– Bet Martiness?

Tā kā Sebastjans nekādi nevēlējās iegāzt savu labāko draugu, vajadzēja cieši padomāt, ko sacīt. Ar Bruno viņi bija nešķirami jau kopš dienas, kad Sebastjans metās viņu aizstāvēt pirmajās spilvenu cīņās zēnu guļamistabā un jaunā skolēna vienīgais noziegums tika pasludināts ar vārdu “svešinieks”, turklāt stāvokli ļaunāku padarīja arī tas, ka Bruno bija ieradies no valsts, kurā nespēlē kriketu. Arī Sebastjanam šis laika pavadīšanas veids nebija pats mīļākais, un tas abus zēnus saistīja vēl ciešāk. Sebastjans zināja, ka Bruno pa laikam izsmēķē kādu cigareti, turklāt vienu reizi viņš kopā ar Sebastjanu bija aizgājis arī uz vietējo krodziņu. Taču tikai pēc eksāmeniem. Un, protams, Bruno nespētu atteikties no Rūbijas piedāvājuma. Sebastjanam īsti nebija skaidrs vienīgi tas, cik daudz ir zināms skolas direktoram. Turklāt arī Bruno no septembra bija piedāvāta mācību vieta Kembridžā. Drauga tēvu Sebastjans bija sastapis tikai vienu reizi, tomēr nepavisam nevēlējās būt atbildīgs par to, lai Bruno neiekļūst Kembridžā.

– Un Martiness? – direktors atkārtoja jau mazliet striktākā tonī.

– Kā jūs noteikti zināt, direktora kungs, Bruno ir pārliecināts Romas katolis. Viņš man vairākas reizes ir uzsvērti paskaidrojis, ka pirmā sieviete, ar kuru viņš pārgulēs, būs viņa sieva. – Un tas patiešām bija taisnība, lai gan šos vārdus draugs bija sacījis diezgan sen.

Direktors domīgi pamāja ar galvu. Kādu mirkli Sebastjanam likās, ka varbūt viņš tomēr ir ticis cauri sveikā, bet tad doktors Benkss-Viljamss piebilda: – Bet… ja runājam par dzeršanu un smēķēšanu?

– Reiz brīvdienu laikā viņš pamēģināja cigareti, – atzina Sebastjans. – No tās viņam kļuva slikti. Cik zinu, viņš vairs nav atkārtojis centienus uzsmēķēt. – Sebastjanam uzmācās kārdinājums piebilst: “Līdz pagājušajai naktij.” Izskatījās, ka direktoru tas nav pārliecinājis. Sebastjans turpināja: – Un vienu reizi es redzēju, ka viņš izdzēra glāzi šampanieša. Tas bija toreiz, kad viņš uzzināja par piedāvājumu mācīties Kembridžā. Turklāt viņš bija kopā ar savu tēvu.

Jauneklis gan neatzinās, ka tajā vakarā, kad Martinesa kungs savā sarkanajā Rolls-Royce atveda zēnus atpakaļ uz skolu, Sebastjans bija slepus ienesis viņu istabā to pudeli šampanieša un vēlāk viņi to iztukšoja. Tēva sacerētie detektīvromāni vedināja ticēt, ka vainīgie parasti nodod sevi, pasakot tieši vienu teikumu par daudz.

– Klifton, man patīk tavs godīgums. Noteikti nav viegli, kad tevi iztaujā par draugu. Nevienam nepatīk sūdzmaņi. – Sekoja kārtējā ilgā pauze, taču Sebastjans to necentās pārtraukt. – Ir skaidrs, ka man nav nekāda iemesla satraukt Kaufmanu, – direktors galu galā atzina, – tomēr ar Martinesu nāksies kādu vārdu pārmīt. Lai pārliecinātos, ka savās pēdējās mācību dienās mūsu skolā viņš nepārkāps noteikumus. – Sebastjans pasmaidīja. Pār viņa degunu noritēja sviedru lāsīte. – Tomēr es biju spiests uzrakstīt tavam tēvam vēstuli, kurā paskaidroju, kālab tu pārradīsies mājās dažas dienas agrāk. Taču, pateicoties tavai atklātībai un skaidri redzamajai nožēlai, es neinformēšu Kembridžas atbildīgo ierēdni par to, ka esi atstādināts.

