Nākamajā dienā ieraudzījis virsrakstu Evening Post, Džailss saprata, ka vairs neizdosies izvairīties no tiešas konfrontācijas ar Fišeru. “Bristoles bīskaps vadīs pirmsvēlēšanu debates”. Šajā reizē Grifs pirmo lappusi izlasīja daudz uzmanīgāk.

“Bristoles bīskaps, viņa svētība Frederiks Kokins ir piekritis būt par vadītāju deviņpadsmitajā maijā deviņpadsmitos trīsdesmit Kolstonholā. Savu piedalīšanos jau apstiprinājuši Konservatīvo partijas delegāts majors Alekss Fišers un Liberālās partijas kandidāts Redžinalds Elsvērtija kungs. Savukārt Leiboristu partijas kandidāts sers Džailss Beringtons vēl nav atbildējis uz aicinājumu.”

– Es joprojām uzskatu, ka tev būtu tas jāignorē, – sacīja Grifs.

– Bet paskaties uz attēlu pirmajā lappusē! – attrauca Džailss un atkal iegrūda laikrakstu rokās savam aģentam.

Grifs paraudzījās uz attēlu, kurā varēja redzēt Kolstonholas zāles skatuvi un tās centrā novietotu tukšu krēslu gaismas lokā. Paraksts zem attēla vaicāja: “Vai sers Džailss ieradīsies?”

– Vari būt drošs, ka viņiem būs īsts pļaujas laiks, ja es neparādīšos.

– Un tad, ja tu ieradīsies, viņi būs panākuši savu. – Grifs mirkli klusēja. – Ja tomēr tu izvēlies turp doties, ja esi apņēmies piedalīties, mums šis pasākums jāizmanto savā labā.

– Kā mēs to izdarīsim?

– Tu šo paziņojumu sniegsi presei rīt septiņos no rīta. Pārmaiņas pēc virsraksts būs mūsu.

– Un ko es sacīšu?

– Ka ar prieku pieņem šo izaicinājumu, jo tas dos tev iespēju parādīt īstajā gaismā toriju politikas vadlīnijas, atklāt, cik tās patiesībā vērtas, un dot Bristoles iedzīvotājiem iespēju izlemt, kurš būs īstais viņu pārstāvis parlamentā.

– Kas lika tev pārdomāt? – vaicāja Džailss.

– Es pārlūkoju pēdējos provizoriskos datus, un tie rāda, ka tev draud zaudējums par kādām tūkstoš balsīm. Tagad tu esi nevis favorīts, bet gan vienkārši pretendents.

– Kas gan vēl varētu noiet greizi?

– Varētu ierasties tava sieva, apsēsties pirmajā rindā un uzdot pirmo jautājumu. Tad varētu parādīties tava draudzene un iecirst viņai pļauku sejā. Un tādā gadījumā tev nebūtu vairs jāraizējas par Bristol Evening Post, jo tu būtu redzams pilnīgi visu mūsu valsts laikrakstu pirmajās lappusēs.

Divdesmit trešā nodaļa

Skaļiem aplausiem skanot, Džailss ieņēma savu vietu uz skatuves. Viņa runa pārpildītajā zālē tika uzņemta ar lielu sajūsmu un atstāja lielisku iespaidu, turklāt tas, ka viņš uzstājās pēdējais, izrādījās par lielu ieguvumu.

Visi trīs kandidāti bija ieradušies pusstundu pirms noteiktā laika un pēc tam riņķojuši cits citam apkārt gluži kā skolas puikas savā pirmajā deju stundā. Bīskaps, kuram bija uzticēta diskusijas vadīšana, viņus beidzot saaicināja kopā un paskaidroja, kā pasākums iecerēts.

– Jūs visus pēc kārtas es aicināšu teikt ievadrunu, kurai nevajadzētu ilgt vairāk par astoņām minūtēm. Kad septītā minūte būs galā, es pašķindināšu zvaniņu. – Bīskaps nodemonstrēja, kā tieši tas būs. – Otro reizi es to šķindināšu, kad būs aizritējušas astoņas minūtes, lai uzskatāmi nodemonstrētu, ka jūsu runai atvēlētais laiks ir galā. Kad visi būsiet tikuši galā ar ievadrunu, es atklāšu sanāksmes jautājumu daļu, un zālē sēdošie varēs jūs izvaicāt.

– Kā tiks izvēlēta uzstāšanās secība? – vaicāja Fišers.

