Pirmajā partijas vēlēšanu štābā Džailss ieradās dažas minūtes pēc desmitiem no rīta. Vietējais atbildīgais pārstāvis viņam pavēstīja, ka divdesmit divi procenti no zināmajiem atbalstītājiem jau ir nobalsojuši. Šis rādītājs līdzinājās tūkstoš deviņi simti piecdesmit pirmā gada vēlēšanām, kad Džailss uzvarēja ar četrsimt četrpadsmit balsu pārsvaru.

– Un toriji? – Džailss vaicāja.

– Sešpadsmit procenti.

– Kā tas izskatās pret “piecdesmit vienu?”

– Viņi ir pakāpušies par vienu procentu.

Kad Džailss ieradās astotajā partijas vēlēšanu štābā, jau bija mazliet pāri pulksten četriem. Perišas jaunkundze stāvēja durvīs un viņu gaidīja. Vienā rokā viņai bija šķīvis ar siera un tomātu maizītēm, bet otrā viņa turēja lielu glāzi ar pienu. Perišas jaunkundze bija viena no tiem Vudbaina muižas teritorijas ļaudīm, kurai piederēja ledusskapis.

– Kā sokas? – Džailss vaicāja.

– Paldies Dievam, ka no desmitiem līdz četriem lija. Tagad gan saule atkal parādījusies. Es sāku domāt, ka Dievs tomēr ir sociālists. Mums vēl ir ļoti daudz darba, lai pēdējās piecās stundās glābtu, kas glābjams.

– Jūs nekad neesat devusi nepareizu vēlēšanu prognozi. Kā jums liekas, kāds būs rezultāts šajā reizē, Airisa?

– Gribat dzirdēt patiesību?

– Tikai patiesību.

– Konkurenti ir pārāk tuvu, lai es varētu kaut ko prognozēt.

– Tad atgriežamies pie darba, – Džailss apstaigāja visus telpā esošos palīgus un katram pateicās.

– Jūsu ģimenes iesaistīšanās bija kā labas trumpja kārtis spēlē, – sacīja Perišas jaunkundze. – Viņi taču ir toriju piekritēji.

– Emmai izdodas viss, pie kā viņa ķeras.

– Viņa ir lieliska, – atzina Perišas jaunkundze. Džailss vēroja, kā Emma pārraksta provizorisko rezultātu skaitļus no ziņojuma lapas uz tāfeles. – Taču īstā superzvaigzne ir jaunais Sebastjans. Ja mums būtu desmit tādi kā viņš, par zaudējumu nekad nenāktos bažīties.

Džailss pasmaidīja. – Kur tad jaunais cilvēks ir pašlaik?

– Vai nu ceļā uz balsošanas iecirkni, vai arī atceļā no tā. Viņš nespēj palikt uz vietas.

Tieši tobrīd Sebastjans stāvēja uz vietas un gaidīja, līdz balsu skaitītājs iedos viņam pēdējās ziņas par atnākušajiem vēlētājiem, lai šo sarakstu varētu nogādāt Perišas jaunkundzei, kura cienāja viņu ar šokolādi – kaut gan mātes neapmierinātības pilnais skatiens liecināja, ka viņa to neatbalsta.

– Lieta tāda, – balsu skaitītājs stāstīja kādam savam draugam, kurš tikko bija nobalsojis, – ka Milleri no divdesmit pirmā numura, visi seši, pat nespēj tik daudz, kā ielai pāriet, taču nemitējas sūdzēties par toriju valdību. Ja mēs būsim zaudējuši pusduci balsu, tad zināsim, kas pie tā vainojams.

– Kāpēc tu viņiem neuzlaid Perišas jaunkundzi? – draugs vaicāja.

– Viņai jau tāpat darba pilnas rokas, nevar prasīt, lai viņa nāktu arī šurp. Es to izdarītu pats, taču nedrīkstu atstāt savu posteni.

Sebastjans pagriezās un devās pāri ielai. Viņš apstājās pie divdesmit pirmā numura, taču bija vajadzīgs zināms laiks, lai saņemtu drosmi un pieklaudzinātu pie durvīm. Pamanījis vīrieti, kurš atvēra durvis, Sebastjans teju vai bija gatavs bēgt.

– Ko tu gribi, puika? – vīrietis uzkliedza.

– Es pārstāvu majoru Fišeru, Konservatīvo partijas kandidātu, – atbildēja Sebastjans. – Viņš patiešām cerēja, ka jūs viņu šodien atbalstīsiet. Un nu jau izskatās, ka balsošanas iecirkņu darba laiks tuvojas beigām.

