Katrs skaitītājs pārbaudīja pa rindai, lai desmitniekā nebūtu deviņi vai vienpadsmit. Un vēl svarīgāk – lai simtā nebūtu simt desmit vai tikai deviņdesmit. Ja likās, ka ieviesusies kļūda, viņi drīkstēja lūgt, lai šī kaudze tiek pārskaitīta Veinraita kunga vai kāda viņa vietnieka uzraudzībā. “Tas nebūs viegli,” savu komandu bija brīdinājusi Perišas jaunkundze.

Pēc divām skaitīšanas stundām, kad Džailss čukstus vaicāja Grifam, kā, viņaprāt, ir veicies, atbilde bija vien plecu paraustīšana. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit pirmajā gadā šajā laikā viņš jau bija spējis Džailsam pateikt, ka uzvara ir rokā.

Visus “piecsimtniekus” sakārtojuši glītās kaudzītēs, skaitītāji pacēla roku, lai municipalitātes ierēdnis zinātu, ka uzdevums ir veikts un viņi ir gatavi apstiprināt rezultātu. Kad beidzot bija pacelta pēdējā roka, Veinraita kungs atkal skaļi iepūta svilpē un sacīja: – Tagad katru kaudzi rūpīgi pārbaudiet vēl vienu reizi. – Pēc tam viņš piebilda: – Lūdzu kandidātus un viņu aģentus man pievienoties uz skatuves!

Džailss un Grifs pirmie uzkāpa uz skatuves, viņiem nopakaļ gāja arī Fišers un Elsvērtijs. Skatuves centrā uz galda visiem labi saskatāmā vietā atradās neliela kaudzīte balsošanas biļetenu. “Ne vairāk par duci,” Džailss novērtēja.

– Kungi! – paziņoja municipalitātes ierēdnis. – Šie ir sabojātie biļeteni. Vēlēšanu likums noteic, ka tikai es vienpersoniski drīkstu izlemt, vai kāds no tiem būs pievienojams pēdējā skaitīšanā. Protams, jums ir tiesības nepiekrist maniem spriedumiem, lai kādi tie būtu.

Veinraits nostājās pie kaudzītes, sakārtoja brilles un nopētīja augšējo biļetenu. Tajā krustiņš bija ievilkts iepretī Fišera uzvārdam, tomēr uz biļetena vēl bija uzšņāpti vārdi: “Dievs, sargi karalieni!”

– Šis cilvēks acīmredzami ir balsojis par mani! – teica Fišers, iekams Veinraits paguva paust savu viedokli.

Municipalitātes ierēdnis paraudzījās uz Džailsu un Elsvērtiju. Abi piekrītoši pamāja ar galvu. Ierēdnis biļetenu nolika sev labajā pusē. Nākamajā biļetenā rūtiņā iepretī Fišera uzvārdam bija ievilkts ķeksītis, nevis krustiņš.

– Skaidri redzams, ka balsots par mani, – atkal strikti sacīja Fišers. Džailss un Elsvērtijs pamāja.

Veinraits biļetenu nolika pie Fišera atbalstītāju vēlēšanu zīmēm. Konservatīvo partijas kandidāta sejā ievilkās smaids, kurš pazuda, kad viņš pamanīja, ka nākamajos trijos biļetenos balsots par Beringtonu.

Vienā biļetenā visu kandidātu vārdi bija nosvītroti un vietā uzrakstīts aicinājums: “Balsojiet par neprātīgo Denu!” Kandidāti bija vienisprātis, ka šis biļetens uzskatāms par sabojātu. Nākamajā bija atzīmēts Elsvērtija vārds, un tika panākta vienošanās, ka šis ir balsojums par liberāļiem. Uz astotā biļetena bija rakstīts: “Atcelt pakāršanu!” Arī šo biļetenu visi bez iebildēm atzina par sabojātu. Devītajā par favorītu bija atzīmēts Beringtons, un Fišeram atlika vien piekrist tā ieskaitīšanai. Pagaidām rezultāts bija “četri pret divi” Džailsa labā. Palikuši bija divi biļeteni. Pirmajā bija atzīmēts Beringtona vārds, bet iepretī Fišera uzvārdam vīdēja: “Nemūžam!”

– Tam jābūt sabojātam biļetenam, – paziņoja Fišers.

– Un tādā gadījumā uzraksts “Dievs, sargi karalieni!” vērtējams tieši tāpat, – aizrādīja municipalitātes ierēdnis.

