žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Tā tik turpini, – sacīja Tibetas kundze, – un es tevi ņemšu par savu partneri.

Sebastjans novilka žaketi, uzrotīja piedurknes un piegāja pie izlietnes.

– Ko tu tagad darīsi?

– Nomazgāšu traukus, – viņš paskaidroja un atgrieza karstā ūdens krānu. – Vai tad filmās nerāda, ka viesnīcas iemītnieki, kuri nevar samaksāt rēķinu, mazgā traukus?

– Varu saderēt, ka šī tev ir vēl viena pirmā reize, – noteica Tibetas kundze un uz divām ceptajām olām uzlika divas bekona šķēles. – Pirmais galdiņš. Remsbotoma kungs ar kundzi no Jorkšīras. Arī no viņu sacītā es nespēju saprast ne vārda. Pasaki man, Sebastjan, – viņa vaicāja, kad Dženisa izgāja no virtuves, – vai tu runā vēl kādās svešvalodās?

– Vācu, itāliešu, franču un ivritā.

– Ivritā? Vai tu esi ebrejs?

– Nē, neesmu. Taču skolā man bija viens draugs ebrejs, kurš ķīmijas stundu laikā man šo to iemācīja.

Tibetas kundze iesmējās. – Es domāju, ka tev pēc iespējas ātrāk jādodas uz Kembridžu, jo tu neesi pietiekami kvalificēts, lai strādātu par trauku mazgātāju!

– Es nedošos uz Kembridžu, Tibetas kundze, – Sebastjans viņai atgādināja, – un vainot varu vienīgi pats sevi. Es plānoju doties uz Ītonskvēru un noskaidrot, kur dzīvo mans draugs Bruno Martiness. Piektdien pievakarē viņam vajadzētu būt mājās no skolas.

– Laba doma, – piekrita Tibetas kundze. – Viņš jau nu noteikti zinās, vai tu esi izslēgts no skolas vai tikai… kāds bija tas otrs vārds?

– Atstādināts, – paskaidroja Sebastjans. Tobrīd virtuvē atgriezās Dženisa ar diviem tukšiem šķīvjiem, labāko novērtējumu, kādu vien pavārs var vēlēties. Viņa tos pasniedza Sebastjanam un tad paņēma nākamo vārīto olu porciju.

– Piektais galdiņš, – Tibetas kundze viņai atgādināja.

– Un devītais galdiņš vēlas papildinājumu brokastu pārslām, – Dženisa piebilda.

– Tad paņem jaunu iepakojumu no pieliekamā, miegainā aitasgalva!

Trauku mazgāšanu Sebastjans pabeidza, kad bija jau pāri desmitiem. – Ko tagad? – viņš vaicāja.

– Dženisa ar putekļusūcēju iztīrīs ēdamzāli un uzklās galdiņus rītdienas brokastīm, bet es sakopšu virtuvi. Izrakstīšanās no viesnīcas ir divpadsmitos. Kad viesi būs devušies projām, mēs nomainīsim gultas veļu, saklāsim gultas un aplaistīsim kastēs iedēstītās puķes.

– Un kas būtu darāms man? – Sebastjans vaicāja, nolocīdams piedurknes uz leju.

– Ar autobusu jāaizbrauc uz Ītonskvēru un jāuzzina, vai tavs draugs atgriezīsies piektdien. – Sebastjans uzvilka žaketi. – Tikai vispirms saklāj savu gultu un sakārto istabu.

Viņš iesmējās. – Jūs jau sākat runāt gluži kā mana māte.

– Es to uztveršu kā komplimentu. Tikai papūlies atgriezties līdz pulksten vieniem. Es te gaidu dažus vāciešus, un tu varētu būt noderīgs. – Sebastjans devās uz durvju pusi. – Tev būs vajadzīgas šīs, – viņa sacīja un sniedza Sebastjanam divas sešpensu monētas. – Protams, ja vien tu negribi no Ītonskvēra atpakaļ nākt kājām.

– Paldies, Tibetas kundze.

– Tibija. Ir taču pavisam skaidri redzams, ka tu te būsi pastāvīgais iemītnieks.

Sebastjans ielika naudu kabatā un nomutēja sievieti uz abiem vaigiem. Tas pirmo reizi lika Tibetas kundzei zaudēt valodu.