– Esmu ārkārtīgi pateicīgs, kungs, – teica Sebastjans, un pēc balss bija labi noprotams, ka viņš jūtas patiesi atvieglots.

– Tagad tu atgriezīsies savā istabā, sakravāsi mantas un posīsies prombraukšanai. Tavs internāta pārzinis ir brīdināts un būs jau sagatavojis visu, kas nepieciešams, lai tu varētu doties uz Bristoli.

– Paldies, kungs, – pateicās Sebastjans, noliecis galvu, jo baidījās, ka skolas direktors varētu pamanīt smīnu viņa sejā.

– Pirms pametīsi skolas telpas, nemēģini sastapties ne ar Kaufmanu, ne Martinesu. Un vēl kas, Klifton. Līdz pašai pēdējai mācību semestra dienai uz tevi joprojām attiecas mūsu skolā iedibinātie noteikumi. Ja tu pārkāpsi kaut vienu no tiem, es pārskatīšu savu lēmumu attiecībā uz Kembridžu. Vai saprati?

– Pilnībā, – apstiprināja Sebastjans.

– Cerēsim, ka šī pieredze tev kaut ko būs iemācījusi, Klifton, un tas tev noderēs nākotnē.

– Cerēsim, – piebalsoja Sebastjans. Skolas direktors piecēlās no krēsla un pasniedza viņam vēstuli.

– Lūdzu, atdod to savam tēvam, tiklīdz būsi mājās.

– Es to noteikti izdarīšu, – solījās Sebastjans un ielika vēstuli žaketes kabatā.

Skolas direktors pastiepa roku un Sebastjans to paspieda, taču bez īpašas sajūsmas.

– Lai tev veicas! – ne pārāk pārliecinoši novēlēja skolas direktors.

– Paldies, kungs! – Sebastjans noteica un aizvēra durvis.

Skolas direktors atkal apsēdās pie rakstāmgalda. Viņš jutās pilnībā apmierināts ar to, kā bija norisējusi saruna. Pārņēma atvieglojums, uzzinot, ka šajā incidentā nav iesaistīts Kaufmans. Īpaši jau tālab, ka jaunekļa tēvs Sols Kaufmans bija skolas pārvaldnieks, turklāt vēl arī Kaufmana bankas valdes priekšsēdētājs. Un šī banka bija viena no Londonas cienījamākajām finanšu iestādēm.

Arī ar Martinesa tēvu Benkss-Viljamss nekādā ziņā nevēlējās konfliktēt, jo šis cilvēks vēl pavisam nesen bija devis mājienu, ka skolas bibliotēkai ziedos desmit tūkstošus mārciņu, ja vien viņa dēlam tiks piedāvāta mācību vieta Kembridžā. Direktors gan nebija īsti drošs par to, kā dons Pedro Martiness pie savas lielās bagātības ticis, taču viņš visus maksājumus allaž veica laikā.

Savukārt Kliftons bija radījis problēmas jau pirmajā dienā, kad iesoļoja pa skolas vārtiem. Direktors vienmēr bija pūlējies izturēties ar sapratni un ņemt vērā smagos notikumus, ko pārdzīvojuši zēna vecāki. Tomēr bija robežas, cik tālu skolas pretimnākšana varēja sniegties. Patiesību sakot, ja Kliftons nebūtu potenciālais Kembridžas stipendiāts, direktors viņu būtu izslēdzis no skolas jau pirms laba laika. Benkss-Viljamss priecājās, ka Kliftona gaitas šajā skolā nu jau ir beigušās. Atlika vien cerēt, ka Kliftons nepievienosies “Vecajiem zēniem”.

– “Vecie zēni”, – direktors noteica skaļi, gremdēdamies atmiņās. Vakarā viņam jāsaka runa šās biedrības gadskārtējās kopīgajās vakariņās, atskaitoties par semestri. Jau piecpadsmit gadus viņš ir bijis skolas direktors, un šī atskaite būs pēdējā šajā periodā. Viņu pārāk neuztrauca velsietis, kurš bija izraudzīts par viņa pēcteci. Šis cilvēks nebija stingru noteikumu piekritējs un laikam jau Kliftonu būtu palaidis tikai ar vienkāršu brīdinājumu.