– Loģiski, – piekrita Elsvērtijs. – Labāk ņemiet abus ārā. – Piekrītu majoram Fišeram, – noteica Džailss, labi apzinādamies, ka tādējādi viņa pārsvars palielinās no “četri pret divi” par “četri pret viens”. Izskatījās, ka Fišers grasās iebilst, tomēr neko neteica.

Visi palūkojās uz pēdējo vēlēšanu biļetenu. Veinraits smaidīja. – Vismaz ne manas dzīves laikā, – viņš sacīja. Vārdi “Neatkarību Skotijai!” panāca to, ka biļetens tiek uzskatīts par sabojātu. Pēc tam Veinraits vēlreiz pārskatīja visus biļetenus un tad teica: – Tātad, četras balsis par Beringtonu, viena par Fišeru un viena par Elsvērtiju. – Viņš pierakstīja skaitļus savā piezīmju grāmatā. – Paldies, džentlmeņi!

– Cerēsim, ka šī nav tava vienīgā uzvara šovakar, – Grifs pačukstēja Džailsam, kad viņi kāpa nost no skatuves, lai pievienotos Perišas jaunkundzei un viņas palīgiem.

Municipalitātes ierēdnis atgriezās skatuves centrā, un kārtējo reizi atskanēja svilpe. Viņa vietnieki nekavējoties sāka staigāt pa ejām starp galdiem un pierakstīt galīgos skaitļus, ko pateica katrs skaitītājs. Pēc tam viņi visus datus nogādāja uz skatuvi ierēdnim.

Veinraita kungs visus skaitļus rūpīgi pārskatīja un tikai tad ievadīja milzīga izmēra aritmometrā – tas bija vienīgais izņēmums, kā viņš bija gatavs piekāpties modernajam laikmetam. Pēdējo reizi piespiedis saskaitīšanas pogu, Veinraits pierakstīja skaitļus pie katra kandidāta uzvārda, mirkli apsvēra rezultātu un pēc tam aicināja kandidātus atkal viņam pievienoties uz skatuves.

Viņš pavēstīja konkrētos skaitļus un piekrita Džailsa lūgumam.

Perišas jaunkundze sadrūma, ieraudzījusi, kā Fišers saviem atbalstītājiem parāda paceltu īkšķi – zīmi, ka ir veicies gluži labi. Viņa atskārta, ka tas nozīmē sakāvi viņiem, un paraudzījās uz galeriju, kur pamanīja Sebastjanu, kurš viņai enerģiski māja ar roku. Viņa pamāja pretī, bet novērsa skatienu, kad Veinraita kungs piesita pie mikrofona, tādējādi apklusinot kņadu gaidpilnajā zālē.

– Es, municipalitātes ierēdnis, kas kontrolē vēlēšanu norisi Bristoles doku vēlēšanu apgabalā, paziņoju galējos skaitļus, kas liecina par šo vēlēšanu rezultātiem. Par seru Džailsu Beringtonu ir nobalsojuši astoņpadsmit tūkstoši septiņi simti četrpadsmit vēlētāji. Par Redžinaldu Elsvērtija kungu ir nobalsojuši trīs tūkstoši četri simti septiņdesmit divi vēlētāji. Par majoru Aleksandru Fišeru ir nobalsojuši astoņpadsmit tūkstoši deviņi simti astoņi vēlētāji.

Fišera atbalstītāji sacēla pamatīgu troksni. Skanēja aplausi un apsveikuma izsaucieni. Veinraits nogaidīja, līdz atjaunojas kārtība zālē, un tad piebilda: – Iepriekšējā sasaukuma parlamenta deputāts lūdza balsis pārskaitīt, un es šādu piekrišanu devu. Katrs balsu skaitītājs savas biļetenu kaudzītes pārskatīs ar lielu rūpību un pārliecināsies, ka nav ieviesusies ne vissīkākā kļūda.

Skaitītāji sāka pārbaudīt “desmitnieku”, “simtnieku” un visbeidzot “piecsimtnieku” kaudzītes un pēc tam izstiepa roku augšup, lai vēstītu, ka tikuši galā ar uzdevumu otro reizi.

Džailss pacēla acis pret debesīm klusā lūgšanā un pamanīja Sebastjanu, kurš izmisīgi māja viņam ar roku, bet tad Grifa vārdi novērsa viņa uzmanību. – Tev jādomā par runu, ko sacīsi, – atgādināja Grifs. – Tev jāpateicas municipalitātes ierēdnim, viņa darbiniekiem, taviem darbiniekiem. Ja reiz Fišers ir uzvarējis, tev jāizskatās augstsirdīgam. Galu galā vienmēr jau seko nākamās vēlēšanas.

