žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Viņš tomēr nolēma, ka būs labāk, ja izkāps pirmais, un brauciena pēdējās divdesmit minūtes nervozi trinās uz pašas sola malas. Iztaustījis savas kabatas, viņš secināja, ka pie rokas ir viena mārciņa, divpadsmit šiliņi un seši pensi. Tas bija daudz vairāk nekā parasti, jo internāta pārzinis bija atdevis jauneklim visu vēl neiztērēto kabatas naudu.

Dažas dienas Sebastjans bija plānojis pavadīt Londonā un pēc tam atgriezties Bristolē mācību semestra pēdējā dienā un nepavisam nebija domājis skolas direktora vēstuli atdot savam tēvam. Viņš izņēma aploksni no kabatas. Uz tās bija rakstīts: “H.A.Kliftonam. Eskvairam. Privāti.” Vispirms pārliecinājies, ka neviens uz viņu neskatās, Sebastjans atplēsa aploksni, lēnām izlasīja direktora rakstītos vārdus un pēc tam izdarīja to atkārtoti. Vēstule bija uzrakstīta taktiski, godīgi atspoguļojot faktus. Turklāt ne ar vārdu nebija pieminēta Rūbija. “Ja es būtu braucis ar Bristoles vilcienu, devies mājup un atdevis tēvam vēstuli, kad vecāki atgrieztos no Amerikas, viss būtu pilnīgi citādi. Nolādēts! Ko gan skolas direktors vispār darīja vilcienā?”

Ielicis vēstuli atpakaļ kabatā, Sebastjans pūlējās izdomāt, ko īsti iesāks Londonā. Viņš noteikti negrasījās atgriezties Bristolē līdz brīdim, kad viss būs noklusis, un tas nozīmēja ilgu laiku. Tikai… “Cik ilgi es varētu izdzīvot ar vienu mārciņu divpadsmit šiliņiem un sešiem pensiem? To tagad nāksies noskaidrot.”

Jau krietnu laika sprīdi pirms nonākšanas Pedingtonas stacijā Sebastjans stāvēja pie vagona durvīm un atvēra tās, kamēr vilciens vēl īsti nebija apstājies. Viņš izmetās uz perona un traucās uz barjeras pusi tik ātri, cik smagā soma to ļāva, tad pasniedza kontrolierim biļeti un veikli iejuka pūlī.

Iepriekš Sebastjans Londonā bija viesojies tikai vienu reizi un arī tad kopā ar vecākiem. Todien viņus sagaidīja un ar automašīnu aizveda uz Smitskvēru, kur atradās tēvoča Džailsa pilsētas māja. Tēvocis Džailss bija aizvedis Sebastjanu uz Taueru apskatīt Kroņa dārgumus un pēc tam uz Tiso kundzes muzeju, lai apbrīnotu vaskā darināto slavenību tēlus, bet vēlāk viņi Regent Palace viesnīcā bija baudījuši tēju un gardas maizītes. Nākamajā dienā viņš visus trīs bija aizvedis uz parlamenta ēku, un viņi bija redzējuši Vinstonu Čērčilu nikni raugāmies no pirmā sola. Sebastjanu bija pārsteidzis tas, cik maza auguma ir šis vīrs.

Kad pienāca laiks atgriezties, Sebastjans bija sacījis tēvocim, ka ar nepacietību gaidīs dienu, kad atkal varēs ierasties Londonā. Un tagad viņš bija klāt. Nebija automašīnas, kas viņu kaut kur aizvestu, un tēvocis nebija tas cilvēks, pie kura varētu doties bez pieteikšanās. Sebastjanam nebija ne mazākās nojausmas, kur viņš pavadīs nakti.

Kamēr Sebastjans spraucās cauri pūlim, kāds uzgrūdās viņam virsū, gandrīz notriecot no kājām. Viņš ieraudzīja, kā projām aizsteidzas kāds jauns vīrietis, pat nepapūlējies atvainoties.

Ielas malā pie stacijas rindojās viktoriānisma laikmeta mājas. Dažām logos bija redzamas izkārtnes “Naktsmājas un brokastis”. Sebastjans izvēlējās vienu, kurai pie durvīm bija spožāk nospodrinātais klauvēklis un rūpīgāk piestādītas puķu kastes. Piemīlīga sieviete puķainā mājas tērpā atvēra durvis, kad viņš bija pieklaudzinājis, un sveica potenciālo viesi ar siltu smaidu. Ja arī viņa bija pārsteigta, uz sava sliekšņa ieraudzījusi jaunekli skolas formā, tad neizrādīja to.

