žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Par spīti visiem šiem pūliņiem, pēc četrdesmit minūtēm Veinraits varēja paziņot, ka rezultāti nav mainījušies un neatšķiras no otrās skaitīšanas rezultātiem. Fišers nekavējoties pieprasīja vēl vienu pārskaitīšanu.

– Es nedrīkstu šo lūgumu akceptēt, – Veinraits sacīja.

– Balsis ir pārskaitītas trīs reizes.

– Tas taču nevar būt par pamatu noraidījumam! – iebļāvās Fišers. – Tikai divas reizes var uzskatīt par vērā ņemamām. Jūs taču atceraties, ka pirmajā reizē mans pārsvars bija iespaidīgs!

– Visas trīs reizes ir vienlīdz ņemamas vērā, – apliecināja Veinraits. – Mums jāatceras neveiklā kļūda, ko jūsu kolēģis pieļāva pirmajā skaitīšanā.

– Mans kolēģis? – pārvaicāja Fišers. – Tā ir negodīga aprunāšana! Es to cilvēku nekad iepriekš neesmu sastapis! Ja jūs neatsauksiet šo apgalvojumu un nepiekritīsiet balsu atkārtotai pārskaitīšanai, es būšu spiests no rīta vērsties pie sava advokāta.

– Tas nu gan būtu žēl, – noteica Veinraits, – jo es negribētu redzēt partijas padomes locekli Pīteru Meinardu liecinieku solā, kur viņam nāksies paskaidrot, kāpēc viņš ne reizi nav sastapies ar savas partijas vietējās komitejas priekšsēdētāju, kurš, kāda sagadīšanās, turklāt ir arī daudzsološs kandidāts parlamenta vēlēšanās.

Fišera seja kļuva koši sarkana, un viņš izsteidzās no zāles.

Veinraita kungs lēnām piecēlās no savas vietas, nostājās pie skatuves malas un pēdējo reizi pieklaudzināja pie mikrofona. Viņš atklepojās un paziņoja: – Es, ierēdnis, kurš atbild par vēlēšanu norisi Bristoles doku apgabalā, oficiāli pavēstu, ka par katru kandidātu šajās vēlēšanās ir atdots šāds balsu skaits. Seram Džailsam Beringtonam astoņpadsmit tūkstoši astoņi simti trīspadsmit balsu. Redžinaldam Elsvērtija kungam trīs tūkstoši četri simti septiņdesmit divas. Majoram Aleksandram Fišeram astoņpadsmit tūkstoši astoņi simti deviņas. Ar šo paziņoju, ka sers Džailss Beringtons ir likumīgā kārtā ievēlēts par parlamenta locekli, lai pārstāvētu Bristoles doku vēlēšanu apgabalu.

Jaunievēlētais deputāts paskatījās augšup uz balkonu un zemu paklanījās Sebastjanam.

– Pacelsim glāzes par cilvēku, kurš uzvarēja vēlēšanās! – iesaucās Grifs, kas bīstami līgojās uz galda istabas vidū, vienā rokā turēdams šampanieša glāzi, bet otrā cigareti.

– Par Sebastjanu! – visi kā viens atbalstīja tostu. Skanēja smiekli un aplausi.

– Vai tu kādreiz jau esi dzēris šampanieti? – vaicāja Grifs, kad bija norāpies no galda un pievienojies Sebastjanam.

– Tikai vienu reizi, – atzinās Sebastjans, – kad savu piecpadsmito dzimšanas dienu svinēja mans draugs Bruno un viņa tēvs mūs abus aizveda vakariņās uz vietējo krodziņu. Šī laikam ir mana otrā glāze.

– Paklausi manam padomam, – sacīja Grifs. – Nepierodi pie tā! Tas ir bagāto nektārs. Mēs esam strādnieku šķiras puiši, – viņš noteica un apskāva Sebastjana plecus, – un varam cerēt tikai uz kādām pāris glāzēm gadā. Un arī tad uz kāda cita rēķina.

– Bet es esmu nolēmis būt bagāts.

– Nez kāpēc mani tas nemaz nepārsteidz, – noteica Grifs un atkal piepildīja savu glāzi. – Tādā gadījumā tev nāksies kļūt par šampanieša sociālistu. Dievs zina, ka mums partijā tādu nav mazums.

– Es neesmu jūsu partijā, – Sebastjans strikti paziņoja.