Tomēr Džailss nebija tik ļoti pārliecināts, ka nākamās vēlēšanas vairs attieksies uz viņu, un jau grasījās par to pateikt, taču pamanīja tuvojamies Perišas jaunkundzi.

– Atvainojiet, ka pārtraucu, – viņa sacīja. – Šķiet, ka Sebastjans cenšas pievērst jūsu uzmanību.

Džailss un Grifs paraudzījās augšup, kur Sebastjans, pārliecies tālu pāri galerijas malai, gandrīz lūdzās, lai kāds viņam pievienojas.

– Varbūt uzkāp augšā un paskaties, kas viņam sakāms, – Grifs noteica. – Mēs ar Džailsu gatavosimies jaunajai situācijai.

Perišas jaunkundze nonāca galerijā, kur Sebastjans viņu sagaidīja uz augšējā pakāpiena. Viņš satvēra jaunkundzi aiz rokas un aizvilka līdz margām, lai parādītu kaut ko lejā. Tas bija kāds cilvēks zālē. – Vai redzat to vīrieti trešajā solu rindā? Ar zaļu kreklu mugurā?

– Jā. – Perišas jaunkundze paskatījās norādītajā virzienā. – Kas tad ir?

– Viņš krāpās.

– Kāpēc tu tā saki? – vaicāja Perišas jaunkundze, pūlēdamās izklausīties mierīga.

– Viņš vienam no municipalitātes ierēdņa vietniekiem paziņoja, ka viņam ir pieci simti balsu par Fišeru.

– Jā, tā bija, – apstiprināja Perišas jaunkundze. – Viņam priekšā ir piecas kaudzītes. Katrā pa simt biļeteniem.

– Es zinu, – sacīja Sebastjans, – taču vienai no tām augšā ir uzlikts biļetens ar balsojumu par labu Fišeram, bet zem tā atrodas deviņdesmit deviņi par labu tēvocim Džailsam.

– Vai tu esi par to drošs? – pārvaicāja Perišas jaunkundze. – Ja Grifs lūgs pārbaudīt konkrēti šos biļetenus un izrādīsies, ka tu esi kļūdījies…

– Pilnīgi.

Perišas jaunkundze joprojām īsti pārliecināta neizskatījās, tomēr metās gandrīz skriešus, ko nebija darījusi jau vairākus gadus. Nonākusi lejā, viņa traucās pie Džailsa, kurš sarunājās ar Emmu un Grifu, pūloties apvaldīt nervozitāti. Viņa pavēstīja par Sebastjana aizdomām, un viņu sejās ieraudzīja neticību. Pats Sebastjans balkonā joprojām izmisīgi rādīja uz vīrieti zaļajā kreklā.

– Tam, ko Sebastjans saka, ir viegli noticēt, – atzina Emma.

– Kāpēc? – vaicāja Grifs. – Vai jūs redzējāt, ka viņš uz kaudzītes ar mūsu balsotāju biļeteniem uzliek biļetenu ar Fišera vārdu favorītos?

– Nē, to es neredzēju. Toties es viņu ievēroju pagājušās ceturtdienas debatēs. Tieši viņš vaicāja, kālab Džailss iepriekšējā parlamenta pilnvaru laikā uz Kembridžu brauca biežāk nekā uz Bristoli.

Džailss ciešāk ieskatījās norādītajā vīrietī. Tostarp aizvien vairāk roku pacēlās, vēstot, ka balsis pārskaitītas.

– Domāju, ka tev taisnība, – viņš beidzot sacīja.

Neteicis vairs ne vārda, Grifs pameta viņus vienus un ātrā solī devās uz skatuvi, kur municipalitātes ierēdnim lūdza iespēju pārmīt kādu vārdu zem četrām acīm.

Kad aģents bija izklāstījis savus argumentus, Veinraita kungs paraudzījās uz Sebastjanu un pēc tam pievērsa skatienu balsu skaitītājam, kurš sēdēja trešās rindas pēdējā galda galā.

– Tas ir ļoti nopietns apvainojums, turklāt pierādījumos ir tikai bērna vārdi, – viņš secināja, atkal palūkodamies uz Sebastjanu.

– Viņš nav bērns, – iebilda Grifs. – Viņš ir jauns vīrietis. Un jebkurā gadījumā tas ir oficiāls pieprasījums, lai jūs veicat pārbaudi.