Sekretāre bija uzdrukājusi viņa runas paraugu un atstājusi lapu uz rakstāmgalda, ja viņš vēlētos ieviest tur kādas izmaiņas. Viņš labprāt būtu izlasījis to vēl vienu reizi, tomēr vairs nepietika laika, jo tas bija iztērēts sarunai ar Kliftonu. Pēdējos labojumus, ja tādi būs, viņš pierakstīs ar roku, jau sēdēdams Londonas vilcienā.

Direktors ieskatījās pulkstenī, ielika pierakstus portfelī un devās augšup pa kāpnēm uz savām privātajām telpām. Viņš nopriecājās, kad ieraudzīja, ka sieva jau ielikusi ceļasomā viņa smokingu, bikses, iestīvināto balto kreklu, tauriņu, papildu zeķu pāri un higiēnas piederumu somiņu. Savu nostāju viņš bija skaidri paudis “Veco zēnu” priekšsēdētājam un pateicis, ka neatbalsta nostāšanos pret balta tauriņa un smokinga valkāšanu ikgadējās vakariņās.

Sieva aizveda viņu uz staciju, un viņi tur ieradās tikai īsu mirkli pirms tam, kad vilciens devās ceļā uz Pedingtonas staciju. Benkss-Viljamss nopirka pirmās klases biļeti un steidzās uz tālāko platformu, kur tikko bija piestājis vilciens un pasažieri kāpa ārā. Uz perona viņš atkal ieskatījās pulkstenī. Vēl palikušas četras minūtes. Viņš pamāja stacijas dežurantam, kurš sarkano karodziņu bija nomainījis pret zaļu.

– Visiem iekāpt! – dežurants nokliedzās, un skolas direktors devās uz pirmās klases vagonu, kas atradās vilciena sastāva sākumā.

Vagonā Benkss-Viljamss iekārtojās stūra vietā. Viņu apņēma uzmācīgs dūmu mākonis. Tracinošs paradums. Viņš pilnībā piekrita The Times korespondentam, kurš pavisam nesen bija ierosinājis, ka Great Western Railway kompānijai vajadzētu norīkot vairāk nesmēķētājiem paredzētu vagonu pirmās klases pasažieru ērtībām.

Direktors no somas izņēma lapas ar uzdrukāto runas tekstu un nolika dokumentus sev uz ceļgaliem. Kad dūmi bija izklīduši, viņš pacēla galvu un otrā vagona pusē ieraudzīja…

Divdesmit devītā nodaļa

Sebastjans izrāva cigareti no mutes, to ātri nodzēsa un pielēca kājās, paķēra savu ceļasomu no bagāžas plaukta virs sēdekļiem un, ne vārda nesacījis, izmetās no vagona. Viņš sāpīgi apzinājās to, ka direktora skatiens viņam sekoja, lai gan neizskanēja neviens vārds.

Nesdams somu, viņš spraucās cauri vairākiem vagoniem līdz tālākajam vilciena galam un beidzot iespiedās pārpildītā trešās klases vagonā. Viņš raudzījās ārā pa logu un prātoja, vai ir iespējams atrast kādu pozitīvu risinājumu pašreizējai nelāgajai situācijai.

“Varbūt vajadzētu atgriezties un direktoram paskaidrot, ka grasos dažas dienas pavadīt Londonā kopā ar savu tēvoci, parlamenta locekli Džailsu Beringtonu? Taču… kālab lai es turp dotos, ja esmu saņēmis skaidrus norādījumus atgriezties Bristolē un nodot tēvam doktora Benksa–Viljamsa vēstuli?” Patiesība bija tāda, ka Sebastjana vecāki atradās Losandželosā, kur viņa mātei svinīgā ceremonijā tika piešķirts grāds biznesa zinībās ar visaugstāko novērtējumu. Summa cum laude. Anglijā viņi atgriezīsies tikai nedēļas beigās.

Viņš domās jau dzirdēja, kā direktors vaicā: “Un kālab tu man to neteici uzreiz? Internāta vadītājs tev sagādātu atbilstošu biļeti.” Tālab, ka Sebastjans bija nolēmis atgriezties mājās semestra pēdējā dienā. Vecāki ierastos svētdienā un neko nezinātu par nelāgo starpgadījumu. Viss patiešām būtu izgājis gludi, ja vien viņš nebūtu iekāpis pirmās klases vagonā. Un vēl arī smēķējis. “Direktors mani brīdināja par to, kas notiks, ja līdz semestra beigām pārkāpšu vēl kādus skolas noteikumus… Semestra beigas. Es tikai stundas laikā esmu pārkāpis trīs noteikumus! Bet es nebiju iedomājies, ka vēl kādreiz dzīvē sastapšos ar skolas direktoru.”