– Jo es esmu torijs visos gadījumos, kad tas neskar vietu, uz kuru kandidē tēvocis Džailss.

– Tad jau tev nāksies pārcelties uz dzīvi Bristolē, – paziņoja Grifs, kad pie viņiem pienāca jaunievēlētais parlamenta loceklis.

– Uz to nevajadzētu pārāk paļauties, – iebilda Džailss. – Viņa vecāki pamatoti cer, ka zēns iegūs stipendiju mācībām Kembridžā. Tā viņi paši man stāstīja.

– Ja reiz tā būs drīzāk Kembridža, nevis Bristole, tad jau tu savu tēvoci sastapsi daudz biežāk nekā mēs.

– Grif, tu esi pārāk daudz iedzēris, – noteica Džailss un papliķēja savam aģentam pa muguru.

– Tomēr ne tik, cik izdzertu, ja mēs būtu zaudējuši, – attrauca Grifs un iztukšoja glāzi. – Un pacenties neaizmirst, ka tie sasodītie toriji tomēr ir palielinājuši pārsvaru parlamentā.

– Sebastjan, mums jādodas mājup, ja vien tu rīt gribi būt kaut cik pieņemamā formā, lai ietu uz nodarbībām. Dievs vien zina, cik daudz noteikumu tu esi pārkāpis dažu pēdējo stundu laikā.

– Vai drīkstu atvadīties no Perišas jaunkundzes?

– Jā, protams. Tu varētu aiziet un to izdarīt, kamēr es samaksāju par dzērieniem. Tagad, kad vēlēšanas ir galā, tie ir uz mana rēķina.

Sebastjans līkumoja starp brīvprātīgo grupiņām. Daži no viņiem līgojās kā koki vējā, daži, galvu noliekuši, sēdēja pie tuvākajiem galdiem, kamēr citi bija pilnīgi atslēgušies, vairs nespēdami ne pakustēties. Sebastjans pamanīja Perišas jaunkundzi sēžam alkovā, telpas tālākajā galā. Kompānijā ar viņu bija divas tukšas šampanieša glāzes. Piegājis klāt, Sebastjans nejutās īsti pārliecināts, vai Perišas jaunkundze maz viņu pazīst.

– Perišas jaunkundz, es tikai vēlējos pateikt paldies par to, ka ļāvāt man iesaistīties jūsu komandā! Es no jums iemācījos ļoti daudz. Kaut jūs būtu starp maniem pasniedzējiem abatijā!

– Tas, Sebastjan, patiešām ir kompliments, – Perišas jaunkundze sacīja. – Diemžēl es laikam esmu piedzimusi nepareizajā gadsimtā. Baidos, ka paies vēl ilgs laiks, līdz sievietēm tiks piedāvāta iespēja mācīt zēnu skolā. – Viņa piecēlās un cieši apskāva Sebastjanu. – Lai tev veicas! – viņa novēlēja. – Ceru, ka tu dabūsi to stipendiju mācībām Kembridžā.

– Kā Perišas jaunkundze bija domājusi frāzi par piedzimšanu nepareizā gadsimtā? – Sebastjans vaicāja, kad Džailss veda viņu atpakaļ uz Menorhausu.

– Viņas paaudzes sievietēm nav dotas visas iespējas karjeras veidošanai, – atbildēja Džailss. – Viņa būtu varējusi kļūt par izcilu skolotāju un simtiem bērnu gūtu daudz labuma no tik gudras un saprātīgas pasniedzējas. Patiesība ir tāda, ka divas vīriešu paaudzes ir zudušas pasaules karos un divas sieviešu paaudzes nav tikušas pie iespējas ieņemt savas īstās vietas.

– Lieliski vārdi, tēvoci Džails, bet… ko tu grasies darīt lietas labā?

Džailss iesmējās. – Es varētu darīt krietni vien vairāk, ja mūsu partija būtu uzvarējusi vēlēšanās. Tādā gadījumā es jau rīt, visticamāk, būtu kļuvis par ministru. Tagad man nāksies būt apmierinātam par to, ka sēžu opozīcijas solā.

– Vai māte arī saskaras ar to pašu problēmu? – vaicāja Sebastjans. – No viņas būtu iznācis viens sasodīti labs parlamenta loceklis.