– Ienāciet, – viņa aicināja. – Kungs, vai meklējat vietu, kur apmesties?

– Jā, – atteica Sebastjans, kuru pārsteidza uzruna “kungs”. – Man nepieciešama istaba vienai naktij, un es vēlētos zināt, cik jūs par to prasāt.

– Četri šiliņi par nakti, ieskaitot arī brokastis. Vai mārciņa par nedēļu.

– Man istaba vajadzīga tikai vienai naktij, – atteica Sebastjans, kurš nolēma, ka no rīta jāmeklē kāda lētāka apmešanās vieta, ja viņš vēlētos palikt Londonā ilgāk.

– Protams, – sieviete sacīja, paņēma klienta ceļasomu un devās uz priekšu pa gaiteni.

Nekad iepriekš Sebastjans nebija redzējis sievieti nesam ceļasomu, taču viņa tik veikli aizsteidzās pa priekšu un pieveica pusi kāpņu, ka viņš pat attapties nepaguva.

– Es esmu Tibetas kundze, – viņa sacīja. – Taču pastāvīgie iemītnieki sauc mani par Tibiju. – Sasniegusi pirmā stāva kāpņu laukumiņu, viņa piebilda: – Es jums ierādīšu septīto numuru mājas otrā pusē. Tad būs mazāka iespēja, ka jūs iztraucē rīta satiksmes troksnis.

Sebastjanam nebija ne jausmas, par ko sieviete runā, jo viņu vēl nekad dzīvē nebija pamodinājis satiksmes troksnis.

Tibetas kundze atslēdza septītā numura durvis un pakāpās sāņus, ļaudama viesim ieiet. Istaba bija mazāka nekā tā, kas viņam bija Bīčkroftā, bet, gluži tāpat kā īpašniece, tā bija glīti saposta un kārtīga. Gulta ar tīriem palagiem un istabas stūrī izlietne.

– Vannasistaba ir gaiteņa galā, – Tibetas kundze paskaidroja, pirms viņš bija paguvis vaicāt.

– Es pārdomāju, Tibetas kundze, – Sebastjans teica. – Es ņemšu istabu uz nedēļu.

Viņa no mājas tērpa kabatas izņēma atslēgu un sniedza Sebastjanam. – Tad jāmaksā viena mārciņa. Jau tagad.

– Jā, protams, – atbildēja Sebastjans un iebāza roku bikšu kabatā, bet saprata, ka tā ir tukša. Viņš pārbaudīja vēl vienu kabatu, tad vēl vienu, tomēr nekur naudas nebija. Beidzot viņš nometās uz ceļgaliem, atvēra savu ceļasomu un izmisīgi sāka meklēt naudu starp savām mantām.

Viesnīcniece iespieda rokas sānos, un smaids pazuda no viņas sejas. Sebastjans veltīgi rakņājās pa savām drēbēm un beidzot padevās. Viņš sabruka gultā un klusībā lūdzās, lai Tibija izrādītos līdzjūtīgāka nekā viņa skolas direktors.

Skolas direktors iekārtojās savā istabā Reformu klubā un pēc ātras noskalošanās dušā uzvilka smokingu. Virs izlietnes pieliktajā spogulī viņš pārliecinājās, vai tauriņš uzlikts pienācīgi, un tad nokāpa lejup, lai pievienotos saimniekam.

“Veco zēnu” biedrības priekšsēdētājs Niks Džads gaidīja pie kāpnēm un savu goda viesi pavadīja uz pieņemšanas zāli, kur jau bija sapulcējušies pārējie biedrības locekļi.

– Ko jūs dzersiet, direktor? – vaicāja priekšsēdētājs.

– Sauso šeriju, lūdzu.

Džada nākamie vārdi viņu samulsināja. – Ļaujiet man būt pirmajam, kas jūs apsveic, – viņš sacīja pēc tam, kad bija pasūtījis dzērienus. – Skolā ir parādījies Pīterhausas stipendiāts! Tas nu patiešām ir vērtīgs jūsu pēdējā darba gada pūliņu vainagojums.