– Uz jūsu atbildību, – noteica Veinraits, vēl reizi pievērsies balsu skaitītājam. Tad viņš paaicināja divus savus vietniekus un bez jebkādiem paskaidrojumiem pavēlēja: – Nāciet man līdzi!

Visi trīs vīrieši nokāpa no skatuves un taisnā ceļā devās pie trešās rindas pēdējā galda. Džailss un Grifs atpalika tikai par soli. Municipalitātes ierēdnis paskatījās uz vīrieti zaļajā kreklā un vaicāja: – Vai jūs atļautu man ieņemt jūsu vietu? Sera Džailsa aģents palūdza, lai jūsu skaitītos biļetenus es pārbaudu pats personīgi.

Vīrietis lēnām piecēlās un pakāpās sāņus, Vainraits apsēdās viņa vietā un sāka pētīt biļetenus – piecas kaudzītes, kas bija noliktas viņam priekšā uz galda.

Tad viņš pirmajai paciņai noņēma zilo elastīgo lenti. Bija nepieciešams tikai paviršs acu uzmetiens, lai secinātu, ka visi biļeteni patiešām attiecas uz Fišeru. Otrais un trešais mēģinājums beidzās tieši tāpat, bet Sebastjans, kurš vēl aizvien atradās balkonā un vēroja lejā notiekošo, joprojām izskatījās visai pārliecināts.

Kad Veinraits noņēma augšējo biļetenu no ceturtās kaudzes, atklājās krustiņš, kas ievilkts pretī Beringtona uzvārdam. Viņš lēnām un ļoti rūpīgi pārbaudīja pārējos biļetenus šajā kaudzē un pārliecinājās, ka deviņdesmit deviņi no tiem ir attiecināmi uz Beringtonu. Pēc tam viņš pārskatīja piekto kaudzi, kurā bija tikai balsojumi par Fišeru.

Neviena nemanīts, pie galda bija pienācis arī Konservatīvo partijas kandidāts.

– Vai radušās kādas problēmas? – vaicāja Fišers.

– Nekas tāds, ar ko es nevarētu tikt galā, – atteica municipalitātes ierēdnis un pievērsās vienam no saviem vietniekiem. – Palūdziet policiju, lai pavada šo džentlmeni ārā no šīm telpām!

Viņš pārmija dažus vārdus ar savu sekretāru, tad atgriezās uz skatuves, no jauna ieņēma vietu pie aritmometra un atkal ievadīja mašīnā visus skaitļus, ko viņam bija sagādājuši vietnieki. Pēc tam viņš pretī katra kandidāta vārdam ierakstīja jaunos skaitļus un beidzot, apmierināts ar padarīto, aicināja kandidātus uz skatuvi. Šajā reizē, uzklausījis informāciju par iegūtajiem skaitļiem, Džailss nelūdza neko pārskaitīt.

Veinraits atgriezās pie mikrofona, lai pavēstītu otrās skaitīšanas rezultātus auditorijai, kura jau nepacietīgi tos gaidīja.

– …katra kandidāta iegūtais balsu skaits ir šāds. Seram Džailsam Beringtonam astoņpadsmit tūkstoši astoņi simti trīspadsmit. Redžinaldam Elsvērtija kungam trīs tūkstoši četrsimt septiņdesmit divas. Majoram Aleksandram Fišeram astoņpadsmit tūkstoši astoņi simti deviņas.

Nu skaļas ovācijas sarīkoja leiboristu atbalstītāji. Sajūsmas izpausmes turpinājās vairākas minūtes, bet pēc tam Veinraitam nācās paziņot, ka majors Fišers pieprasa balsis pārskaitīt.

– Balsu skaitītāji, lūdzu, pārlūkojiet uzmanīgi biļetenus trešo reizi un nekavējoties ziņojiet maniem vietniekiem, ja ir kādas izmaiņas.

Kad municipalitātes ierēdnis atgriezās savā vietā pie galda, viņa sekretārs pasniedza viņam brošēto “Vēlēšanu likumu”. Veinraits pāršķīra vairākas lappuses un apstājās pie kādas vietas, ko bija atzīmējis jau agrāk pēcpusdienā, – tur bija uzskaitīti pienākumi, kas jāveic par vēlēšanām atbildīgajam ierēdnim. Tikmēr Fišera balsu skaitītāji pārstaigāja galdu rindas un pieprasīja viņiem parādīt otro biļetenu visās kaudzītēs, kurās bija biļeteni ar atzīmētu Beringtona vārdu.