Iekams viņa bija attapusies, Sebastjans izgāja no virtuves, devās augšup pa kāpnēm, saklāja gultu un sakārtoja istabu. Pēc tam viņš atgriezās vestibilā un pievērsās kartes pētīšanai.

Pirms viņš devās ārā, Tibetas kundze viņam ieteica braukt ar trīsdesmit sesto autobusu līdz pieturai “Slounskvērs” un tālāk iet kājām.

Aizvēris viesu nama durvis, Sebastjans tūdaļ ievēroja, cik daudz cilvēku steidzas savās gaitās visos virzienos, turklāt pilnīgi atšķirīgā gaitā, nekā to darīja Bristoles iedzīvotāji. Viņš iestājās autobusa gaidītāju rindā un pētīja, kā aizbrauc vairāki sarkani divstāvu autobusi, līdz parādījās viens ar numuru trīsdesmit seši. Viņš uzkāpa otrajā stāvā un apsēdās pašā priekšā, jo vēlējās labi saskatīt visu, kas notiek.

– Kur braucam, jaunais cilvēk? – kontrolieris vaicāja.

– Uz Slounskvēru, – atbildēja Sebastjans. – Un, lūdzu, vai jūs man varētu pateikt, kad jāizkāpj?

– Divi pensi.

Sebastjans ar sajūsmu noskatījās garāmslīdošajās ainavās. Marmora arka, Parkleina, Haidparka stūris. Tomēr viņš centās koncentrēties un izdomāt, ko īsti iesāks, kad būs nonācis savā galamērķī. Viņš gan zināja, ka Bruno dzīvo Ītonskvērā, taču precīzu adresi pat nenojauta un gluži vienkārši cerēja, ka laukums nebūs plašs.

– Slounskvērs! – uzsauca kontrolieris, kad autobuss piebremzēja pieturā.

Sebastjans ātri nosteidzās lejā pa kāpnēm. Nonācis uz ietves, viņš sāka meklēt norādes. Skatiens aizkavējās pie Royal Court teātra ēkas, kur Džona Plauraita spēlēja izrādē “Krēsli”. Viņš ieskatījās kartē, pagāja garām teātra ēkai un devās pa labi, aprēķinājis, ka Ītonskvērs ir tikai pāris simtus jardu attālumā. To sasniedzis, viņš palēnināja gaitu un cerēja kaut kur ieraudzīt dona Pedro sarkano Rolls-Royce, taču no šīs automašīnas nebija ne vēsts. Sebastjans secināja, ka nāksies stundām ilgi meklēt vajadzīgo numuru, ja vien viņam neuzsmaidīs īpaša veiksme.

Ejot pa ietvi, viņš pamanīja, ka apmēram puse ēku pārbūvētas par daudzdzīvokļu namiem, pie kuru durvīm blakus zvana pogai ir izliktas plāksnītes ar iemītnieku uzvārdiem. Pārējām bija tikai misiņa klauvēkļi un plāksnīte ar uzrakstu “Tirgotājiem”. Sebastjans nojauta, ka Bruno tēvs nepieder pie cilvēkiem, kuri dalītu parādes durvis ar vēl kādu citu.

Viņš stāvēja uz pirmā numura ēkas kāpņu augšējā pakāpiena un nospieda tirgotājiem paredzēto zvana pogu. Pēc dažiem mirkļiem durvis atvēra virssulainis melnā garā žaketē un baltā kaklasaitē. Sebastjanam tas atgādināja Mārsdenu un Beringtonholu.

– Es meklēju Martinesa kungu, – Sebastjans pieklājīgi sacīja.

– Šeit nedzīvo tāds kungs, – virssulainis atteica un aizvēra durvis, iekams Sebastjans paguva vaicāt, vai viņš gadījumā nezina, kur Martinesa kungu varētu meklēt.

Nākamās stundas laikā Sebastjans uzklausīja ļoti daudz ko. Sākot ar “tāds te nedzīvo!” un durvju aizciršanu viņam pašā deguna priekšā. Otrā stunda jau tuvojās beigām. Viņš bija sasniedzis laukuma tālāko galu. Kādā namā uz viņa jautājumu kalpone atbildēja ar pretjautājumu: – Vai tas ārzemju kungs, kurš brauc ar sarkanu Rolls-Royce?

– Jā, tas ir viņš, – Sebastjans apstiprināja, atvieglojuma pārņemts.