Direktors nesacīja neko, tomēr apjauta, ka trīs nosvītrotās rindas viņa runas tekstā vajadzēs atjaunot. Ziņām par Kliftona izslēgšanu nebija steidzīgi jāizplatās. Galu galā tas zēns patiešām ieguva stipendiju mācībām Kembridžā un tas nemainīsies līdz pat sarunai ar atbildīgo ierēdni nākamajā rītā.

Diemžēl priekšsēdētājs nebija vienīgais, kurš atsaucās uz jaunumiem par Kliftona sasniegumu, un drīz vien direktoram kļuva skaidrs, ka nav iemesla zālē sanākušajiem izpaust to, ko viņš grasījās darīt nākamajā dienā. Viņš bija pārsteigts, ka paziņojums par stipendiātu izpelnījās tik ilgstošus aplausus.

Runa izdevās patiešām labi. Tiklīdz doktors Benkss-Viljamss apsēdās vietā, tik daudzi “Vecie zēni” vēlējās kāpt tribīnē un novēlēt viņam laimīgas dienas pensijā, ka viņš teju vai nokavēja pēdējo vilcienu uz Bīčkroftu. Tikai tad, kad viņš bija iekārtojies pirmās klases vagonā, domas atkal pievērsās Sebastjanam Kliftonam. Viņš sāka pierakstīt dažas frāzes rīta sanāksmei. “Standarti”, “atbilstība”, “gods “ un “disciplīna”. Tādi vārdi bija viņam prātā. Kad vilciens piestāja Bīčkroftas stacijā, pirmais runas uzmetums viņam jau bija gatavs.

Viņš kontrolierim pie barjeras pasniedza savu biļeti un priecīgi pamanīja, ka sieva viņu gaida, par spīti vēlajai stundai.

– Kā tev veicās? – viņa vaicāja, iekams vīrs paguva aizvērt automašīnas durvis.

– Ņemot vērā apstākļus, domāju, ka mana runa izdevās gluži labi.

– Ņemot vērā apstākļus?

Pa ceļam uz mājām Benkss-Viljamss paguva izstāstīt sievai par nepatīkamo tikšanos ar Kliftonu Londonas vilcienā.

– Ko tu esi nodomājis darīt šajā lietā? – sieva pavaicāja un atslēdza parādes durvis.

– Viņš man nav atstājis izvēli. No rīta paredzētajā sanāksmē man būs jāziņo, ka Kliftons ir izslēgts un šā iemesla pēc diemžēl septembrī neuzsāks mācības Kembridžā.

– Vai tas nav mazliet par traku? – Benksas–Viljamsas kundze minēja. – Varbūt viņam bija pat ļoti pamatots iemesls atrasties tajā Londonas vilcienā.

– Tad kālab viņš pameta vagonu, tiklīdz ieraudzīja mani? – Droši vien nevēlējās visu ceļu pavadīt kopā ar tevi, mans dārgais.

– Tikai neaizmirsti, ka es pieķēru viņu arī smēķējam! – direktors atgādināja, izlikdamies nedzirdam viņas piebildi.

– Un kāpēc lai viņš to nedrīkstētu? Viņš neatradās skolas telpās un vairs nebija in statu pupillari. Viņš vairs nav tavs uzraugāmais.

– Es viņam ļoti skaidri liku saprast, ka skolas noteikumi uz viņu attiecas līdz pat pēdējai semestra dienai un, tos pārkāpjot, viņam jārēķinās ar sekām.

– Vai tu gribēsi glāzīti kāda stiprāka dzēriena, dārgais?

– Nē, paldies. Mēģināšu labi izgulēties. Rīt gaidāma sarežģīta diena.

– Tev vai Kliftonam? – sieva vēl pavaicāja un tad nodzēsa gaismu.

Sebastjans sēdēja uz gultas malas un Tibetas kundzei izstāstīja visu, kas tajā dienā bija atgadījies. Viņš neslēpa pilnīgi neko, pat parādīja viņai skolas direktora vēstuli.

– Vai tev neliekas, ka būtu gudri doties uz mājām? Vecāki taču ārkārtīgi uztrauksies, kad pārradīsies, bet tevis tur nebūs. Un tu nevari būt pilnīgi drošs, ka direktors tevi patiešām izslēgs no skolas.

– Ticiet man, Tibetas kundze. Viņš jau ir izlēmis un rīt sanāksmē paziņos šos jaunumus.

– Tomēr tev vajadzētu doties uz mājām.