– Nē, lai gan es nespēju iedomāties, ka viņa vēlētos iekļūt parlamentā. Baidos, ka viņa nespēj mierīgi pieciest muļķus, bet šis pienākums diemžēl tur ir iekļauts darba aprakstā. Tomēr man ir sajūta, ka viņa mūs visus vēl pamatīgi pārsteigs.

Apturējis automašīnu pie Menorhausas, Džailss izslēdza dzinēju un uzlika pirkstu uz lūpām. – Kuš. Es tavai mātei apsolīju, ka nepamodināšu Džesiku.

Abi uz pirkstgaliem pārgāja grantēto celiņu, Džailss uzmanīgi atvēra ieejas durvis, cerēdams, ka tās nečīkstēs. Viņi bija tikuši vestibilam līdz pusei, kad Džailss ieraudzīja meiteni saritinājušos klubkrēslā iepretī kamīnam, kurā vēl gailēja pēdējās ogles. Viņa bija iemigusi. Džailss uzmanīgi paņēma Džesiku rokās un pa kāpnēm uznesa augšā uz viņas istabu. Sebastjans aizskrēja pa priekšu, atvēra guļamistabas durvis un atlocīja segu, bet Džailss ielika Džesiku gultā. Viņš jau grasījās aizvērt durvis aiz sevis, kad izdzirdēja jautājumu: – Vai mēs uzvarējām, tēvoci Džails?

– Jā, Džesika, – Džailss čukstus atbildēja. – Ar četru balsu pārsvaru.

– Viena no tām bija mana, – gari nožāvājusies, piebilda Džesika, – jo es panācu, ka Alberts nobalso par tevi.

– Tad jau tas ir divu balsu vērts, – noteica Sebastjans. Taču viņš nepaguva paskaidrot, kālab tā, jo Džesika atkal iegrima miegā.

Nākamajā rītā, kad Džailss devās uz brokastīm, pēc laika tās drīzāk varēja raksturot kā agras pusdienas.

– Labrīt, labrīt, labrīt! – Džailss sacīja, ejot apkārt galdam. No galdiņa pie sienas viņš paņēma šķīvi, tad cēla no traukiem sudraba vākus un gluži kā skolas puika piepildīja to ar krietnu porciju olu kulteņa, cepta bekona šķēlēm un pupiņām. Viņš apsēdās starp Sebastjanu un Džesiku.

– Mamma teica, ka tev jāizdzer glāze svaigi spiestas apelsīnu sulas un jāapēd graudu pārslas ar pienu un tikai tad tu drīksti ķerties pie siltajiem ēdieniem, – aizrādīja Džesika.

– Un viņai ir taisnība, – piekrita Džailss, – taču tas mani nekavēs sēdēt blakus manai iemīļotākajai meitenei.

– Es neesmu tava iemīļotākā meitene, – attrauca Džesika, un šī frāze Džailsu apklusināja daudz efektīvāk, nekā tas jebkad bija izdevies toriju ministram. – Mamma teica, ka tava iemīļotākā meitene ir Gvineta. Politiķi… – viņa atdarinādama piebilda, tādējādi sasmīdinot Emmu.

Džailss pūlējās atgriezties pie drošākiem sarunu tematiem un pievērsās Sebastjanam: – Vai šajā gadā tu iekļūsi labāko vienpadsmit spēlētāju grupā?

– Nē, ja vien mēs gribam kādu maču arī uzvarēt, – Sebastjans atbildēja. – Nē, man lielākā uzmanība jāpievērš mācībām, ja vien vēlos tikt tālāk.

– Tas iepriecinās tavu krustmāti Greisu.

– Nemaz jau nerunājot par viņa māti, – piebilda Emma, joprojām cītīgi lasīdama laikrakstu.

– Kādu priekšmetu tu izvēlēsies par galveno, ja tiksi tālāk? – turpināja izvaicāt Džailss, vēl aizvien pūlēdamies izrāpties no bedres.

– Modernās valodas un matemātiku atbalstam.

– Ja tu dabūsi stipendiju mācībām Kembridžā, tad būsi ticis tālāk gan par savu tēvu, gan mani.

– Bet ne manu mammu un krustmāti Greisu, – Sebastjans viņam atgādināja.

– Taisnība, – atzina Džailss. Beidzot viņš nolēma labāk paklusēt un pievērsties rīta pastam, ko Mārsdens bija atgādājis no Beringtonholas. Viņš paņēma iegarenu baltu aploksni, atplēsa to un izņēma vienu papīra lapu, ko bija gaidījis jau sešus mēnešus. Uzmanīgi pārlasījis dokumentu otru reizi, viņš priecīgi palēcās gaisā. Visi pārtrauca ēšanu un paraudzījās uz viņu.

