žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Nākamajā dienā divi vietējie laikraksti nebija sagādājuši labas ziņas esošajiem parlamenta deputātiem. Džailsa runa bija pieminēta tikai garāmejot, toties bija ievietota liela lēdijas Virdžīnijas fotogrāfija pirmajā lappusē. Viņa izskatījās žilbinoši. Zem fotogrāfijas bija nodrukāta viņas vēstule Fišeram.

– Nepāršķir lappusi, – sacīja Grifs.

Džailss nekavējoties pāršķīra nākamo lappusi un ieraudzīja prognozes, kas vēstīja, ka paredzams toriju atbalstītāju skaita pieaugums un viņi varētu iegūt divdesmit trīs vietas parlamentā.

– Deputāts neko daudz nevar iesākt, ja sabiedriskā doma pavēršas pret viņa partiju, – sacīja Grifs, kad Džailss bija izlasījis rakstu. – Rēķinu, ka labs kandidāts ir papildu tūkstoša balsu vērts, bet nabaga opozīcijas kandidāts tūkstoti var zaudēt pavisam viegli. Godīgi sakot, es neesmu pārliecināts, ka pat lieki divi tūkstoši varētu ko līdzēt. Tomēr tas nekavēs mūs divdesmit piektajā maijā cīnīties par pēdējo balsi līdz pat deviņiem vakarā. Tāpēc ne mirkli nezaudē modrību. Ej ielās un sarokojies ar visiem, kas tur staigā apkārt! Izņemot Aleksu Fišeru. Ja saskriesies ar šo cilvēku, es tev atļauju viņu nožņaugt.

– Vai esat atpircis Beringtonu akcijas?

– Diemžēl nē, major. Cena nekrīt zemāk par četrām mārciņām un trim šiliņiem.

– Tad jau es esmu zaudējis savu vietu valdē.

– Domāju, jūs sapratīsiet, ka tāds arī bija Beringtona plāns, – noteica Benijs.

– Kā tas jāsaprot?

– Sendijs Makbraids nopirka jūsu akcijas, tiklīdz tās parādījās tirgū, un pēdējās divdesmit vienas dienas laikā viņš bija galvenais pircējs. Visiem zināms, ka viņš ir Beringtona brokeris.

– Tas nu gan ir nelietis!

– Viņi droši vien ievēroja jūsu rīkošanos, major. Tomēr nav tikai ļaunas ziņas vien, jo lēdija Beringtone no šā darījuma ir ieguvusi septiņdesmit tūkstošus mārciņu lielu peļņu. Tā nu pieņemu, ka viņa jums ir mazliet parādā.

Pirmsvēlēšanu pēdējās nedēļas laikā Džailss smagi nopūlējās un brīžiem jutās teju kā Sīzifs, kas veļ akmeni pret kalnu.

Balsošanas dienā ierodoties partijas birojā, Džailss pirmo reizi redzēja Grifu ieslīgušu depresīvās pārdomās.

– Desmit tūkstoši šādu papīru vakar bija iemesti pastkastītēs visā vēlēšanu apgabalā, lai būtu droši, ka neviens nav palicis neziņā.

Džailss paraudzījās uz Bristol Evening Post pirmajā lappusē publicētā attēla kopiju. Virdžīnijas fotogrāfija un zem tās viņas vēstule Fišeram. Paraksts: “Ja gribat, lai jūs parlamentā pārstāv godīgs un cienījams cilvēks, balsojiet par Fišeru.”

– Tas cilvēks ir viens īstens mēslu pikucis, – noteica Grifs. – Un no liela augstuma ir nomests mums tieši pašā priekšā, – viņš piebilda, kad ienāca viens no brīvprātīgajiem palīgiem, nesot rīta laikrakstus.

Džailss saguma krēslā un aizvēra acis. Jau nākamajā mirklī viņš būtu gatavs apzvērēt, ka dzirdējis Grifu smejamies. Un aģents patiešām smējās. Džailss atvēra acis, un Grifs pasniedza viņam Daily Mail eksemplāru. – Mēs jau bijām pavisam tuvu bezdibeņa malai, bet nu atkal esam atgriezušies uz skrejceļa.

Pirmajā mirklī Džailss nepazina pievilcīgo meiteni, kuras fotogrāfija bija redzama pirmajā lappusē. Izrādījās, ka Dženija tikko izraudzīta par Benija Hila šova zvaigzni un korespondentam pastāstījusi par to, ko darījusi lielā pārtraukuma laikā.

