– Kāpēc tu brauci uz Londonu, ja reiz tev bija biļete uz Bristoli?

– Es te grasījos padzīvoties līdz piektdienai un tad pēdējā semestra dienā atgriezties mājās. Mammai un tētim līdz rītdienai jau vajadzētu būt atpakaļ no Amerikas. Tad nu es nospriedu, ka viņi nemaz neuzzinātu par notikušo. Ja es vilcienā nebūtu saskrējies ar skolas direktoru, tad būtu izsprucis cauri sveikā.

– Bet, ja tu šodien ar vilcienu aizbrauksi uz Bristoli, viņi joprojām būs neziņā par notikušo.

– Tas nav iespējams, – iebilda Sebastjans. – Neaizmirsti, ko teica direktors. “Noteikumi attiecas uz tevi līdz pat pēdējai semestra dienai!” – Viņš attēloja direktoru. – “Ja tu pārkāpsi kaut vienu no tiem, es pārskatīšu savu lēmumu attiecībā uz Kembridžu. Vai saprati?” Un tikai stundu pēc tam, kad biju izgājis no viņa kabineta, es pārkāpu veselus trīs noteikumus viņam pašā deguna galā.

Istabā ienāca kalpone, nesdama lielu sudraba paplāti, kas bija piekrauta ar ēdienu, kādu neviens no viņiem Bīčkroftā pat necerētu ieraudzīt.

Bruno apzieda ar sviestu vēl gluži siltu mafinu. – Kad būsim padzēruši tēju, tev vajadzētu doties atpakaļ uz viesu namu un paņemt savas mantas. Šonakt tu varēsi palikt šeit. Un mēs mēģināsim izdomāt, kā rīkoties tālāk.

– Ko tavs tēvs par to sacīs?

– Mājupceļā es viņam pateicu, ka, nebijis tevis, es septembrī nemaz nevarētu doties uz Kembridžu, jo tu uzņēmies visu vainu. Viņš sacīja, ka man ir paveicies ar tādu draugu un viņš personīgi vēlētos tev pateikties.

– Ja Benkss-Viljamss tevi būtu izsaucis pirmo, tu būtu rīkojies tieši tāpat.

– Ne jau tur tā lieta, Sebastjan. Tevi ķēra pirmo, es tiku cauri ar nelielām nepatikšanām, bet Viks vispār izspruka sveikā. Un tieši laikā, jo arī Viks bija cerējis ar Rūbiju iepazīties intīmākos apstākļos.

– Rūbija, – atkārtoja Sebastjans. – Vai uzzināji, kas notika ar viņu?

– Pazuda tajā pašā dienā, kad tu. Pavārs teica, ka mēs viņu vairs neredzēšot.

– Un tu joprojām domā, ka man ir cerības mācīties Kembridžā?

Abi puiši apklusa.

– Elena, – sacīja Bruno, kad kalpone ienāca ar milzīgu augļu kūku uz šķīvja. – Mans draugs atgriezīsies Pedingtonā, lai paņemtu savas mantas. Palūdz šoferim, lai viņu turp aizved! Un tikmēr sakārto viesu guļamistabu.

– Diemžēl šoferis tikko devās uz biroju pakaļ tavam tēvam. Domāju, ka viņi neatgriezīsies ātrāk kā uz vakariņu laiku.

– Tad tev nāksies braukt ar taksometru, – secināja Bruno. – Taču vispirms tev jānogaršo mūsu pavāra ceptā augļu kūka.

– Man tik tikko pietiek naudas autobusam, kur nu vēl taksometram, – nočukstēja Sebastjans.

– Es pasūtīšu taksometru un likšu, lai pieskaita mana tēva rēķinam, – noteica Bruno un paņēma tortes nazi.

– Tie taču ir brīnišķīgi jaunumi, – sacīja Tibetas kundze, kad Sebastjans viņai bija izstāstījis visu, ko tikko piedzīvojis. – Tomēr es joprojām domāju, ka tev jāpiezvana saviem vecākiem un jāpasaka, kur tu esi. Galu galā tu vēl aizvien skaidri nezini, vai patiešām esi zaudējis savu vietu Kembridžā.

– Rūbija ir atlaista no darba, mans internāta pārzinis nevēlas par šo tematu runāt, pat pārraudze, kura nekad nekavējas paust savu viedokli, nesaka ne vārda. Varu droši apliecināt, Tibetas kundze, ka uz Kembridžu man nebūs jādodas. Jebkurā gadījumā, mani vecāki no Amerikas būs atgriezušies tikai rīt, tāpēc es nevarētu ar viņiem sazināties pat tad, ja ļoti vēlētos.