Sebastjans vēlējās pateikt: “Tagad es piederu pie “Vecajiem zēniem” un daru, kā man tīk.” Tomēr viņš labi zināja, ka tas neko nelīdzēs. “Turklāt, ja es atkal parādīšos pirmās klases vagonā, skolas direktors varētu uzzināt, ka man ir tikai trešās klases biļete.” Šādu triku Sebastjans allaž mēdza izstrādāt, kad atgriezās no skolas mājās semestra beigās vai devās uz mācībām semestra sākumā.

Parasti viņš ieņēma vietu pirmās klases vagona stūrī – tā, lai būtu labi pārskatāma eja. Brīdī, kad parādījās biļešu kontrolieris, Sebastjans veicīgi izslīdēja no vagona un pazuda tuvākajā tualetē, neaizslēdzot durvis un atstājot zīmi “brīvs” visiem redzamu. Kad kontrolieris devās uz nākamo vagonu, Sebastjans iznāca no tualetes un atkal iekārtojās pirmajā klasē, kur arī pavadīja visu atlikušo brauciena laiku. Tā kā pa ceļam nebija pieturu, šis triks allaž izdevās. Reiz tomēr viņam gandrīz nepaveicās. Kāds īpaši acīgs biļešu kontrolieris bija nolēmis veikt dubultu pārbaudi un notvēra zēnu neatbilstošā vagonā. Sebastjans, tikai vienpadsmit gadus vecs, nekavējoties bija laidis darbā asaras un atvainošanās jūru, skaidrodams, ka viņa tēvs un māte allaž ceļo pirmajā klasē un viņam neesot bijis ne jausmas, ka ir arī tāda trešā klase. Tagad viņam bija jau septiņpadsmit. Viņam nenoticētu neviens, ne tikai biļešu kontrolieris.

Tātad nekādu cerību uz situācijas glābšanu nebija, un Sebastjans samierinājās, ka septembrī uz Kembridžu nedosies. Viņš sāka apsvērt, ko darīs, kad vilciens piestās Pedingtonas stacijā.

Vilciens pa lauku rajoniem traucās uz galvaspilsētu, bet skolas direktors pat neieskatījās sagatavotajā runas tekstā. “Vai tagad vajadzētu uzmeklēt puisi un pieprasīt paskaidrojumus?” Viņš zināja, ka internāta pārzinis bija iedevis Kliftonam trešās klases biļeti braucienam uz Bristoli. “Ko viņš darīja pirmās klases vagonā Londonas vilcienā? Vai viņš būtu kļūdījies un nejauši iekāpis citā vilcienā? Nē, tas zēns vienmēr zina, kurp dodas. Un šoreiz nebija gaidījis, ka tiks pieķerts. Turklāt viņš smēķēja, lai gan tika nepārprotami brīdināts, ka skolas noteikumi attiecas uz viņu līdz pēdējai mācību semestra dienai. Zēns pat nebija pagaidījis stundu, lai atkal mestu man izaicinājumu! Nekādu vainu mīkstinošu apstākļu nav. Kliftons neatstāj man izvēles iespējas.”

Benkss-Viljamss apņēmās nākamajā dienā sapulces laikā paziņot par Kliftona izslēgšanu no skolas. “Tad es piezvanīšu uz Pīterhausas administrāciju atbildīgajam ierēdnim un pēc tam arī zēna tēvam, lai pateiktu, ka Sebastjanam vairs nepienākas Kembridžas stipendija. Man taču jādomā par savas skolas labo slavu!”

Viņš pāršķīra vairākas izdrukātās runas lappuses, līdz atrada vajadzīgo vietu un izlasīja vārdus, ko bija veltījis Kliftona sasniegumiem, tad mirkli vilcinājās un pārsvītroja tos.

Sebastjans prātoja, vai labāk būtu Pedingtonā izkāpt no vilciena pirmajam vai tomēr pēdējam. Tiesa, tam vairs nebūtu tik lielas nozīmes, ja vien viņš pamanītos neuzskriet virsū skolas direktoram.