– Jūs vilksiet salmiņu. – Bīskaps atbildēja un parādīja dūri ar trīs salmiņiem tajā. Viņš aicināja katru dalībnieku izvēlēties vienu.

Fišers izvilka īsāko salmiņu.

– Tātad jūs uzsāksiet cīņu, major Fišer, – paziņoja bīskaps,

– bet Elsvērtija kungs runās nākamais. Un, ser Džails, jūs savu runu teiksiet pēdējais.

Džailss uzsmaidīja Fišeram un noteica: – Nepaveicās, veco zēn.

– Nē, es tieši vēlējos būt pirmais, – protestēja Fišers, un pēc šā paziņojuma pat bīskaps iepleta acis.

Pulkstenis rādīja deviņpadsmit un divdesmit piecas minūtes. Bīskaps pavadīja visus trīs debašu dalībniekus uz skatuvi, un tas laikam bija vienīgais brīdis, kad pilnīgi visi zālē sēdošie aplaudēja. Džailss apsēdās vietā un paraudzījās uz klausītājiem. Pēc viņa aptuvenajām aplēsēm uz triju kandidātu spēkošanos bija ieradies apmēram tūkstotis cilvēku.

Džailss zināja, ka visas trīs partijas saviem atbalstītājiem bija izsūtījušas divsimt biļešu, kas nozīmēja, ka apmēram četri simti klātesošo bija no “neizlēmušajiem” un tas bija apmēram tikpat daudz, kā viņa pārsvars pagājušajās vēlēšanās.

Pusastoņos bīskaps sāka debates. Vispirms viņš iepazīstināja visus ar kandidātiem, pēc tam uzaicināja majoru Fišeru teikt ievadrunu.

Fišers lēnām devās uz skatuves priekšpusi, nolika lapas ar sagatavotās runas tekstu tam paredzētajā vietā un pieklaudzināja pie mikrofona. Viņš savu tekstu norunāja nervozi, galvu noliecis. Bija skaidri redzams, ka viņš baidās zaudēt savu vietu.

Kad bīskaps paskandināja zvaniņu par zīmi, ka runas laiks tuvojas beigām, Fišers sāka steigties un tādējādi arī stostīties. Džailss viņam varētu izskaidrot zelta likumu: “Ja tavai runai atvēlētas astoņas minūtes, gatavojies runāt septiņas.” Daudz labāk ir runu beigt mazliet par ātru nekā pieļaut, ka tevi pārtrauc pusvārdā. Par spīti tam, Fišers tika apbalvots ar ilgiem atbalstītāju aplausiem.

Džailsu pārsteidza Redžs Elsvērtijs no liberāļiem. Viņš nebija sagatavojis tekstu, viņam pat nebija piezīmju, lai runājot tajās ieskatītos vai neaizmirstu galvenos punktus, kurus plānots pieminēt. Viņš gluži vienkārši sāka runāt par dažādiem vietējas nozīmes tematiem un, kad atskanēja zvans, aprāvās pusteikumā un devās atpakaļ uz savu vietu. Elsvērtijs bija panācis kaut ko tādu, kas, Džailsaprāt, nemaz nebija iespējams. Elsvērtijs bija licis Fišeram izskatīties labi, bet arī liberāļa runa tika sveikta ar atbalstītāju aplausiem.

Džailss piecēlās, un viņu jo silti sveica viņa divsimt atbalstītāji, tomēr daudzi klātesošie aplaudēt nemaz negrasījās. Pie tādas attieksmes Džailss jau bija pieradis, kad parlamentā vērsās pie valdības. Viņš piecēlās un sāka runāt, tikai retumis ieskatīdamies savās piezīmēs un iesākdams ar to, ka atgādināja par Konservatīvo partijas neveiksmēm un akcentēja risinājumus, kādus piedāvās Leiboristu partija. Pēc tam viņš pievērsās vietējām norisēm un pat paguva izteikt dzēlīgu piezīmi par liberāļu lielajiem tēriņiem. Pārpildītā zāle atbildēja ar smiekliem. Kad Džailss runu beidza, jau vismaz puse zāles viņam aplaudēja. Ja tās vienlaikus būtu arī visas sanāksmes beigas, uzvarētājs būtu tikai viens.

– Tagad kandidāti atbildēs uz klātesošo jautājumiem, – bīskaps pavēstīja. – Ceru, ka viss norisēs cienījami un kārtīgi.