Tibetas kundze tomēr uzstāja, ka tas ir labs padoms. – Ja reiz tu tagad aizbrauc, – viņa sacīja, – tad jau dodies uz istabu un paņem savas lietas, lai varu to istabu izmantot. Man jau nācās atraidīt trīs potenciālos klientus.

– Rīkošos tik ātri, cik vien varēšu. – Sebastjans izgāja no virtuves un uzskrēja augšā pa kāpnēm. Visu sakārtojis un salicis mantas somā, viņš uzkopa istabu un atgriezās pie Tibetas kundzes un Dženisas, kuras viņu jau gaidīja vestibilā.

– Šī bija atmiņā paliekoša nedēļa. Patiešām atmiņā paliekoša, – noteica Tibetas kundze un atvēra parādes durvis. – Mēs ar Dženisu to diezin vai aizmirsīsim.

– Kad es rakstīšu memuārus, Tibij, tev būs veltīta vesela nodaļa, – Sebastjans sacīja, kad abi kopā bija izgājuši uz ietves.

– Tu mūs abas aizmirsīsi vēl krietni pirms tam, – viesnīcniece sapņaini noteica.

– Pat neceri. Šīs kļūs par manām otrajām mājām. Tu vēl redzēsi. – Sebastjans uzspieda skūpstu Dženisai uz vaiga un pēc tam cieši apskāva Tibetas kundzi. – No manis tik viegli vis vaļā netiksiet! – viņš piebilda.

Taksometrs uzsāka ceļu uz Ītonskvēru. Tibetas kundze un Dženisa māja atvadas. Tibijai gribējās vēlreiz atgādināt, lai taču Sebastjans piezvana mātei, tiklīdz viņa būs atgriezusies no Amerikas, tomēr viņa zināja, ka tāda runāšana būtu bezjēdzīga.

– Dženisa, ej un nomaini gultas veļu septītajā numurā, – viņa sacīja, kad taksometrs ielas galā pagriezās pa labi un izzuda skatienam. Tibetas kundze ātri iesteidzās mājā. “Ja Sebastjans negrasās sazināties ar māti, tad to izdarīšu es,” viņa nosprieda.

Tajā vakarā Bruno tēvs aizveda jaunekļus vakariņās uz Ritz. Atkal šampanietis un Sebastjana pirmā pieredze austeru ēšanā. Dons Pedro vēlreiz pateicās dēla draugam par vainas uzņemšanos un līdz ar to saglabāto iespēju Bruno mācīties Kembridžā. – Tik raksturīgi britiem, – viņš nemitējās atkārtot.

Bruno klusi ēda un sarunā tikpat kā neiesaistījās. Visa iepriekš izrādītā pārliecība par sevi tēva klātbūtnē likās pazudusi. Vakara lielākais pārsteigums izrādījās tas, ka Bruno ir arī divi vecākie brāļi, kā pavēstīja dons Pedro. Djego un Luiss. Par viņiem dons Pedro nekad iepriekš nebija runājis, un pavisam noteikti viņi Bruno nebija apciemojuši Bīčkroftas abatijā. Sebastjans vēlējās pavaicāt par iemesliem, bet ieraudzīja, ka draugs sēž ar nodurtu galvu, un nolēma pagaidīt līdz brīdim, kad abi būs palikuši divatā.

– Viņi kopā ar mani strādā mūsu ģimenes biznesā, – dons Pedro skaidroja.

– Un kāds ir jūsu ģimenes bizness? – Sebastjans gluži nevainīgi jautāja.

– Imports un eksports, – dons Pedro pateica, sīkāk neko nepaskaidrojot.

Dons Pedro savam jaunajam viesim piedāvāja pirmo reizi pamēģināt cigāru un vēlējās zināt, ko Sebastjans ir nodomājis darīt tagad, kad ceļš uz Kembridžu ir slēgts. Starp klepošanas lēkmēm Sebastjans pamanījās atbildēt: – Laikam jau vajadzēs meklēt darbu.

– Varbūt tu gribētu nopelnīt kādas simt mārciņas skaidrā naudā? Man Buenosairesā ir kāds darbiņš, ko tu varētu paveikt. Mēneša beigās tu jau būtu atpakaļ Anglijā.

– Paldies, kungs. Tas ir patiešām dāsns piedāvājums. Kas man būs jādara, ja maksāsiet tik lielu summu?