– Man maksāja desmit mārciņu dienā, lai es pavadītu toriju kandidātu viņa vēlēšanu apgabalā un visiem stāstītu, ka esmu viņa draudzene.

“Šī nav pati labākā Fišera fotogrāfija,” Džailss nosprieda.

Ieraudzījis Daily Mail pirmo lappusi, Fišers skaļi nolamājās. Viņš izdzēra trešo melnas kafijas krūzi un posās ceļā uz partijas mītni, bet tad izdzirdēja, kā uz paklājiņa nokrīt rīta pasta sūtījumi. Visas vēstules varēja gaidīt līdz vakaram, kad viņam būs laiks tās izlasīt, bet piepeši viņš pamanīja aploksni ar Beringtonu kompānijas ģerboni, noliecās, pacēla to un atgriezās virtuvē. Sūtījumā bija divi čeki. Viens par tūkstoš mārciņām – tās viņam pienācās kā ceturkšņa samaksa par darbu direktoru valdē. Otrs par septiņiem tūkstošiem trīs simt četrdesmit vienu mārciņu, kas pienācās lēdijai Beringtonei kā ikgadējās dividendes. Tiesa, arī tas bija adresēts majoram Aleksam Fišeram, lai neviens nezinātu, ka tieši Virdžīnijai piederošie septiņi ar pusi procenti akciju dod iespēju viņam atrasties kompānijas valdē. Tagad tas bija beidzies.

“Vakarā, atgriezies mājās, es uzrakstīšu čeku par tādu pašu summu, lai nosūtītu lēdijai Virdžīnijai. Varbūt nav pārāk agrs, lai piezvanītu viņai?” Majors ieskatījās pulkstenī. Bija dažas minūtes pāri astoņiem, un viņam bija jāstāv pie Templmīdsas stacijas, lai sagaidītu cilvēkus, kas dodas uz darbu. “Gan jau viņa ir piecēlusies.” Viņš paņēma klausuli un sastādīja Kensingtonas numuru.

Pēc ilgstošiem signāliem beidzot atskanēja miegaina balss. Fišers gandrīz bija gatavs nolikt klausuli.

– Kas zvana? – Virdžīnija nikni vaicāja.

– Alekss Fišers. Nodomāju, ka jāpaziņo jums, jo esmu pārdevis visas jūsu Beringtonu kompānijas akcijas un šis darījums ir nesis jums vairāk nekā septiņdesmit tūkstošus mārciņu lielu peļņu. – Viņš gaidīja pateicības vārdus, taču to nebija. – Gribēju uzzināt, vai esat ieplānojusi atpirkt savas akcijas. Galu galā, kamēr es biju valdē, jums no tā atlēca visai ievērojams labums.

– Jums, major, tieši tāpat. Esmu pārliecināta, ka tas jums nemaz nav jāatgādina. Tomēr mani nākotnes plāni ir mainījušies un vairs nekādi nesaistās ar Beringtoniem.

– Ja jūs neatpirksiet savus septiņus ar pusi procentus akciju, es zaudēšu vietu valdē!

– Manu naktsmieru tas nekādi nebojās, major.

– Bet, ņemot vērā apstākļus, es iedomājos…

– Kādus apstākļus?

– Varbūt jūs uzskatītu par pieņemamu nelielu bonusu man, – viņš sacīja, skatīdamies uz čeku, kas bija septiņus tūkstošus trīssimt četrdesmit vienu mārciņu vērts.

– Cik nelielu?

– Nu, es iedomājos, ka tie varētu būt pieci tūkstoši mārciņu.

– Es par to padomāšu. – Iestājās klusums, un Alekss pat nosprieda, ka savienojums ir pārtraukts. Beidzot Virdžīnija sacīja: – Es par to padomāju un nolēmu, ka neesmu ar mieru.

– Tad varbūt aizdevumu… – viņš neatkāpās, pūlēdamies neizklausīties pavisam izmisis.

– Vai tad jums auklīte neiemācīja, ka nevajag ne aizdot, ne aizņemties? Nē, protams, ka ne. Jums taču nemaz nebija auklītes. – Virdžīnija pagriezās un trīs reizes skaļi piesita pie koka gultas galvgaļa. – Tikko atnāca kalpone un atnesa man brokastis, major, tāpēc man tagad jāatvadās. Kad es saku “jāatvadās”, es patiešām domāju, ka jāatvadās.