– Taisies, ka tiec! Citādi es tevi saplūkšu aiz ausīm! – noauroja Millera kungs un aizcirta durvis puisim deguna priekšā.

Sebastjans aizskrēja atpakaļ uz ielas otro pusi, lai paņemtu atjauninātos sarakstus ar pēdējiem skaitļiem. Viņš pama-

nīja, ka divdesmit pirmā numura durvis atveras un Millera kungs ved savus pārējos piecus ģimenes piederīgos pāri ielai. Pirms atgriešanās partijas vēlēšanu štābā, Sebastjans pieskaitīja vēl sešas balsis sarakstā.

Sešos vakarā Džailss jau atkal bija dokos, lai sagaidītu dienas maiņas beidzējus un tos, kas devās uz nakts maiņu.

– Vai tu stāvēji te visu dienu, ko? – kāds pajokoja.

– Varētu būt, ka tā, – Džailss atteica un paspieda vēl kāda strādnieka roku.

Daži atskatījās uz Džailsu, kurš joprojām sarokojās ar strādniekiem, un steidzīgi devās uz balsošanas iecirkni. Tie, kas nāca ārā no dokiem, šķita ejam vienā virzienā, turklāt tas nebija tuvākais krogs.

Pulksten pusseptiņos, kad strādnieki bija vai nu aizgājuši projām, vai uzsākuši darbu nakts maiņā, Džailss darīja to, ko bija darījis arī iepriekšējās divās vēlēšanās. Viņš iekāpa divstāvu autobusā un brauca uz pilsētu.

Pirmajā stāvā viņš sarokojās ar vairākiem pasažieriem, kuri izskatījās visai pārsteigti. Sasveicinājies arī ar otrā stāva pasažieriem, Džailss nākamajā pieturā izkāpa no autobusa un iekāpa citā, kas devās pretējā virzienā. Tā viņš braukāja ar autobusiem vēl nākamās divas ar pusi stundas, aprunādamies ar pasažieriem, līdz pulkstenis jau rādīja vienu minūti pāri deviņiem.

Džailss izkāpa no autobusa un vientulīgs sēdēja pieturā. Šajās vēlēšanās viņš vairs neko nespēja izdarīt.

Saklausījis vientulīgu zvana skaņu tālumā, Džailss ieskatījās pulkstenī. Deviņi trīsdesmit. Laiks kustēties. Viņš secināja, ka nespēs izturēt braukšanu vēl kādā autobusā, un tāpēc lēnām devās pilsētas centra virzienā, cerēdams, ka vakara gaiss palīdzēs izvēdināt galvu. Vēl bija priekšā balsu skaitīšana.

Policijas spēki jau vāca kopā balsošanas urnas no visiem vēlēšanu iecirkņiem, lai nogādātu tās pilsētas municipalitātes ēkā. Šim procesam bija nepieciešama vairāk nekā stunda. Kad viss bija piegādāts, pārbaudīts un pēc tam pārbaudīts atkārtoti, municipalitātes ierēdnis Veinraita kungs deva zīmi, ka drīkst atplēst zīmogus. Balsu skaitīšana bija sākusies. Ja rezultāti tiktu paziņoti pirms vieniem naktī, varētu uzskatīt, ka noticis brīnums.

Sems Veinraits nebija no tiem cilvēkiem, kuriem lemti ātruma rekordi – ne jūrā, ne arī uz zemes. “Lēnām, bet droši.” Šādi vārdi varētu būt iekalti uz viņa kapakmens. Džailss ar šo municipalitātes ierēdni pēdējo desmit gadu laikā bija ticies daudzas reizes, tomēr joprojām nezināja, kuras partijas atbalstītājs viņš ir. Bija aizdomas, ka Veinraits vispār nepiedalās vēlēšanās. Toties Džailss zināja to, ka šīs būs Veinraita pēdējās vēlēšanas municipalitātes ierēdņa statusā, jo viņš gada nogalē grasījās doties pensijā. Pēc Džailsa domām, būtu ļoti labi, ja municipalitātei izdotos atrast viņam vērtīgu aizstājēju. “Kāds varētu Veinraitu nomainīt, taču neviens nevar viņu aizstāt.” Līdzīgus vārdus bija sacījis Tomass Džefersons, kad Bendžamina Franklina vietā stājās pie Amerikas sūtņa pienākumu pildīšanas Francijā.