– Nākamajā pirmdienā brauc ar mani kopā uz Buenosairesu, dažas dienas paviesojies manā mājā, pēc tam ar kuģi “Karaliene Mērija” atgriezies Sauthemptonā un atved kādu sainīti.

– Kāpēc tieši es? Skaidrs, ka ar tik vienkāršu uzdevumu tiktu galā jebkurš no jūsu padotajiem.

– Tāpēc ka sainītī būs dzimtas īpašums, – nekavējoties atbildēja dons Pedro. – Un man ir nepieciešams kāds, kurš runā gan spāņu, gan angļu valodā, un turklāt viņam jābūt uzticamam. Tas, kā tu izturējies, kad Bruno bija nelaimē, mani pārliecināja, ka tu esi īstais cilvēks. – Paskatījies uz Bruno, viņš piebilda: – Un varbūt tādējādi es varu tev pateikties.

– Kungs, jūs esat ļoti laipns, – sacīja Sebastjans, nespēdams noticēt savai veiksmei.

– Es tev iedošu desmit mārciņas avansā, – dons Pedro teica un izņēma no kabatas naudas maku. – Atlikušās deviņdesmit mārciņas tu saņemsi dienā, kad kuģosi atpakaļ uz Angliju. – Viņš sadabūja divas piecu mārciņu banknotes un pastūma pāri galdam. Tik daudz naudas Sebastjanam nebija piederējis vēl nekad dzīvē. – Izklaidējieties abi ar Bruno šajā nedēļas nogalē! Galu galā, esat to nopelnījuši.

Bruno neko neteica.

Tiklīdz pēdējais viesis bija apkalpots, Tibetas kundze deva rīkojumu Dženisai ar putekļusūcēju iztīrīt ēdamzāli un saklāt galdus nākamajām brokastīm. Vēl piekodinājusi neaizmirst par trauku mazgāšanu, Tibetas kundze uzsteidzās augšstāvā. Dženisa pieņēma, ka viņa dodas uz savu kabinetu, lai sagatavotu iepirkšanās sarakstu nākamajam rītam. Taču viesnīcniece tikai apsēdās pie rakstāmgalda un skatījās uz telefonu. Viņa ielēja sev glāzi viskija, un to viņa reti darīja, iekams pēdējais viesis bija devies pie miera. Tibija iedzēra lielu malku un paņēma telefona klausuli.

– Savienojiet mani ar izziņu biroju, – viņa sacīja un gaidīja, kad atskanēs atbilde.

– Kā sauc to cilvēku? – viņai vaicāja. – Harijs Kliftona kungs, – viņa teica.

– Kurā pilsētā?

– Bristolē. – Adrese?

– Man tā nav zināma, taču viņš ir slavens rakstnieks, – paskaidroja Tibetas kundze, pūlēdamās izklausīties pēc senas Kliftonu paziņas. Viņa kādu laiku gaidīja un jau sāka bažīties, ka savienojums ir pārtraukts.

Tad atkal kāds sacīja: – Diemžēl liekas, ka nevarēšu jūs savienot. Telefona numurs nav pieejams izziņu meklētājiem.

– Šis ir ārkārtas gadījums.

– Atvainojiet, kundze, bet es nevarētu jūs savienot pat tad, ja jūs būtu Anglijas karaliene.

Tibetas kundze nolika telefona klausuli. Viņa sēdēja un prātoja, vai tiešām ir tikai viens veids, kā sazināties ar Kliftona kungu. Tad viņa iedomājās par Dženisu un atgriezās virtuvē.

– Kur tu parasti pērc tās grāmatas mīkstajos vākos, kuras lasi, kad vien rodas iespēja? – viņa vaicāja Dženisai.

– Stacijā, pa ceļam uz darbu, – Dženisa atteica, turpinādama trauku mazgāšanu. Tibetas kundze notīrīja AGA plīti un pārdomāja Dženisas vārdus. Apmierināta ar paveikto, viņa nosēja un rūpīgi salocīja priekšautu, paņēma iepirkumu grozu un pavēstīja: – Es dodos uz veikaliem.

Izgājusi no viesu nama, viņa nepagriezās pa labi, kā bija ieradusi darīt katru rītu, lai steigtos pie miesnieka, kur izvēlētos labāko dāņu bekonu, bet pēc tam ietu uz augļu un dārzeņu veikalu, kur iegādātos svaigākos augļus, tad uz maiznīcu pēc karstiem klaipiņiem, kas tikko izņemti no krāsns – un pat tādā gadījumā viņa tos nopirktu tikai tad, ja cena būtu pieņemama. Taču tajā dienā viņa pagriezās pa kreisi un aizsoļoja Pedingtonas stacijas virzienā.