Beigu beigās Harijs ievaicājās: – Vai karaliene uzdevusi tev valdības sastādīšanu?

– Nē, šīs ziņas ir daudzkārt labākas! – atteica Džailss. – Virdžīnija beidzot ir parakstījusi laulības šķiršanas dokumentus. Es tagad atkal esmu brīvs cilvēks!

– Tā vien liekas, ka viņa tos parakstījusi īstajā brīdī, – aizrādīja Emma, novērsdama skatienu no Daily Express.

– Kā tu to domāji? – vaicāja Džailss.

– Te baumu slejā ir viņas fotogrāfija. Izskatās, ka viņa ir apmēram septītajā grūtniecības mēnesī.

– Vai tur minēts arī gaidāmā bērna tēvs?

– Nē, bet šajā fotogrāfijā viņai uz pleca ir Areco grāfa roka. – Emma pasniedza laikrakstu brālim. – Šķiet, ka viņš ir gatavs paziņot vai visai pasaulei, ka ir laimīgākais cilvēks, kādu vien var iedomāties.

– Tikai otrais laimīgākais, – iebilda Džailss.

– Vai tas nozīmē, ka man vairs nekad nevajadzēs runāt ar lēdiju Virdžīniju? – vaicāja Džesika.

– Jā, tieši to tas nozīmē, – apstiprināja Džailss.

– Urrāā! – iesaucās Džesika.

Džailss atvēra vēl kādu aploksni un izņēma čeku. Izpētījis to, viņš pacēla savu kafijas tasi par savu vectēvu seru Volteru Beringtonu un Rosu Bjūkenanu.

Emma pamāja ar galvu, kad viņš to pacēla augstāk, lai parādītu māsai. Viņa ar lūpām vien pateica: – Arī es tādu saņēmu.

Pēc dažiem mirkļiem atvērās durvis, un ienāca Denbijs.

– Ser Džails, atvainojiet, ka nākas jūs traucēt. Jums zvana doktore Hjūsa.

– Es jau grasījos pats viņai zvanīt, – noteica Džailss, paņēma savu rīta pastu un devās uz durvju pusi.

– Tu taču vari parunāt arī manā kabinetā, – ierosināja Harijs. – Tur neviens tevi netraucēs.

– Paldies! – pateicās Džailss un gandrīz skriešus izsteidzās no telpas.

– Un mums jau jādodas ceļā, Sebastjan, – atgādināja Harijs. – Ja vien tu joprojām vēlies laikā nokļūt atpakaļ.

Sebastjans nevērīgi ļāva, lai māte viņu uz atvadām noskūpsta, bet pēc tam devās augšup pa kāpnēm, lai paņemtu savu ceļasomu. Kad viņš atgriezās, Denbijs turēja atvērtas parādes durvis.

– Uz redzēšanos, Sebastjana kungs! – viņš teica. – Gaidīsim jūs atkal vasaras brīvdienās.

– Paldies, Denbij! – atbildēja Sebastjans un aizskrēja pie automašīnas, kur Džesika jau stāvēja pie pasažiera puses durvīm. Viņš cieši apskāva meiteni un tad iekārtojās blakus tēvam priekšējā sēdeklī.

– Un noliec visus eksāmenus! – piekodināja Džesika. – Lai varu palielīties draugiem, cik gudrs ir mans lielais brālis.

Mācību iestādes direktors būtu pirmais, kurš noteikti atzītu, ka zēns, kas palūdzis pāris brīvdienu, lai palīdzētu savam tēvocim vēlēšanu noslēguma posmā, nebija tas pats jaunais cilvēks, kurš atgriezās Bīčkroftas abatijā pēc pienākuma izpildes.

Sebastjana internāta vadītājs Ričardsa kungs to nodēvēja par īstu Dieva brīnumu, jo Kliftons, atgriezies mācību iestādē un sācis gatavoties noslēguma eksāmeniem, vairs nepaļāvās uz savām izcilajām spējām apgūt valodas un talantu matemātikā un pirmo reizi dzīvē mācījās tikpat nopietni kā viņa mazāk apdāvinātie biedri Bruno Martiness un Viks Kaufmans.