– Es taču nevaru! Tagad, kad esmu tik ļoti pievīlis vecākus. Viņi vienmēr ir gribējuši, lai es mācos Kembridžā. Šo izgāšanos viņi man nemūžam nepiedos.

– Es gan tik pārliecināta nebūtu, – atteica Tibetas kundze. – Mans tēvs allaž mēdza sacīt: “Ja tevi kaut kas nomāc, izgulies un lēmumu pieņem no rīta, citādi izdarīsi ko tādu, ko vēlāk nāksies nožēlot.” Rīts gudrāks par vakaru.

– Man taču pat nav, kur pārlaist nakti.

– Neesi nu tāds muļķis. – Tibetas kundze apskāva viņa plecus. – Tu vari pārnakšņot šeit. Tikai ne jau ar tukšu vēderu. Kad būsi izsaiņojis mantas, nāc lejā un pievienojies man virtuvē.

– Man ir problēmas ar trešo galdiņu, – pavēstīja viesmīle, kad bija atgrūdusi vaļā durvis un ienākusi virtuvē.

– Kādas problēmas, Dženisa? – Tibetas kundze rimti vaicāja, pāršķeldama divu olu čaumalas un to saturu uzliedama uz lielas pannas.

– Es nespēju saprast ne vārda no tā, ko viņi saka.

– Ak, jā. Ferēra kungs un kundze. Man liekas, ka viņi ir francūži. Tev jāzina tikai divi vārdi. Deux un oeuf. – Dženisa neizskatījās pārliecināta. – Tu tikai runā lēnām, – brīdināja Tibetas kundze, – un nepacel balsi. Viņi taču nav vainīgi, ja nespēj sarunāties angļu valodā.

– Vai jūs gribētu, lai es ar viņiem aprunājos? – vaicāja Sebastjans, kad bija nolicis nazi un dakšiņu.

– Vai tu zini franču valodu? – vaicāja Tibetas kundze un nolika pannu uz plīts.

– Jā, zinu gan.

– Tad, laipni lūdzu!

Sebastjans piecēlās no galda un sekoja Dženisai uz ēdamistabu. Visi deviņi galdiņi bija aizņemti. Dženisa tuvojās pusmūža pārim, kas sēdēja pie galdiņa telpas tālākajā stūrī.

– Bonjour, monsieur, – Sebastjans sacīja franču valodā. – Comment puis-je vous aider? – Viņš sveicināja un vaicāja, kā var palīdzēt.

Pārsteigtais viesis veltīja Sebastjanam iztrūcinātu skatienu. – Somos español.

– Buenas dias, señor. Cómo puedo ayudarle? – turpināja Sebastjans. Dženisa nogaidīja, līdz Ferēra kungs un kundze bija beiguši sarunu ar Sebastjanu. – Volveré en uno momento, – viņš noteica un atgriezās virtuvē.

– Ko tad tavi franču draugi vēlējās? – Tibetas kundze vaicāja un pārsita vēl divas olas.

– Viņi ir spāņi, nevis francūži, – paskaidroja Sebastjans. – Un gribēja mazliet apgrauzdētu tumšo maizi, divas olas, kas vārītas trīs minūtes, un divas tases melnas kafijas.

– Vai vēl kaut ko?

– Jā, viņi gribēja uzzināt, kā nokļūt līdz Spānijas vēstniecībai.

– Dženisa, tu parūpējies par kafiju un tostermaizi, bet es sagatavošu olas.

– Ko es varu palīdzēt? – vaicāja Sebastjans.

– Vestibilā uz galda ir telefonu grāmata. Sameklē Spānijas vēstniecību, pēc tam atrodi to kartē un paskaidro viņiem, kā turp nokļūt.

– Starp citu, – piebilda Sebastjans un nolika uz galda sešu pensu monētu, – viņi man iedeva šo.

Tibetas kundze pasmaidīja. – Tava pirmā dzeramnauda.

– Mana pirmā nopelnītā nauda, – precizēja Sebastjans un pastūma monētu pāri galdam. – Tagad esmu jums parādā jau mazāk. – Viņš izgāja no virtuves, vairs nesacījis ne vārda, un paņēma telefonu grāmatu no vestibila galda, atrada Spānijas vēstniecības adresi, tad izpētīja kartē, kur tā atrodas, un Ferēra kungam ar kundzi izstāstīja, kurp jādodas. Pēc dažiem mirkļiem viņš atgriezās virtuvē ar kārtējo sešu pensu monētu saujā.