai jūs viņus pārliecināt vai sīkāk izklāstāt leiboristu partijas nostādnes, vai grib uzzināt vairāk par kandidātu, jūsu priekšā atkal, domājams, ir toriju atbalstītājs, kurš tikai pūlas lieki patērēt jūsu laiku. Tādiem novēliet labu rītu un dodieties tālāk. Lai jums veicas! Atgriezieties, kad būsiet visus apstaigājuši.
– Labrīt, mans vārds ir Ross Bjūkenans, un es esmu Beringtonu kuģniecības uzņēmumu grupas priekšsēdētājs. Vēlos sveikt jūs visus kompānijas pārskata sapulcē. Uz galda jums visiem ir noliktas mūsu kompānijas darbības gada pārskata kopijas. Es labprāt pievērstu jūsu uzmanību dažiem punktiem. Šajā gadā mūsu peļņa no simt astoņiem tūkstošiem mārciņu ir pieaugusi līdz simt divdesmit diviem tūkstošiem mārciņu. Divpadsmit procentu pieaugums. Mēs esam nolīguši projektētājus, kas izstrādās mūsu pirmo luksusa klases laineri, un viņu ieteikumus mēs gaidām jau apmēram pēc sešiem mēnešiem. Tāpat es gribu apliecināt akcionāriem, ka mēs neturpināsim šā projekta izstrādi, kamēr nebūsim pilnībā pārliecināti par tā dzīvotspēju. Šajā sakarībā vēlos arī pavēstīt, ka mūsu akcionāru dividendes šajā gadā tiks palielinātas par pieciem procentiem. Man nav ne mazākā pamata domāt, ka nākamā gada laikā mūsu kompānija varētu kļūt vājāka. Gluži pretēji, varētu būt gaidāma nopietna izaugsme.
Aplausu vētras pavadībā Bjūkenans pāršķīra lappusi un ieskatījās piezīmēs par runas turpmāko daļu. Pacēlis galvu, viņš pamanīja dažus finanšu nozares žurnālistus izskrienam no telpas – visi alka nodrošināties, ka tieši viņu izdevums pirmais publicēs svaigās ziņas. Tātad viņi bija pārliecināti, ka valdes priekšsēdētājs pašu galveno jau pateicis un sekos tikai detalizētāks izklāsts.
Kad Bjūkenans bija beidzis savu runu, viņam un Rejam Komptonam vēl četrdesmit minūtes vajadzēja atbildēt uz dažādiem jautājumiem. Tiklīdz sanāksme bija galā, priekšsēdētājs apmierināti pamanīja, ka lielākā daļa akcionāru aiziet ar smaidu sejā.
Bjūkenans nokāpa no konferenču zāles skatuves. Viņa sekretārs pielēca kājās, piesteidzās pie viņa un teica: – Steidzams zvans no Honkongas. Operators gaida, līdz varēs jūs savienot.
No savas pirmās balsu vākšanas operācijas Harijs un Emma partijas nodaļas biroja ēkā atgriezās pārguruši.
– Kā jums veicās? – vaicāja Grifs, ar profesionālu skatienu novērtēdams viņu pierakstus.
– Nebija tik ļauni, – atteica Harijs. – Ja Vudbaina muiža būtu noteicošā, mums ne par ko vairs nenāktos raizēties.
– Kaut nu tā būtu, – atteica Grifs. – Muižas teritorija varbūt arī ir labs mūsu balsts, bet rīt jums būs jādodas uz Arkādijas avēniju, un tur jūs varēsiet redzēt, ar ko mums nākas cīnīties. Labāko šodien dzirdēto atbildi pierakstiet un piespraudiet pie ziņojumu dēļa. Uzvarētājs saņems Cadbury’s šokolādes konfektes Milk Tray.
Emmas sejā atmirdzēja smaids. – Kāda sieviete sacīja: “Mans vīrs vienmēr balso par torijiem, bet es allaž atbalstu seru Džailsu. Lai ko jūs darītu, tikai nesakiet to manam vīram.”