Fišers dzirdēja klikšķi. Viņš skatījās uz čeku un atcerējās Benija vārdus: “Viņa tev ir mazliet parādā.”

Vēlēšanu dienā Džailss bija piecēlies jau pulksten piecos no rīta. Viņš gluži vienkārši nespēja gulēt.

Kad viņš nokāpa lejasstāvā, Denbijs atvēra durvis uz brokastu telpu un sveicināja: – Labrīt, ser Džails. – Tas izklausījās tik ikdienišķi, it kā vispārējās vēlēšanas notiktu katru mīļu dienu.

Džailss iegāja ēdamistabā, paņēma bļodiņu un piepildīja to ar graudu pārslām un augļiem. Brīdī, kad viņš pārskatīja dienas darbu plānus, atvērās durvis un ienāca Sebastjans. Viņam mugurā bija elegants zils bleizers un kājās pelēka vilnas flaneļa bikses.

– Sebastjan. Kad tu atgriezies?

– Vakar vēlu naktī, tēvoci Džails. Daudzās mācību iestādēs iekārtoti vēlēšanu iecirkņi, tāpēc audzēkņiem ir brīvdiena. Es palūdzu, vai varu atgriezties mājās, lai tev palīdzētu.

– Ko tu vēlētos darīt? – vaicāja Džailss. Denbijs nolika viņam priekšā šķīvi ar olām un bekonu.

– Jebko, kas tev varētu būt noderīgi.

– Ja tiešām gribi man palīdzēt, tad klausies uzmanīgi. Vēlēšanu dienā partijai visā apgabalā ir astoņi vēlēšanu štābi, kuros pārsvarā atrodas brīvprātīgie palīgi. Daudziem no viņiem ir liela pieredze no iepriekšējām vēlēšanām. Viņiem jāatjauno informācija no rajoniem, par kuriem viņi ir atbildīgi. Būs atzīmētas visas ielas, ceļi, adreses, kur dzīvo mūsu atbalstītāji. Arī pie katra vēlēšanu iecirkņa sēž viens mūsu brīvprātīgais palīgs un pārbauda pēc vārda, kuri cilvēki jau nobalsojuši. Mūsu lielākā problēma ir šā saraksta nogāde atpakaļ komitejas birojā, lai mēs varētu izsekot, kuri mūsu atbalstītāji vēl nav nobalsojuši, un līdz brīdim, kad pulksten deviņos tiks slēgti vēlēšanu iecirkņi, aizvest viņus turp balsošanai. Galvenais likums ir tāds, – turpināja Džailss, – ka lielākā daļa mūsu cilvēku balso laikā starp astoņiem un desmitiem no rīta, drīz pēc vēlēšanu iecirkņu atvēršanas. Ap desmitiem sāk parādīties toriju piekritēji un nāk apmēram līdz pulksten četriem pēcpusdienā. Savukārt tajā posmā, kad strādnieki atgriežas no darba, ir mūsu svarīgākais periods, jo gadījumā, ja viņi nenobalso mājupceļā, ir teju neiespējami viņus pēc tam atsaukt atpakaļ, – viņš piebilda. Tobrīd istabā ienāca Emma un Harijs. – Ko Grifs jums abiem ir uzticējis šodienai? – Džailss vaicāja.

– Man būs jāstrādā vienā no vēlēšanu štābiem, – sacīja Emma.

– Un es tramdīšu “sarkanos” vēlētājus, – atbildēja Harijs. – Ja viņiem būs nepieciešams transports, es viņus aizvedīšu uz vēlēšanu iecirkni.

– Neaizmirsti, – brīdināja Džailss, – ka dažiem pēdējā reize, kad viņi brauca ar automašīnu, droši vien bija pagājušās vēlēšanas, ja vien šo četru gadu laikā viņu ģimenē nav bijušas kādas kāzas vai bēres. Uz kuru štābu Grifs norīkoja tevi? – viņš pievērsās Emmai.

– Es palīdzēšu Perišas jaunkundzei ar Vudbaina muižas teritorijas cilvēkiem.