Daži garāmgājēji pamāja Džailsam ar roku, kad viņš turpināja ceļu uz municipalitātes ēku. Daži izlikās viņu neredzam. Viņš sāka domāt par savu dzīvi un to, kas notiks, ja viņš tomēr vairs neiekļūs parlamentā un nepārstāvēs tur Bristoles doku apgabala vēlētāju intereses. “Pēc pāris nedēļām man būs trīsdesmit pieci gadi. Tiesa, tas nav nekāds lielais vecums, tomēr kopš atgriešanās no kara Bristolē man ir bijis tikai viens darbs. Un, godīgi sakot, nav kvalifikācijas kāda cita darba veikšanai. Mūžīgā problēma tiem deputātiem, kuri nevar būt droši par savu vietu parlamentā.”

Domas pievērsās Virdžīnijai. “Viņa varēja padarīt manu dzīvi daudzkārt vieglāku, ja gluži vienkārši būtu parakstījusi laulības šķiršanas dokumentus jau pirms sešiem mēnešiem. Tagad ir skaidrs, ka nekas tāds vispār nav bijis Virdžīnijas plānos. Viņa vienmēr bija gribējusi sagaidīt vēlēšanu beigas, lai sagādātu man iespējami lielāku kaunu.” Džailss beidzot bija pilnīgi pārliecināts, ka tieši viņa ir atbildīga par Fišera nonākšanu Beringtonu kompānijas valdē. “Un viņa ir sējusi Fišera prātā ideju par vajadzību uzvarēt vēlēšanās un atņemt man vietu parlamentā. Tagad viņa droši vien sēž mājās Londonā un gaida vēlēšanu rezultātus. Tiesa, viņai svarīgs ir tikai viens jaunums. Vai viņa gatavo kārtējo uzbrukumu, lai ilgtermiņā nospiestu Beringtonu ģimeni uz ceļgaliem?” Džailss bija pārliecināts, ka Ross Bjūkenans un Emma būs viņai cienīgi pretinieki.

Tieši Greisai izdevās beidzot brālim atvērt acis un ieraudzīt Virdžīniju īstajā gaismā. Pēc tam māsa vairs ne reizi to nepieminēja. Māsai Džailss bija pateicīgs arī par to, ka iepazinies ar Gvinetu. Viņa kaismīgi alka braukt uz Bristoli un palīdzēt Džailsam iegūt vietu parlamentā, tomēr saprata arī to, ka vienīgais ieguvējs būs Fišers, ja viņa kopā ar Džailsu aģitēs potenciālos vēlētājus.

Katru rītu pirms došanās uz biroju Džailss zvanīja Gvinetai. Vēlu naktī, pēc atgriešanās mājās, viņš to nekad nedarīja, par spīti viņas vārdiem, ka neapvainosies par pamodināšanu. “Ja šī nakts būs nesusi zaudējumus, es jau no rīta došos pie Gvinetas un izkratīšu sirdi. Ja tomēr būšu uzvarējis, tad pievienošos Gvinetai pēcpusdienā un kopā ar viņu nosvinēšu savu triumfu.” Lai kāds būtu vēlēšanu rezultāts, viņš negrasījās Gvinetu zaudēt.

– Lai veicas, ser Džails! – kāds garāmgājējs novēlēja, un šī balss atsauca viņu atpakaļ realitātē. – Nešaubos, ka jūs esat ievēlēts. – Džailss viņam dāvāja pārliecināta cilvēka smaidu, lai gan tāds nemaz nejutās.

Nu jau viņš redzēja, kā priekšā parādās masīvā municipalitātes ēka. Uz tās jumta katrā malā bija divi zelta vienradži. Ar katru Džailsa pieveikto soli ēka kļuva lielāka.

Brīvprātīgie, kas iecelti par palīgiem balsu skaitīšanā, jau bija ieradušies. Tika uzskatīts, ka tā ir milzīga atbildība, un parasti šo procesu pārraudzīja vietējās padomes locekļi un partiju augstākās amatpersonas. Perišas jaunkundzes ziņā bija nodoti seši Leiboristu partijas balsu skaitītāji, gluži tāpat kā bijis četrās iepriekšējās vēlēšanās. Komandai aicināti pievienoties arī Harijs un Emma.

– Es būtu lūgusi arī Sebastjanu, – viņa bija paskaidrojusi Džailsam, – taču viņš vēl ir pārāk jauns.

– Liela vilšanās viņam, – atteica Džailss.