Trīsdesmit Džailsa atbalstītāji pielēca kājās un pašāva rokas gaisā. Viņiem visiem bija iepriekš sagatavoti jautājumi, kas palīdzētu viņu kandidātam izskatīties labi, bet pretinieku kandidātus nostādītu nevēlamā gaismā. Bija tikai viena problēma – vienlaikus gaisā pašāvās vēl sešdesmit tikpat kaismīgi noskaņotu cilvēku rokas.

Bīskaps bija pietiekami vērīgs, lai pamanītu, kur atrodas visi trīs atbalstītāju bloki, un prasmīgi izraudzījās jautātājus no nepartejiskajiem sapulces dalībniekiem. Cilvēki vēlējās zināt kandidātu attieksmi pret maksas stāvvietu ieviešanu Bristolē (šajā ziņā paspīdēt izdevās liberālim), par taupības režīma beigšanu (te visi kandidāti bija vienisprātis) un par elektrovilcienu satiksmes attīstību (nevienam nebija īpašu priekšrocību).

Tomēr Džailss zināja, kāda bulta galu galā tiks izšauta viņa virzienā, tādēļ bija jāpanāk, lai tā nesasniegtu mērķi.

– Vai sers Džailss varētu paskaidrot, kāpēc pēdējās parlamentārās sesijas laikā viņš Kembridžu apmeklēja daudz biežāk nekā pats savu vēlēšanu apgabalu? – vaicāja gara auguma vīrietis vidējos gados, kurš Džailsam likās kaut kur redzēts.

Mirkli Džailss sēdēja mierīgi un jau grasījās celties kājās, kad to izdarīja Fišers. Bija skaidri redzams, ka viņu šāds jautājums nemaz nav pārsteidzis, un viņš izturējās tik pašpārliecināti, it kā pilnīgi visiem klātesošajiem būtu skaidrs šis mājiens.

– Es vēlos visiem apliecināt, ka daudz vairāk laika pavadīšu Bristolē nekā jebkurā citā pilsētā, lai kādi vilinājumi mani sauktu citur.

Zālē Džailss ieraudzīja vien neizteiksmīgas sejas. Izskatījās, ka publikai nav ne jausmas, par ko Fišers runā.

Nākamais piecēlās liberāļu kandidāts. Bija skaidri redzams, ka viņš nav sapratis jautājuma būtību, jo tikai noteica: – Tā kā esmu Oksfordas iedzīvotājs, es nekad nebraucu uz citām pilsētām, ja vien tas nav obligāti nepieciešams.

Daži iesmējās.

Abi Džailsa oponenti bija viņam sagādājuši ieročus pretsitienam. Viņš piecēlās un pievērsās Fišeram.

– Man tagad jājautā majoram Fišeram… Ja reiz viņš, kā pats sacīja, plānojis Bristolē pavadīt daudzkārt vairāk laika nekā jebkurā citā pilsētā, vai tas nozīmē, ka pēc ievēlēšanas parlamentā viņš nebrauks uz Londonu? – Džailss apklusa un pagaidīja, līdz noklust aplausi un smiekli, bet pēc tam piebilda: – Es esmu pārliecināts, ka nav nepieciešams Konservatīvo partijas kandidātam atgādināt Edmunda Bērka vārdus: “Es tiku ievēlēts, lai Vestminsterā pārstāvētu Bristoles iedzīvotājus, nevis tālab, lai Bristolē pārstāvētu vestminsteriešus.” Šim Konservatīvo partijas pārstāvim es no tiesas piekrītu. – Džailss apsēdās. Apkārt skanēja aplausi. Viņš gan apzinājās, ka uz jautājumu pilnībā nav atbildējis, tomēr juta, ka ir izsprucis sveikā.

– Manuprāt, laika ir palicis vairs tikai vienam jautājumam, – sacīja bīskaps un norādīja uz sievieti, kura sēdēja zāles vidū un viņam izskatījās neitrāli noskaņota.

– Vai visi trīs kandidāti varētu mums pateikt, kur šovakar atrodas viņu sievas?

Fišers atzvēlās krēslā un sakrustoja rokas uz krūtīm. Elsvērtijs izskatījās apmulsis. Bīskaps pievērsās Džailsam un sacīja: – Domāju, ka šī būtu reize, kad jums jāsāk pirmajam.

Džailss piecēlās un paraudzījās tieši uz sievieti, kura bija jautājumu uzdevusi.