Viņa cieši turēja somu rokā, jo viesi itin bieži bija brīdinājuši, ka, sperot kāju Londonas ielās, ir ļoti jāuzmanās no zagļiem. Un Sebastjans bija jaunākais piemērs. Puisis savam vecumam bija ļoti pieaudzis, taču joprojām gluži naivs.

Tibetas kundzi pārņēma satraukums, kad viņa šķērsoja ielu un iekļāvās gājēju straumē, kas devās uz staciju. Varbūt viņa nervozēja, jo nekad agrāk nebija iegājusi grāmatu veikalā? Kopš viņas vīrs un mazais dēliņš pirms piecpadsmit gadiem tika nogalināti uzlidojumā, kad ienaidnieka lidmašīnas bombardēja Īstendu, viņai nebija īpaši daudz laika lasīšanai. Ja viņas puisēns būtu palicis dzīvs, viņš būtu apmēram Sebastjana vecumā.

Palikusi bez pajumtes, Tibija devās uz rietumiem, gluži kā putns, kas meklē vietu, kur vairāk barības. Viņa sāka strādāt viesu namā “Drošais patvērums”, kur veica visādus darbus. Pēc trijiem gadiem viņa kļuva par viesmīli. Kad viesu nama īpašnieks nomira, viņa ne tik daudz mantoja šo īpašumu, kā gluži vienkārši to pārņēma, jo banka meklēja kādu, kurš būtu gatavs turpināt kredīta maksājumus.

Viņai neklājās viegli, likās, ka bankrots vairs nav aiz kalniem, bet tūkstoš deviņi simti piecdesmit pirmajā gadā kā negaidīts glābiņš nāca Britu festivāls, kas Londonai piesaistīja miljons papildu tūristu. Viesu namam pirmo reizi radās iespēja gūt peļņu. Tā pieauga ar katru gadu, kaut tikai mazliet, un beidzot kredīts bija nomaksāts. Viesnīca pilnībā piederēja viņai. Ziemā izdzīvot palīdzēja regulārie apmeklētāji, uz kuriem viņa varēja paļauties. Viņa bija jau sen ielāgojusi, vērojot citu pieredzi, ka nevar paļauties tikai uz īslaicīgas peļņas iespējām.

Stacijā nokļuvusi, Tibetas kundze pārtrauca gremdēšanos atmiņās un sāka ar skatienu meklēt grāmatveikalu. Beidzot viņa pamanīja izkārtni – “V. H. Smits”. Viņa vēroja, kā rūdītie ceļotāji steidzas veikalā un ārā no tā. Lielākā daļa bija iegādājušies vien rīta laikrakstu par puspeniju, taču bija arī tādi, kas veikala dziļumā staigāja gar grāmatu plauktiem.

Beidzot viņa iegāja veikalā, bet palika bezpalīdzīgi stāvam telpas vidū, citiem apmeklētājiem ceļā. Pamanījusi sievieti, kura telpas tālākajā galā izlika grāmatas plauktos, Tibija devās pie viņas, taču netraucēja viņas darbu.

Pārdevēja pacēla galvu. – Vai varu jums palīdzēt, kundze? – viņa pieklājīgi vaicāja.

– Vai esat dzirdējusi par rakstnieku Hariju Kliftonu?

– Jā, gan, – pārdevēja atteica. – Viņš ir viens no mūsu pircēju iecienītākajiem autoriem. Vai jūs meklējat kādu konkrētu grāmatu? – Tibetas kundze papurināja galvu. – Tad nāciet, aiziesim un paskatīsimies, kas mums te veikalā pieejams. – Pārdevēja gāja uz veikala otru pusi, un Tibetas kundze sekoja viņas pēdās. Abas apstājās pie nodaļas, kas bija atzīmēta ar uzrakstu “Detektīvliteratūra”. “Viljama Vorika noslēpumi”. Grāmatas bija saliktas kārtīgā rindā, kur vīdēja vairākas tukšas vietas, kas liecināja par autora popularitāti. – Un, protams, – turpināja pārdevēja. – Te ir cietuma dienasgrāmatas, arī lorda Prestona sarakstītais biogrāfiskais darbs ar nosaukumu “Mantošanas princips”, kurā stāstīts par aizraujošo Beringtona un Kliftona mantojuma lietu. Jūs droši vien to atceraties? Avīzes par to rakstīja nedēļām ilgi, tie bija galvenie virsraksti.