– Domāju, ka atradīsiet viņu četrdesmit ceturtajā numurā. Divas mājas tālāk, – paskaidroja kalpone un ar žestu norādīja pa labi.

– Ļoti pateicos! – Sebastjans sacīja un veiklā solī devās uz četrdesmit ceturto numuru, uzsteidzās augšup pa kāpnēm, dziļi ieelpoja un ar misiņa klauvēkli divreiz piesita pie durvīm.

Pagāja zināms laiks, līdz durvis atvērās un Sebastjana priekšā nostājās smagnējas miesasbūves cilvēks, augumā krietni pāri sešām pēdām, turklāt viņš daudz vairāk līdzinājās bokserim, nevis virssulainim.

– Ko jūs vēlaties? – viņš vaicāja. Tādu akcentu Sebastjans vēl nebija dzirdējis un tālab neatpazina.

– Gribēju vaicāt, vai šeit dzīvo Bruno Martiness.

– Un kurš pēc viņa vaicā?

– Mani sauc Sebastjans Kliftons.

Vīrieša balss tonis piepeši mainījās. – Jā, esmu dzirdējis, ka viņš jūs sarunās piemin, tikai pašlaik viņa nav.

– Vai jūs zināt, kad viņš tiek gaidīts atgriežamies?

– Manuprāt, dzirdēju Martinesa kungu sakām, ka viņš atgriezīsies piektdien pievakarē.

Nolēmis vairs jautājumus neuzdot, Sebastjans gluži vienkārši pateicās par informāciju. Milzis mazliet palocīja galvu un spēcīgi aizcirta durvis.

Sebastjans skriešus traucās atpakaļ uz Slounskvēra pieturas pusi, jo vēlējās atgriezties laikus un palīdzēt Tibetas kundzei sazināties ar viesiem vāciešiem. Viņš iekāpa pirmajā autobusā, kas brauca Pedingtonas virzienā. Viesu namā viņš pievienojās Tibetas jaunkundzei un Dženisai virtuvē.

– Vai tev paveicās, Sebastjan? – viesnīcniece vaicāja, iekams viņš bija paguvis apsēsties.

– Man izdevās atrast, kur dzīvo Bruno, – triumfējot atbildēja Sebastjans, – un…

– Ītonskvērā, četrdesmit četri, – pateica Tibetas kundze un nolika Sebastjanam priekšā šķīvi ar cīsiņiem un kartupeļu biezeni.

– Kā jūs to zināt?

– Arī telefonu grāmatā ir minēts kāds Martinesa kungs, bet es iedomājos to par vēlu. Tu jau biji aizgājis. Vai tu noskaidroji, kad viņš atgriezīsies?

– Jā, kaut kad piektdien pievakarē.

– Tad jau es esmu saistīta ar tevi vēl pāris dienas. – Sebastjans izskatījās apmulsis, un Tibetas kundze piebilda: – Un tas būs gaužām labi, jo vācieši paliks līdz piektdienas pēcpusdienai. Tad nu tu… – Kāds spēcīgi pieklaudzināja pie durvīm. – Ja nekļūdos, tad tas droši vien ir Krolla kungs ar saviem draugiem. Nāc nu līdzi, Sebastjan, paskatīsimies, vai tu spēsi saprast kaut vārdu no tā, ko viņi sacīs!

Sebastjans negribīgi pameta cīsiņus un biezeni, lai sekotu Tibetas kundzei. Tiklīdz durvis vērās vaļā, viņš jau stāvēja viesnīcniecei blakus.

Nākamo četrdesmit astoņu stundu laikā Sebastjanam izdevās noķert tikai dažus miega mirkļus. Viņš nesa ceļasomas augšup un lejup pa kāpnēm, pasūtīja taksometrus, pasniedza dzērienus un, kas bija vissvarīgākais, tulkoja virkni visdažādāko jautājumu. Uz lielāko daļu no tiem Tibetas kundze prata atbildēt, pat neielūkojoties uzziņu krājumos. Ceturtdienas vakarā Sebastjanam tika uzdots jautājums, uz kuru viņš nespēja atbildēt. Viņš nosarka. Palīgā piesteidzās Tibetas kundze.

– Pateic, ka meitenes viņi atradīs Soho Windmill teātrī.

Vācieši zemu paklanījās.