Pasmaidīja arī Grifs. – Tas ir diezgan raksturīgi, – viņš teica. – Un atcerieties, Emma, jūsu svarīgākais darbs ir pārliecināties, ka mūsu kandidāts ir paēdis un labi izgulējies.
– Un es? – noprasīja Harijs, kad telpā iesteidzās Džailss. – Par jums es pārāk neinteresējos, – Grifs attrauca. – Ne jau jūsu vārds ir vēlēšanu biļetenā.
– Cik sanāksmēs man šovakar jāpiedalās? – Džailss vaicāja.
– Trijās, – atbildēja Grifs, pat neieskatījies piezīmēs. – Jaunu vīriešu kristīgajā savienībā Hemondstrītā septiņos, snūkera klubā Kenonroudā pulksten astoņos un Strādājošo vīriešu klubā pulksten deviņos. Visur ierodies laikā un pirms pusnakts esi mājās savā gultā!
– Interesanti, pa kuru laiku Grifs pagūst arī pagulēt? – ieteicās Emma, kad aģents bija aizsteidzies risināt kādu krīzes situāciju.
– Viņš neguļ, – pačukstēja Džailss. – Viņš ir vampīrs.
Kad Ross Bjūkenans iegāja savā viesnīcas numurā, iezvanījās telefons. Viņš steigšus šķērsoja telpu un paķēra klausuli.
– Zvans no Honkongas, ser.
– Labvakar, Bjūkenana kungs. – Par spīti sprakšķiem, bija labi saklausāms runātāja skotu akcents. – Te Sendijs Makbraids. Nolēmu piezvanīt un informēt, ka viss noritēja tieši tā, kā paredzējāt. Patiesībā gandrīz ar minūtes precizitāti.
– Un brokera vārds?
– Benijs Driskols.
– Tas mani nepārsteidz, – atteica Bjūkenans. – Tagad stāstiet!
– Tiklīdz atvērās Londonas birža, pienāca paziņojums par divsimt tūkstošu Beringtonu kuģniecības akciju pārdošanu. Kā jau bijām instruēti, mēs visas iegādājāmies.
– Un cena?
– Četras mārciņas un trīs šiliņi par vienu akciju.
– Vai tirgū ir parādījušās vēl akcijas?
– Necik daudz. Un, godīgi runājot, vairāk bija to, kas vēlējās pirkt, nevis pārdot. Pēc tik spīdošiem gada rezultātiem, par ko tika paziņots pārskata sapulcē.
– Kāda pašlaik ir akciju cena? – Bjūkenans vaicāja un dzirdēja, kā fonā klikšķ drukājamā ierīce.
– Četras mārciņas un seši šiliņi, – atbildēja Makbraids. – Izskatās, ka apmēram tā arī varētu palikt.
– Labi, – sacīja Bjūkenans. – Vairāk nepērciet, ja vien cena atkal nenokrīt līdz četrām mārciņām un trijiem šiliņiem.
– Sapratu, ser.
– Tas majoram laupīs naktsmieru uz nākamajām trijām nedēļām.
– Majoram? – pārvaicāja brokeris, bet Bjūkenans jau bija nolicis klausuli.
Arkādijas avēnijā, kā jau Grifs bija brīdinājis, jautās ļoti spēcīgs atbalsts torijiem, tomēr uz partijas biroja telpām Harijs un Emma neatgriezās tukšām rokām.
Pārskatījis abu pierakstus, Grifs veltīja viņiem neizpratnes pilnu skatienu.
– Mēs strikti izpildījām jūsu norādījumus, – Harijs sacīja. – Ja mums radās kaut mazākās šaubas, mēs viņus pierakstījām ar zaļu. Neizlēmušie.