– Jā, viņš bija vīlies, – sacīja Perišas jaunkundze, – bet es viņam iedevu caurlaidi, un viņš visu varēs vērot no balkona.

– Paldies!

– Nevajag man pateikties, – bilda Perišas jaunkundze. – Varu vienīgi nožēlot, ka viņš nebija kopā ar mums visu kampaņas laiku.

Džailss dziļi ieelpoja un spēra soli uz municipalitātes ēkas kāpnēm. Lai kāds būtu rezultāts, nedrīkst aizmirst pateikties daudzajiem cilvēkiem, kuri sniedza atbalstu, bet kuru vienīgā balva būtu uzvara. Viņš atcerējās Vecā Džeka vārdus pēc skaistas un ļoti veiksmīgas kriketa spēles: “Katrs var kļūt par labu uzvarētāju. Par cilvēka dižumu liecina tas, kā viņš prot pieņemt zaudējumu.”

Divdesmit piektā nodaļa

Grifs Haskinss soļoja šurpu turpu pa municipalitātes ēkas vestibilu. Džailss tuvojās viņam. Abi paspieda viens otram roku tik dedzīgi, itin kā nebūtu redzējušies nedēļām ilgi.

– Ja es uzvarēšu, – teica Džailss, – tu…

– Nekļūsti nu sentimentāls, – sacīja Grifs. – Mums vēl ir ļoti daudz darba.

Pa virpuļdurvīm abi iegāja galvenajā auditorijā un ievēroja, ka parasto tūkstoš sēdekļu vietā tagad telpā rindās izvietoti divpadsmit steķu galdi un tiem katrā pusē salikti koka krēsli.

Sems Veinraits, rokas uz gurniem salicis un kājas iepletis, stāvēja skatuves vidū. Viņš nosvilpās, tādējādi dodot zīmi, ka skaitīšana ir sākusies. Parādījās šķēres, tika nogriezti zīmogi, vēlēšanu urnas tika atvērtas, apvērstas otrādi, ļaujot tūkstošiem nelielu papīra strēmeļu ar trim kandidātu vārdiem uz tām izslīdēt ārā un noklāties uz galda skaitītāju priekšā.

Pirmais uzdevums bija visu biļetenu sakārtošana trijās kaudzēs, jo tikai pēc tam skaitīšana varēja sākties. Vienā galda galā tika liktas kopā vēlēšanu zīmes, kurās par favorītu atzīts Fišers. Otrā – Beringtons. Atrast biļetenus ar atzīmētu Elsvērtija vārdu jau bija grūtāk, un tas prasīja ilgāku laiku. Džailss kopā ar Grifu nervozi staigāja pa telpu un pēc biļetenu kaudžu lieluma pūlējās noteikt, kurš ir vadībā. Pēc vienas pilnas apgaitas abiem kļuva skaidrs, ka izteikta līdera pagaidām nav. Ja paraudzījās uz vēlēšanu biļeteniem, kas bija atvesti no Vudbaina muižas rajona, Džailss bija izvirzījies priekšgalā. Savukārt pārliecinošs līderis bija Fišers, ja paraudzījās uz biļeteniem, kas atgādāti no Arkādijas avēnijas administratīvā rajona. Pēc nākamā apļa viņi nebija kļuvuši necik gudrāki. Vienīgais, par ko viņi varēja justies droši, bija tas, ka liberāļi paliks trešajā vietā.

Izdzirdējis aplausus, kas atskanēja zāles pretējā malā, Džailss pacēla galvu. Tikko bija ienācis Fišers kopā ar savu aģentu un vairākiem nopietnākajiem atbalstītājiem. Dažus no viņiem Džailss atcerējās no debašu vakara. Džailsam nepaslīdēja garām nepamanīts tas, ka Fišers ir pārģērbies – uzvilcis spodru kreklu un divrindu uzvalku. Viņš jau šajā mirklī izskatījās kā īsts parlamenta loceklis. Parunājis ar dažiem balsu skaitītājiem, arī viņš sāka apstaigāt galdus, ļoti uzmanīdamies, lai nesaskrietos ar Beringtonu.

Džailss, Grifs, Perišas jaunkundze, Emma un Harijs kopā turpināja lēnām apstaigāt zāli un rūpīgi skatījās, kā biļeteni tiek salikti pa desmit, bet katrs simts aplikts ar dzeltenu, sarkanu vai zilu lenti, lai būtu viegli identificējams. Pēc tam tos salika pa pieciem simtiem rindās, un nu tie līdzinājās kareivjiem parādē.