Kad vācieši piektdienas pēcpusdienā devās projām, Krolla kungs iedeva Sebastjanam mārciņu un draudzīgi paspieda roku. Sebastjans sniedza naudu Tibetas kundzei, taču viņa atteicās to pieņemt un sacīja: – Tā ir tava. Tu to esi vairāk nekā pelnījis.

– Bet es joprojām neesmu norēķinājies par istabu un ēdienu. Ja es to neizdarīšu, tad mana vecmāmiņa, kas reiz bija menedžere viesnīcā Bristolē, man to nepiedos.

Tibetas kundze apskāva jaunekli. – Lai tev veicas, Sebastjan! – viņa novēlēja. Beidzot palaidusi viņu vaļā, kundze pakāpās sāņus un piebilda: – Novelc bikses!

Sebastjans izskatījās vēl vairāk apmulsis, nekā tad, kad Krolla kungs bija vaicājis, kur var atrast striptīza dejotājas.

– Man tās noteikti jāizgludina, ja vien tu negribi izskatīties, kā tikko no darba pārnācis.

– Es īsti neesmu pārliecināts, vai viņš ir mājās, – teica vīrs, kuru Sebastjans nespētu aizmirst nekad, – taču es paskatīšos.

– Sebastjan! – vārds atbalsojās marmorētajā gaitenī. – Es tik ļoti priecājos tevi redzēt, veco zēn! – Bruno piebilda, kad draudzīgi spieda viesim roku. – Jau baidījos, ka nekad tevi vairs neredzēšu, ja baumas izrādīsies patiesas.

– Kādas baumas?

– Karl, lūdzu, parūpējies, lai Elena mums uzklāj galdu viesistabā.

Bruno vadīja draugu dziļāk mājā. Bīčkroftā līderis allaž bija Sebastjans, bet Bruno viņam sekoja. Tagad lomas bija mainījušās, un ciemiņš pa pēdām namatēvam gāja uz viesistabu. Sebastjans vienmēr bija domājis, ka audzis komforta apstākļos, pat varētu teikt, ar zināmu luksu, taču tajā viesistabā ieraudzītais laikam arī kādas zemes valdniekam liktu izbrīnā noelsties. Gleznas, mēbeles, pat paklāji lieliski iederētos muzejā.

– Kādas baumas? – Sebastjans nervozi atkārtoja savu jautājumu un apsēdās uz pašas dīvāna maliņas.

– Pēc mirkļa es to pateikšu, – Bruno sacīja. – Vispirms paskaidro, kālab tu tik piepeši pazudi? Tikko tu vēl kopā ar mani un Viku sēdēji istabā, bet jau nākamajā izgaisi.

– Vai direktors nākamās dienas sanāksmē neko nesacīja?

– Nepieminēja ne ar vārdu. Un tas tikai vairoja noslēpumainību. Katram, protams, bija sava teorija. Internāta vadītājs un Benkss-Viljamss klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši. Neviens nezināja, kādi ir fakti un kas tikai izdomāts. Es pavaicāju internāta pārraudzei, taču viņa, tiklīdz tika pieminēts tavs vārds, vairs nebija piedabūjama neko pateikt. Un tas nu nekādi nav viņai raksturīgi. Viks bažījās par ļaunāko. Taču tu jau zini… viņam glāze vienmēr ir pustukša. Viņš bija pārliecināts, ka tu esi izslēgts no skolas un mēs par tevi vairs neko nedzirdēsim. Tomēr es viņam teicu, ka mēs visi vēl satiksimies Kembridžā.

– Baidos, ka tā vis nebūs, – iebilda Sebastjans. – Vikam bija taisnība. – Un viņš izstāstīja draugam visu, kas bija atgadījies kopš sarunas ar skolas direktoru. Bruno nebija ne mazāko šaubu par to, cik izmisis draugs juties par zaudēto mācību vietu universitātē.

Kad Sebastjana stāsts bija galā, Bruno teica: – Tad tālab direktors mani iesauca savā kabinetā pēc trešdienas rīta sapulces.

– Kādu sodu dabūji tu?

– Tika anulēts mans grupas vecākā statuss, turklāt arī izteikts brīdinājums par to, ka jebkādas jaunas neapdomības man nozīmēs atstādināšanu.

– Un es būtu ticis sveikā tikai ar atstādināšanu, – noteica Sebastjans. – Ja vien direktors nebūtu mani pieķēris smēķējam Londonas vilcienā.