– Ja jums ir taisnība, tad vietai parlamentā esam daudz tuvāk, nekā rāda provizoriskie dati, – noteica Grifs. Telpā gluži aizelsies iebrāzās Džailss, vicinādams rokā laikrakstu Bristol Evening Post.
– Vai esi redzējis pirmo lappusi, Grif? – viņš vaicāja savam aģentam un pastiepa avīzi.
Grifs izlasīja virsrakstu un atdeva laikrakstu atpakaļ Džailsam. Viņš teica: – Ignorē to. Neko nesaki, neko nedari. Tāds ir mans padoms.
Pāri brāļa plecam Emma paraudzījās uz virsrakstu. “Fišers izaicina Beringtonu uz debatēm.” – Izklausās interesanti, – viņa noteica.
– Tas būtu interesanti. Tomēr tikai tādā gadījumā, ja Džailsam pietiktu muļķības šo izaicinājumu pieņemt.
– Un kāpēc lai viņš to nepieņemtu? – vaicāja Harijs. – Viņš ir daudz labāks debatētājs par Fišeru. Turklāt arī politiskās pieredzes viņam ir krietni vien vairāk.
– Varbūt, ka tā ir, – sacīja Grifs, – tomēr labāk ir nedot oponentam iespēju izteikties publiski. Kā parlamenta deputāts Džailss var diktēt noteikumus.
– Vai esi lasījis, ko tas izdzimtenis tur pauž? – prasīja Džailss.
– Kāpēc lai es tērētu savu laiku Fišera dēļ, – atteica Grifs, – ja tādu debašu nemaz nebūs?
Džailss neņēma vērā Grifa izteikumu un sāka balsī lasīt rakstu: – “Beringtonam nāksies atbildēt uz daudziem jautājumiem, ja viņš joprojām cer iekļūt parlamentā, lai pārstāvētu Bristoles doku apgabala vēlētājus. Es viņu pazīstu labi un nešaubos, ka Tobrukas varonis nevairīsies no izaicinājuma. Nākamajā ceturtdienā, deviņpadsmitajā maijā, es būšu Kolstonholā un ar prieku atbildēšu uz visiem jautājumiem, ko man uzdos publika. Uz skatuves būs trīs krēsli. Ja sers Džailss neparādīsies, es nešaubos, ka vēlētāji spēs izdarīt savus secinājumus.”
– Trīs krēsli? – pārvaicāja Emma.
– Fišers zina, ka liberāļi ieradīsies, jo viņiem tāpat nav ko zaudēt, – paskaidroja Grifs. – Un tomēr mans padoms paliek iepriekšējais. Neņem to draņķi vērā. Nākamajā laikrakstā jau būs cits galvenais virsraksts, un tad, – viņš noteica, rādīdams uz avīzi, – šis noderēs vienīgi tam, lai ietītu zivi un ceptus kartupeļus.
Ross Bjūkenans sēdēja pie sava rakstāmgalda un pārlūkoja Harland and Wolf firmas pēdējos ziņojumus, kad pa iekšējo sakaru līniju viņam piezvanīja sekretāre.
– Ar jums vēlas runāt Sendijs Makbraids no Honkongas.
Vai savienot?
– Savienojiet!
– Labrīt, ser! Vēlējos informēt, ka Benijs Driskols zvana ik pēc dažām stundām un vaicā, vai mums pārdošanā ir kādas Beringtonu kuģniecības akcijas. Manā rīcībā joprojām ir tie divsimt tūkstoši akciju, kuru cena nepārtraukti turpina augt. Gribēju vaicāt, vai jūs vēlētos kādas no tām realizēt.
– Tikai pēc tam, kad būs aizritējušas noteiktās trīs nedēļas un tiks atvērts jauns rēķins. Līdz tam brīdim mēs esam pircēji, nevis pārdevēji.
"Bīstamie sakari" отзывы
Отзывы читателей о книге "Bīstamie sakari". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Bīstamie sakari" друзьям в соцсетях.