– Tev būtu jājūtas glaimotai, – noteica Džailss. – Perišas jaunkundze ir īsta leģenda. Pieauguši vīrieši sāk baidīties par savu dzīvību, ja viņiem gadījies aizmirst par nobalsošanu. Starp citu, Sebastjans pieteicās būt par vienu no jūsu palīgiem. Es jau viņam paskaidroju, kādi būs viņa pienākumi. – Emma uzsmaidīja savam dēlam. – Es dodos projām, – sacīja Džailss un spēji piecēlās no krēsla, tomēr pirms tam vēl paguva ielikt divus bekona gabaliņus starp divām rupjās maizes šķēlēm.

Emma apzinājās, ka tikai Elizabetei būtu izdevies pierunāt, lai viņš tā nedara. Un vēlēšanu dienā pat viņai tas varbūt nebūtu pa spēkam.

– Es dienas laikā iegriezīšos katrā mūsu partijas vēlēšanu štābā, – viņš paziņoja, steigdamies projām, – tad jau vēlāk tiksimies!

Denbijs viņu gaidīja pie izejas durvīm.

– Atvainojiet, ser, ka nākas jūs traucēt. Es ceru, tas neradīs neērtības, ja apkalpojošais personāls šajā pēcpusdienā paņems brīvu pusstundu laikā starp četriem un četriem trīsdesmit.

– Kāda iemesla pēc?

– Lai dotos nobalsot.

Džailss izskatījās apmulsis. – Cik daudz balsu? – viņš nočukstēja.

– Sešas par jums, ser. Un viens neizlēmušais. – Džailss iepleta acis. – Jaunais dārznieks. Viņš sliecas domāt, ka ir torijs.

– Tad atliek vien cerēt, ka es nezaudēšu ar vienas balss starpību, – noteica Džailss un izskrēja pa durvīm.

Kā jau katru rītu, Džesika stāvēja uz pievedceļa un pieturēja atvērtas automašīnas durvis. – Vai drīkstu braukt tev līdzi, tēvoci Džails? – viņa vaicāja.

– Šoreiz ne. Taču apsolu, ka nākamajās vēlēšanās tu būsi man blakus. Es pateikšu visiem, ka tu esi mana draudzene, un noteikti gūšu stabilu uzvaru.

– Varbūt tomēr es kaut kā varētu palīdzēt?

– Nē… Jā. Vai tu pazīsti mūsu dārznieku?

– Albertu? Jā, viņš ir ļoti jauks.

– Viņš sliecas balsot par konservatīvajiem. Pamēģini mainīt viņa nostāju līdz četriem pēcpusdienā.

– Es to izdarīšu, es izdarīšu, – Džesika noskandēja, un Džailss ieņēma vietu pie automašīnas stūres.

Īsi pirms septiņiem Džailss apturēja automašīnu pie ieejas dokos un sarokojās ar katru strādnieku, pirms viņi bija reģistrējušies rīta maiņai, kā arī sasveicinājās ar visiem, kas jau bija beiguši darbu nakts maiņā. Džailss jutās pārsteigts, cik daudzi dokeri vēlējās ar viņu parunāt.

– Es jūs nepievilšu.

– Šajā reizē varat uz mani paļauties.

– Es jau esmu ceļā uz vēlēšanu iecirkni.

Kad nakts maiņas brigadieris Deivs Kolmens reģistrējās kopā ar maiņu beigušajiem, Džailss pasauca viņu sānis un vaicāja, vai viņam nav zināms vīru dedzīguma iemesls.

– Daudzi no viņiem domā, ka ir beidzot pienācis laiks jums atrisināt savas laulības dzīves problēmas, – paskaidroja Kolmens, kurš bija izslavēts ar savu taisno valodu. – Turklāt viņi ļoti ienīst majoru Fišeru un nevēlas, lai šis kungs viņus pārstāvētu parlamentā. Personiski es varu sacīt, – Kolmens piebilda, – ka cienītu Fišeru daudz vairāk, ja viņam būtu pieticis drosmes parādīties pie mums, dokos. Arodbiedrībā mums te ir daži toriji, taču šis pat nepapūlējās noskaidrot, kas tie par cilvēkiem.

Pēc vizītes W.D. & H.O. Wills cigarešu rūpnīcā Džailss jutās iedvesmots. Un tieši tāpat bija arī pēc Bristoles Lidmašīnu kompānijas apmeklējuma. Taču viņš zināja arī to, ka vispārējo vēlēšanu dienā katrs kandidāts ir pārliecināts par savu uzvaru, pat liberāļi.