– Mēs ar sievu, – viņš iesāka, – pašlaik esam uzsākuši laulības šķiršanas procesu. Es ceru, ka tuvākajā laikā tas noslēgsies.

Viņš apsēdās. Zālē valdīja neomulīgs klusums.

Elsvērtijs pielēca kājās un pavēstīja: – Jāatzīstas, ka man kopš dienas, kad esmu liberāļu kandidāts, ir ļoti grūti atrast kādu sievieti, kura būtu gatava pavadīt laiku kopā ar mani, nemaz jau nerunājot par precībām.

Šis paziņojums tika uzņemts ar dārdošiem smiekliem un vareniem aplausiem. Uz brīdi Džailsam likās, ka Elsvērtijs ir palīdzējis mazināt saspīlējumu.

Fišers lēnām piecēlās.

– Mana draudzene, – viņš teica un ar šie vārdiem pārsteidza Džailsu, – šovakar ir kopā ar mani šeit un sēž pirmajā rindā, un būs kopā ar mani visas pirmsvēlēšanu kampaņas laikā. Dženij, piecelies un paklanies!

Piecēlās pievilcīga jauna sieviete, pagriezās ar seju pret auditoriju un pamāja visiem. Viņu sveica ar aplausiem.

– Kur gan es šo sievieti jau esmu redzējusi? – nočukstēja Emma, bet Harija uzmanība bija pievērsta Fišeram, kurš vēl neatgriezās savā vietā, un bija skaidri redzams, ka viņam ir vēl kas sakāms.

– Jums noteikti būs interesanti uzzināt, ka šorīt es saņēmu vēstuli no lēdijas Beringtones.

Zālē iestājās tik visaptverošs klusums, kādu līdz šim vēl nevienam šāvakara kandidātam panākt nebija izdevies. Džailss bija apsēdies uz pašas krēsla maliņas. Fišers no žaketes iekškabatas izņēma vēstuli, lēnām atlocīja un sāka lasīt.

– “Dārgais major Fišer! Rakstu Jums, lai paustu apbrīnu par to, cik galantu priekšvēlēšanu kampaņu Jūs aizvadāt Konservatīvo partijas vārdā. Vēlos paziņot, ka gadījumā, ja es dzīvotu Bristolē, noteikti balsotu tikai par Jums, jo cieši esmu pārliecināta, ka tieši Jūs esat vislabākais kandidāts. Ar nepacietību gaidu, līdz Jūs ieņemsiet godam nopelnīto vietu parlamentā. Patiesi Jūsu Virdžīnija Beringtone.”

Zālē sacēlās nevaldāms troksnis. Džailss atskārta, ka viss, ko viņš bija iepriekš panācis, ir tikai nieks vien. Fišers pacēla gaisā vēstuli, pēc tam to salocīja, ielika atpakaļ kabatā un atgriezās savā vietā. Bīskaps nesekmīgi centās visus saukt pie kārtības, taču Fišera atbalstītāji nemitējās trokšņaini paust prieku, tādējādi liekot Džailsa atbalstītājiem izskatīties nožēlojamiem.

Grifam bija izrādījusies taisnība. Nekad nedrīkst dot iespēju oponentam publiski uzstāties.

– Vai tev izdevās atpirkt kaut vai daļu to akciju?

– Vēl ne, – atbildēja Benijs. – Beringtonu kompānijai joprojām sokas labi, ir cerības uz peļņas pieaugumu un toriju uzvaru vēlēšanās.

– Kāda ir pašreizējā cena?

– Apmēram četras mārciņas un septiņi šiliņi, un es neredzu iemeslu, lai tuvākajā laikā tā kristos.

– Kādas ir prognozes par to, cik daudz mēs zaudēsim?

– Mēs? Ne jau mēs, – atteica Benijs. – Tikai jūs. Lēdija Virdžīnija nezaudēs pilnīgi neko. Viņa savas akcijas pārdeva par daudz lielāku cenu, nekā sākotnēji bija par tām samaksājusi.

– Taču es zaudēšu savu vietu valdē, ja viņa tās neatpirks. – Un atpirkt viņa tās varēs tikai ar lielu piemaksu pie nomināla. Es iztēlojos, cik ļoti apmierināta viņa par to būs… – Benija pagaidīja dažas sekundes un tad piebilda: – Centieties paskatīties uz visu no gaišās puses, major. Nākamajā nedēļā apmēram šajā laikā jūs jau būsiet parlamenta loceklis.